Turpinājums no 1.lpp.

Cits šo notikumu liecinieks ir tulks no Padomju Savienības puses, kas tagad dzīvo Maskavā. Viņš ir ļoti inteliģents cilvēks, taču tolaik viņš bija pavisam jauns — tāpēc var pastāstīt par notikušo tikai kā aculiecinieks. Turpretī Hanss fon Hervarts toreiz jau bija pieredzējis diplomāts, kas zināja visus politisko norišu apstākļus. Tāpēc viņa vērtējumi grāmatā "Zwischen Hitler und Stalin" ("Starp Hitleru un Staļinu") ir īpaši svarīgi, atskatoties uz Eiropas un visas pasaules liktenīgajiem notikumiem pirms 60 gadiem.

Kādēļ gan pēdējā laikā aizvien tik aktuāls ir Molotova—Ribentropa pakta jautājums? Acīmredzot ne jau tikai tādēļ, ka pēc dažām dienām apritēs 60 gadu kopš slepenā protokola parakstīšanas.

Vispirms šīs tēmas uzliesmojums pēc daudziem gadu desmitiem bija izskaidrojams ar to, ka pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas un līdz ar "glasnostj" jeb atklātuma perioda aizsākšanos Padomju Savienībā mēs šeit Latvijā kā vissāpīgāko pagātnes mantojuma sastāvdaļu uztvērām slepeno vienošanos, ko 1939.gadā naktī no 23. uz 24. augustu parakstīja PSRS un Vācijas ārlietu ministri Molotovs un Ribentrops. Faktiski gan tas bija Staļina un Hitlera pakts. Tas noteica Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likteni turpmākajos 50 gados, daļēji ietekmēja arī Somijas un Moldāvijas likteni. Šis jautājums aktualizējās ne tikai vēsturnieku vidē. Molotova—Ribentropa pakta nodošana atklātībai un tā novērtēšana kļuva par visas tautas prasību. Gan vēsturniekiem, gan politiķiem, gan žurnālistiem bija lemts pateikt visai mūsu sabiedrībai patiesību par notikušo, sniedzot arī savu politisko novērtējumu tam. Tas attiecas gan uz Latviju, gan uz Igauniju, gan uz Lietuvu, jo visās trijās Baltijas valstīs gandrīz vienlaikus izvērsās nacionālā kustība, ko vēlāk nodēvēja par Tautas fronti un kas izmantoja "glasnostj" un režīma daļējas liberalizācijas apstākļus, lai paceltu galvu un pieteiktu savas pretenzijas un savas vēlmes attiecībā uz nākotni — līdz pat augstākajai vēlmei, proti, valsts neatkarības atjaunošanai. Šī nacionālā atmoda sākās tieši līdz ar vēsturiskās patiesības atklāšanu.

Šajā procesā zināma loma bija arī man. Būdams arī vēsturnieks, vairākkārt biju rakstījis par Molotova—Ribentropa paktu. Tiesa, ne tik atklāti, kā vēlētos. Ilgāku laiku biju strādājis pie šī temata, kad 1988.gada 2.jūnijā sanāca mūsu radošo savienību plēnums, kurā piedalījās arī toreizējā kompartijas vadība, es izmantoju šo izdevību, lai atklāti televīzijas priekšā izstāstītu, kā tas ir bijis un kā līdz ar to vajadzētu novērtēt 1940.gada notikumus, atzīstot, ka nebija nedz revolūcijas, nedz labprātīgās pievienošanās Padomju Savienībai, bet ka bija okupācija un tai sekojoša aneksija. Es nedomāju, ka toreiz ar savu uzstāšanos es pārsteidzu ļoti daudzus cilvēkus. Latvijā taču bija daudz 1939. un 1940.gada notikumu aculiecinieku, kas jau tolaik varēja vismaz nojaust, ka ir noticis netīrs darījums, kam par upuri pirmām kārtām kļuva trīs Baltijas valstis.

Dabiski, ka Latvijas Tautas fronte kā vienu no svarīgākajiem izvirzīja mērķi panākt, lai Padomju Savienības vadība atzītu 1939. gada 23.augusta līguma un slepenā protokola saikni, proti to, ka ir bijusi divu lielvalstu noziedzīga vienošanās. Šī cīņa visasākā veidā izvērsās Maskavā 1989.gadā. Bet, pirms par to runāt, jāsaka, ka mēs paši šeit rekonstruējām ne tikai pašu slepenā protokola parakstīšanu, bet arī patiesīgi atainojām to, kas bija noticis pēc tā parakstīšanas. Proti, kāpēc Padomju Savienība varēja sev pieprasīt bāzes trīs Baltijas valstīs. Daudz domājām par to, kādēļ visas trīs valdības kapitulēja šo prasību priekšā un kādēļ kļuva iespējams tas, ka 1940.gada vasarā trīs valstis ar 8 miljoniem iedzīvotāju dažu dienu laikā sabruka. To vadītāji, kas visi trīs bija autoritāra režīma pārstāvji, pieņēma lēmumu, valdībai klusējot, nevienam neiebilstot pret to, ka padomju karaspēks jāielaiž šajās zemēs, lai gan bija skaidrs, ka tas novedīs pie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvvalstu likvidācijas. Mēs jau bijām attīrījuši sevi no visiem melīgajiem spriedumiem — gan no tiem, kas izskanēja no padomju propagandas puses, apgalvojot, ka tā bijusi revolūcija, sajūsma un brīvprātīga pievienošanās, gan no tiem, ko pauda tie latviešu vēsturnieki, kas negribēja īsti objektīvi novērtēt toreizējo režīmu negatīvo lomu, salīdzinot ar Somiju, to, ka tie nepretojās, ka tie nekad nebija izveidojuši pietiekami stingru Baltijas valstu savienību, ka tie nebija pietiekami meklējuši iespēju izveidot šo savienību pret agresiju, kas varēja nākt kā no Austrumiem, tā no Rietumiem. Bet ar kaut kādu nesaprotamu stūrgalvību tie bija pieķērušies nereālistiskai neitralitātes pozīcijai, laipojot starp visām lielvalstīm. Latvijai bija pat 1939.gada 7.jūnijā noslēgts līgums ar Vāciju par neuzbrukšanu, kas toreiz bija tikpat smieklīgs kā vēlāk — 1939.gada 5.oktobrī — noslēgtais līgums ar Padomju Savienību, kurā Padomju Savienība arī solījās respektēt Latvijas neatkarību un integritāti. Ar šiem kungiem — Hitleru un Staļinu — par tādām lietām vienoties nevarēja.

Viens no jautājumiem, par kuru ir mazāk runāts — kā varēja vispār nonākt līdz tādam brīdim? Kādēļ attīstība pēc Pirmā pasaules kara virzījās tieši pa šādu ceļu? Kāda loma te bija Hitleram un kāda Staļinam? Tas var būt interesanti. Par Hitleru var teikt, ka viņš bija intelektuāli diezgan attīstīts cilvēks un katrā ziņā ar plašu avantūrista fantāziju, kas uzmanīgi vēroja vai, pareizāk sakot, centās izprast to psiholoģisko situāciju, kāda bija Vācijā pēc Pirmā pasaules kara zaudēšanas, kad mierīgi varēja radīt leģendu, ka Vācija šo karu nav zaudējusi un ka vienkārši kreisie spēki ir iegrūduši tai dunci mugurā. Jo Vācija nebija okupēta. Tā bija īpatnēja Rietumu valstu sabiedroto uzvara. Vācu tauta ļoti cieta no reparācijām no tā pazemojuma, ar kādu pret to izturējās pirmām kārtām Lielbritānija, Francija un ASV. Bija aizvainojums, šī šķietamā apziņa, ka ne jau vācu militārais nespēks ir bijis par iemeslu kapitulācijai. Jo, kā zināms, vācieši bija sakāvuši krievu armiju Austrumprūsijā un citur, viņiem bija lieli panākumi arī cīņās pret Franciju. Viņi varēja atskatīties uz daudzām militārām uzvarām. Tas viss Hitleru mudināja uz revanšu.

Otrkārt, Hitlers diezgan uzmanīgi sekoja līdzi visiem notikumiem citur pasaulē. Viņu uzdrošināja, piemēram, japāņu iebrukums Mandžūrijā. Viņš atkārtoti runāja —redziet, teritoriāli maza salu valsts tomēr var aizskārt tādu milzi un var gūt panākumus. Tas bija 1931.gadā. Tā bija viņam mācība. Bez tam Hitlers, bez šaubām, visu laiku vēroja notikumus Krievijā. Diez vai viņš bija Staļina metožu pretinieks, jo viņš saskatīja šajā diktatorā sev atdarināšanas cienīgu paraugu, noraugoties, kā var, pirmām kārtām, ļoti īsā laikā pilnīgi atpalikušu zemi pārvērst par diezgan stipru militāru valsti. Šī bruņošanās Padomju Savienībā lika Hitleram domāt par tāda paša varianta atkārtošanu Vācijā.

Bet šī nākamā partnera novērošana un slepenā mācīšanās bija raksturīga arī otrajai pusei. Staļins bija sajūsmā, — ko viņš arī neslēpa savu tuvāko līdzgaitnieku vidū — par to metodi, ar kādu Hitlers pēc varas pārņemšanas izrēķinājās ar SA vienību vadītāju Rēmu, ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem. Var droši teikt, ka Hitlera izrēķināšanās ar opozīciju savā partijā, ar kreiso jeb tā saukto nacionālsociālistisko, ar uzsvaru uz "sociālistisko" opozīciju, kad viņš izšķīrās iet ar Krupu un citiem miljardieriem, nevis ar vienkāršo cilvēku, ko viņš arī solījās aizstāvēt. To vērojot, Staļins noteikti gatavojās 1937. un 1938.gada represijām. Tā ka viņi abi bija līdzvērtīgi.

Tomēr man šķiet, ka Hitlers jau bija izdomājis kā, viņaprāt, jāattīstās pasaulei, turpretī Staļins līdz pat 1939.gadam samierinājās ar Kominternes ideju. Proti, visur uzvarēs komunisti, redzot Padomju Savienības paraugu. Īstenībā bija otrādi. Tie, kas ieraudzīja Padomju Savienības paraugu, izņemot dažus tādus kā mani, kuri sākumā nekā nesaprata no PSRS notiekošā, piedzīvoja smagas vilšanās.

Kad es ieraudzīju, tad jau arī sapratu. Bet sākumā, kad lasīju visus tos cildinošos darbus, likās, ka tas patiešām ir visā pasaulē labi pieņemams režīms. Tātad Staļina jājamzirdziņš bija Kominterne. Arī ar sazvērestībām, ar pretinieku noindēšanu un tā tālāk. Bet Hitlera jājamzirdziņš bija rūpīgi izstrādāts plāns, kā panākt iecerēto, manevrējot pirmām kārtām starp rietumvalstu alerģiju pret kara atkārtošanos.Tas bija Minhenes sindroms. Rietumi, redzot Padomju Savienību kā savu nākamo pretinieku, bija gatavi sekmēt Vācijas "atdzimšanu" , Vācijas pārvēršanos par bruņoto lielvalsti, lai Vāciju virzītu uz Austrumiem kā instrumentu pret Staļinisko lielvalsti. To visu Hitlers bija precīzi novērtējis, un visa vēsture no Sēras apgabala okupācijas līdz Austrijas, Sudetijas, Čehoslovākijas un Klaipēdas sagrābšanai liecināja, ka viss bijis aprēķināts ar lielu precizitāti, paļaujoties uz to, ka viņš neuzdursies pretestībai. Viņa veiklība izpaudās tādējādi, ka viņš nolēma neiet pret Padomju Savienību tajā brīdi, kad to varbūt vēlējās Rietumi. Viņš no tā baidījās, jo nebija drošs, ka Rietumi viņu atbalstīs karagājienā. Bet jau 1938.gada beigās sākās tas ilgstošais flirts starp Vāciju un Padomju Savienību, kura kulminācija bija 1939.gada 23.augusta līguma parakstīšana.

Ko ieguva Vācija ar šī līguma parakstīšanu? Vācija ieguva drošu sajūtu, ka tai no austrumiem neuzbruks, kamēr Staļins turēs doto vārdu. Hitlers, lai justos drošāks, tomēr neticēdams Staļinam, piedāvāja viņam tādu balvu, kas Padomju Savienību vismaz aizņemtu ar tās norīšanu, tas ir, karu ar Somiju un tā tālāk.

Bija skaidrs, ka tikai kara ceļā Staļins dabūs Somiju, kas arī bija iekļauta Padomijā. Lai Padomju Savienība stāvētu malā, kamēr viņš izcīnīsies ar Poliju, kuras likvidēšanā viņš arī piedāvāja Padomju Savienībai līdzdalību, lai vēlāk varētu rīkoties Rietumos, lai pilnīgi netraucēti ieņemtu Dāniju, sagrābtu Norvēģiju, pēc tam Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu un tad galu galā noliktu uz ceļiem Franciju.

Tāds bija šis projekts.

Tātad ko ieguva Hitlers? Atturīgu Padomju Savienību un arī apjomīgas izejvielu piegādes, ko Padomju Savienība viņam nodrošināja. Ko viņš zaudēja? Viņš zaudēja viltotu naudu, ja tā var tēlaini izteikties. Kā to saprast? Viņš atdeva kontroli pār tām teritorijām, kuras viņš pats jau sen bija iecerējis pārņemt savā pārziņā. Vārds "Ostland" Hitlera plānos parādījās daudz agrāk, nekā tas kļuva par oficiālu nosaukumu. No Hitlera runām kļuva skaidrs, ko viņš paredzējis darīt ar tiem bauriem, kas dzīvo teritorijā uz austrumiem no Baltijas jūras.

Staļins saņēma maksu — viņš ieguva iespēju sagrābt teritorijas, paplašināt savu impēriju, uz ko viņš nebija cerējis. Staļins pirms tam nevienu teritoriju nebija ieņēmis. Tas bija tas īpatnējais, ka Hitlers viņu bija apmācījis, kā var iegūt svešas teritorijas. Jo Hitleram jau bija liela pieredze šajā ziņā. Viņš jau bija ieguvis Austriju un Čehoslovākiju, plānos bija Polija. Galu galā galvenais, ar ko viņš Staļinu vilināja, bija, ka viņš tam atstās Indiju. Tas izklausās savādi, bet tolaik tas bija nopietni. Indija visu laiku figurēja sarunās. Hitlers bija gatavs apmierināties ar Tuvajiem Austrumiem. Tātad vilinājums bija ļoti liels.

Bet tagad par vienu psiholoģiska rakstura apstākli, par ko ne visai daudz ir rakstīts. Naktī no 23. uz 24.augustu sarunās Kremlī jau bija panākta vienošanās par gandrīz visiem jautājumiem, slepenajā protokolā bija ierakstīts vācu projekts, ka robeža, kā tas vienmēr ir bijis vēsturiski, starp Vācijas iespaida sfēru un Padomju Savienības iespaida sfēru ies pa Daugavu. Tas ir, PSRS saņemtu tiesības uz Latgali un Vidzemi, bet Zemgale un īpaši Kurzeme ar divām ostām — Liepāju un Ventspili – būtu jāatstāj Vācijas iespaida sfērā. Tas bija protokola sākotnējais projekts. Tad pēkšņi Staļins, juzdams Ribentropa pielaidību — viņš jau sākumā sasveicinoties baidījās pat Ribentropam pasniegt roku —, teica nē, es protokola parakstīšanai nepiekritīšu. Tikai tad, ja mums būs visa Latvijas teritorija ar abām ostām — Vindavu un Libavu. Šajā brīdī radās pilnīgs apjukums. Bija dziļa nakts. Tad Ribentrops griezās pie Vācijas vēstnieka Šūlenburga ar jautājumu, vai viņam te ir kāds uzticams cilvēks. Viņš atbildēja, ka ir, proti, vēstniecības darbinieks Hanss fon Hervarts. Ribentrops teica — labi, lai Hervarts piezvana fīreram, bet ne no šejienes, labāk no tādas vietas, kur mēs varam justies droši.

Šī vieta izrādījās bijusī Austrijas vēstniecība, kuras telpas vēl bija gandrīz tukšas, neraugoties uz 1938.gada "anšlusu". Tur vienīgi bija iekārtota kaut kāda viesnīca vācu viesiem. Hervarts aizgāja uz turieni. Kā viņš man izstāstīja, viņš, ejot pa tumšākajām ielām ar vienu pavadoni uz Austrijas vēstniecību, visu laiku domājis, kā gan lai to pasaka Hitleram, kuram jau visu laiku tika signalizēts, ka viss ir kārtībā. Bailes bijušas lielas. Tā nu viņš zvana fīreram un saka, ka Staļins grib sev Ventspili un Liepāju, visu Kurzemi. Vai to atdot? Pagājušas tikai pāris uztraucošas stundas, un pēkšņi viņš dzirdējis Hitlera balsi — "Jā, saprotams," un vairāk nekā. Ar šiem diviem vārdiem viņš atgriezās Kremlī. Šo līgumu divos naktī parakstīja. Hitlers tobrīd zināja, ko dara. Viņš atdeva, lai atgūtu.

Vācieši uzskata, ka šis bija Hitlera, nevis Staļina plāns. Lai gan mūsu presē daudzkārt ir rakstīts, ka tas bijis Molotova ierosinājums par ietekmes sfēru sadali.

— Vai toreiz, 1939.gadā, tūdaļ pēc līguma parakstīšanas, jau bija zināms par slepenā papildu protokola esamību un saturu?

— Jā, diplomātiskajās aprindās tas bija zināms. No rietumu diplomātiem nāca signāli, taču mūsu vēsturnieki uzskata, ka Ulmanis un Munters nepievērsa tiem vajadzīgo uzmanību. Līdz viņu ausīm gan nonāca informācija, ka panākta vienošanās, kas Latvijai varētu būt bīstama. Bet, kad Igaunijas ārlietu ministru Karlu Selteru septembra beigās izsauca pie Staļina, viņam tas tomēr bijis pārsteigums. Tad, kad viņš nevarēja atbildēt uz ultimātu sakarā ar padomju karabāzu ierīkošanu Igaunijā, Staļins viņam jautāja: "Kas jums ir Igaunijā?" Selters atbildēja: "Sieva un bērni". Nu labi, tad trīs dienas pārdomām, sacījis Staļins. Munteram tika atvēlētas tikai astoņas stundas.

— Kā tika gatavots Molotova—Rībentropa pakta jautājums apspriešanai PSRS tautas deputātu kongresā 1989.gadā?

— Mans galvenais pretinieks visā šajā laikā diemžēl bija Mihails Gorbačovs. Tādēļ viņš dažkārt jokodams sacīja, ka es esot viņa labākais draugs un lielākais ienaidnieks. Tad, kad daži augstākie vīri, piemēram, maršals Ahromejevs, Ševardnadze, kurš jau kopš sākuma mums piekrita, uzskatīja, ka jāatzīst visas tās pagātnes lietas, Gorbačovs tomēr ārkārtīgi tam pretojās. Viņš sacīja: "Kad es jūs, baltiešus, izlaidīšu, būšu parakstījis sev nāves spriedumu. Mani pakārs Sarkanajā laukumā." Tāda bija viņa filozofija. Būdams mans pretinieks šajā jautājumā, viņš man uzstādīja divas prasības.

Viena prasība bija dabūt pašu slepeno protokolu. Es devos uz Vāciju, kur Ārlietu ministrijas arhīvā man atļāva meklēt šo dokumentu. Un es sameklēju to milzīgo mikrofilmu rulli, kurā vācieši bija nokopējuši visus dokumentus, kas attiecās uz Krievijas un vēlākās Padomju Savienības attiecībām ar dažādiem Vācijas režīmiem — gan ķeizara, gan Veimāras republikas, gan Hitlera laikā. Tie visi bija nofilmēti pašās kara beigās pirms Berlīnes krišanas. Šis rullis bija paslēpts Harca kalnos. Vēlāk to atrada un pārvietoja uz VFR Ārlietu ministrijas pagrabiem. Nevarēja būt nekādu šaubu par šo dokumentu autentiskumu. 23.augusta slepenais protokols bija kopā ar labi zināmiem citiem dokumentiem, piemēram, starp Vācijas ķeizarvalsti un Krievijas impēriju parakstītiem līgumiem. Tomēr, kad es parādīju Gorbačovam slepenā protokola tekstu, viņš sacīja, ka tā ir tikai kopija un ka tai viņš netic. Teicu, ka oriģināls varētu būt tikai Maskavā, jo vācieši vienu no tiem ir iznīcinājuši un Vācijā ir tikai neapšaubāma tā kopija. Gorbačovs atbildēja apmēram tā: "Ja Vācijā oriģināla nav, tad oriģināla vispār nav."

Un tad viņš lika man sadabūt kādu liecinieku. Tad es braucu uz Vāciju pie Hansa fon Hervarta un atvedu videofilmu, kur viņš sīki izstāsta par katru epizodi. Nē, tas tomēr esot par maz. Kamēr nebūšot oriģināla, viņš, Gorbačovs, nekam neticēšot. Tātad viņš pretojās līdz pēdējam brīdim.

Bet mēs, īpašās darba grupas locekļi, bijām ļoti vienoti. Sevišķi aktīvi bija igauņi un latvieši. Lietuvieši bija pasīvāki, jo viņi bija nolēmuši iet ceļu uz neatkarības pasludināšanu, neraugoties uz to, vai protokola esamība ir vai nav atzīta. Te jāpiebilst, ka Lietuva atšķirībā no Igaunijas un Latvijas pēc 1939.gada ir ieguvusi, nevis zaudējusi teritorijas.

Darba grupu, kurā bija 30 cilvēku, vadīja toreizējais PSKP CK sekretārs Aleksandrs Jakovļevs, kas nenoliedzami bija progresīvi domājošs cilvēks. Viņš it kā atklāti neatbalstīja baltiešu centienus, taču nostājās tāda objektīva tiesneša pozīcijā, kas grib noskaidrot vienīgi patiesību. Līdz ar to nekādas pretdarbības no viņa puses nebija, drīzāk viņš ar savu rīcību sekmēja mūsu centienus sameklēt vajadzīgos dokumentus un liecības.

Visniknāk pret mūsu mērķiem darbojās toreizējais Ukrainas ārlietu ministrs. Tomēr galu galā mūsu izstrādātais lēmuma projekts, kas paredzēja atzīt slepeno protokolu par beztiesīgu un spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža, tika nodots izskatīšanai PSRS Tautas deputātu kongresā. Slepenais protokols bija uzskatāms par visu starptautisko tiesību pārkāpumu. Protams, bija ļoti grūti cerēt uz pozitīvu balsojumu. Pavisam drošas mums bija tikai apmēram 200 balsis no 2250 balsīm. Taču vispārējais noskaņojums deputātu vidū 1989.gada decembrī jau bija nedaudz mainījies uz labo pusi. Liela loma toreiz bija ievērojamajam Maskavas vēsturniekam akadēmiķim Jurijam Afanasjevam, kas bija darba grupas priekšsēdētāja vietnieks. Viņš aizvien pauda pārliecību, arī ierodoties Rīgā, ka slepenais protokols ir bijis un ka 1940.gadā notikusi Baltijas valstu aneksija. Krievu demokrātu palīdzība mums bija ļoti svarīga. Mana uzstāšanās kongresā bija ļoti emocionāla. No paša sākuma, kā saka, ķēros vērsim pie ragiem, sacīdams, ka visa pasaule atzīst šī dokumenta esamību, bet PSRS ir vienīgā valsts, kas to neatzīst. Viss turpmāko notikumu scenārijs pēc 1939.gada augusta taču apliecināja, ka viss notiek precīzā saskaņā ar slepenajā protokolā ierakstīto.

Diemžēl pēc tam, kad kongress nolēma atzīt slepenā protokola beztiesiskumu, Gorbačovs tūdaļ ierosināja jautājumu par Baltijas valstu neatkarību risināt vienīgi sarežģītā konstitucionālā ceļā, kas paredzēja vairākus gadus ilgas sarunas. Tādējādi šis kongresa lēmums konsekvenču ziņā tika nogremdēts. Tomēr, Tautas deputātu kongresam atzīstot, ka šis dokuments nav likumīgs jau kopš tā parakstīšanas brīža, iekšējais konflikts starp Baltijas republikām un Maskavu pārvērtās par starptautisku problēmu. Ja jau Padomju Savienība atzina slepeno protokolu par spēkā neesošu, arī Vācijai bija jāizjūt atbildība par tā parakstīšanu. Vācijas turpmākās aktivitātes, nākot mums palīgā, krietni vien pastiprinājās. Mūsu prasības pēc neatkarības ieguva starptautiski likumīgu bāzi, jo arī PSRS beidzot bija atzinusi, ka šis protokols ir bijis. Tikai neatzina, ka visa turpmākā rīcība ir bijusi adekvāta protokola saturam.

Dipl. hist. Mintauts Ducmanis,

"LV" nozaru redaktors

Mavriks Vulfsons savā mājas darba kabinetā 1999.gada 18.augustā

Gunārs Birkmanis

Ojārs Martinsons

Ojārs Martinsons

Aldis Jermaks

Jānis Buls

Anda Krauze

Uldis Briedis

Foto no "Latvijas Vēstneša" Arņa Blumberga stendiem kopīgajā fotomeistaru izstādē Dailes teātrī