Igaunijas Republikā

20. augustā — Neatkarības atjaunošanas diena

Igaunijas diplomāti Rīgā — "Latvijas Vēstnesim"

Annele Lēga

Raja Simsone

Merts Pīskops

Kristi Karelsone

Turpinājums no 1.lpp.

Jārisina arī Igaunijas pilsoņu problēmas, kas viņiem rodas Latvijā, galvenokārt nozaudēto dokumentu dēļ. Turklāt Latvijā ir ap 450 Igaunijas pilsoņu, kas grib saņemt Igaunijas pasi.

Atbildot uz jautājumu par 1991.gada 20.augusta nozīmīgumu, Anneli Lēga teica:

— Par šī datuma nozīmīgumu nešaubās neviens. Pēc šīs dienas mūsu dzīve ir mainījusies ļoti būtiski. Es toreiz vēl biju universitātes studente. Tajā laikā neviens tik pēkšņu pavērsienu nevarēja iedomāties, lai gan mēs visi, protams, to vēlējāmies. Pati tajās augusta dienās atrados pie vecākiem mazā Dienvidigaunijas pilsētiņā Pilvā. Notikumus vēroju televīzijā. Tas viss bija ļoti interesanti, bet reizē arī baisi, jo televīzijas torni Tallinā ielenca krievu tanki, kas bija ieradušies laikam no Pleskavas. 20.augustā tika pasludināta valstiskās neatkarības atjaunošana, un 21.augustā tanki devās projām. Pilvā ritēja ierastā dzīve, bet cilvēki, protams, dzīvoja visam līdzi — ar gaišām domām par nākotni un prieku par šādu pozitīvu notikumu atrisinājumu.

Raja Simsone, vēstniecības referente preses jautājumos:

— Atceros 1991.gada augusta notikumus Sāremā, kur kopā ar bērniem tolaik atrados savu vecāku mājās. Manas atmiņas ir diezgan dramatiskas, un tās mazliet skar arī Latviju. Pie mums toreiz ciemojās Rīgas kinostudijas kaskadieri, kuriem ir ļoti aktīvs dzīvesveids. Viņi bija kaislīgi makšķernieki un mednieki. Naktī, kad sākās pučs, vīrieši bija palikuši pie purva ezeriem, jo sākās pīļu medību sezona. No rīta, kad viņi atgriezās, es viņiem pavēstīju, ka sācies pučs. Tas bija šoks visiem. Sākās drudžaina gatavošanās prombraukšanai. Man bija tāda sajūta, ka es viņus aizvadu karā. Nevienam ne mirkli pat neienāca prātā palikt šeit un paslēpties Sāremā.

Visiem bija viena doma — jātiek Latvijā, jāiet palīgā, ka latvieši tik svarīgā brīdī nedrīkst nebūt Latvijā. Aizbraukšana bija problemātiska tajā ziņā, ka viņiem visiem bija medību bises. Igaunijas radio paziņoja, ka lielā šoseja ir bloķēta, tāpēc bija neziņa, kā tikt uz Rīgu. Nedrošības sajūta bija ārkārtīga, jo nebija zināms, kas notiek Rīgā un vispār Latvijā. Izlēmām, ka es ar bērniem palikšu Sāremā (man viņu ir trīs, un toreiz viņi bija maziņi), un ka pie purva ezeriem es viņus nosargāšu. Citādi Sāremā salā viss bija mierīgi. Visos laikos tā zināmā mērā ir bijusi gluži kā valsts valstī. Bija saulainas, skaistas dienas, un nekas neliecināja par kādiem draudiem. Notikumiem varēja sekot līdzi, klausoties radio un skatoties televīziju.

20.augusts, manuprāt, ir ļoti nozīmīga diena. Toreiz lēmuma par Igaunijas valstisko neatkarību pieņemšana bija drosmīgs solis, jo sekas neviens nevarēja paredzēt. Bet ar šo lēmumu Igaunijas valstiskā neatkarība tika atjaunota gan "de jure", gen arī "de facto". 20.augusts ir sevišķi svarīgs pagrieziena punkts Igaunijas vēsturē.

Igaunijas vēstniecībā šajās dienās bija arī diplomāts, līdzšinējais Igaunijas ģenerālkonsuls Sanktpēterburgā Merts Pīskops. Viņš sacīja:

— 1991.gada 20.augusts, protams, ir atmiņā paliekoša diena. 19.augusta rītā Igaunijas virzienā devās Pleskavas desantnieku divīzija, bet tas Igaunijā jau visiem bija zināms. Cilvēki, protams, bija uztraukti. Divīzija virzījās caur Pečoriem un tālāk cauri Veriem uz Tartu pusi. Cik viņu bija, precīzi nevaru pateikt, bet aptuveni simts "kara mašīnu" bija gan. Tās bija gan bruņumašīnas, gan kāpurķēžu vieglie desanta tanki. 19.augusta vakarā viņi nokļuva pie Tartu apvedceļa. Es pats 20.augusta rītā braucu no Tallinas uz Tartu. Tieši tad desanta karaspēks bija atkal sācis virzīties tālāk no Tartu uz Tallinu. Es viņus sastapu apmēram 20 kilometrus no Tartu. Skats bija nožēlojams. Daudzas kaujas mašīnas bija izgājušas no ierindas, tās tika vilktas trosēs. Daudzviet bija sabojāts asfalts. Es sapratu, ka ar šādu tehniku gan nav iespējams karot, un man bija prieks par to, ka padomju armijas tehnika ir tik nožēlojamā stāvoklī. Vakarā, kad devos atpakaļ uz Tallinu, redzēju izbrauktās ceļmalas un izlauzto mežu. Daļa tehnikas tā arī bija palikusi grāvjos, daļa joprojām, tika vilkta trosēs. Žirgtākās kaujas mašīnas 20.augusta vakarā devās Tallinas televīzijas torņa virzienā, bet pilsētā, liekas gan neviena neiebrauca. Ap Domkalnu bija barikādes. Tas bija apjozts ar lieliem betona bluķiem. Turklāt daudzi tramvaji, trolejbusi, autobusi un visādi citādi braucamie bija nobloķējuši pieejas Domkalnam.

Tā kā uz Domkalnu ceļš bija slēgts. Karaspēka stāvoklis, ja tas censtos to ieņemt, nebūtu bijis no vieglajiem, jo policijas ieroči bija pie igauņiem. Galvenais tobrīd bija tas, ka krievu karaspēks, kas dislocējās Tondi kazarmās, jau agrāk bija devis Igaunijas valdībai solījumu, ka nekur neiejauksies. Valdība bija droša par to, ka Igaunijā esošais karaspēks avantūrā nepiedalīsies. Sarunas notika caur Rīgu, kur atradās Baltijas kara apgabala štābs. Avantūras priekšgalā Igaunijā bija Pleskavas desantnieki, bet arī tiem nebija dots konkrēts uzdevums ieņemt Domkalnu. 20.augustā gan viņiem esot dota pavēle ieņemt televīzijas torni. Bet ap televīzijas torni arī bija izveidotas barikādes. Kaujas mašīnas gan apakšā esot piebraukušas, bet nekāda apšaude nenotika. Viļņas traģēdija šeit neatkārtojās. Jau iepriekš bija izstrādāts teletorņa aizsardzības plāns. Torņa galotnē atradās divi darbinieki, un visi bija brīdināti, ka, ja kāds mēģinās torni ieņemt, tajā ielaidīs gāzi. Tur bija uzstādīta īpaša ierīce gāzes palaišanai. Viss beidzās 21.augusta pusdienlaikā, kad galvenie notikumi risinājās Maskavā un Krimā.

Janvāra notikumi Igauniju skāra maz, bet var teikt, ka barikādes šeit bija 1991.gada augustā. Visās stratēģiski svarīgajās vietās, protams, pulcējās arī tauta, bet neviens necieta. 20.augusta vēlā vakarā, kad krievu kara tehnika bija sasniegusi Tallinu, Augstākā padome pieņēma lēmumu par Igaunijas valstisko neatkarību. Visa tauta bija pie radioaparātiem un televizoriem, sekojot līdzi notikumu gaitai, īpaši bruņoto spēku kustībai. Varēja vērot arī to, ka šī bruņutehnika devās atpakaļ. Gandrīz katra otrā mašīna tika vilkta trosē. Bija pilnīgi skaidrs, ka šī Pleskavas desantnieku divīzija galīgi demoralizēta gan tehniski, gan morāli. Tādas īsumā ir manas atmiņas par 1991. gada augusta notikumiem.

Kristi Karelsone, padomniece ekonomikas jautājumos:

— Esmu Latvijā tikai no jūnija, tātad pilnīgi jauns darbinieks Igaunijas vēstniecībā. Iepriekš gan ilgāku laiku esmu strādājusi Ārlietu ministrijā, un mans darbības lauks arī tur bija saistīts ar Baltijas valstīm — ar Latviju un Lietuvu. Esmu beigusi Tartu universitātes igauņu filoloģijas nodaļu un arī Diplomātijas skolu. Darbā Latvijā esmu īsu laiku, bet domāju, ka mans darbs solās būt ļoti interesants, jo sakari starp Latviju un Igauniju ir ļoti cieši, it īpaši ekonomiskie. Daudzas Igaunijas firmas ienāk Latvijā, tāpat kā Latvijas firmas Igaunijā. Un tām allaž ir vajadzīga palīdzība dažādo jautājumu risināšanā.

Arī valstiskās attiecības ir ciešas, tāpēc daudz nākas sadarboties ar dažādām valsts iestādēm un risināt to problēmas. Vasara, protams, ir tāds klusāks periods, vēlāk darbs būs daudz intensīvāks un arī interesantāks.

Atsaucot atmiņā 1991.gada augustu, varu teikt, ka tolaik biju augstskolas studente un 20.augusta notikumus es nemaz tik precīzi neatceros. Es šo dienu arī īpaši neuzsvērtu, jo viss laiks toreiz bija ļoti interesants, ļoti būtisks, ļoti aizraujošs. Tajā laikā bija tik daudz atsevišķu notikumu, tas bija process, kas beidzās ar valsts neatkarības atjaunošanu. Tolaik mums bija vairāki vadošie spēki, bet nozīmīgākais, manuprāt, bija Tautas fronte, kas noveda cīņu līdz loģiskām beigām. 20.augusts mums ir valsts svētku diena. Šajā dienā mēs nestrādājam, bet svinam Igaunijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Kristīne Ducmane

— "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"