Latviskās dzīvesziņas likumi latviešu tautasdziesmās

Katras tautas folklorā ir atrodama informācija par tās dzīvesziņu, par likumiem, kas kopš senlaikiem regulējuši tautas pastāvēšanai nepieciešamās kārtības ievērošanu. Latviešu tautas seno dzīvesziņu atrodam parunās, pasakās, teikās un tautasdziesmās. Visbagātāko informāciju pašreiz varam iegūt no tautasdziesmām: gan tiešā veidā dainu rindās, gan iedziļinoties to vispārīgajā gaisotnē. Šī informācija Latvijā ir sakopota vairākos tautasdziesmu krājumos, līdz ar to latviešu tautas jaunākās paaudzes ir saņēmušas iespēju izmantot dainu bagātību tautas garīgās dzīves pamatu pilnīgākai izpratnei un mūsdienu garīgās pasaules papildināšanai.

Šajā reizē – šajā priekšsvētku laikā – gribētos mēģināt atsegt latviešu sensenos dzīvesziņas likumus, apkopojot un sistematizējot tos sava veida kodeksa izvērsumā. Un – lai tas kalpo par ierosmi arī citu autoru pētījumiem šai virzienā.

Pieļauju, ka galveno seno likumu iedaļas ir šādas: 1. Tēvu zemes sargāšana. 2. Dzimtas pamats – ģimene. 3. Ģimenes pamats – tikums. 4. Sabiedrības pamats – darbs. 5. Informācijas saglabāšana dziesmu veidā. 6. Dabas vides apzināšana. 7. Sabiedrisko attiecību normas.

Caurlasot dainu sējumus, nevar nepamanīt dainu nevienmērīgo sadalījumu dažādās tēmās. Tā vispilnīgāk ir pārstāvēta iedaļa par dziedāšanas klātbūtni visā cilvēka dzīves gaitā, bet, piemēram, samērā maz ir dainu par tēvu zemes sargāšanu. Domājams, te atspoguļojas dažādo vēstures posmu situācija. Senlaiku tiešā nepieciešamība sargāt savu tēvu zemi, kas bija ļoti aktuāla, dzimtām ienākot mežainajos apvidos, guva citu izteiksmi, kļūstot par svešu kungu kara draudžu locekli. Turpretī nepieciešamība pēc darba un dziesmām saglabājās visos laikmetos un ir kļuvusi par latviskās dzīvesziņas pamatu. Turklāt dziedāšana ir arī instinktīvi izprasts fiziskas un garīgas pastāvēšanas pamats gan visas tautas, gan katra cilvēka likteņu līkločos. Neaizmirsīsim, ka pirmsrakstības laikos dziesmas bija vienīgais drošais informācijas nodošanas veids.

1. Tēvu zemes sargāšana. Dzimtas un cilts pastāvēšanas pamatā ir savas dzīvesvietas areāla saglabāšana, aizsargājot to no ārējiem iebrucējiem. Gadsimtu gaitā Latvijas teritorijā vairakkārt mainījās valsts varas un iedzīvotājus apdraudēja dažādi karapulki. Līdz ar to tēvu zemes sargāšana ir kļuvusi par vienu no morāles un tautas pastāvēšanas pamatkategorijām:

Es apvilku vara stīpu
Apkārt savu tēvu zemi:
Kas gribēja iekšā tikt,
Lai kaldina zobentiņu. 27 852

Ai, bāliņ, ai, bāliņ,
Ņem zobenu rociņā,
Ņem zobenu rociņā,
Sargā savu tēvu zemi. 27 853

2. Dzimtas pamats – ģimene. Dzimtas pamats kopš pirmsākumiem bija stabila ģimene, arī dažādas tās formas. Ģimenes pamatvērtības saglabājās cauri gadsimtiem un izteiktas dainās kā kategoriski apgalvojumi:

Dzīvosim, mēs, bāliņi,
Visi vienā pulciņā,
Lai palika tēvu zeme
Mūs mūžam nedalīta. 27 870

Piecas egles, piecas priedes,
Visas vienu garumiņu;
Pieci brāļi, piecas māsas,
Visiem viens padomiņš. 26 966

Kur, māsiņas, dziedājām,
Tur uzauga āboliņš,
Kur, māsiņas, rājamies,
Tur zemīte pušu trūka. 26 833

3. Ģimenes pamats – tikums. Ģimenes stabilitāti noteica tās tikumība. Tās galvenais pamats bija jauniešu tikumība:

Cērt, bāliņ, man galviņu,
Ar aso zobentiņu,
Ja es savu vainadziņu
Ar godiņu nevalkāju. 27 570

Kur veiklīga māmuliņa,
Tur rosmīga mājas dzīve;
Kur jau kāda netiklīte
Guļ darbiņi aizkrāsnē. 26 183

Tā dzerdami, mēs, bāliņi,
Mēs godā neiesim.
Tā mēs savu tēvu zemi
Drīz citiem atdosim. 28 003

4. Sabiedrības pamats – darbs. Katram sabiedrības loceklim jāstrādā ģimenes un dzimtas labā. Darbs ir cilvēka vērtības mēraukla:

Ai, darbiņi, ai, darbiņi,
Bez darbiņa nevarēju:
Darbiņš man prieku deva,
Pilnu klēti labībiņas. 1265

Maķenīt palaidos
Vienu gadu slinkumā;
Trīs gadiņi nevarēju
Maizītē atgūties. 1306

Dzīvo pati, kur augusi,
Tīrumaina dzeltenīte,
Ja nemāki sienu pļaut
Celmainā līdumā. 3041

5. Informācijas saglabāšana dziesmu veidā. Dzīves laikā savāktās zināšanas jānodod pēctečiem. Tas tiek veikts paaudžu tiešā kontaktā vārdiskā veidā vai ar dziesmu palīdzību – ritinot dziesmu kamolu un smeļot no dziesmu vācelītes. Dziesma arī saglabā valodu un veido tautas vienotību.

Teic, māmiņa, tu dziesmiņas,
Tu dziesmiņu daudz zināji:
No zālītes, no maizītes,
No gudrāja padomiņa. 199

Māmiņai klausīdama,
Gudru ņēmu padomiņu:
Cik darbiņu padarīju,
Tik dziesmiņu nodziedāju. 1162

Kupla, kupla tā eglīte,
Kurā putni nakti guļ,
Gudra, gudra tā meitiņa,
Kura dziesmu daudz zināja. 34

6. Dabas vides apzināšana. Sabiedrībai jāizprot dabā notiekošie procesi. Tie nosaka cilvēku dzīves ritumu un darba sekmes.

Šogad, mani bāleliņi,
Būs īsiņa vasariņa:
Šogad dzērves zemu skrēja,
Alksnim drīzi lapas plauka. 1469

Saule saka noiedama:
Rīt tu mani neredzēs`,
Rīt es būšu mākoņos
Līdz pašam vakaram. 10 128

Rasā manas kājas mirka,
Migliņāji neredzēju,
Kad nebūtu miglas, rasas,
Nebūt rudzu, ne miezīšu. 2132

Ei, Pērkon, vecais tēvs,
Ko tās tavas meitas dara?
– Manas meitas pakaļ gāja,
Smalku lietu sijādamas. 33 699

7. Sabiedrisko attiecību normas. Sabiedrībā nepieciešama tās locekļu sadarbība un savstarpēja cieņa.

Māte, mana laba māte
Gudru deva padomiņu:
Ļaužu mēles neklausīt,
Tukšus vārdus nerunāt. 26 177

Nava kauna, tev, māmiņa,
Tādu dēlu auklējot:
Dasas ēda pie kundziņa,
Apsajoza zobentiņu. 32 121

Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad ir Dievs palīdzēs
Taisnu ceļu nostaigāt. 27 234

Dainu numerācija te uzrādīta, kā vispār pieņemts: pēc Krišjāņa Barona sākotnējās numerācijas, kas ievērota arī Zinātņu akadēmijas izdevumā. Dotie piemēri, saprotams, ir tikai ļoti maza daļa no dainu bagātības. Iedziļinoties šajā bagātībā, nonākam gaišā, mirdzošā pasaulē, kas cenšas norobežoties no apkārtējām nelaimēm un dod tautai spēku pastāvēt gadsimtu gaitās. To arī nosaka vēlējums:

Tēvu tēvi laipas meta,
Bērnu bērni laipotāji;
Tā, bērniņi, laipojiet,
Lai pietika mūžiņam!

Natālija Cimahoviča,

Dr.phys., valsts emeritētā zinātniece