Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 1999. gada jūnija skatu

No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta

cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības

apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču

grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas

maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un

vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas

ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un

pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācija un īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma objektu privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un

nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un

izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

5.11. Ēnu ekonomikas aprēķini

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums -

 "LV" 13.08.1999., Nr.256/257; "LV" 17.08.1999., Nr.258

2. Ārējā ekonomiskā vide

Lai gan pasaules finansu situācija izraisīja investoru neuzticību ieguldījumiem ārvalstīs, ārvalstu investīciju apjoms Igaunijā un Lietuvā tomēr palielinājās. Latvijā šajā jomā bija vērojams samazinājums. Pēc ieguldīto investīciju apjoma uz 1 iedzīvotāju Lietuva pēdējos gados ir pietuvojusies Latvijas līmenim, un atpaliek vairs tikai par 5% (Latvijā - 461 USD, Lietuvā - 439 USD). Igaunija ar 1263 USD ārvalstu investīcijām uz 1 iedzīvotāju ir nostiprinājusi savas līderpozīcijas Baltijas valstu starpā. Jāatzīmē, ka Igaunijai 1998. gadā izdevās arī samazināt maksājumu bilances tekošā konta deficītu no 12% līdz 8,6% no IKP.

Eksports.

Ārējā krīze vispirms ietekmēja Baltijas valstu eksporta apjomus, kuri samazinājās. Tomēr šajā jomā starp Baltijas valstīm pastāv atšķirības (skatīt 2.2. tabulu). Latvijā un Lietuvā eksports uz NVS kritās būtiski, bet uz pārējām valstīm pat pieauga. Savukārt Igaunijā kopējo eksporta apjomu kritumu ietekmēja eksporta samazināšanās kā uz NVS valstīm, tā uz pārējām pasaules valstīm. Bez tam Igaunijas eksports uz NVS valstīm samazinājās daudz mazākā mērā nekā Lietuvā un Latvijā. Tāpēc kopējais eksporta samazinājums Igaunijai bija vismazākais.

2.2. tabula

Baltijas valstu preču eksports

*

(miljonos ASV dolāru)

	Kopā			NVS			Pārējās valstis
	1998.g.	1999.g.	iz-	1998.g.	1999.g.	iz-	1998.g.	1999.g.	iz-
	1.cet.	1.cet.	maiņas	1.cet.	1.cet.	maiņas	1.cet.	1.cet.	maiņas
Latvija	457	424	-33	116	44	-72	341	380	+39
Lietuva	970	714	-256	403	114	-289	567	600	+33
Igaunija	610	565	-45	73**	61**	-12**	537	504	-33

* bez eksporta no muitas noliktavām.

** eksports uz Krieviju un Ukrainu (kas sastāda ap 88% no Igaunijas eksporta uz NVS valstu grupu).

Lielākais eksporta kritums 1999. gada 1. ceturksnī pret 1998. gada 1. ceturksni bija vērojams Lietuvā - 26%. Lietuvas eksports uz NVS šajā periodā samazinājās par gandrīz 300 milj. ASV dolāru.

Rūpniecība.

1999. gada 1. ceturksnī Latvijas apstrādājošās rūpniecības apjoms pret attiecīgo iepriekšējā gada periodu samazinājās par 16,6%, Igaunijā - par 16,9%. Arī Igaunijas rūpniecība izjūt noieta tirgu sašaurināšanos un 1999. gada 1. ceturksnī ir būtiski samazinājusi ražošanas apjomus. Lietuvā rūpniecības (apstrādājošās un iegūstošās) ražošanas apjoms 1999. gada 1. ceturksnī bija par 7,7% zemāks nekā iepriekšējā gadā. Ievērojot dramatisko eksporta kritumu, kuru Eiropas Komisija savā ekonomiskās situācijas vērtējumā par Lietuvu raksturo kā "ārējās tirdzniecības šoku", ražošanas apjomu kritumam vajadzēja būt pat lielākam un tas var vēl sekot.

Salīdzinot ar 1998. gada jūliju, visās Baltijas valstīs bija vērojams bezdarba pieaugums (skatīt 2.3. tabulu). Tautsaimniecībā nodarbināto alga visās Baltijas valstīs turpināja pieaugt, turklāt līdzīgā tempā - laikā no 1998. gada 1. ceturkšņa līdz 1999. gada 1. ceturksnim Latvijā un Lietuvā tā palielinājās par 12%, Igaunijā - par 13%. Tas liecina, ka darbojošos uzņēmumu situācija nav pasliktinājusies un ražošanas problēmas uzņēmēji atrisina ar darbaspēka atbrīvošanu, nevis algu samazināšanu.

 

2.3. tabula

Bezdarba līmeņa un vidējās algas izmaiņas

Baltijas valstīs ārējās krīzes ietekmē

	Bezdarba līmenis		Vidējā alga tautsaimniecībā
	(mēneša beigās)		(ASV dolāros)
	1998.g. jūlijs	1999.g. maijs	1998.g. 1. cet.	1999.g. 1. cet.
Latvija	7,3	10,1	207	229
Lietuva	5,4	7,8	231	258
Igaunija	2,0	3,4	257	291

Eksporta un ražošanas apjomu kritums, bezdarba pieaugums, nodokļu ieņēmumu samazināšanās ietekmēja arī fiskālo situāciju Baltijas valstīs. Janvārī-aprīlī budžeta izdevumi pārsniedza ienākumus Latvijā par 3%, Igaunijā - pat par 18%. Lietuvā jau 1998. gada beigās bija izveidojusies ļoti nelabvēlīga budžeta situācija, fiskālajam deficītam 1998. gadā sasniedzot pat 5,8% no Lietuvas iekšzemes kopprodukta.

Ekonomiskā situācija Krievijā

5

1999. gada pirmajos mēnešos Krievijai ir izdevies apturēt rubļa kursa strauju pazemināšanos (skatīt 2.2. zīmējumu). Kopš janvāra sākuma, kad rubļa apmaiņas kurss pieauga līdz 23 rubļiem par ASV dolāru, turpmāko piecu mēnešu laikā tā vērtība pret ASV dolāru ir samazinājusies tikai par 6%. Jāatzīmē, ka šajā pašā laika periodā Latvijas lata vērtība pret ASV dolāru samazinājās par 5%, tādējādi Latvijas lata un Krievijas rubļa apmaiņas kurss 1999. gada sākumā nav būtiski mainījies. Tā kā 1999. gada pirmajos 4 mēnešos cenu līmenis Krievijā pieauga par 20%, nedaudz uzlabojusies Krievijas importa cenu konjunktūra. Tomēr kopumā kopš 1998. gada jūlija līdz 1999. gada aprīlim Krievijas rubļa vērtība pret ASV dolāru samazinājās apmēram 4 reizes, tajā pašā laikā patēriņa cenas palielinājās

2,1 reizi. Saglabājoties nemainīgam rubļa apmaiņas kursam un turpinoties līdzšinējam inflācijas tempam, Krievija pirmskrīzes cenu vidējo līmeni (ASV dolāru izteiksmē) sasniegtu ap 2000. gada vidu.

Rubļa devalvācija izmainīja Krievijas ārējās tirdzniecības situāciju, būtiski palielinot eksporta efektivitāti. Šī devalvācijas sākotnējā ietekme uz Krievijas eksporta un importa rādītājiem bija vērojama 1998. gada 3. un, it īpaši, 4. ceturksnī (skatīt 2.3. zīmējumu), kad eksports palielinājās un imports strauji kritās. Taču 1999. gada 1. ceturksnī Krievijas eksporta apjoms samazinājās un imports nostabilizējās. Var prognozēt, ka turpmākajos mēnešos notiks importa pakāpenisks pieaugums, jo Krievijas rubļa nostabilizēšanās un inflācija pakāpeniski palielina importa izdevīgumu.

Krievijas imports 1999. gada 1. ceturksnī bija par 49% mazāks nekā 1998. gada 1. ceturksnī. Tomēr imports no Latvijas bija krities par 68%, no Lietuvas - pat par 76%. Tas liecina, ka Latvijas un Lietuvas eksporta struktūrā uz Krieviju dominē tādas preces, kas ir viegli aizvietojamas ar attiecīgajiem vietējiem ražojumiem vai lētāku importu no citām valstīm.

Finansu un ekonomiskās krīzes saasinājums skāra Krievijas ekonomiku tajā attīstības posmā, kad tikko bija apturēts IKP pastāvīgais kritums kopš 90-to gadu sākuma. 1997. gadā bija vērojams neliels iekšzemes kopprodukta pieaugums (skatīt 2.4. tabulu). Tomēr jau 1998. gada pirmajos ceturkšņos Krievijas ekonomikā atkal bija vērojama kopprodukta samazināšanās. Gada pēdējos divos ceturkšņos kopprodukts kritās jau par attiecīgi 7,2% un 7,8 procentiem.

1999. gada pirmie mēneši parāda, ka Krievijas ekonomikā pakāpeniski pieaug ražošanas apjomi. Ekonomiskās aktivitātes indekss (kas ietver 5 lielāko nozaru rezultātus) 1999. gada maijā atpalika no attiecīgā pagājušā gada rādītāja tikai par 1%. Krievijas rūpniecības ražošanas apjomi martā un aprīlī jau nedaudz pārsniedza atbilstošo mēnešu rezultātus pagājušajā gadā. Izaugsme vērojama arī dzelzceļa pārvadājumos, kas ir lielākais Krievijas transporta sektors.

2.4. tabula

Krievijas ekonomiskās un sociālās attīstības pamatrādītāji

	1994	1995	1996	1997	1998
Iekšzemes kopprodukta izmaiņas
(% pret iepriekšējo gadu)	-13	-4	-3,4	0,9	-4,6
Rūpniecības produkcija (% pret iepriekšējo gadu)	-20,9	-3,3	-4	2	-5,2
Inflācija (gada vidējā)	308	197	47,8	14,7	27,8
Bezdarba līmenis (%, gada beigās)	7,8	9	10	11,2	13,3
Tirdzniecības bilance (miljardos ASV dolāru)	24,6	31,5	39	32,1	27,7
Iedzīvotāju reālie ienākumi (% pret iepriekšējo gadu)	12	-16	-0,4	6,9	-18,9

Lai gan daļa no Krievijas ekonomisko problēmu smaguma tika novelta uz tās ārvalstu kreditoru pleciem, atsakoties no ārējā parāda atmaksāšanas, krīze atstāja visai jūtamas sociālās sekas.

Bezdarba līmenis no 11,2% 1997. gada beigās pieauga līdz 14,2% 1999. gada aprīļa beigās.

1998. gadā iedzīvotāju reālie ienākumi kritās par 18,9%. 1999. gada aprīlī tie bija pat par 28,3% zemāki nekā attiecīgajā mēnesī pagājušajā gadā.

5 Sadaļā izmantoti Krievijas Centrālās bankas statistikas dati.

 

 

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

 

3.1. Iekšzemes kopprodukts

IKP reālais pieaugums

1998. gadā Latvijā bija par pāris procentpunktiem mazāks nekā tika prognozēts gada sākumā. Gads iesākās veiksmīgi. Pirmā pusgada IKP reālie apjomi par 7% pārsniedza 1997. gada pirmā pusgada apjomus (skatīt 3.1. zīmējumu).

 

3.1. zīmējums

Latvijas iekšzemes kopprodukta reālais pieaugums ceturkšņu griezumā

(1995. g. 4.cet. = 100)

Izlaide pieauga gandrīz visās nozarēs. It īpaši jāatzīmē apstrādājošās rūpniecības ražošanas apjomu pieaugums. Tas šajā periodā bija par 13,5% lielāks nekā iepriekšējā gadā.

Sākoties Krievijas finansiālai krīzei, strauji samazinājās eksporta iespējas uz Krieviju un citām NVS valstīm. Sāka sašaurināties arī rūpnieciskā izlaide. Sevišķi strauji tā samazinājās 1998. gada novembrī, un gada beigās izlaide bija tikai 85% no iepriekšējā gada līmeņa. Savukārt transporta nozares sniegto pakalpojumu apjomi samazinājās jau 1997. gada beigās un 1998. gada 2. ceturksnī, kā arī turpmāk. Pamatā tam ir pieprasījuma krīzes attīstības gaita. Vispirms samazinājās pasaules pieprasījums pēc izejvielām, tai skaitā pēc naftas, kuru Krievija transportē arī caur Latviju, un tikai pēc tam samazinājās pieprasījums pēc gala patēriņa precēm, kuras pārsvarā eksportē Latvija (it īpaši Austrumu virzienā).

1998. gads bija nelabvēlīgs lauksaimniecībai . Gada rezultātus negatīvi ietekmēja sliktie laika apstākļi vasarā. Bija jūtams arī Krievijas krīzes iespaids. Iespējams, tas nozari ietekmēs arī 1999. gadā. Tomēr galvenais lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīdes iemesls ir lauksaimniecībā strādājošo zemā produktivitāte. Rēķinot pēc pievienotās vērtības uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, tā ir pāri par 10 reizēm zemāka nekā vidēji ES. Nolietotā tehnika, atpalikušās tehnoloģijas, zināšanu trūkums un ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri ir vieni no galvenajiem zemās produktivitātes iemesliem.

Caurmērā gandrīz visās nozarēs gada sākumā bija izlaides pieaugums, kas gada otrajā pusē samazinājās, tāpēc gada vidējie pieauguma tempi nepārsniedza 3-4%. Izņēmums bija celtniecība , kuras ražošanas apjomu pieaugums 1998. gadā bija diezgan ievērojams, īpaši gada trešajā ceturksnī, kas, pirmkārt, saistīts ar nozares stipri izteikto sezonas raksturu un, otrkārt, 1998. gada vasaras mēnešos ievērojami pieauga ceļu, tiltu u.tml. remontdarbi. Jāatzīmē, ka celtniecības apjomus Krievijas krīze 1998. gadā vēl nevarēja jūtami ietekmēt, tā vairāk izpaudīsies 1999. gadā.

Augsti gada vidējie pieauguma tempi bija arī tirdzniecībā , taču jāatzīmē, ka gada laikā tirdzniecības apjomi nepārtraukti samazinājās un gada beigās tie sastādīja tikai 91% no gada sākuma apjoma.

Tātad, lai gan gada sākumā bija sasniegts diezgan ievērojams IKP palielinājums (par 8,9% 1998. gada 1. ceturksnī pret 1997. gada 1. ceturksni), gada vidējais IKP pieaugums bija pieticīgāks - par 3,6% (skatīt 3.1. tabulu).

3.1. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

	1996		1997		1998
	Pieau-	Struk-	Pieau-	Struk-	Pieau-	Struk-
	guma	tūra	guma	tūra	guma	tūra
	tempi	(%)	tempi	(%)	tempi	(%)
	(%)		(%)		(%)
Iekšzemes kopprodukts	3,3		8,6		3,6
tai skaitā:
kopējā pievienotā vērtība bāzes cenās	3,3	100	8,9	100	3,6	100
no tās pa darbības veidiem:
lauksaimniecība, medniecība un
mežsaimniecība	-5,3	8,7	4,9	5,6	-4,8	4,5
zvejniecība	-5,7	0,3	-24,7	0,2	-1,3	0,2
iegūstošā rūpniecība	2,4	0,2	8,6	0,2	5,8	0,2
apstrādājošā rūpniecība	4,1	20,9	17,1	22,2	3,4	20,2
elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	-1,9	5,3	-0,7	5,0	1,1	3,9
būvniecība	5,3	4,7	8,2	4,8	11,1	5,2
pakalpojumi	5,0	59,9	7,5	62,0	4,7	65,8
tai skaitā:
vairumtirdzniecība un
mazum tirdzniecība; automobiļu un
motociklu, personisko mantu un
mājsaimniecības piederumu remonts	0,8	15,3	13,9	16,0	20,4	17,5
viesnīcas un restorāni	5,4	1,1	0,9	1,3	5,5	1,0
transports un sakari	13,6	17,0	7,4	16,8	-1,3	14,2
finanses	-8,0	5,7	4,0	4,8	-0,8	3,2
nekustamo īpašumu izmantošana,
noma un komercdarbība	6,8	3,3	9,3	5,1	3,2	5,9
valsts pārvalde un aizsardzība,
obligātā sociālā apdrošināšana	6,8	5,1	5,9	5,8	1,2	10,0
izglītība	2,1	5,2	1,0	4,9	2,6	6,6
veselības aizsardzība un sociālā aprūpe	-4,9	3,5	2,0	3,4	-2,9	3,4
citi komunālie, sociālie un
individuālie pakalpojumi	11,7	3,7	11,1	3,9	7,0	4,0
Produktu nodokļi (mīnus subsīdijas)	3,4		6,6		3,0

1998. gadā ievērojami pieauga preču un pakalpojumu eksporta-importa negatīvais saldo attiecībā pret IKP. Tāpēc visu IKP izlietojuma posteņu pieaugums ir straujāks nekā IKP (skatīt 3.2. tabulu).

3.2. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojums

	1995		1996		1997		1998
	milj.	pieau-	milj.	pieau-	milj.	pieau-	milj.	pieau-
	latu	guma	latu	guma	latu	guma	latu	guma
		tempi		tempi		tempi		tempi
Iekšzemes kopprodukts	2349,2	-0,8	2829,1	3,3	3275,5	8,6	3773,5	3,6
Privātais patēriņš	1470,5	-1,7	1912,9	10,3	2181,1	5,0	2411,9	5,8
Valsts patēriņš	521,8	1,3	612,3	1,8	626,2	0,3	992,2	5,3
Kopējā pamatkapitāla
veidošana	354,9	8,7	512,8	22,3	613,7	20,7	757,0	11,1
Krājumu izmaiņas	58,8	-	19,8	-	132,7	-	111,2	-
Eksports	1101,0	4,3	1440,1	20,2	1669,1	13,1	1801,4	6,6
Imports	1157,8	1,4	1668,8	28,5	1947,3	6,8	2300,2	16,9
Eksporta-importa saldo	-56,8	-	-228,7	-	-278,2	-	-498,8	-

Kā rāda 3.2. tabulas dati, vislielākais reālais pieaugums 1998. gadā bija investīcijām pamatlīdzekļos (kopējā pamatkapitāla veidošana), bet, ja salīdzina nominālās vērtības, visstraujāk ir auguši valsts patēriņa izdevumi. No pašreizējā CSP sniegtā IKP izlietojuma sadalījuma izriet, ka ievērojami pieaudzis sabiedriskā patēriņa īpatsvars (no 19,1% 1997. gadā līdz 26,3% 1998. gadā). Līdz ar to mūsu patēriņa struktūrā palielinās gala patēriņa izdevumu daļa.

Krīzes sekas

ir jūtamas arī 1999. gadā. Apstrādājošās rūpniecības izlaide 1999. gada 1. ceturksnī ir 83,4% no 1998. gada 1. ceturkšņa apjoma. Tas jāvērtē kā diezgan ievērojams rūpnieciskās ražošanas apjomu samazinājums. Jāatzīmē, ka tikai daļēji to tieši izraisīja eksporta sašaurināšanās, jo eksports 1999. gada 1. ceturksnī bija par apmēram 10% mazāks nekā iepriekšējā gada 1. ceturksnī. Ja ņem vērā, ka apmēram 40% no apstrādājošās rūpniecības produkcijas eksportē un eksports ir samazinājies par 10%, tad rūpniecība šajā periodā ir zaudējusi 4% no saviem noietu tirgiem eksporta sašaurināšanās dēļ. Pārējo izlaides samazinājumu šogad noteica, pirmkārt, nerealizēto preču uzkrājumi pagājušajā gadā, - un tie bija jārealizē - un, otrkārt, vispārējo ekonomisko aktivitāšu samazināšanās kopējā iekšējā pieprasījuma krituma dēļ. Kā redzams, šī pakārtotā samazinājuma apjoms ir diezgan ievērojams.

Lai atgūtu iepriekšējos izlaides apjomus un turpinātu ekonomisko izaugsmi, mūsu ekonomikai ir jāpārvar pieprasījuma šoka negatīvās sekas, un tas attiecas kā uz ārējo, tā iekšējo tirgu.

Tāpēc, prognozējot IKP pieauguma apjomu 1999. gadam, jāņem vērā divi galvenie apstākļi:

- kā stabilizēsies iekšējais pieprasījums;

- kādas iespējas būs paplašināt ārējo tirgu.

3.1. ielikums

Ekonomiskās politikas problēmas pieprasījuma stabilizācijai

Jāatzīmē, ka gan Austrumāzijas, gan Krievijas finansiālās krīzes dēļ visā Eiropā izjuta pieprasījuma šoku. Tas vēl vairāk apgrūtina mūsu iespējas ātri uzlabot ekonomisko situāciju, jo atgūt vecos un ieiet jaunos tirgos ir ļoti problemātiski. Jaunu tirgu apgūšana prasa mērķtiecīgu ekonomikas modernizāciju un pārstrukturizāciju, kas saistās ar konkrētām investīcijām un atbilstošu konsekventu ilgtermiņa valsts ekonomisko politiku. Te rezultāts ir sasniedzams ilgākā laika periodā.

Iekšējā pieprasījuma uzturēšanā svarīga loma ir fiskālajai politikai. Apstākļos, kad sašaurinās iekšējais pieprasījums, fiskālajā politikā jāatrod zelta vidusceļš starp nepieciešamību nesamazināt ieplānotos izdevumus (lai uzturētu iekšējo pieprasījumu un neierobežotu līdzekļus, kas domāti valsts ekonomiskās politikas realizācijai ekonomisko aktivitāšu veicināšanas jomā) un vēlmi nepalielināt ieplānoto budžeta deficītu. Ir dabiski rēķināties ar lielāku fiskālo deficītu apstākļos, kad strauji palēninās pieauguma tempi. Pārmērīgi stingra fiskālā politika var dot pretēju efektu - vēl vairāk samazināt iekšējo pieprasījumu, tādējādi sašaurinot izlaidi un palielinot deficītu. No otras puses, izlemjot palielināt budžeta deficītu, svarīgs ir jautājums, kā tas tiks finansēts. Ja to pārsvarā finansē no iekšējiem resursiem, tad palielināsies procentu likmes, kas pasliktina iekšzemes investīciju apstākļus un līdz ar to var sašaurināt iekšējo pieprasījumu. Savukārt ārējā finansēšana palielina valsts ārējo parādu. Pašreizējā situācija prasa daudz elastīgāku ekonomisko politiku.

 

Zemais produkcijas apstrādājošās rūpniecības izlaides līmenis gada sākumā, pat pakalpojumu nozarēm attīstoties labvēlīgi, mūsuprāt, neļaus IKP reālam pieaugumam kopumā 1999. gadā pārsniegt 2-3 procentus.

Kā vērtē vairums ekspertu, ārējais pieprasījums būtiski var sākt pieaugt no 2000. gada. Tāpēc, prognozējot IKP dinamiku periodam līdz 2005. gadam, pieņemts, ka pieauguma tempi var būt atkal tuvi tiem, kādi ir paredzēti vidēja termiņa ekonomiskā stratēģijā (skatīt 3.2. zīmējumu).

3.2. zīmējums

IKP dinamika

(1998.g. = 100)

 

Tā kā pašreiz ir diezgan neskaidrs, kā atrisināsies ar pasaules vispārējo tirgu sašaurināšanos saistītās problēmas, EM šim periodam izstrādājusi divus attīstības variantus. Lēnās attīstības gadījumā (1. variants) eksporta pieauguma iespējas ir diezgan ierobežotas. Savukārt dinamiskākā situācijā (2. variants) eksporta

paplašināšanās ļaus straujāk palielināt IKP pieauguma tempus.

3.3. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta prognoze nozaru griezumā

(reālais pieaugums procentos pret iepriekšējo gadu)

	1998	1999p	2000p	2001-
				2005p*
Iekšzemes kopprodukts	3,6	2,0	3,0 / 5,0	4,6 / 6,3
Preču ražošanas nozares
2,3	-1,1	2,8 / 5,4	4,6 / 7,0
- lauksaimniecība, mežsaimniecība un
zvejniecība	-4,7	-2,1	1,0 / 3,0	2,5 / 3,8
- iegūstošā un apstrādājošā rūpniecība	3,4	-2,7	3,5 / 6,5	5,4 / 8,3
- elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	1,1	0,6	1,0 / 2,0	1,6 / 2,9
- būvniecība	11,1	6,4	4,0 / 7,0	6,6 / 8,2
Pakalpojumi	4,7	4,3	3,2 / 4,7	5,2 / 5,8
- tirdzniecība	19,2	7,0	3,5 / 5,5	5,4 / 6,8
- transports un sakari	-1,3	3,2	3,5 / 5,0	4,4 / 5,0
- pārējie pakalpojumi	1,8	3,4	2,8 / 4,0	4,6 / 5,7

p - EM prognoze, kur skaitītājā - 1. variants, saucējā - 2. variants.

*perioda vidējie gada pieauguma tempi

3.4. tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojuma prognoze

(Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos)

	1999p	2000p	2000-2005p*
	struk-	pieau-	struk-	pieau-	struk-	pieau-
	tūra	guma	tūra	guma	tūra	guma
		tempi		tempi		tempi
Iekšzemes kopprodukts	100	2,0	100 / 100	3,0 / 5,0	100 / 100	4,6 / 6,3
Privātais patēriņš	63,6	3,0	62,6 / 61,9	2,0 / 3,0	62,5 / 60,0	4,6 / 6,0
Valsts patēriņš	26,0	1,0	25,1 / 24,9	0,5 / 0,5	20,1 / 20,7	0,5 / 1,8
Kopējā pamatkapitāla
veidošana	20,7	5,0	21,2 / 21,2	5,0 / 6,0	23,7 / 25,0	6,5 / 9,2
Krājumu izmaiņas	-0,4	-	0,1 / 0,9	-	0,2 / 0,7	-
Eksports	44,2	-3,1	44,3 / 44,3	5,2 / 7,2	44,3 / 45,0	6,0 / 7,9
Imports	54,1	-6,6	53,3 / 53,2	3,9 / 5,4	50,8 / 51,4	5,5 / 7,5
Eksporta-importa saldo	-10,0	-	-9,1 / -8,9	-	-6,5 / -6,4	-

p - EM prognoze, kur skaitītājā - 1. variants, saucējā - 2. variants.

* perioda vidējie gada pieauguma tempi, struktūra - perioda pēdējā gadā

Prognozējot IKP izlietojuma struktūru 1999.-2005. gadam, galvenie pieņēmumi bija:

- Krievijas finansu krīzes dēļ var samazināties Latvijas 1999. gada investīciju pieauguma tempi lielākā mērā nekā 1998. gadā, jo krīze ietekmē investīcijas ar zināmu novēlošanos. Turpmākajos gados, situācijai pakāpeniski uzlabojoties, investīcijām ir jāpieaug, turklāt straujākos tempos nekā IKP;

- privātā patēriņa pieauguma tempi 1999. gadā arī mazināsies. Tie var būt pat zemāki par IKP izmaiņu tempiem. Pamatā tam ir divi galvenie iemesli: pirmais ir saistīts ar saspringto valsts budžetu, kas neļaus paaugstināt algas budžeta iestādēs strādājošiem, otrs iemesls ir vispārējā pieprasījuma sašaurināšanās un ar to saistītā inflācijas samazināšanās, dažos gadījumos pat deflācija, kas liks uzņēmējiem samazināt izdevumus, tai skaitā iesaldēt darba algas. Turpmākajos gados privātā patēriņa pieauguma tempi var būt līdzvērtīgi IKP izmaiņām;

- sabiedriskā patēriņa reālais pieaugums būs minimāls, turklāt visā prognozējamā periodā. Tomēr jāatzīmē, ka tas neattiecas uz nomināla izmaiņām, jo jau 1999. gada budžetā kopējie izdevumi pārsniedz 1998. gada vidējos izdevumus diezgan ievērojami. Rezervētāka attieksme var būt attiecībā pret 2000. gada budžetu, kurā izdevumu apjomi var palikt 1999. gada līmenī. Turpmāk izdevumu pieaugums var palielināties, bet lēnākos tempos nekā IKP;

- eksports un imports 1999. gadā būs zem 1998. gada līmeņa, un imports samazināsies nedaudz vairāk nekā eksports. Pirmkārt, importa straujāku samazināšanos 1999. gada sākumā nosaka vispārējā pieprasījuma samazināšanās 1998. gada beigās, tādējādi veidojoties importēto preču uzkrājumiem. Otrkārt, arī 1999. gada sākumā pieprasījums ir krietni zemāks nekā 1998. gada sākumā, it īpaši pēc starppatēriņa precēm. Gada beigās, ekonomikas aktivitātēm pieaugot, palielināsies arī imports, bet gada vidējais apjoms var būt zem iepriekšējā gada līmeņa. Arī eksportam gada laikā vajadzētu pakāpeniski palielināties. Kopumā vērtējot tirdzniecības bilanci, jāatzīmē, ka tā varētu uzlaboties, tas ir, varētu samazināties tās deficīta attiecība pret IKP. 1999. gadā to noteiks iepriekš aprakstītā tendence, kad imports samazinās straujāk nekā eksports. Turpmākajos gados izšķirošais būs kā pašmāju ražojumi spēs konkurēt iekšējā un ārējā tirgū, tas ir, kādā mērā izdosies atjaunot un ar laiku palielināt eksporta apjomus un, ne mazāk svarīgi panākt, lai iekšējā tirgus paplašināšanās neizsauktu straujāku importa pieaugumu.

 

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

Patēriņa cenas 1991. gadā1 pieauga par 262,4%, bet 1992. gadā cenu kāpums sasniedza hiperinflācijai tuvu līmeni - 958,6% (skatīt 3.4. tabulu). Cenu liberalizācija, uzsākot ekonomiskās reformas, un ražošanas izmaksu pieaugums (īpaši milzīgais energoresursu cenu kāpums) minami kā cēloņi straujajam patēriņa cenu kāpumam šai periodā.

3.4. tabula

Latvijas patēriņa cenu pārmaiņas

		Cenu pārmaiņas procentos
Gads	Mēnesis	salīdzinājumā	gada laikā	salīdzinājumā	vidēji
		ar iepriekšējo	no iepriekšējā	ar iepriekšējā	gada laikā
		mēnesi	gada beigām	gada attie-
				cīgo mēnesi
1990	Decembris
1991	Decembris	49,7	262,4	262,4	172,2
1992	Decembris	2,6	958,6	958,6	951,2
1993	Decembris	5,1	34,9	34,9	109,2
1994	Decembris	2,4	26,3	26,3	35,9
1995	Decembris	1,7	23,1	23,1	25,0
1996	Decembris	0,6	13,1	13,1	17,6
1997	Decembris	0,2	7,0	7,0	8,4
1998	Janvāris	1,3	1,3	6,3	8,0
	Februāris	0,2	1,5	6,1	7,7
	Marts	0,3	1,8	6,0	7,5
	Aprīlis	0,7	2,5	6,0	7,3
	Maijs	0,1	2,5	5,4	7,0
	Jūnijs	0,7	3,2	5,9	6,8
	Jūlijs	-0,8	2,4	4,6	6,6
	Augusts	-0,5	1,9	3,7	6,2
	Septembris	0,0	2,0	3,5	5,8
	Oktobris	0,2	2,1	2,9	5,4
	Novembris	0,4	2,6	2,8	5,0
	Decembris	0,2	2,8	2,8	4,6
1999	Janvāris	1,2	1,2	2,6	4,3
	Februāris	0,2	1,4	2,7	4,0
	Marts	0,0	1,3	2,3	3,7
	Aprīlis	-0,1	1,2	1,5	3,4
	Maijs	0,4	1,6	1,9	3,1

Tomēr jau ar 1992. gada decembri vērojama cenu stabilizēšanās un inflācijas līmeņa samazināšanās. 1993. gadā patēriņa cenas pieauga tikai par 34,9%. Kopš tā laika inflācijas līmenis turpina katru gadu kristies, un 1999. gada maijā attiecībā pret 1998. gada maiju cenas pieaugušas tikai par 1,9 procentiem.

Var apgalvot, ka kopumā cenu stabilizācija Latvijā nenoliedzami bijusi sekmīga. Neatkarīga un konservatīva centrālā banka bija viens no priekšnosacījumiem šādai straujai cenu līmeņa stabilizācijai. Sākotnējās hiperinflācijas apturēšanai Latvijas Banka sekmīgi īstenoja stingru monetāro politiku un naudas piedāvājuma kontroli, kas tika panākta ar augstām procentu likmēm un ierobežotu aizdevumu izsniegšanu bankām un valdībai.

Tomēr neviena no pat visoptimistiskākajām tautsaimniecības prognozēm neparedzēja tik strauju inflācijas kritumu, kāds ir novērojams Latvijā 1998. gada otrajā pusē un 1999. gadā. Tā cēloņi tika analizēti Ekonomikas ministrijas 1998. gada decembra Ziņojumā.

3.2. ielikums

Deflācija

Kā atzīmēts žurnālā "The Economist" ( Could it happen again?, The Economist, February 20, 1999.), atšķirībā no pēdējiem 25 gadiem, kad par ekonomikas lielāko draudu tika uzskatīta inflācija, tagad tāda varētu kļūt deflācija. Pēdējā gada laikā cenas kritušās daudzām jo daudzām precēm. Un ne tikai datoriem un videopleijeriem, kuriem cenas samazinās katru gadu, bet arī daudzām citām precēm, sākot ar mašīnām un apģērbu un beidzot ar kafiju un degvielu. Kā atzīmēts minētajā rakstā, pasaule pirmo reizi kopš 30. gadiem varētu būt nonākusi jaunā globālās deflācijas periodā.

Cik bīstama var būt deflācija? 30. gados krītošās cenas sakļāva ekonomikas lejupejošā spirālē, samazinot pieprasījumu, palielinot depresiju, finansu nepietiekamību, un, valdībām nespējot visu vērst pareizā virzienā, noveda pie ekonomikas sabrukuma. Tomēr deflācija var būt arī saudzīgākā formā, piemēram, ja to izraisījis straujš produktivitātes kāpums. Šobrīd pasaulē pastāv abas deflācijas formas.

Deflācija, ko izraisījis produktivitātes kāpums, protams, ir pozitīvi vērtējama. Datoru un saziņas līdzekļu attīstība samazina izmaksas, Interneta tirdzniecība, tāpat arī eiro ieviešana pastiprina konkurenci. Grūti novērtēt, kādu daļu no Latvijas patēriņa cenu kāpuma samazinājuma ir devuši šie faktori, bet jādomā, ka tā nav sevišķi liela.

No otras puses, deflācija, ko izraisījis straujš pieprasījuma kritums, liekas ražošanas jaudas un samazinošs naudas piedāvājums, var būt ekonomikai bīstama. Tā var ievest lejupejošā spirālē, no kuras var būt grūti izbēgt. Tas ir, gaidas, ka cenas rīt būs zemākas nekā šodien, rosina patērētāju atlikt pirkumu, tā samazinot pieprasījumu, kas savukārt spiež ražotāju vēl vairāk samazināt cenu. Krītošas cenas arī palielina reālo parādu slogu un var izraisīt maksātnespēju un bankrotus.

Pēdējo 12 mēnešu laikā ražotāju cenas kritušās 14 no 15 bagātajām industriālajām valstīm. Sākot ar 1998. gada 4. ceturksni, ražotāju cenu deflācija vērojama arī Latvijā. Krievijas krīzes dēļ pieprasījums krītas, netiek izmantots ekonomikas potenciāls. Diezgan būtiska loma tautsaimniecības attīstībā būs arī tam, cik veiksmīgi gan valdība, gan Latvijas Banka, gan arī uzņēmumi un investori pielāgosies jaunajiem apstākļiem.

3.3. zīmējums

Patēriņa cenu pieaugums precēm un pakalpojumiem

(1997. gada decembris = 100)

Aplūkojot Centrāl- un Austrumeiropas valstu gada inflāciju, var redzēt, ka 1999. gada pirmajos mēnešos gandrīz visās šajās valstīs tā nepārsniedz vienzīmes ciparu (vienīgais izņēmums - Rumānija). Turpretī pirms gada šāda situācija bija tikai pusē no visām valstīm. Centrāl- un Austrumeiropas valstu vidējā gada inflācija 1998. gada martā bija 17% (neieskaitot Rumāniju - 12,1%), turpretī 1999. gada martā - tikai 6,7% (neieskaitot Rumāniju - 3,8%). Lai arī tendence kopumā šķiet pozitīva - notikusi būtiska cenu stabilizācija, tomēr līdz ar pasaules kopējām ekonomiskām tendencēm arvien biežāk izskan bažas: vai nedraud ekonomiku bremzējoša deflācija?

Jāatzīmē, ka patēriņa cenu inflācijas (deflācijas) tendences būtiski atšķiras dažādām preču grupām, kā arī pakalpojumiem (skatīt 3.3. zīmējumu).

Uztura produkti ir tā preču grupa, kurā no 1998. gada jūlija vērojams cenu kritums. Tā kā uztura produktiem ir visai būtisks svars kopējā patēriņa grozā, deflācija šai sektorā arī būtiski ietekmēja kopējo inflācijas līmeni. No patērētāja viedokļa tas ir atzīstami - krītas cenas, palielinās iespēja iegādāties vairāk preču. Turpretī ražotājiem ir visai grūti piemēroties krītošajām cenām, - lai saglabātu rentabilitāti, vienīgā iespēja ir mēģināt samazināt izmaksas.

Nepārtikas preču cenu pieauguma līmenis ir visai stabils, un gada inflācija turas aptuveni 3% robežās.

Pakalpojumu sektoram raksturīga visai augsta monopolizācijas pakāpe ar virkni dabīgo monopolu (monopolu tarifu regulēšanas politika detalizētāk apskatīta 5.6.2. nodaļā). Šiem monopoliem (komunālo un sakaru pakalpojumu jomā), kā arī sabiedriskā transporta un medicīnas pakalpojumiem cenas tiek regulētas administratīvi. Ierobežotā konkurence un administratīvā regulācija šajā sektorā arī nosaka vidēji lielāku cenu pieaugumu. 1997. gada jūlijā-augustā bija vērojams milzīgs cenu lēciens administratīvi regulēto cenu pieauguma dēļ (dzīvokļa īres griestu dubultošana). Tomēr cenu pieaugums pēc Krievijas krīzes gluži tāpat kā citos sektoros samazinājies arī pakalpojumu sfērā, un gada inflācija ir 6-7% robežās. 1999. gada martā attiecībā pret 1998. gada martu cenas pieaugušas par 5,9 procentiem.

Tā kā nepārtikas preču un pakalpojuma sektoram raksturīgs stabils cenu pieauguma temps, Latvijā pagaidām vispārēja deflācija nedraud.

1999. gada maijā salīdzinājumā ar 1998. gada maiju patēriņa cenas kopumā pieaugušas par 1,9%, tai skaitā uztura produktu cenas samazinājušās par 1,6%, bet apģērbu un apavu cenas pieaugušas par 7,6 procentiem.

 

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

Ražotāju cenu pārmaiņas raksturo ražotāju cenu indekss rūpniecībā . Latvijā, sākot ar 1998. gada 4. ceturksni, vērojama ražotāju cenu deflācija (skatīt 3.4. zīmējumu), un cenas turpina kristies katru mēnesi. 1999. gada 1. ceturksnī attiecībā pret 1998. gada 1. ceturksni ražotāju cenas kritušās par 4%. Ražotāju cenas samazinājušās gandrīz visās apstrādājošās rūpniecības nozarēs, bet dažās - pat dramatiski. Piemēram, zivju un zivju produktu pārstrādē cenas gada laikā samazinājušās par 34,5% (1999. gada marts pret 1998. gada martu). Izņēmums ir farmaceitisko, medicīnas un fitoķīmisko preparātu ražošana, kur cenas gada laikā pieaugušas par 11,4 procentiem.

3.4. zīmējums

Atsevišķu cenu pārmaiņas

(1995. gada IV cet. = 100)

Izpildīto būvniecības darbu cenu izmaiņas pārskata periodā attiecībā pret bāzes periodu raksturo būvniecības cenu indekss . Arī būvniecībā pēc samērā ievērojamā cenu kāpuma 1997. gadā un 1998. gada pirmajos trīs ceturkšņos tās samazinājās 1998. gada beigās. Netiešā veidā pieprasījumu pēc būvniecības darbiem ietekmēja krīze Krievijā, samazinot gaidāmos pasūtītāju ienākumus un līdz ar to arī pieprasījumu pēc būvniecības pakalpojumiem.

Aplūkojot dažādu resursu grupu cenas, var redzēt, ka cenas gada laikā stipri ir mainījušās tajās resursu grupās, kas ir saistītas ar mainīgajām izmaksām, piemēram, būtiski samazinājusies ir strādnieku darba samaksa un nedaudz mazāk arī būvmateriālu cena. Toties pastāvīgo izmaksu grupā (izmaksas mašīnu un mehānismu uzturēšanai un ekspluatācijai) cenas turpina būtiski pieaugt.

Cenu līmeņa izmaiņas valsts eksportā pārskata periodā attiecībā pret bāzes periodu raksturo eksporta cenu indekss . Eksporta cenas periodā no 1996. gada sākuma ir pieaugušas vismazāk. To ikgadējais līmenis nepārsniedz 2%. Cenu izmaiņas dažādām preču grupām nav vienādas. Piemēram, 1998. gada beigās eksportēto pārtikas produktu cenas bija par 40% zemākas nekā 1995. gadā. Visjūtamāk cenas pieauga metāliem un mašīnbūves produkcijai - vairāk nekā par 25 procentiem.

Sevišķi mazs eksporta cenu pieaugums bija 1998. gadā, kad tās pieauga tikai par 0,5%. Eksporta cenas samazinājās gan koksnei, gan mašīnbūves produkcijai, kā arī tekstilprecēm. Savukārt pieaugums bija pārtikas precēm, transporta līdzekļiem.

1 Šeit un arī turpmāk šīs nodaļas tekstā tiks runāts par 12 mēnešu inflāciju (ja netiks norādīts citādi), tas ir, cenu pārmaiņām procentos pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi.