Par Latvijas cilvēkiem Ēģiptes piramīdās

Pie cilvēces kultūras un civilizācijas pamatiem

Jau pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs latviešu zinātnieks, profesors Francis Balodis (1882–1947) veica vairākus nozīmīgus pētījumus eģiptoloģijā. Pēdējā viņa publikācija šajā nozarē datēta ar 1943.gadu, iznākusi Stokholmā. Pēc tam bija pārtraukums līdz pat šā gadsimta sākumam, kad Latvijas zinātnieki, izmantojot nu jau modernas tehnoloģiskās iespējas, sešās ekspedīcijas sezonās Ēģiptē izdarīja principiāli svarīgus atklājumus Karnakas templī Luksorā un Džosera pakāpju piramīdā Sakārā.

Mēs varam būt patiesi lepni par savu cilvēku veikumu un atradumiem, kas tagad ieiet senās eģiptoloģijas zelta atziņu krātuvē. Lai tad zinām, kas nesuši Latvijas vārdu tālajā pusē!

Šīs Latvijas zinātniskās ekspedīcijas vadītājs bijis PhD (Dr.arch.) Bruno Delāns (Deslandes) un tās dalībnieki – vesela kopa. Tā fotogrammetriskos mērījumus veikuši Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes mācībspēki seniors Dr.sc.ing.,h.c. Jānis Klētnieks un Dr.sc.ing. Māris Kaļinka, radiozondēšanu un ģeoloģisko izpēti – Latvijas Universitātes Lietišķās ģeoloģijas katedras vadītājs Dr.geol.prof. Valdis Segliņš un ing. Georgs Šivcovs, arheoloģisko izpēti – LU doktorante Agnese Kukela, trīsdimensiālo uzmērīšanu ar Cullidus sistēmas skeneri – ing. Klauss Kīps (Kiep), trīsdimensiālo datu apstrādi – Baiba Ziemele un Oto Lukss, tāpat piedalījies kino scenārists, režisors, operators Romualds Pipars un citi aizrautīgi savu nozaru lietpratēji.

Bet ekspedīcijas fotogrammetrisko darbu vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Jānis Klētnieks nu ir aprakstījis latviešu ekspedīcijas pētījumu rezultātus savā grāmatā “Mūžības valdnieki”, kur līdz ar ieskatu senās Ēģiptes kultūras mantojumā sniedz mums un pasaulei vēl dziļāku izpratni par cilvēces garīgās attīstības sākotnējām līnijām.

Šai pirmreizējai grāmatai ir piecas nodaļas: 1. Mīti un leģendas, 2. Tempļi, kapenes un piramīdas, 3. Sirdsšķīstības apliecinājums, 4. Mūžības aicinājums, 5. Latvijas ekspedīcija Ēģiptē. Atsevišķi angļu valodā sniegts ieskats par ekspedīcijas galvenajiem pētījumiem, glosārijs ar enciklopēdiskiem jēdzienu, personvārdu skaidrojumiem un Senēģiptes vēstures un dinastiju uzskatāma periodizācija. Šobrīd – lielo pasaules ritmu nozīmīgajā laikā, ko uz Zemes cilvēki sauc par Ziemas saulgriežiem, – varbūt iziesim pa krāšņās grāmatas daļām!

Un tā – grāmatas pirmajā daļā, sniegts sakārtots ieskats seno ēģiptiešu kosmogoniskajos mītos. Tos caurauž ideja par dievišķo garu, kurš radījis saules dievu. Saules dievs ikdienas gaitā vada arī mirušo cilvēku dvēseles. No šiem priekšstatiem radās ideja par dvēseles nemirstību, izpratne par mūžību un bezgalību. Ēģiptiešu kosmogoniskie mīti atbalsojušies vēlāko kultūru ticējumos – jūdaismā un kristietībā. Ebreju eņģelis Uriels ir tiešs līdzinieks ēģiptiešu Urejam, kas pārzināja pasaules kārtību un dievišķo varu. Hinduismā trešās acs uzkrāsošana uz pieres ir ēģiptiešu saules acs pārmantojums. Mainoties Ēģiptes valdnieku dinastijām, mainījās arī oficiāli atbalstītā ticējumu sistēma. Tomēr laikmetiem cauri saglabājās ideja par galveno dievišķo garu, kas bija visas dzīvības un cilvēku garīguma pirmsākums.

Bet grāmatas otrajā daļā jau stāstīts par senās Ēģiptes varenajām būvēm, kas vēl šodien pārsteidz mūs ar savu dižumu, ģeometrisko un astronomisko saskaņu. Šo būvju uzdevums bija apliecināt mirušo valdnieku iespēju atdzimt atjaunota dievišķa gara veidā, līdz ar to apliecinot savu varenību. Piramīdas parasti būvēja, vēl valdniekam dzīvam esot vai viņu tuvāko pēcnācēju laikā. Dinastijām mainoties, mainījās arī valdnieku apbedīšanas paradumi, tomēr nemainīga palika valdošās kārtas apziņa par nepieciešamību nodrošināt apbedījuma vietas saikni gan ar debespusēm, gan ar mirušā kārtai atbilstošu ziedojumu. Gadsimtu gaitā kapenes allaž izlaupītas, taču palikuši daudzie hieroglifu teksti, kas ļauj spriest par attiecīgā laikmeta norisēm un tikumiem. Visvairāk mūs var pārsteigt seno zintnieku reliģisko apliecinājumu filozofiskais dziļums un tekstu dzejiskā forma, piemēram, V dinastijas valdnieka Unasa piramīdā atrodamas šādas rindas: “Es esmu vakardiena un šodiena. Es esmu spējīgs atdzimt jaunai dzīvei. Esmu apslēptā dievišķā dvēsele, kas radījusi dievus debesīs, devusi debess barību Duatas [pazemes valsts] un Amenteta [debess rietumpuse] iemītniekiem. Es esmu austrumu pavēlnieks, divu dievišķo seju [vakardiena un šodiena] īpašnieks, kas izstaro spožus starus. Es esmu pavēlnieks tiem, kas atdzimuši jaunai dzīvei un iznākuši no tumsas.” Šajā grāmatas daļā aprakstīti arī vairāku piramīdu ģeometriskie lielumi un telpiskais izvietojums.

Trešā daļa apliecina seno ēģiptiešu sirdsskaidrību un sirdsšķīstību. Nonākot aizkapa dzīves laukos, dvēselei jāpārvar dažādi pārbaudījumi, pirms tā var iekļūt augstākās svētlaimes valstībā Iaru. Tur zaļos niedru laukos nonāca tās mirušo dvēseles, kurām dievišķais Ozīrisa spēks bija devis iespēju atdzimt jaunā esībā. Šajā paradīzes vietā nekā netrūka un ne par ko nebija jārūpējas. Visus darbus paveica kalpi, kapā līdzi dotās ušebti figūriņas. Augstmaņiem kapā nolika 360 ušebti figūriņas, katrai gada dienai pa vienai. Lai nonāktu Iaru, dvēselei vajadzēja iziet cauri septiņiem Ozīrisa mirušo valsts apgabaliem, kur to gan svēra, gan pratināja, gan sagaidīja no tās lūgšanas un atzīšanos, piemēram, “Es neesmu zadzis, neesmu nokāvis, neesmu gulējis ar vīrieti, neesmu ņēmis ēdienu no upuru traukiem”. Katra taisnīgā dvēsele kļuva par saules dieva pavadoni, ieņēma vietu viņa laivā un piedalījās mūžīgajā ikdienas riņķojumā pa debesjumu. Pēcnāves ticējumi un nemirstības ideja bija ēģiptiešu reliģijas vadlīnija, un šos motīvus sastopam visās vēlākajās reliģijās.

Ceturtā daļa vēsta par mūžības aicinājumu. Nemitīga dabas ciklu atkārtošanās kļuva par pamatu senākajiem kalendāriem, kas Ēģiptē sastopami jau kopš neolīta laikmeta. Par to liecina senie megalīta apļi, līdzīgi Bretaņas, Īrijas, Skotijas un citviet Eiropā izvietotiem megalītu veidojumiem. Ēģiptē laika ritumu jau gandrīz pirms 5000 gadiem atzīmēja ar gada iedalījumu 365 dienās, kas sākumā saistījās tikai ar Nīlas plūdu atkārtošanos. Vēlāk laika mūžīgo ritumu sāka pārvaldīt arī kalendārās laika dievības, kas noteica cilvēka likteņgaitas. Bet laika diennakts ritējumu dzejiski apraksta kapeņu sienās iegrebtie attēli un mitoloģiskie teksti, piemēram, “Tā [saule] parādās kā lotosa zieds, kas saullēktā uzplaukst, bet saulrietā atkal sakļaujas un pazūd zem Nīlas ūdeņiem”. Šo laika ritumu attēlo ēģiptiešu varenās himnas Atonam un uzlecošai saulei.

Kaut autors to nedara, par grāmatas piekto daļu tomēr jāuzskata mums īpaši saistošais apskats “Latvijas ekspedīcija Ēģiptē”, kas parāda, kā Latvijas zinātnieki darbojas Ēģiptē ar pārtraukumiem jau kopš 2002.gada pavasara. Sākuma posmā tika pētīts ievērojamā Karnakas tempļa kompleksa 7. un 8.pilons, dokumentējot telpisko stāvokli un uz sienām iegrebtos hieroglifus un reljefus. Fotogrammetriski uzmērot un skenējot ar lāzera stara instrumentiem, tika izveidoti tempļa pilonu datorizēti modeļi ar precīzu atsevišķo bloku telpisko izvietojumu, kas noderīgi pētījumiem un pilonu rekonstrukcijas projektu izstrādei. Agrāk šo darbu pētnieki veica no stalažām, pārzīmējot attēlus un hieroglifus uz papīra. Nu tika nostiprināta Latvijas zinātnieku prioritāte pasaules kultūras mantojuma izpētes jomā vispār.

Šie sekmīgie darbi līdz ar to rosināja Ēģiptes Senlietu augstāko padomi uzticēt Latvijas zinātniekiem dokumentēt pasaulē vecākās akmens piramīdas – Džosera pakāpju piramīdas ārējo sienu un pazemes telpu stāvokli. Tam nolūkam nācās organizēt vairākas izbraukuma sezonas, kurās piedalījās jau minētie speciālisti. Skenējot piramīdas ārsienas, tika atklāta patiesā ieeja no ziemeļpuses, kas orientēta uz debess ziemeļdaļas nekad nenorietošo zvaigžņu apgabalu.

Tālākajā gaitā Latvijas speciālisti ieguva pilnīgi jaunu un unikālu informāciju par Džosera piramīdas pazemes galeriju labirintu. Tas ievirzās līdz 40 metru dziļumam un garumā sasniedz vairākus kilometrus, ietverot centrālo apbedījuma šahtu, palīgtelpas un valdnieka ģimenes kapenes.

Tomēr pats pārsteidzošākais atklāts trešajā pazemes galerijā, kas noslēdzas it kā ar nelielu templi, kur uz sienas atrasts piramīdas cēlāja arhitekta Imhotepa zīmoga nospiedums. Gandrīz 5000 gadu senais zīmoga nospiedums slēpj sevī vēl nezināmus noslēpumus. Iespējams, ka aiz šā tempļa laupītāju neizpostītā kaļķakmens masīvā atrodas vēl kādas slēptas telpas, kas var mainīt visu līdzšinējo būves hronoloģiju un kapenes funkcionālo vērtējumu. Taču jau tagad iegūtie rezultāti liecina, ka Džosera piramīdu var uzskatīt par senu valdnieku nekropoli un tur iespējami vēl daudzi svarīgi atklājumi, kurus acīm redzami nesīs tālākie pētījumi…

… Leposimies ar savu Latvijas zinātnieku un speciālistu nezūdošo darbu mūžības priekšā!

Natālija Cimahoviča,

Dr.phys., valsts emeritētā zinātniece