“Lai katram miers un gaišums mājās, lai svētku svētums pāri klājas.” — Priecīgus un gaišus Ziemassvētkus!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

Kristus mīļotie, es vēlu jums visiem svētītus un priekpilnus Mūsu Kunga piedzimšanas svētkus!

Šogad Ziemsvētki ir atnākuši laikā, kad visapkārt ir daudz raižu, nemiera un nosodījuma. Varētu pat jautāt, vai ir īstais laiks svinēt? Kā tad ar cienastu, ar bagātīgām dāvanām? Kāds tur vairs Ziemsvētku prieks, ja nevaram to atļauties, bet sirdi spiež rūpes par rītdienu?

Jēzus piedzima kūtī, viņa šūpulis bija silē. Viņu auklēja Marija, tālu no mājām, un pieskatīja Jāzeps, kas zināja, ka nav bērna tēvs. Tas notika svešinieku okupētā zemē, un pat no tās nācās bēgt, jo pār viņiem gūlās varenā ķēniņa Hēroda naids un nāves draudi. Tomēr ne Jāzepam, ne Marijai, ne ganiem, ne austrumu gudrajiem nenāca prātā sacīt – krīze. Gluži otrādi, eņģeļi dziedāja: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Es visiem cilvēkiem pasludinu lielu prieku – jums šodien Pestītājs dzimis, Kristus tas Kungs!”

Eņģeļu un svētās ģimenes attieksme pret tā brīža situāciju mūs mudina atvērt acis un ieraudzīt, kas ir būtiskais, uz kā pamatojas dzīve, un kas ir tikai blakus apstākļi, lai arī cik dramatiski un draudīgi. Kas cilvēka dzīvē ir nepieciešamais un kas ir paciešams, atrisināms, pārlaižams.

Ir kāds stāsts par vīru, kurš pēc kuģa bojāejas nonāca uz salas. No kuģa atlūzām viņš uzcēla sev mājokli, salasīja šādas tādas krastā izskalotas mantas, kas palīdzēja izdzīvot. Katru dienu viņš devās pārtikas meklējumos un lūdza Dievu pēc glābiņa. Pagāja nedēļas un mēneši, bet neviens neieradās palīgā. Kādu dienu cilvēks atgriezās no medībām pie savas būdas un ieraudzīja, ka viņa miteklis un visa iedzīve liesmo kā milzīgs ugunskurs. “Kungs!”, viņš sauca uz Dievu. “Kādēļ tas ar mani notiek?! Vai tiešām es vēl neesmu izdzēris savu nelaimju kausu?” Nesaprazdams, kā lai dzīvo tālāk, vīrs, rūgti vaimanādams, nokrita smiltīs. Viņš pamodās no pazīstamas skaņas. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka krastam tuvojas liels, skaists kuģis. “Kā jūs mani atradāt?” viņš glābējiem vaicāja. Tie atbildēja: “Mēs redzējām lielu ugunskuru.”

Kad mūsu dzīvē deg šie signālugunskuri, glābšana ir tuvāk. Kad sadeg un izput nīcīgais, ar ko saistām nedrošas cerības, mums ir iespēja sadzirdēt Ziemsvētku īsto vēsti – Kristus, Glābējs ir klāt! Šī skaņa ir ļoti pazīstama, jo Kristus visu laiku ir bijis mums tuvu.

Zīmīgi un simboliski, ka Jēzus pirmā guļvieta, pasaulē ienākot, bija sile – vieta, kur pasniedz barību ganāmajam pulkam. Mazliet vēlāk viņš teiks par sevi: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” Ziemsvētkos Dievs cilvēcei un katram, kas tic, dāvanā pasniedz savu Dēlu – debesu Maizi, no kuras ēdot vairs nesalkst, un dzīvo ūdeni, kas neizsīkst. Patiesību, kas dara brīvu. Ceļu, kas ved uz mūžību. Durvis, kas atveras uz debesīm. To neviens un nekas nevar atņemt. Tādēļ Dievs saka – nebīstieties! Nezūdieties par rītdienu, bet palūkojieties apkārt. Varbūt ir kāds, kam vajag palīdzēt, un varbūt palīdzēt vari tieši tu. Pasniedz roku, un kāds cits pasniegs roku Tev.

Lai Ziemsvētku svecītes iededzina mūsos ugunskurus, kuros sadeg mūsu zūdīšanās, nemiers un viss liekais, ko tā kārojam, un lai šīs svētīgās liesmas dod zīmi Dievam: “Nāc, Kungs Jēzu, un izglāb mani! Es gaidu un saucu Tevi!” Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis:

Cienītie lasītāji!

Pie Kristus piedzimšanas svētkiem būtiski pieder eņģeļu vēsts. Eņģeļi sludina Dieva iemiesošanos, eņģeļi rāda ceļu, kā Jēzu atrast un notikušo saprast, eņģeļi pauž Dieva slavu. Kā Mārtiņš Luters to izteic savā dziesmā “No debesīm es atnesu jums vēsti jaunu, priecīgu ...”.

Paaudžu paaudzēm eņģeļu vēsts sniegta tālāk. Tā sirdi dara priecīgu. Uz brīdi pārtrauksim dzīves steigu. Apklusināsim trokšņus ap mums. Ņemsim sev laiku, eņģeļu vārdus uzklausīt, tiem atvērties. Dievnamā vai mūsu personīgā vidē – klusībā. Līdz ar Bībeles eņģeļiem lūkosim ievērot arī eņģeļus, kurus Dievs sūtījis tieši Tev. Cilvēkus, kas Tevi mudina atrast Tavā dzīvē Betlēmes silīti. Ziemsvētki saistās ar šo atrašanu, ar gaismu tumsībā, ar lielu prieku, ar to, ka varam justies bagāti, apdāvināti. Novēlu Jums to!

Un reizē novēlu, lai arī mēs pievienotos eņģeļu saimei, lai par eņģeļiem kļūtu arī paši mēs. Mums katram ir uzticēta labā vēsts. Mēs katrs esam aicināti kļūt par palīgu savam Dieva dotam tuvākam. Uzdrošināsimies viens otram kļūt par eņģeli. Ne paštaisni, bet žēlastības apdāvināti, apliecinot šo žēlastības dāvanu vārdos un darbos, sniedzot to tālāk.

Ikkatrs esam aicināts kļūt par eņģeli – vēl pavisam jauns bērns ar savu tiešo naivitāti vai sirmgalvis ar dzīves pieredzi. Dieva klātbūtne ir dārgums, kas nevienā saimnieciskā krīzē nezaudē vērtību. Šogad atkal esam pieredzējuši, cik ātri zūd materiālās vērtības. Tāpat tas ir ar veselību. Un arī pati dzīve šai saulē ir tikai dāvana uz laiku. Kas paliek? Dieva klātbūtne – vārdā, mīlestībā. Un tā ir mums dāvāta – tā ir Ziemsvētku vēsts. Arvien labāk izkopsim veidus mūsu nelielā, bet arī nemaz tik mazā saimē, kā īstenot eņģeļu uzdevumus vienam pie otra. Sāksim mūsu ģimenēs. Būsim draugi, kas patiesi ir par svētību. Un izpratīsim arī mūsu darba vai sabiedriskos pienākumus kā Dieva dotu sūtību.

Lai 2009.gadam nāk līdzi Ziemsvētku gaišums un lai šī gaišuma atstarojums un vairotāja Dieva būtne esam – mēs! Šīs mūsu visu kopējās dāvanas un kopējā uzdevuma apziņā abi ar manu kundzi vēlam Jums Dieva vadību un svētību nākamajā gadā.

Romas katoļu Baznīcas Latvijas arhibīskaps metropolīts Jānis kardināls Pujats:

Svētku Evaņģēlijā lasām eņģeļa vārdus: “Es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm: šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs” (Lk 2, 10.11).

Prieks ir visiem, kas Pestītāju ir pieņēmuši kā savu Glābēju un mūžīgās dzīvības devēju.

Lai Ziemsvētku prieks ienāk īpaši tajās ģimenēs, kuras gaida (vai ir jau sagaidījušas) savus mazuļus, jo:

– katrs no šiem mazajiem ir piederīgs savai ģimenei un tiek mīlēts no visiem pārējiem ģimenē;

– katrs no tiem ir piederīgs un vajadzīgs savai tautai un valstij kā tās pilsonis un topošs talants;

– katrs no tiem ir īpaši Dieva mīlēts. Faktiski Dievs katru no tiem ir radījis tālākam un augstākam mērķim, proti, lai viņi piedalītos debess iemītnieku dzīvē. “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu,” zīmīgi saka Kristus (Jņ 14,2). Tur katram ir sagatavota vieta, atbilstoša viņa individuālām dāvanām.

Novēlam, lai visi vecāki apzinātos, cik lielu, skaistu un atbildīgu misiju viņi uzņemas, audzinot katru bērnu, kuru Dievs tiem uztic. Bērni aug ne tikai vecākiem par prieku, bet viņi ir kā dāvana arī pašam Dievam. Ir sena tradīcija, ka māte pēc dzemdībām četrdesmitajā dienā prezentē savu bērnu svētnīcā, kā to darīja arī Dievmāte.

Ja Kristus saka, ka jebkurš atalgots tiks arī par kausu auksta ūdens, pasniegtu Dieva mīlestības vārdā (Marks 9,41), tad droši var teikt, ka par katru labi uzaudzinātu ticīgu cilvēku vecāki ir pelnījuši debesis – mūžīgās debesis.

Savās lūgšanās pateiksimies Dievam, ka viņš ir nācis mūs atpestīt no ļauna, un allaž pieminēsim Kunga priekšā savus vecākus, kas mūs ir ievadījuši kristīgās dzīves ceļos.

Priecīgus visiem Kristus Piedzimšanas svētkus!

Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis:

Sveicu jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas dienā! Jāņa Evaņģēlija 3:16. varam lasīt pantu, kuru daudzi ļaudis zina no galvas: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.”

Varbūt jau būsit pamanījuši, ka, laikam ejot, mainās mūsu attieksme pret Ziemassvētku dāvanu sarakstu. Kad mēs bijām bērni, tad mūsu Ziemassvētku dāvanu sarakstā bija tās dāvanas, ko bijām iecerējuši saņemt. Kādiem no jums šis saraksts ir visai garš, un, jo gadus, jo kļūst garāks. Kādiem šis saraksts, iespējams, ir visai īss un varbūt kļūst vēl īsāks. Kādi no mums ir iekļuvuši daudzu cilvēku dāvanu sarakstos, un kādi no mums, iespējams, ir tikai dažos, un kāda vārds varbūt nav nevienā sarakstā. Bet tas tomēr nav izšķirošais. Pat ja tu nebūtu iekļauts nevienā dāvanu sarakstā, tas tiešām nav pats galvenais. Un tam ir vairāki iemesli.

Kādai meitenītei, atgriežoties skolā, draudzenes jautāja: “Nu, vai tu dabūji visu, ko tu sagaidīji no Ziemassvētkiem?” Viņa vientiesīgi teica: “Nē, bet tā jau nebija mana dzimšanas diena.” Un viņa bija sapratusi ļoti svarīgu Ziemassvētku vēsti, ka centrā ir Kristus. Tā nav mūsu dzimšanas diena, tas nav jautājums par to, ko mēs dabūjam dāvanās cits no cita. Tas ir jautājums par Kristu, tas īstenībā ir jautājums – ko Kristus kā jubilārs saņem no manis, kā dzied tajā vecajā Ziemassvētku svētdienskolas dziesmā, ko atceros no bērnības. “Ko dosim mēs, bērni, ko dāvāsim Tev?” skan jautājums. Un tad ir atbilde: “Ak, saņem mūs pašus par dāvanu Sev. Tu negaidi mantas, ko pasaule dod, bet sirdi tik šķīstu, kas godu Tev dod.”

Vēl ir otrs nozīmīgs iemesls, kāpēc nav tik svarīgi, cik garš ir tavs dāvanu saraksts un cik dāvanu sarakstos tev šogad ir izdevies iekļūt. Jo svarīgākais ir tas, ka tu esi Dieva dāvanu sarakstā. Dievs nāk pasaulē, lai tevi apdāvinātu. Un tas, ko mēs dāvinām viens otram, – tā labākajā gadījumā ir tikai atblāzma no tā, ko dāvina Dievs. Tu esi iekļauts Dieva dāvanu sarakstā. Par to liecina Svētie Raksti, par to liecina Jāņa 3:16. Pazīstamākais pants Bībelē, to mēdz dēvēt arī par “īso evaņģēliju”. Jo nekur citur vienā teikumā nav izdevies tik labi iekļaut visas kristietības, visas Bībeles centrālo vēsti. Pants, par kuru ir sacīts: “Ja tu neko nezini par Bībeli, sāc šeit. Ja tu zini visu Bībeli, atgriezies šeit.” Šī ir patiesība, kas izmaina cilvēku dzīvi. 22 vārdi latviešu valodā, tik īsi, ka to var iemācīties vienā brīdī. Tik īsi, ka to var uzrakstīt uz salvetes. Tik pamatīgi, ka tas ir turpinājis sniegt atbildes uz cilvēka lielākajiem jautājumiem jau 2000 gadus. Pants, kas sākās ar Dievu un beidzas ar dzīvību. Pants, kas mūs aicina uz to pašu – sākt ar Dievu, lai pabeigtu ar dzīvību. Kāda interesanta lieta, ko, iespējams, nebūsit pamanījuši – pirmā panta puse runā par Dievu. Ar Dievu viss sākās. “Jo tik ļoti Dievs mīlēja pasauli.” Iemesls, kāpēc pasaule tika radīta, – Dieva mīlestība. Otrā panta puse runā par cilvēku – “Lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu.” Un pašā vidū ir vārds “Dēls”. Un ziniet, tādējādi šis pants ne tikai ar savu saturu, bet interesantā kārtā pat ar savu uzbūvi sevī iemieso Ziemassvētku lielo noslēpumu. Starp Dievu un cilvēku bija grēka radīta plaisa. Un tad nāk Dieva Dēls, patiess Dievs un patiess cilvēks, lai cilvēka attiecības ar Dievu atjaunotu, lai uzbūvētu šai plaisai pāri tiltu.

Un šis Ziemassvētku noslēpums piepildās katra cilvēka dzīvē, kad Dieva Dēls, meklējot, kur piedzimt, atrod savu vietu tavas dzīves centrā. Gluži tāpat kā šī panta centrā, gluži tāpat kā Ziemassvētku centrā, gluži tāpat kā mūsu pasaules centrā, kur pēc Kristus dzimšanas mēs skaitām laiku. Un neatkarīgi no tavas izvēles un pat neatkarīgi no tavas ticības ir kādi objektīvi lielumi – ir Dievs, un ir cilvēks. Bet šis pants pasaka kaut ko vairāk: ka ir ne tikai Dievs un es, un tu, bet ir Dievs, kurš mīl pasauli. Un esmu es un esi tu ar savu, ja nekas nemainās, bojāeju. Ir Dievs, kurš tik ļoti mīlēja pasauli, un esam mēs, kas aizietu bojā, ja nekas nebūtu ticis darīts. Bībele saka: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Bībele saka: ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Un jautājums Ziemassvētkos ir tāds: vai starp tevi un Dievu ir tukšums, vai starp tevi un Dievu ir Dieva Dēls, kurš ienāk tavā dzīvē, kuram tu esi atvēris savas sirds durvis, lai Viņš var ienākt un piedzimt, un ienest tavā dzīvē Dieva realitāti un Dieva mīlestību, kas ir bezgala daudz vairāk nekā Ziemassvētku gaismas sentiments.

Kā tu vari būt drošs, ka esi Dieva dāvanu sarakstā? Šis pants par to runā. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja.” Lai tu zinātu, ka esi Dieva dāvanu sarakstā, tev ir jāspēj apstiprinoši atbildēt uz vienu jautājumu – vai tu esi pasaulē? Ja atbilde ir jā, tad tu esi Dieva dāvanu sarakstā. Viņš mīlēja pasauli. Tā nav nacionāla mīlestība. Viņš mīlēja visas tautas. Tā nav fiziska mīlestība. Viņš mīl skaistos un deformētos. Tā nav finansiāla mīlestība. Viņš mīl nabagus un bagātus. Tā nav intelektuāla mīlestība. Viņš mīl augsti skolotos un inteliģentos tāpat kā analfabētus. Tā ir dievišķa mīlestība. Tā ir pilnīga mīlestība. Viņš mīlēja pasauli. Kādai mātei bija septiņi bērni, kurus viņai pēc vīra bojāejas nācās audzināt vienai. Un kādu dienu viņai kāds jautāja: “Kā tu spēj sadalīt savu mīlestību starp septiņiem bērniem?” Viņa, ne mirkli nedomājot, sacīja: “Es savu mīlestību nedalu, es to reizinu.” Un Dievs, sūtot pasaulē savu Dēlu, reizina Savu mīlestību uz katru no mums. Jo Dievs uzlūkoja pasauli ar visām tās problēmām, ar cilvēka grēku, bet Viņš nesūtīja tajā situācijā Savu padomu, deklarāciju, likumu. Viņš pats ienāk šajā pasaulē, Viņš reizina savu mīlestību, Viņš sūta visu Sevi, Savu Dēlu. Un Dievs ne tikai saka, ka Viņš mīl. Jo mēs zinām, ka runas var būt lētas. Cilvēks var runāt vienu un domāt kaut ko citu, un beigās izdarīt vēl kaut ko pilnīgi citu. Bet tajā vakarā, kad Kristus piedzima Betlēmē, kad tika piepildīti pravietojumi, kas bija sacīti gadsimtus un gadu tūkstošus atpakaļ, Dievs pasaka – to, ko Es saku, to Es domāju un to Es daru.

Varbūt būsit dzirdējuši par to puisi, kurš iemīlējās kādā meitenē un viņai sacīja: “Mīlulīt, es esmu gatavs nomirt par tevi.” Un meitenei tas sākumā patika, bet viņš to sacīja katru dienu un daudzas reizes un nepiemērotos brīžos. “Mīlulīt, es esmu gatavs nomirt par tevi, mīlulīt, es esmu gatavs nomirt par tevi.” Kādu dienu meitenei tas apnika un viņa sacīja: “Tu visu laiku runā, runā, runā, bet tu nekad to nedari.” Dievs ne tikai saka kādas skaļas frāzes; to, ko Dievs domā, to Viņš dara. Un tam, ko Viņš dara, ir dziļa nozīme. Viņš ienāca pasaulē, dzīvoja šīs pasaules dzīvi. Kristus ienāca ar vienu mērķi – nomirt. Viņš nomira bez grēka par grēku. Bet tāpēc, ka Viņš nomira bez grēka, Viņš varēja nomirt par manu un tavu grēku, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.

Džons Ņūtons, kas bija vergu tirgonis, vēlāk savā dzīvē apjauta to ļaunumu un tās šausmas, ko viņš bija nodarījis tūkstošiem cilvēku. Atmiņas kadri no viņa pagātnes viņu vajāja. Viņš nespēja aizmirst tos skatus, kā viņš bija spīdzinājis un nogalinājis, un izpostījis cilvēku dzīves. Viņš meklēja žēlastību, bet bija skaidrs, ka viņš pats sev piedot nevarēja. Viņam vajadzēja Dieva piedošanu. Visā pazemībā viņš meklēja piedošanu Kristus žēlastībā. Pēc tam, kad viņš to atrada, viņš sarakstīja vienu no vispazīstamākajām dziesmām “Man žēlastība dāvāta”, kuras angliskais nosaukums ir “Amazing grace”. Un šajā dziesmā ir šādi vārdi: “Es biju akls, bet tagad es redzu. Es biju pazudis, bet tagad es esmu atrasts. Ak, šī apbrīnojamā žēlastība, kas izglābj tādu nelieti kā es.” Un tad, kad vēlāk viņš lasīja šo pantu, kas ir mūsu priekšā: Jāņa 3:16, viņš pie tā apstājās, un viņu īpaši uzrunāja šis viens vārds – ikviens. “Lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību.” Viņš sacīja: “Ja šeit būtu rakstīts: “Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka Viņš deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Džons Ņūtons tiktu izglābts ticot un dabūtu mūžīgo dzīvību, tad es sacītu un domātu, ka tas noteikti ir kāds cits Džons Ņūtons, tas nevaru būt es; bet šeit ir sacīts – ikviens.” Tas nozīmē, ka gan šis, gan tas Džons Ņūtons, gan arī jebkurš cits, lai kāds būtu viņa vārds, un arī tu, mēs visi esam iekļauti, ikviens. Ikviens – ļoti aptverošs vārds, universāls vārds. Tas attiecas uz visiem. Neviens netiek atstāts ārā. Ikviens ir iekļauts Dieva dāvanu sarakstā.

Bet vēl tur ir vārds – “nepazustu”. Satraucošs vārds. Mēs varbūt gribētu, lai šis vārds ja ne gluži tiktu izdzēsts no Bībeles, tad vismaz būtu neredzamāks. Bet Jēzus pret šo vārdu izturas ļoti nopietni, tikpat nopietni kā Viņš izturas pret tevi, pret tavu nepazušanu. Viņš izturas nopietni pret šo vārdu, jo galu galā tieši tas bija iemesls, kāpēc Viņš piedzima, kāpēc ir Ziemassvētki. Jo galu galā tu vai nu pazudīsi, vai dzīvosi mūžīgi. Kristus to saka. Un kas tad noteiks to atšķirību, kas noteiks to, kas būs tava daļa? Ne tavi talanti, ne tavi sasniegumi, ne tavi īpašumi, ne tava izglītība. Tikai un vienīgi – “ikviens, kas Viņam tic, nepazūd, bet iemanto mūžīgo dzīvību”. Tas sākas ar Kristu, kurš meklē vietu, kur piedzimt. Un kā Viņš ienāk šīs pasaules centrā, lai būtu starp cilvēci un Dievu, tā tas realizējas tavā dzīvē, kad tu pieņem šo piedāvājumu sev personīgi, ka Viņš var ienākt starp tevi un Dievu. Vai Viņš būs tavas dzīves centrā tāpat kā Jāņa 3:16 centrā, vai arī tur paliks tukšums, jo tavā dzīvē neatradīsies vieta, kur Kristum piedzimt.

Kad pirmajos Ziemassvētkos tas notika, tad tur Betlēmē atskanēja eņģeļu koris, un eņģeļi dziedāja šo dziesmu ar vārdiem: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes.” Un šiem vārdiem ir ļoti dziļš saturs. Viss gods Dievam, dzied eņģeļi. Jo tad, kad tu saproti, ka Dievs ir sūtījis Savu Dēlu tevis dēļ, tad tu saproti, ka īstenībā tavas attiecības ar Viņu, tava piedošana, tava glābšana nav balstīta tavos panākumos, jo Dieva priekšā visi tavi panākumi ir vien nieka vērti. Tu saproti, ka visa tava glābšana ir balstīta Viņa nopelnā, un tad tev ir skaidrs, ka Viņam pieder viss gods. Un kas notiek? Kad Dievam ir viss gods, tad tev ir daudz miera. Ja tu mēģini pats sevi pacelt, ja tu mēģini nostāties Dieva priekšā un dzīvot šo dzīvi ar apziņu: es jau nemaz neesmu tik slikts, īstenībā es esmu diezgan labs. Un kad tu ar šo attieksmi sāc dzīvot Dieva priekšā, tad ko tu dari? Tu ņem sev godu, Dievam tiek dots mazs gods, un tev dzīvē ir maz miera. Tu jau vari savu dzīvi balstīt uz saviem sasniegumiem, un nenoliedzami, tev jau dzīvē ir uzdevums, kas tev ir jāpaveic, jāuzņemas atbildība un jāizdara lietas līdz galam. Un ja tu tās nedarīsi, kas tās izdarīs? Bet šī loģika nedarbojas, kad tu nonāc pie savām attiecībām ar Dievu. Tu pats nevari šo glābšanu nopelnīt. Tu pats nevari nopelnīt Dieva mīlestību. Un, ja tu balstīsi savu dzīvi Dieva priekšā uz saviem nopelniem, tad kādu brīdi tas tev palīdzēs, bet vienā brīdī nekas cits kā tavs paša nopelns būs tas, kas tevi apsūdzēs. Jo vienmēr jau tu būtu varējis darīt kaut ko vairāk. Un kāds dzīvo savu dzīvi un šodien saprot: “Patiesībā es jau toreiz varēju citādi savu bērnu audzināt. Ja es toreiz savam bērnam būtu mācījis citas lietas, tad viņš šodien dzīvotu citādi, bet ko es tur šodien vairs varu izdarīt.” Un kāds dzīvo un saprot: “Īstenībā es varēju vairāk darīt, lai izglābtu savu laulību, bet ko es nu vairs tur varu darīt.” Un kāds saprot, ka īstenībā būtu varējis citādi pret saviem vecākiem izturēties, bet lietas tika pateiktas, un piedošana netika lūgta, un šodien to vairs nevar izdarīt. Un var būt neskaitāmi daudz tādu lietu, kas tevi beigās apsūdz. Bet, kad tu saproti, ka tas ir Kristus, caur kuru Dievs tevi apdāvina un kurā ir visas lietas, kurā tev ir pilna piedošana, tu vari dziedāt kopā ar eņģeļiem savā sirdī arī šajos krīzes Ziemassvētkos, saprotot – viss gods ir Dievam. Dievs visu ir izdarījis. Kad tu šajā dzīves centrālajā jautājumā atdod visu godu Dievam, tad tev tiek ļoti daudz miera.