Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.12.2008., Nr. 200 (3984) https://vestnesis.lv/ta/id/185722

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par valdības 2008.gada rīcības plāna izpildi

Vēl šajā numurā

23.12.2008., Nr. 200 (3984)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

 

03.JPG (26532 bytes)Māris Leja. Ļaunprātīga uzticības izmantošana darījumos ar nekustamo īpašumu 

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā jau vairākkārt izskatītas krimināllietas, kurās par krāpšanu apsūdzētās personas (nekustamā īpašuma pārdevēji) vispirms sev piederošu īpašumu pārdevušas vienam pircējam, bet pēc laika, kad saistības abpusēji izpildītas, izmantojot apstākli, ka pircēja īpašuma tiesības vēl nav nostiprinātas zemesgrāmatā, to atsavinājušas citai personai, kura īpašuma tiesības paguvusi ierakstīt zemesgrāmatā pirmā.

2007.gada 18.oktobra lēmumā lietā Nr.SKK630/2007 Senāts, lemjot jautājumu par to, vai šādās lietās par apkrāptu var uzskatīt pirmo pircēju, norādīja: no objektīvās puses, mantas iegūšana krāpšanas ceļā izpaužas tādējādi, ka vainīgais apmāna cietušo, kura īpašumā vai valdījumā atrodas manta, un apmānītais, būdams maldināts, mantu vai arī tiesības uz mantu atdod labprātīgi. Konkrētajā lietā Senāts secināja, ka šādi apstākļi nav konstatēti. Apsūdzība par otrā pircēja maldināšanu pirmstiesas procesā nebija celta, tāpēc tiesai nebija pamata lemt par atsavinātāja nodarījumu pret otro pircēju.

2008.gada 4.novembra lēmumā lietā Nr.SKK405/2008 analogā situācijā Senāts, vērtējot apsūdzētā darbības attiecībā uz pirmo pircēju, norādīja: no Krimināllikuma (KL) 177.panta dispozīcijas neizriet, ka cietušā mantiskās intereses var aizskart, vienīgi iedarbojoties tieši uz cietušā gribu. To var izdarīt pastarpināti, cietušajam par to nezinot, apzināti maldinot institūciju, no kuras lēmuma ir atkarīga darījuma oficiāla atzīšana par atbilstošu likumam.

 

Aivars Niedre. Finanšu sistēmas apdraudējums, izplatot nepatiesas ziņas 

Likumdošanai (ar šo vārdu saprotot likumu sagatavošanu, apspriešanu un pieņemšanu) nevar pārmest kūtrumu paveiktā darba daudzuma ziņā. Tuvāk saskaroties ar šo darbu krimināltiesībās, nevar nepamanīt lielo normu skaitu, kas likumā izstrādātas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tas ne visai pozitīvi atsaucas uz likuma stabilitāti. Sākotnēji likuma grozījumus un papildinājumus varēja attaisnot ar nepieciešamību grozīt padomju laika kriminālkodeksu, bet pēc 1998.gada 11.jūnija, kad Saeima pieņēma Krimināllikumu (KL), tādam attaisnojumam vairs nav pamata. Tomēr desmit aizritējušos gados KL ticis grozīts un papildināts tikpat aktīvi kā pirms tam. Ar šajā laikā pieņemtajiem 32 likumiem grozījumi KL pantos sasnieguši apmēram pustūkstoti un bez tam likums vēl papildināts ar vairāk nekā 50 jauniem pantiem.

 

Māris Burbergs, Artūrs Kučs. Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai – 60 

Šā gada 10.decembrī apritēja sešdesmit gadi kopš pirmā universālā cilvēktiesību dokumenta – Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (Deklarācija) – pieņemšanas. Deklarācijas sešdesmitgadei veltīti pasākumi un diskusijas par Deklarācijas saturu un piemērošanu notika gan Latvijā, gan ārpus tās. Šo gadu laikā tiesību zinātnieki un citu zinātņu nozaru akadēmiķi ir pauduši atšķirīgus viedokļus par deklarācijā ietverto tiesību saturu un par deklarācijas universālo raksturu.

Tāpat atšķiras uzskati par Deklarācijas juridiski saistošo raksturu. Deklarācija tika pieņemta ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūciju, un šādām deklarācijām starptautiskajās tiesībās nav juridiski saistoša spēka. Taču starptautisko cilvēktiesību pārstāvju vidū ir visai izplatīts viedoklis, ka valstu prakses rezultātā Deklarācijas normas šo gadu laikā ir ieguvušas juridiski saistošu raksturu kā paražu tiesību avots. Turklāt visi turpmāk pieņemtie starptautiskie cilvēktiesību līgumi preambulā sniedz atsauci uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un tā kalpo kā šo līgumu iedvesmas avots.

 

Jānis Pleps. Pamattiesību katalogs starpkaru periodā 

Latvijas Republikas 6.Saeima 1998.gada 15.oktobrī pieņēma grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, kas papildināja Satversmi ar jaunu – astoto – nodaļu “Cilvēka pamattiesības”. Šogad apritējuši desmit gadi, kopš Latvijas Republikas Satversmē ir iekļauts pamattiesību katalogs. Tajā pašā laikā šogad ir apritējuši arī deviņdesmit gadi, kopš pastāv neatkarīga Latvijas valsts.

Pamattiesību konstitucionālā regulējuma ģenēze ir viens no komplicētākajiem jautājumiem Latvijas konstitucionālo tiesību vēsturē. Līdztekus tam tikpat sarežģītas un daudzslāņainas varētu būt latgaliešu attiecības ar Satversmi. Apstāklis, ka tikai 1998.gada 15.oktobrī Satversme tika papildināta ar pamattiesību katalogu, nenozīmē, ka līdz tam pamattiesībām Latvijā nebija konstitucionāla ranga vai Latvijā pilnā mērā netika nodrošināta demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstoša pamattiesību kataloga īstenošana.

 

Martins Osis. Civiltiesiska līguma normatīvi prezumptīvā interpretācijas metode 

Kaut gan objektīvās un subjektīvās interpretācijas metodes ir atzītas un plaši lietotas, ne vienmēr ir iespējams sasniegt interpretācijai izvirzāmo uzdevumu – līguma jēgas noskaidrošanu. Civillikums (CL) pēc 1504.pantā ietvertās objektīvās interpretācijas un 1505.pantā (kontekstā ar CL 1504.panta saturu) ietvertās subjektīvās interpretācijas 1506.pantā nosaka, ka pavisam tumši un pretrunīgi gribas izteikumi nemaz nav iztulkojami, bet ir atzīstami par neesošiem.

Tātad CL pēc objektīvās un subjektīvās metodes neveiksmīgas izmantošanas 1506.pantā norāda uz iespēju interpretācijas procesu neveikt vispār. Šāda pieeja ir pārsteidzīga. Kā norādīts iepriekš, CL 1506.panta lietošana ir izņēmuma gadījums apstākļos, kur gribas izteikumi ir iekšēji pretrunīgi (izslēdzoši) vai tik nesaprotami, ka nav iespējams pietiekami precīzi noteikt gribas izteikuma tiesisko seku raksturu. Neraugoties uz minētajām iespējām, ne visi līgumi pēc objektīvās un subjektīvās metodes izmantošanas neveiksmes ir uzskatāmi par neinterpretējamiem.

 

“Jurista Vārda” redakcija

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!