"Baltijas valstis ir ieguvums Eiropai"

"Algemeen Dagblad"

— 99.08.19.

Baltijas valstis — Latvija, Lietuva un Igaunija — atkal pieder Eiropai un tās vērtību sistēmai.

Pirms sešdesmit gadiem bēdīgi slavenais Molotova — Ribentropa pakts starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju tās varmācīgi atšķēla no Eiropas un liedza Baltijas valstīm piedalīties pēckara Eiropas demokrātijas attīstības un ekonomiskās izaugsmes procesos. Sveša vara uz daudziem gadiem uzspieda savu ideoloģiju un dzīves kārtību.

Šī noziedzīgā pakta 50. gadadienas atcere 1989. gada 23. augustā iezvanīja Baltijas valstu neatkarību. Pirms desmit gadiem Baltijas tautas sadevās rokās, veidojot nepārtrauktu dzīvu cilvēku ķēdi 600 kilometru garumā no Tallinas, cauri Rīgai līdz Viļņai, parādot pasaulei savu apņēmību atgūt neatkarību, atgriezties uz Eiropas un pasaules politiskās kartes. Līdz ar to šis datums savdabīgi ir kļuvis arī par pieminamu, gaišu lapu mūsu vēsturē.

Tas, kas tika veidots kontinenta rietumos pēc Otrā pasaules kara, kad tautas sāka mācīties dzīvot kopā un skaidri atteicās no 19. gadsimta nacionālistiskajām receptēm, tagad veiksmīgi tiek adoptēts Baltijā un lielākajā daļā Austrumeiropas. Taču tieši Baltijas valstis desmit gados nogājušas ceļu, kas citām valstīm prasījis vairākus gadu desmitus. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai vajadzēja tikt galā ar okupācijas mantojumu. Citām Austrumeiropas valstīm bija savs valstiskums, to saimniecībā jau ilgāku laiku bija manāmas tirgus ekonomikas iezīmes, un tās bija atvērtākas pasaulei, nekā Baltijas valstis.

Kas šodien vieno Baltijas valstis? Tām ir kopīga ārpolitika un drošības politika un tās gatavojas dalībai Eiropas Savienībā un NATO. Baltijas valstu sadarbība ir unikāla Eiropā, tā izriet gan no Baltijas tautu to kopējām akcijām pret totalitārismu un ksenofobiju pēckara gados, gan no vienotās rīcības 1989. gadā. Šī sadarbība sekmē mūsu valstu integrāciju starptautiskajās struktūrās. Un ja arī Baltijas valstu starpā reizēm rodas strīdīgi jautājumi, kas lielākoties ir saistīti ar "vēsturisko mantojumu" – tad spējam tos konstruktīvi un arī ātri atrisināt.

Baltijas valstu dienas kārtībā viens no svarīgākajiem pasākumiem ir eirointegrācijas "mājas darbu" izpilde. Igaunijai jau veiksmīgi rit iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību. Latvija savu panākumu dēļ ir visdrošākā kandidāte uzaicinājumam Helsinkos uzsākt sarunas. Mēs esam pārliecināti, ka arī Lietuva tiks iekļauta sarunu procesā, jo ir svarīgi, lai reģiona stabilitātes interesēs neviena no Baltijas valstīm eirointegrācijas procesā neatpaliktu.

Arī drošība visām Baltijas valstīm ir viena un nedalāma. To sadarbība ir vērsta uz drošības nostiprināšanu un gatavošanos pilntiesīgai dalībai NATO. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas miera uzturēšanas spēku bataljons, pretgaisa un jūras aizsardzības projekti uzskatāmi parāda mūsu gatavību sadarboties. Baltijas valstīm un NATO ir kopīgas vērtības un ideāli. Par to skaidri liecina baltiešu kontingenti gan Bosnijā, gan arī Kosovā.

Attiecībās ar Krieviju iezīmējas jauni akcenti — intensīvāka sadarbība reģionālā līmenī, tai skaitā pierobežas rajonos, un sadarbība starptautiskajās organizācijās, tai skaitā reģionālajā Baltijas jūras valstu padomē. Nav šaubu, ka ilglaicīgā perspektīvā Krievija atzīs, ka tās interesēs ir uzskatīt Baltijas valstis, lai arī Eiropas Savienības un NATO locekles, par parastiem, uzticamiem kaimiņiem.

Mūsu kopējais ieguldījums palielina Eiropas daudzveidību. "Baltijas ceļš" ir vairāk nekā sauciens pēc brīvības jeb fiziska vienotības demonstrācija. Tas ir kļuvis par apzīmējumu dinamiskai attīstībai ceļā uz vienotu Eiropu un kopīgu nākotni.

Nacionālās nenovīdības sakne, kas šur tur Eiropā vēl ceļ galvu, ir droši iznīdēta Baltijā. Mēs nešaubīgi varam kalpot citām valstīm par ļoti smaga un postoša vēsturiskā mantojuma pārvarēšanas paraugu.

Indulis Bērziņš

"Latvijas jaunā valdība manto depresijā nonākušu ekonomiku"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.08.16.

 

Pēdējās nedēļas Latvijas politiskajā arēnā ir bijušas notikumiem bagātas. 17. jūnijā parlaments par prezidenti ievēlēja politiski neatkarīgo bijušo emigranti Kanādā Vairu Vīķi-Freibergu. Pēc mēneša — 16. jūlijā — bijušās opozicionārās Tautas partijas pārstāvis Andris Šķēle izveidoja jaunu valdību.

Attiecībā uz ekonomikas sektoru, Šķēles valdībai būs ko pastrādāt. Saņēmusi pamatīgu triecienu no pagājušā gada augustā izraisījušās Krievijas ekonomiskās krīzes, Latvijas ekonomika cīnās ar IKP samazināšanos, bezdarba pieaugumu un ārējās tirdzniecības apjomu (it īpaši eksporta uz Krieviju) samazināšanos.

Latvijas IKP 1999. gada pirmajā kvartālā samazinājās par 2,3%, kas sekoja 1,9% kritumam 1998. gada pēdējā kvartālā. Tas norāda, ka ekonomika tehniski ir nonākusi recesijā. Latvija ar Krievijas tirdzniecības sabrukuma atstātajām sekām cīnās ilgāk, nekā Igaunija vai Lietuva. Tirdzniecība ar Krieviju sāka samazināties 1998. gada pavasarī, kad pasliktinājās abu valstu attiecības.

1999. gada pirmajos piecos mēnešos rūpnieciskā ražošana bija kritusies par 15,8% salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu 1998. gadā. Jūnijā Latvijas oficiālais bezdarba līmenis bija 10% salīdzinājumā ar 7,2% pirms gada. Saskaņā ar neoficiālām aplēsēm, šis skaitlis sastāda pat 16-17%.

Inflācijas līmenis ir zems — laikā no decembra līdz decembrim 1998. gadā patēriņa cenas ir palielinājušās par 2,8%, bet gada laikā līdz jūnijam — tikai par 1,9%. Vidējā mēnešalga sabiedriskajā sektorā maijā bija 257 dolāru līmenī, salīdzinājumā ar 235 dolāriem pagājušā gada maijā.

Latvijas fiskālā pozīcija šogad ir pasliktinājusies, un rudenī var nākties izdarīt izdevumu samazinājumus. Februārī pieņemtais 1999. gada budžets paredzēja 3% deficītu no IKP. 5. augustā parlaments pieņēma labojumus 1999. gada budžetā, samazinot izdevumus par 64,4 miljoniem latu, lai tādējādi atspoguļotu gaidāmo ienākumu samazināšanos par 93,1 miljonu latu.

Ekonomikas lejupslīdei ir bijušas arī pozitīvas sekas: tekošo rēķinu deficīts kritās no ļoti augstā 11,5% līmeņa no IKP 1998. gadā līdz 8,7% līmenim 1999. gada pirmajā kvartālā. Vājie ārējā sektora rezultāti 1998. gadā rāda, ka Latvija salīdzinājumā, piemēram, ar Igauniju, nav guvusi īpaši lielus panākumus zaudētās tirdzniecības ar Krieviju aizstāšanā, pastiprinot komerciālās saiknes ar ES. Eksporta kopapjoms palielinājās no 1,673 miljardiem dolāru 1997. gadā tikai līdz 1,812 miljardiem pagājušajā gadā, kamēr importa kopapjoms palielinājās no 2,724 miljardiem dolāru līdz 3,189 miljardiem tajā pašā laika periodā. Tā rezultātā ir palielinājies tirdzniecības deficīts.

Šogad, lai arī tirdzniecības apjomi ir kritušies, importa samazināšanās ir notikusi straujāk, nekā eksporta samazināšanās. Tas nozīmē, ka tirdzniecības deficīts ir samazinājies — laikā no 1998. gada janvāra līdz aprīlim tas sastādīja 383 miljonus dolāru, bet tajā pat laika periodā šogad — 318 miljonus dolāru.

Eksporta kopapjoma lēnās palielināšanās iemesls ir Krievijas tirgus sabrukums. Eksports uz šo valsti ir samazinājies no 21% no eksporta kopapjoma 1997. gadā līdz 12,1% 1998. gadā. Tirdzniecības samazināšanās ar Krieviju turpinājās arī šogad: janvārī-aprīlī eksports uz šo valsti sastādīja 7,1% no eksporta kopapjoma, kamēr imports — 9,3% no kopapjoma.

Eksports uz ES ir palielinājies no 48.9% 1997. gadā līdz 64,3% šī gada janvārī-aprīlī, kamēr imports no ES ir palielinājies no 45,4 līdz 56,1%.

Neskatoties uz drūmo statistiku, Latvija, iespējams, ir pārdzīvojusi smagākās Krievijas krīzes sekas. Daži novērotāji paredz, ka 1999. gada otrajā pusē ekonomika nostiprināsies. Tomēr Latvijā joprojām ir pārāk daudz banku (24, salīdzinājumā ar Igauniju, kur ir tikai piecas), no kurām daudzas ir atkarīgas no notikumiem Krievijā. Ir gaidāms banku bankrotu un apvienošanos vilnis, kas var paildzināt un padziļināt ekonomisko kritumu. Vēl viens būtisks politisks jautājums ir fiksētais lata kurss. Šī kursa uzturēšanai ir nepieciešama īpaši stingra fiskālā politika, kas ir vēl viens faktors, kurš var aizkavēt ātru ekonomikas pagriezienu un augšu.

 

"Miljardi apmaiņā pret Ignalinas slēgšanu"

"Dagens Industri"

— 99.08.18.

Viļņa. Eiropas Savienība Lietuvai ir izteikusi līdz šim viskonkrētāko piedāvājumu, ka varētu tikt pasteidzinātas sarunas par iestāšanos ES. Šo piedāvājumu papildina solījums par papildus ekonomisko pabalstu apmēram 1 miljarda zviedru kronu apmērā gadā.

Pretprasība ir tāda, ka Lietuva apņemas visdrīzākajā laikā noteikt Ignalinas atomspēkstacijas slēgšanas datumu.

"Ja Lietuva piedāvās nopietnu Ignalinas slēgšanas plānu, tad mēs varēsim sākt runāt par iestāšanās sarunu datumu", teica ES paplašināšanās uz austrumiem direktorāta priekšnieka vietnieks Fransuā Lamurē (Francois Lamoureux).

Šis izteikums izskanēja saistībā ar vienas no ES delegācijas pēdējām vizītēm Lietuvā. Šādi apmeklējumi notiek regulāri ar mērķi novērtēt kandidātvalstu pielāgošanos ES kritērijiem. Lietuvā šis izteikums tiek skaidrots kā nozīmīgs sasniegums.

Naudu būtu iespējams sākt izmaksāt jau 2000. gada janvārī. Sākumā runa ir par 100 miljoniem eiro (aptuveni 1 miljards zviedru kronu) gadā. Šī summa ir krietni mazāka nekā Lietuvas izdarītie aprēķini par atomspēkstacijas likvidēšanas izdevumiem, tomēr pietiekami liela, lai pozitīvi ietekmētu kopējo ekonomisko stāvokli Lietuvā.

"Apmaiņā mēs neprasām neko citu kā grafiku", uzsvēra Fransuā Lamurē. "PHARE līdzekļi Lietuvai tiks palielināti, vairāk naudas tiks piešķirts lauksaimniecībai un infrastruktūrai, tāpat arī Ignalinas drošībai līdz pat tās slēgšanai."

Strīds par Ignalinas atomspēkstaciju, kurā darbojas Černobiļas tipa reaktori, saasinājās šī gada pavasarī pēc dažām, no drošības viedokļa raugoties, apšaubāmām epizodēm, kad ES pirmo reizi izvirzīja tiešas prasības slēgt spēkstaciju.

Lietuvas prezidents Valds Adamkus pavasarī uz ES priekšlikumiem atbildēja, apsūdzot ES savtīgu interešu īstenošanā, uzraugot ūnijas ieinteresētību piegādāt enerģiju un tehnoloģiju. Pagaidām vēl nav saņemta oficiāla Lietuvas reakcija uz šo ES piedāvājumu, kas ir Lietuvas līdz šim labākā iespēja pacelties līdz Igaunijas un Latvijas līmenim attiecībā uz iestāšanās sarunām.

Igaunija atrodas jauno kandidātvalstu pirmajā grupā, un Latvija ir saņēmusi pussolījumu par vietu pirmajā pretendentvalstu grupā.

Braiens Haure

 

"Igaunijā pieaugums samazinās"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.08.16.

 

Igaunijas ekonomikas svarīgākie skaitļi rāda, ka tuvākajā nākotnē igauņi būs spiesti ciešāk savilkt jostas.

Ekonomikas pieauguma prognoze šim gadam ir ne vairāk kā 1,7 procenti.

Mazi gaismas stariņi šajā situācijā ir tādi, ka patēriņa cenas no jūnija līdz jūlijam nav palielinājušās un ka ārējās tirdzniecības deficīts strauji samazinās. Pagājušā gada jūnijā iztrūkums vēl bija 2,2 miljardi kronu, bet šī gada jūnijā tas bija samazinājies līdz 0,8 miljardiem kronu.

Šāda attīstība pirmām kārtām ir saistīta ar to, ka imports ir samazinājies krietni vairāk nekā eksports.

Daži lietpratēji uzskata, ka valdība būs spiesta pirms gada beigām vai nu atrast vienu miljardu jaunu ienākumu veidā, vai arī par tikpat lielu summu samazināt izdevumus. Vismaz sociālā nodokļa ieņēmumi kopš pagājušā gada ir ievērojami pieauguši, un valdība vairākkārt ir atkārtojusi, ka stingri turas pie plāna pirms gadu mijas atcelt darba devēju ienākuma nodokļus, par ko gan daudzi šaubās.

Algas netiek izmaksātas, un likumi ir tādēļ, lai tos pārkāptu, un šķiet, ka arī daudzi politiķi tā domā. Valdība mēģina uzlabot situāciju gan ar pātagu, gan burkānu.

Jaunākais ierocis cīņā pret ekonomisko atslābumu ir Internets . Šobrīd jebkurš igaunis var pieslēgties Internetam un redzēt, kurš nav atmaksājis savu studiju aizdevumu. Drīz Internetā tiks ievadīti arī to personu vārdi, kas ir pārkāpuši satiksmes noteikumus.

 

"Krievu rulete"

"The Economist"

— 99.08.14./20.

 

Taču tad, kad Boriss Jeļcins nospiež gaili, vienmēr krīt premjerministrs.

Vai Boriss Jeļcins savas dvēseles dziļumos ir cars, vai vismaz kaudiljo, kurš izmanto jebkuru iemeslu, lai tikai neievērotu konstitūciju un tādējādi noturētos pie varas? Vai arī savā dziļākajā būtībā viņš tomēr ir demokrāts, kurš baidās, ka tad, ja viņš nerīkosies, Krievija ieslīgs autoritārismā, kad nākamajā gadā viņš atstās prezidenta amatu?

Jeļcina pēdējā nelielā sensācija — viena premjerministra atlaišana un cita, piektā pēc kārtas pēdējo 17 mēnešu laikā, nozīmēšana pieļauj jebkuru no minētajām interpretācijām. Ir pilnīgi iespējams, ka īgnais vecais vīrs nolīdzina ceļu ārkārtas stāvokļa ieviešanai, pilnīgas savienības noslēgšanai ar Baltkrieviju vai vēl kādam citam tikpat viltīgam solim, kas būtu izmantojams, lai paliktu amatā pēc otrā prezidentūras termiņa beigām nākamajā gadā. Vai arī, pieaugot šaubām par to, vai iepriekšējam premjerministram Sergejam Stepašinam izdosies sekmīgi noturēt augstu demokrātijas lāpu nākamajās vēlēšanās, viņš vienkārši ir amatā iecēlis alternatīvu kandidātu Vladimira Putina personā. Jeļcins apgalvo, ka tieši tāds arī esot bijis viņa nolūks, un īsti viņam neticēt nebūtu iemesla. Galu galā, Jeļcins ir tas vīrs, kurš 1991.gadā novērsa komunistu apvērsumu un kurš līdz galam novadīja Padomju Savienības sabrukumu. Līdz šim viņš nav darbojies antikonstitucionāli un ir pilnīgi iespējams, ka viņš pats uzskata, ka viņa pirmais uzdevums ir demokrātijas nosargāšana. Nelaime ir tikai tā, ka viņš nepavisam neizprot šī vārda patieso nozīmi.

Jeļcina ieskatā demokrātija nozīmē vēlēšanas. Tās Krievijai viņš ir nodrošinājis, kaut arī to noturēšana vairāk atgādina vēlēšanas Čikāgā nelaiķa mēra Deilija laikā nekā vēlēšanas Perikla izpratnē. Decembrī notiks jaunā parlamenta vēlēšanas un tad, nākamajā vasarā, vēl vienā vēlēšanu raundā tiks ievēlēts jaunais valsts prezidents. Jeļcins labi izprot šo vēlēšanu lielo nozīmi. Diemžēl, viņš neizprot to nozīmi, kāda ir valdības darba kontinuitātei, partiju veidošanai, cīņai pret korupciju, likumības ievērošanai un vispārējai tādas institucionālās struktūras izveidošanai, kādu pieprasa demokrātija.

Savos trijos mēnešos premjerministra amatā Stepašins nemaz neizskatījās tik slikti. Valsts saimniecībā ir nedaudz sasparojusies; SVF ir piekritis piešķirt 4.5 miljardu dolāru aizdevumu, neraugoties uz to, ka tas uzskata, ka Krievija pirms trim gadiem tam samelojās; turklāt Krievija ir pamanījusies nopelnīt zināmu diplomātisko slavu, palīdzēdama izbeigt Kosovas karu. Iespējams, ka šajos notikumos premjerministra nopelni nav pārāk lieli, taču viņš tomēr bija amatā, kad tie norisinājās. Viņa pēcnācējs nesola nekādas lielās izmaiņas politikā; tādas nesagaida arī notikumu vērotāji un analītiķi.

Nabaga Stepašina lielākais trūkums bija tas, ka viņš šķita vārgs pretinieks politiskajai opozīcijai tuvīnajās vēlēšanās. Ja viņa priekšgājējs Jevgēņijs Primakovs tika atcelts no amata par pārāk lielo neatkarību un ietekmi, tad Stepašins bija gan lojāls, taču nepietiekami ietekmīgs. Patiesību sakot, ikviens, kurš tiks uzskatīts par uzticīgu Jeļcinam, vēlēšanās cietīs neveiksmi, un to visā drīzumā sapratīs arī Putins (ja vien viņš tik ilgi noturēsies amatā). Bet Jeļcins un, kas droši vien ir vēl svarīgāk, viņa apkaimē esošie acīmredzami ir nopietni satraukušies par alianses izveidošanos starp ietekmīgo Maskavas mēru Juriju Lužkovu un vairākiem reģionālajiem līderiem, kuri varētu apvienoties, par savu prezidenta kandidātu nākamā gada vēlēšanās izvirzot Primakovu.

Tas varētu būt spēcīgs solis. Taču ikvienam, kurš uzņemsies vadību Krievijā, nemaz nebūs viegli glābt valsti, kura Jeļcina vadībā neapšaubāmi ir izputināta. Vēl viens viņa haotiskās un kaprīzās valdīšanas gads šo uzdevumu padarīs vēl grūtāku. Iespējams, ka līdz tam laikam vēl autokrātiskākā un demagoģiskā Aleksandra Lukašenko vadītā Baltkrievija būs pilnībā apvienojusies ar Krieviju. Un tāpat ir iespējams, ka pat Ukraina, kurā prezidenta vēlēšanas notiks šī gada oktobrī, arī pievienosies centieniem atjaunot bijušo padomju laiku spožumu.

Ja tā, tad nebūtu nekāds pārsteigums, ja atsevišķas Krievijas sastāvdaļas vēlētos atdalīties vai vismaz iegūt lielāku autonomiju. Tieši to jau tagad cenšas panākt islamisti Dagestānā. Tāpat kā viņu kaimiņiem čečeniem, arī viņiem droši vien neizdosies izveidot kaut kādu brīvā tirgus demokrātijas modeli. Taču citas republikas, tādas kā Tatarstāna, kuras prezidents Mintemirs Šaimijevs vada reģionālos gubernatorus, kas ir pievienojušies Lužkovam, ir uzņēmīgākas. Ja Krievijā vispār kaut kad sāksies atjaunotne, tad tā varētu arī sākties tādās vietās kā Tatarstāna un tikai tad sasniegt Maskavu.

Tajā pašā laikā apkārtējai pasaulei ir grūti nopietni uztvert tādu valsti, kuras prezidents ar tādu kaprīzu bezrūpību nozīmē amatā un atlaiž no darba premjerministrus. Jeļcins droši vien nav cars; viņš pats sevi var uzskatīt par demokrātu. Taču tam droši vien nav liela nozīme. Ja viņš savas valdības uzskata par rotaļlietām, kuras ir izvelkamas no spēļu kastes un pēc tam dusmās aizmetamas, tad viņam nevajadzētu būt pārsteigtam, ja citi viņu uzskata par bērnišķīgi ietiepīgu autokrātu.

 

"Kā izaicinājums Jeļcinam"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.18.

Sacensībā par iespējamo Krievijas prezidentu notika nozīmīgs pavērsiens, jo divi no visspēcīgākajiem un populārākajiem kandidātiem paziņoja, ka apvieno savus spēkus, izveidojot centrisku vēlēšanu aliansi, kas būs neatkarīga no prezidenta Jeļcina un viņa Kremļa aprindām.

Bijušais premjerministrs, ārlietu ministrs, Kremļa intrigas pārdzīvojušais Jevgēņijs Primakovs paziņoja, ka viņš vadīšot strauji augošo vēlēšanu bloku, kuru dibināja Maskavas ambiciozais mērs Jurijs Lužkovs.

Viņu pirmais mērķis ir decembra vēlēšanās iegūt vietas parlamenta apakšpalātā — Valsts Domē. Tomēr abi ir arī vadoši potenciālie kandidāti uz prezidenta posteni nākamās vasaras vēlēšanās.

Primakovs atzina, ka abi vēl neesot izlēmuši, kurš būs jaunā bloka prezidenta kandidāts. Preses konferencē, kuras laikā viņam tika uzdots šāds jautājums, Primakovs atbildēja: "Mēs vienosimies." Primakova popularitāte Krievijā ir viena no augstākajām, savukārt Lužkovs ir īpaši populārs Maskavā. Nesen veiktajā aptaujā Primakovs atradās kandidātu saraksta pašā augšgalā. Lužkovs atradās trešajā vietā. Komunistu partijas līderis Genādijs Zjuganovs bija otrais.

Veiksmīgi parlamenta vēlēšanu rezultāti būtu vērtīgs atspēriena punkts prezidenta vēlēšanām.

Lužkovs kandidē arī uz atkalievēlēšanu Maskavas mēra postenī. Ir pilnīgi iespējams, ka pat savas uzvaras gadījumā Lužkovs un Primakovs neieņems savas vietas Domē, bet atdos tās tiem, kuri sarakstā atrodas zemāk.

Jeļcinam tuvās aprindas Kremlī ar satraukumu vēro abus vīrus. Pēdējos gados Jeļcins ir centies izveidot centriskus politiskos blokus savā paspārnē, tomēr viņa panākumi nav bijuši pārāk lieli. Šķiet, pašlaik Jeļcins ir zaudējis visus spēkus uz Krievijas politiskās skatuves, un Kremļa aprindas ir sadusmotas par Lužkova bloka izveidi, kas atrodas ārpus tā kontroles.

Mediju un rūpniecības magnāts Boriss Berezovskis, kurš ietilpst Jeļcinam tuvajās aprindās, ir nesen paziņojis, ka ne Lužkovam, ne Primakovam nevajadzētu kļūt par Jeļcina pēctečiem.

Lužkovs ir apsūdzējis Kremli mēģinājumos sagraut aliansi. Viņš teica: "Mēs izjutām spēcīgu spiedienu un pretestību pret mūsu bloka izveidi. Es domāju, ka kaut kas tāds no režīma, kas tika izveidots šajā valstī, bija gaidāms. Bet mēs no tā nebaidāmies. Mēs esam spēcīgi."

Jaunajā aliansē ir ietverta reģionu bosu grupa, viņu vidū Pēterburgas mērs Vladimirs Jakovļevs un Tatarstanas prezidents Mintimers Šaimijevs.

Otrdien aliansei pievienojās Agrārās partijas vadītājs Mihails Lapšins, kurš agrāk ir bijis komunistu sabiedrotais.

Lužkova kustība pēdējā laikā iegūst spēku. Daļēji tas ir noticis sakarā ar citu partiju vājumu, un daļēji tādēļ, ka prezidentam Jeļcinam neesot politiski ticama pēcteča. Jeļcina nesenais paziņojums, ka viņa jaunais premjerministrs Vladimirs Putins varētu ieņemt šo lomu, izraisīja skepsi un izsmieklu.

Sergejs Stepašins, kuru Jeļcins atbrīvoja no amata, paziņoja, ka viņš kandidēšot uz parlamentu savā dzimtajā Pēterburgā.

Primakovs izteicās, ka viņš atbalstītu izmaiņas Krievijas konstitūcijā, lai izveidotu viceprezidenta posteni.

Deivids Hofmans

"Primakovs veido vēlēšanu savienību"

"Die Welt"

— 99.08.18.

Bijušais premjers vēlas izmaiņas konstitūcijā

.

Tajā pat laikā, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pēc Valsts Domes balsojuma runāja par "lielu uzvaru" un savam jaunajam ministru prezidentam Vladimiram Putinam solīja "cieņu un labu sadarbību", viens no Kremļa izstumtajiem paziņoja par savu politisko Comeback .

Bijušais valdības šefs Jevgēņijs Primakovs pārtrauca savu mēnešiem ilgo klusēšanu un svinīgi paziņoja par savu atgriešanos lielajā politikā. Četrus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām un vienu gadu pirms prezidenta vēlēšanām Primakovs un Maskavas mērs Lužkovs izveido vēlēšanu savienību.

"Tā ir veselīgo centrisko spēku kustība, kuri Krieviju 21. gadsimtā vēlas redzēt kā varenu, demokrātisku un uzplaukstošu lielvaru", sacīja Primakovs.

Abi vadīs vēlēšanu bloku "Tēvzeme — visa Krievija". Vēlēšanu savienība tiek uzskatīta par kreisi centrisko "ūdenskrātuvi" tiem politiskajam spēkiem, kuri ir sarāvuši saites ar Kremli. Tajā līdzās Lužkovam ir arī neskaitāmi ietekmīgi gubernatori, piemēram, Sankt-Pēterburgas Vladimirs Jakovļevs, kurš sarakstā būs trešais.

Līdz pat pēdējam brīdim Jeļcins vēlēšanu bloku tika mēģinājis izjaukt. Viņam nepatika, ka Kremlis zaudē savu varu caur gubernatoriem un Domes vēlēšanās tam nav savas partijas. "Tēvzeme — visa Krievija" rēķinās ar Domes vairākumu. Spēcīgākie konkurenti varētu būt komunisti, kuri savus spēkus apvieno vēlēšanu savienībā "Uz uzvaru" .

Tika izspēlēti dažādi varianti, kā varētu tikt sadalīta vara starp Primakovu un ne mazāk ambiciozo Lužkovu. Primakovs veiksmīgu vēlēšanu gadījumā acīmredzami tiecas pēc parlamenta spīkera amata. Šis postenis viņam varētu kalpot kā atspēriena punkts uz Kremli — kurā iekļūt vēlas arī Lužkovs.

Primakovs pieprasīja izmaiņas konstitūcijā, ar kurām parlaments un valdība tiktu padarīta spēcīgāka, savukārt prezidenta vara — ievērojami vājināta. "Nākamajam prezidentam arī turpmāk ir jābūt bruņoto spēku virspavēlniekam un augstākajai personai valstī, taču viņam ir jāatsakās no daļas savu pilnvaru valdībā, kā arī parlamenta palātās".

Esot ārkārtīgi steidzami nepieciešams ieviest viceprezidenta posteni un visiem bijušajiem valsts vadītājiem ar likumu garantēt "dzīvi drošībā un cieņā".

Tikai pirms dažām dienām Primakovs tika pabeidzis savus memuārus ar nosaukumu "Gadi lielajā politikā". Saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām, viņš Krievijā ir visiecienītākais politiķis.

Jens Hartmans

"Pelēkais kardināls"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.17.

Jautājums par varu tiek izlemts provincē.

Pildot savu jauno funkciju kā ministru prezidents un iespējamais prezidenta kandidāts, izdevīgs varētu izrādīties fakts, ka viņš sadarbojies ar Krievijas reģioniem un strādājis Federālajā drošības birojā (FDB). Valsts slepenais dienests FDB ir svarīga un līdz šim vienīgā funkcionējošā svira ar kuras palīdzību Maskava var ietekmēt reģionus, tādējādi turot grožos patvaļīgos gubernatorus. Zināšanas un informācija, kas iegūtas strādājot kontroles daļā un FDB vadībā, Putinam varētu palīdzēt izjaukt spēcīgo koalīciju starp Lužkova partiju "Tēvzeme" un gubernatoru apvienību "Visa Krievija".

Liekas, ka Putins atzīst, ka jautājums par varu tiek izlemts provincē. Pirmais viņa brauciens notika uz Tomsku, kur pagājušajā nedēļā notika Sibīrijas provinču gubernatoru sanāksme. Tur acīmredzot notika pamatīga izskaidrošanās ar Krasnajarskas gubernatoru Ļebedu par tur atrodošās ogļrūpniecības sabiedrības "Krasugol" privatizāciju. Putins savā ziņojumā laikrakstam "Izvestija" apliecināja, ka viņam nekādā gadījumā neesot bail no konflikta ar ietekmīgo gubernatoru: Viņam jāierobežo Ļebeģu, kas lielāko daļu akciju sola apgabala pārvaldei.

"Kurš situāciju valstī destabilizē, tam jāsēž cietumā," vienā no pirmajiem oficiālajiem paziņojumiem teica Putins. Tagad viņa uzdevums esot situācijas stabilizēšana Kaukāza republikā Dagestānā. Bez tam Putins sevi gan vārdos, gan darbos parādījis kā stingrās līnijas piekritēju. Maskava ar savu karaspēku tuvojas, lai ieplānotajā akcijā izdzītu islama nemierniekus no kalniem Dagestānā. Turklāt asie Putina izteikumi rada bažas par to, ka viņu nebaida atjaunots konflikts ar Čečeniju.

Atšķirībā no sava priekšgājēja Stepašina, Putinam nav nekādas pieredzes Kaukāza jautājumos. Viņa tagadējie izteikumi pilnībā atgādina tos, kas 1994.gadā pirms kara sākuma tika adresētas Čečenijai. Toreiz aizsardzības ministrs Gračovs uzsvēra, ka krievu desanta vienības divu stundu laikā iekaros galvaspilsētu Grozniju. Patreiz Putins ir pārliecināts, ka Dagestāna no "starptautiskajiem teroristiem tiks iztīrīta" divās nedēļās.

Kad Jeļcins drošības dienestnieku pasludināja par savu "mantinieku", viņš acīmredzot vadījās pēc principa, ka ar pietiekošu naudas un mediju varas izmantošanu jebkuru Krievijā var padarīt par prezidentu. Šī, citādi apšaubām, pārliecība Krievijā ir plaši izplatīta. Žurnāls "Komersant Vlasķ" pirms vairākiem mēnešiem bija veicis konkrētus aprēķinus, cik miljardi naudas nepieciešams, lai sekmētu viena vai otra nokļūšanu augstākajā Krievijas valsts amatā. Kāpēc Jeļcins tieši viņu grib padarīt par savu "mantinieku" īsti nav skaidrs. Viens no iemesliem varētu būt pilnīga viņa lojalitāte, ko Putins pierādīja Kremļa un galvenā valsts prokurora Škuratova diskusijā saistībā ar korupciju valdībā. Ja prezidents Putinu patiesi vēlās padarīt par savu sekotāju, vajadzētu viņam dot iespēju iznākt no Jeļcina ēnas un uzticēt lielāku neatkarību. Putina priekšgājējus Jeļcins atlaida tūlīt pēc vismazākās savas nostājas un viedokļa izrādīšanas. Tādējādi nav izslēgts, ka arī Putinam, tāpat kā viņa priekšgājējiem, ilgi ieņemt ministru kabineta vadītāja krēslu nebūs lemts.

Cits iemesls Putina nominēšanai šajā amatā varētu būt vilinājums nepieciešamības gadījumā"varas noturību" nodrošināt ar nekonstitucionāliem paņēmieniem. Kā atzīst liberālā krievu prese, Putins varētu būt cilvēks kas to atbalstītu. Ja Kremlis patiesi spertu šādu soli, tad to varētu uzskatīt par krievu demokrātijas beigām. Tad pilnībā apstiprinātos tas, ko "Neatkarīgā Avīze" konstatēja sestdien; ministru prezidents ar slepenā dienesta ziņotāja izskatu un psiholoģiju esot Krievijas demokrātijas seja. Jeļcins, kuru ietekmējis padomju laiks, savas cerības saista ar nākošo paaudzi. Diezgan naivi viņš ticēja, ka ar tiešu vēlēšanu ieviešanu valstī pietikšot, lai liktu pamatu demokrātijai, bet pārējais norisināsies pats no sevis. Padomju laika "rūdījums" ar daļēji boļševistisku ievirzi arī viņu pašu ir noturējis pie varas. Mazāk kā gadu pirms prezidenta vēlēšanām cīņa starp tiekšanos pēc varas un vēlmes pēc demokrātijas Krievijā ir nonākusi izšķirošajā stadijā.

Kristiane Hofmane

 

"Putina apstiprināšana izraisa bažas"

"The Globe and Mail"

— 99.08.17.

Krievijas parlaments ir apstiprinājis bijušā VDK šefa Vladimira Putina apstiprināšanu premjerministra postenī, izraisot jaunu diskusiju vilni par iespējamo ārkārtas stāvokļa pasludināšanu Krievijā.

Īsi pirms pirmdien notikušā balsojuma Putins draudēja satriekt separātismu, ieviešot "īpašu tiesisko režīmu" Dagestānas republikā — režīmu, kas varētu tikt paplašināts visā valstī, par ko ir nobažījušies atsevišķi krievi. Putins paziņoja, ka viņš "nodrošinās mieru un kārtību", apkarojot noziedzību, korupciju un separātismu. Domē viņš paziņoja: "Krievijas teritoriālā integritāte nav apspriežama, to nevar izmantot, lai kaulētos un šantažētu."

Jaunais premjerministrs solīja atdzīvināt Krievijas armiju un aizsardzības rūpniecību, atjaunot cieņu pret armiju un nodrošināt, lai Krievija arī turpmāk būtu "pasaules lielvara" tās ģeogrāfiskajās ietekmes sfērās, kur tai ir "pamatotas intereses."

Krievijas politiķu un preses analītiķu vidū ir dzirdamas baumas par to, ka Kremlis, iespējams, gatavojas izsludināt ārkārtas stāvokli, varbūt izraisot separātisma un vardarbības briesmas Dagestānā, kur islamiskie kaujinieki pēdējās 10 dienas cīnās pret Krievijas karaspēku.

Ārkārtas stāvoklis un cita veida atkāpšanās no konstitūcijas varētu ļaut nepopulārajam prezidentam Borisam Jeļcinam atlikt vēlēšanas un izvairīties no draudošās sakāves parlamenta un prezidenta vēlēšanās viņa sabiedrotajiem.

Putins ir izraisījis runas par iespējamo ārkārtas stāvokli. Apgalvodams, ka "pagaidām" tas nav nepieciešams, viņš rada iespaidu, ka nākotnē tas varētu būt iespējams. Kādā Maskavas laikrakstā pagājušajā nedēļā bija lasāms šāds virsraksts: "Kremlis sapņo par ārkārtas stāvokli." Citos bija publicētas fotogrāfijas, kurās bija redzams bruņutransports kādā Maskavas ielā.

Jeļcins steidzās noraidīt baumas: "Nekādu ārkārtas pasākumu nebūs. Es stingri un noteikti to apgalvoju." Putins izteica līdzīgu apgalvojumu, solot sarīkot "godīgas un atklātas" parlamentārās un prezidenta vēlēšanas, kā tas jau bija noteikts iepriekš, decembrī un jūlijā.

Tomēr tajā pašā laikā Jeļcins un Putins solīja veikt "bargus pasākumus", lai Dagestānā un citās Kaukāza kalnu reģiona republikās atjaunotu kārtību.

Krievijas iznīcinātāji un helikopteri turpināja bombardēšanu un raķešu uzbrukumus islamiskajiem kaujiniekiem, kuri kontrolē vairākus attālākus kalnu ciemus Dagestānā netālu no robežas ar Čečeniju. Pēdējo 10 dienu cīņās ir gājuši bojā simtiem kaujinieku, kā apgalvo krievu amatpersonas. Tomēr ciemi vēl arvien atrodas nelokāmo kaujinieku kontrolē, un viņi sola krievus padzīt.

Iespēja, ka Kremlis varētu atcelt konstitūciju Dagestānā, izraisa nopietnu satraukumu.

Mēreno politiskais līderis Oļegs Morozovs Krievijas televīzijas intervijā brīdināja: "Mēģinājumam vienā reģionā ieviest ārkārtas stāvokli būtu domino efekts visos citos. Tas varētu novest pie neprognozējām politiskām sekām."

Lielākajai Krievijas vēlētāju daļai ne īpaši pievilcīgais Putins ir nepazīstams. Viņa lojalitāte pret Kremli ir tik absolūta, ka Jeļcins ieteica viņu kā Kremļa oficiālo kandidātu prezidenta vēlēšanām. Izmisīgi cenšoties paturēt Kremli sev lojālu personu rokās, viņš ir atlaidis jau četrus Putina priekštečus. Parlamenta līderi ir neapmierināti ar šādu Jeļcina politiku, tomēr viņi baidījās iebilst pret Putina iecelšanu premjerministra amatā, baidoties zaudēt savas parlamenta vietas un privilēģijas izšķirošajā vēlēšanu sezonā.

Džefrijs Jorks

"The Economist"

— 99.08.14./20.

"Tautas balss"

Vai arvien plašākā referendumu pielietošana ir drauds demokrātijai, vai arī tās glābiņš? Piektajā rakstā no rakstu sērijas par pārmaiņām nobriedušajās demokrātiskajās valstīs tiek izvērtēta līdzšinējā pieredze un argumenti par un pret vēlētāju tiesībām tiešā ceļā izšķirt politiskus jautājumus.

Kad 1945.gadā Vinstons Čērčils Klementam Etlijam piedāvāja noturēt referendumu par to, vai būtu saglabājama Lielbritānijas kara laika koalīcija, Etlijs norūca, ka tāda ideja esot "nacisma un fašisma instruments". Hitlera un Musolīni izmantotie viltus referendumi, kas bija domāti viņu varas konsolidācijai, bija apstiprinājuši skeptiķu vislielākās bažas. Šķita, ka pats demokrātiskākais no visiem demokrātijā pieejamajiem līdzekļiem var izrādīties arī pats bīstamākais pašas demokrātijas eksistencei.

Visu veidu diktatori ir turpinājuši izmantot viltus referendumus, lai attaisnotu savu palikšanu pie varas. Un tomēr šis fakts nav apturējis arvien plašāku patiesu, brīvos un godīgos apstākļos noturētu referendumu izmantošanu kā nobriedušajās, tā arī jaunajās demokrātiskajās valstīs. Referendumi ir bijuši būtiski svarīgi komunisma sagrāvē un pārejā uz demokrātiju visās bijušās Padomju impērijas valstīs. Tie ir arī sekmējuši demokrātisko pārmaiņu īstenošanu Spānijā, Grieķijā, Dienvidāfrikā, Brazīlijā, Čīlē, kā arī citās valstīs.

Lielākajā daļā nobriedušo demokrātisko valstu tieša vēršanās pie vēlētājiem tagad ir daļa no konstitucionālo pārmaiņu mašinērijas. Ir augusi arī referendumu izmantošana, lai risinātu sabiedrību visvairāk šķeļošos vai sarežģītākos jautājumus. No Rietumeiropas 17 galvenajām demokrātiskajām valstīm tikai trijās — Beļģijā, Nīderlandē un Norvēģijā — konstitūcijās nav paredzēti referendumi. Tikai sešās nozīmīgajās demokrātiskajās valstīs — Nīderlandē, Savienotajās Valstīs, Japānā, Indijā, Izraēlā un Vācijas Federatīvajā Republikā — visas valsts mēroga referendumi nekad nav noturēti.

 

Neaprēķināmais vēlētājs

Itālijā un Jaunzēlandē pēdējos gados neapmierinātie vēlētāji ir izmantojuši referenduma iespējas, lai, neraugoties uz politiskās elites negribīgumu, panāktu radikālas izmaiņas vēlēšanu sistēmā un citās politiskajās institūcijās. Referendumi regulāri tiek izmantoti arī Austrālijā, kur šī gada novembrī vēlētāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai izlemtu, vai ir nepieciešams saraut valsts formālo sasaisti ar Britu karaļvalsti. Šveicē un vairākos Amerikas štatos referendumi veido politiskās sistēmas centrālo asi, kas savā nozīmē ir līdzvērtīga likumdošanas institūcijām.

Neskaitot Savienotās Valstis un Šveici, visbiežāk referendumus organizē valdības, un tikai tādos gadījumos, kad tās ir pārliecinātas par uzvaru, un kad tām ir nepieciešams atbalsts tādai politikai, kuru tās šā vai tā ir nolēmušas īstenot. Tieši tā referendumus Lielbritānijā pašlaik izmanto Tonija Blēra valdība.

Taču vēlētāji ne vienmēr izturas tā, kā ir ieplānots, un viņi ir panākuši vairākas ievērojamas referendumu organizētāju neveiksmes. Šarls de Golls veiksmīgi izmantoja referendumus, lai nostiprinātu Francijas Piektās Republikas leģitimitāti un lai paplašinātu savas prezidenta pilnvaras, taču 1969.gadā viņš jutās spiests atkāpties pēc negaidītās sakāves referendumā.

Fransuā Miterāna lēmums organizēt referendumu par Māstrihtas līgumu 19992.gadā Eiropas Savienību gandrīz noveda līdz sabrukumam, jo tikai 51 procents no balsojušajiem atbalstīja līgumu. Dānijas vēlētāji noraidīja līgumu, neraugoties uz to, ka to atbalstīja četras no piecām Dānijas parlamentā esošajām partijām. Dānijas valdībai izdevās parakstīt Māstrihtas līgumu tikai tad, kad tika pārskatīti tā noteikumi un tika gūta nepārliecinoša uzvara otrajā referendumā. Tajā pašā gadā Kanādas valdībai nepaveicās. Kanādas vēlētāji negaidīti noraidīja ar tādām grūtībām izstrādāto konstitucionālo vienošanos, kurai vajadzēja nomierināt Kvebeku.

Referendumi norisinās daudzās un dažādās formās. Padomdevēji referendumi pārbauda sabiedriskās domas reakciju par kādu nozīmīgu jautājumu. Pēc tam valdība vai likumdevēji pēc saviem ieskatiem iemieso referenduma rezultātus jaunos likumos vai politikā. Lai gan attiecīgos apstākļos padomdevēju referendumiem var būt liela ietekme, tomēr reizumis politiķi to rezultātus var neņemt vērā. 1955.gadā referendumā Zviedrijā 85 procenti vēlētāju izteicās, ka viņi vēlētos turpināt braukt pa ceļa kreiso pusi. Tikai pēc 12 gadiem valdība, pat neizmantojot referendumu, tomēr pieņēma lēmumu par pāriešanu uz braukšanu par ceļa labo pusi, nesaņemot par to kaut cik nopietnus protestus.

Turpretī obligātie referendumi ir daļa no likumdošanas procesa vai, visbiežāk, viena no procedūrām, kas ir nepieciešama konstitūcijas labojumiem.

Kā padomdevējus, tā arī obligātos referendumus parasti var organizēt tikai valdošās amatpersonas — reizēm tas ir prezidents, reizēm — parlamentārieši, taču visbiežāk referendumus organizē pie varas esošā valdība. Tomēr dažās zemēs referendumu ierosināt var ar vēlētāju atbalstu. Šis vēlētāju atbalsts tiek dēvēts par iniciatīvu . Reizēm šādas iniciatīvas var tikai noraidīt kādu jau eksistējošu likumu — tās ir tā dēvētās "atceļošās" iniciatīvas, piemēram, tādas, kādas eksistē Itālijā. Citur iniciatīvas var tikt izmantotas arī, lai izvirzītu vai pieņemtu jaunus likumus, kā tas notiek Šveicē vai daudzos Amerikas štatos. Šādā formā referendumi var būt ārkārtīgi ietekmīgi un tajā pašā laikā arī neaprēķināmi politiskie instrumenti.

Tāpat atsevišķās valstīs ārkārtīgi atšķiras referendumu rīkošanas un uzvaras noteikšanas likumi. Noteikumi par jautājumu izvirzīšanu, vēlētāju sarakstu sastādīšanu un referenduma kampaņu finansēšanu katrā valstī ir atšķirīgi un šie noteikumi atstāj lielu ietekmi uz to, kā un cik bieži referendumi tiek pielietoti.

Kritiski nozīmīga ir barjera, kas tiek izvirzīta uzvaras iegūšanai. Parasti tiek izmantots vienkāršs balsojušo vairākums. Taču zema balsotāju aktivitāte var šķietami padarīt šādus referendumus par neleģitīmiem. Šī iemesla dēļ reizēm referendumā izvirzītā jautājuma apstiprināšanai tiek pieprasīta zināma procenta balsstiesīgo vēlētāju līdzdalība, kā arī balsošanā piedalījušos vairākums.

Protams, ka šādas barjeras arī padara iespējamāku neveiksmi. 1978.gadā Lielbritānijas valdība bija spiesta atmest plānus par Skotijas parlamenta izveidošanu, jo referenduma uzvaru Skotijā anulēja nepārsniegtā 40 procentu vēlētāju līdzdalības barjera. Referendumi ir izgāzušies arī Dānijā un Itālijā (pēdējo reizi šī gada aprīlī) līdzīgu vēlētāju līdzdalības prasību dēļ. Lai nodrošinātu plašu ģeogrāfisko konsensu, Šveice un Austrālija pieprasa "divkāršot vairākumu" — tas ir individuālo vēlētāju vairākumu, kā arī štatu vai kantonu vairākumu, ja referendumā ir izskatāmas konstitucionālās izmaiņas.

Referendumu pielietošana atspoguļo atsevišķo valstu vēsturi un tradīcijas. Līdz ar to vispārinājumi par tiem ir gandrīz neiespējami. Dažās valstīs referendumi spēlē galveno, ja arī ne vienmēr pastāvīgu, lomu. Citās valstīs tie ir tikai nenozīmīgi vai pat absolūti nesvarīgi, neraugoties uz likumiem, kas nodrošina to pielietošanu.

 

Karsti kartupeļi

Lai gan referendumi (ārpus Šveices un Savienotajām Valstīm) visbiežāk tiek izmantoti, lai leģitimizētu konstitucionālās izmaiņas vai robežu izmaiņas, ievēlētie politiķi tos arvien biežāk sāk uzskatīt par līdzekli, ar kura palīdzību atstāt vēlētāju izlemšanai jautājumus, kuri viņiem šķiet pārāk bīstami, vai arī kuru izlemšanai ir jāpanāk vienprātība dažādu partiju starpā. Nereti šie jautājumi ir saistīti ar morāliem vai dzīvesveida aspektiem, piemēram, jautājumi par alkohola lietošanas aizliegšanu, laulību šķiršanu vai abortiem. Šādu emocionāli iekrāsotu tēmu izlemšanas rezultāti ir grūti prognozējami. Piemēram, laulību šķiršanas un abortu referendumos itālieši izrādījās daudz liberālāki un īri — konservatīvāki, nekā iepriekš tika paredzēts.

Viena no pašām labākajām grāmatām par referendumiem — Deivida Batlera un Ostina Renija rediģētā grāmata "Referendumi pasaulē", kuru ir izdevusi Macmillan izdevniecība, ("Referendums Around the World", edited by David Butler and Austin Ranney, Macmillan) — apgalvo, ka daudzi agrākie pieņēmumi par referendumiem ir kļūdaini. Parasti referendumi nekļūst par tradicionāliem pasākumiem, kā to apgalvo referendumu pretinieki. Daudzas valstis ir izmantojušas referendumus, lai atrisinātu kaut kādus specifiskus jautājumus, vai ir pat organizējušas veselas referendumu sērijas, pēc tam uz ilgāku laiku novēršoties no to atkārtotas rīkošanas. Taču tas lielākoties notiek tādēļ, ka tieši politiķi ir tie, kas lemj par referendumu noturēšanu. Ja vēlētāju grupas arī var izvirzīt savus jautājumus izlemšanai referendumā, kā tas notiek Šveicē un Savienotajās Valstīs, ir iespējams, ka tie kļūst par ieradumu un to izmantošana pēdējo gadu laikā aizvien vairāk pieaug.

Batlers un Renijs arī norāda, ka parasti referendumi nav radikālu pārmaiņu instrumenti, kā tas bieži vien tiek uzskatīts. Lai gan tie tādā veidā tika izmantoti Itālijā un Jaunzēlandē, tomēr parasti referendumi tiek izmantoti, lai nostiprinātu jau eksistējošo status quo , vai arī lai atbalstītu tās pārmaiņas, par kurām vienošanos jau ir panākušas politiskās partijas. Lielākā daļa no referendumiem, ieskaitot tos, kuru noturēšanu ir ierosinājuši paši vēlētāji, cieš neveiksmi. Saskaņā ar Jūtas štata Brigama Janga universitātes profesora Deivida Meglbija analīzes datiem, 62 procenti no 1732 iniciatīvām, kuras nonāca līdz nobalsošanai referendumos Amerikas štatos laikā posmā no 1898. gada līdz 1998.gadam, tika noraidīti.

Argumenti par un pret referendumu noturēšanu ir cieši saistīti ar problēmu, kas tad ir demokrātija. Referendumu atbalstītāji apgalvo, ka tiešās konsultācijas ar pilsoņiem ir vienīgais patiesi demokrātiskais ceļš politikas noteikšanai. Ja tautvaldība patiešām kaut ko nozīmē, tad vēlētājiem ir jābūt tiesībām noteikt jautājumu izskatīšanas dienaskārtību, šos jautājumus apspriest un pēc tam pašiem pieņemt galīgos lēmumus. Šo uzdevumu deleģēšana ievēlētajiem politiķiem, kuriem pašiem ir savas intereses, neizbēgamā kārtā izkropļo vēlētāju vēlmes un centienus.

Referendumu advokāti arī ir pārliecināti, ka referendumi izrāda disciplinējošu ietekmi uz tautas pārstāvjiem un padara leģitīmus vissvarīgākos aktuālos politiskos risinājumus. Tautas aptaujas arī veicina pilsoņu līdzdalību savu sabiedrību pārvaldē, un politiskā līdzdalība ir daudzu citu pilsonisko vērtību galvenais avots.

 

Pretējie argumenti

Referendumus skeptiski vērtējošie piekrīt, ka tautvaldība, vairākuma gribas īstenošana un konsultācijas ar vēlētājiem ir paši galvenie demokrātijas stūrakmeņi, taču tajā pašā laikā arī domā, ka pārstāvniecības demokrātija šos mērķus sasniedz daudz labāk nekā referendumu rīkošana. Skeptiķi uzskata, ka patiesa tiešā demokrātija ir iespējama tikai tādās politiskajās grupās, kuru dalībnieku skaits ir tik mazs, ka viņi savstarpēji viens otru pazīst. Tas varētu būt iespējams, piemēram, mazpilsētiņās. Lielajās modernajās sabiedrībās katra pilsoņa pilnīga līdzdalība jautājumu izskatīšanā ir neiespējama.

Referendumu pretinieki apgalvo, ka tautas vēlētie pārstāvji, būdami pilnslodzes lēmumu pieņēmēji, ir spējīgi izsvērt savstarpēji konfliktējošās prioritātes, izstrādāt un izdebatēt kompromisa variantus starp dažādām grupām un pieņemt lēmumus, pamatojoties uz plašu informāciju. Pilsoņiem, kuri balso referendumā par vienu vienīgu jautājumu, jebkuru no augšminētajām lietām īstenot ir grūti. Turklāt, būdami pats smagākais vairākuma gribas ierocis, referendumi mudina vēlētājus nepievērst uzmanību mazākuma grupu interesēm. Visbeidzot, bieža referendumu izmantošana patiesībā var izraisīt demokrātijas graušanu, jo vēlētajiem likumdevējiem rodas kārdinājums apiet sarežģītus jautājumus, ar to nodarot kaitējumu pārstāvniecības institūciju prestižam un autoritātei, kurām tomēr ir jāturpina visas pārvaldes funkcijas pat tādā gadījumā, ja referendumi tiek izmantoti bieži.

Šo apgalvojumu un arī pretargumentu pārbaude ir visai sarežģīta. Patiesībā lielākā daļa valstu referendumus neizmanto pietiekami regulāri, lai varētu apstiprināt vai nu referendumu atbalstītāju cerības, vai arī viņu oponentu bažas. Divi izņēmumi ir Šveice un daži Amerikas štati, kur pilsoņu iniciatīvas ir pietiekami biežas, lai izdarītu zināmus secinājumus par iepriekšminētajiem jautājumiem, kaut arī abi minētie piemēri nebūt neatbilst pilnīgas tiešās demokrātijas principiem.

Abās valstīs vēlētāji, domājams, uzskata, ka referendumi savā būtībā piešķir leģitimitāti svarīgiem lēmumiem. Nav gaidāms, ka šveicieši tagad pieņemtu kādu valstiski svarīgu lēmumu bez referenduma. Šveiciešu vēlētāji, neraugoties uz savu politisko līderu ieteikumiem, referendumos ir noraidījuši kā līdzdalību Apvienotajās Nācijās, tā arī ciešākas sasaistes iespēju ar Eiropas Savienību. Līdzīgā kārtā Amerikā aptaujas liecina, ka lielākais vairākums vēlētāju atbalsta referendumu noturēšanu, uzskatot, ka tieši referendumos tiek noteikta tāda politika, kādu vēlas lielākā daļa iedzīvotāju. Aptaujas arī liecina, ka pieaug atbalsts referendumu noturēšanai visas valsts līmenī.

Apgalvojums, ka referendumi palielina pilsoņu līdzdalību jautājumu izšķiršanā ir daudz problemātiskāks. Dažas referendumu kampaņas izraisa milzīgu sabiedrības interesi un masu mēdiju uzmanību. Pilsoņu iniciatīvas arī dod iespēju politiskajiem autsaideriem ietekmēt vienu vai otru sabiedriski nozīmīgu jautājumu izskatīšanu. Taču Savienotajās Valstīs lielu daļu no aktivitātēm, kas ir saistītas ar iniciatīvu izvirzīšanu balsojumam referendumā, piemēram, parakstu savākšanu, savās rokās ir pārņēmušas profesionālās kompānijas, un šī iemesla dēļ daudzas referenduma kampaņas ir kļuvušas par glumiem un dārgiem pasākumiem, kuri ir ārkārtīgi tāli no ierindas vēlētājiem (līdz šim Šveicē tas tā nav noticis). Vēl pārsteidzošāks ir tas fakts, ka vēlētāju līdzdalība Amerikā noturētajos referendumos ir daudz zemāka nekā kandidātu vēlēšanās, kaut arī abi pasākumi tiek noturēti vienlaicīgi. Vidējais vēlētāju skaits Šveices referendumos pēdējo 50 gadu laikā ir samazinājies par vienu trešdaļu, sasniedzot apmēram 40 procentus. Tomēr, balsojot par īpaši nozīmīgiem jautājumiem, vēlētāju aktivitāte var ievērojami pieaugt.

Nevienā no minētajām valstīm nav pierādījušas daudzas no tām bailēm, kuras pauž referendumu pretinieki. Parasti vēlētāju iniciatīvas netiek izmantotas, lai apspiestu mazākumu. 1988.gadā referendumā Šveicē ar divām trešdaļām balsu tika noraidīts ierosinājums ierobežot Šveicē dzīvojošo ārzemnieku skaitu. 1992.gadā Kolorado štata vēlētāji patiešām apstiprināja iniciatīvu, kas ierosināja apturēt vietējās varas lēmumus par homoseksuālistu diskriminācijas ierobežošanu, taču tajā pašā laikā ar lielu balsu vairākumu tika noraidītas daudz radikālākās pret homoseksuālistiem vērstās iniciatīvas kā Kolorado, tā arī Kalifornijā. Kopš 1990.gada vēlētāji, balsojot par izvirzītajām iniciatīvām, ir pastāvīgi atbalstījuši zināmas abortu tiesības. Dažos štatos par iniciatīvu mērķiem ir tikušas izvirzītas minoritātes un imigranti, taču vēlētāji visumā ir noraidījuši ierosinātos visai ekstrēmos pasākumus un bieži vien ir pierādījuši, ka viņi nekādā gadījumā nav mazāk liberāli nekā likumdevēji paši. Būtībā lielākā daļa no iniciatīvām ir saistītas ar nodokļu un ekonomiskajiem jautājumiem, nevis ar pilsoņu tiesībām vai sociālajiem jautājumiem, kaut gan ir jāatzīst, ka bieži vien pēdējiem tiek pievērsta liela uzmanība.

Lai gan bieža pilsoņu iniciatīvu izmantošana, neraugoties uz dažu oponentu bažām, nav sagrāvusi pārstāvniecības pārvaldi, tomēr tā ir to izmainījusi. Šveiciešu vēlētāju lojalitāte partijām ir visai stipra parlamenta vēlēšanu laikā, taču referenduma balsojumu laikā tā pagaist. Šveicē par neatņemamu likumdošanas procesa sastāvdaļu ir kļuvušas pilsoņu iniciatīvas vai draudi par to izmantošanu. Arī Kalifornijā, Oregonā un citos Amerikas štatos, kur plaši tiek izmantoti referendumi, procesi ir līdzīgi. Referendumi tagad bieži vien nosaka politisko dienaskārtību abās valstīs. Savienotajās Valstīs tie bieži vien tiek uzskatīti par sabiedriskā noskaņojuma barometru, vai nu tas ir pareizi vai arī nē. Turklāt referendumi reizēm var izraisīt politisku revolūciju. Piemēram, Kalifornijas 1978.gadā izvirzītais 13. priekšlikums par vietējiem īpašuma nodokļiem visā Amerikā izraisīja nodokļu revolūciju. Bieži vien ievēlētās amatpersonas pašas aktīvi piedalās pilsoņu iniciatīvu izvirzīšanā, kā arī ir relatīvi veiksmīgas, panākot sevis izvirzīto priekšlikumu apstiprināšanu, kas nebūt neliecina par to, ka vēlētāji būtu pilnībā zaudējuši savu ticību politiķiem. Pilsoņu iniciatīvas ir padarījušas likumdošanas procesu sarežģītāku, taču tajā pašā laikā arī vairāk reaģējošu attiecībā pret sabiedrības interesēm.

Kā apgalvo kritiķi, eksistējot zināmi pierādījumi, ka vismaz amerikāņu vēlētāji reizēm tiek pārmērīgi apgrūtināti ar ienākošās informācijas daudzumu, un tādēļ balsojot, kā pagadās. Meglbijs atsaucas uz pētījumiem, kas rāda, ka vismaz dažos referendumu balsojumos 10 līdz 20 procenti vēlētāju nobalsoja par viņu ieskatā nepareizo atbildi. Referendumu materiāli, kuri Kalifornijas iedzīvotājiem tiek nosūtīti pa pastu, tagad bieži vien pārsniedz 200 lappušu. Saskaņā ar kādas aptaujas rezultātiem, tikai viens no desmita Kalifornijas iedzīvotājiem ir pārliecināts, ka ierindas vēlētājs spēj izprast lielāko daļu no viņam izteiktajiem priekšlikumiem. Ir pilnīgi dabiski, ka tas izraisa piesardzību. Tādēļ arī kalifornieši referendumos apstiprina tikai vienu trešo daļu no izvirzītajām pilsoņu iniciatīvām.

 

Hibridizētā demokrātija?

Šveiciešu un amerikāņu pieredze liecina, ka nākotnē nekur nav sagaidāma strauja novēršanās no pārstāvniecības demokrātijas par labu tiešajai demokrātijai, taču, neraugoties uz to, referendumu nozīme turpinās pieaugt. Internets un citi tehnoloģiskie sasniegumi vēl nav atstājuši lielu iespaidu uz referendumu rīkošanu, taču tiem galu galā būtu jāatvieglo referendumu organizēšana un vēlētāju informēšana par jautājumiem, kurus tiem būtu jāizlemj.

Pārstāvniecības institūcijas droši vien saglabāsies, kaut vai tādēļ, ka modernajās sabiedrībās ārkārtīgi ir pieaudzis likumdošanas aktu skaits, kā arī tādēļ, ka pārvaldes mašinēriju ir jāpārzina arvien lielākam skaitam pilnslodzes amatpersonu. Taču, neraugoties uz to, masu komunikācijas un informācijas laikmetā visai vienkāršota pieeja šķiet pilsoņu tiesību ierobežošana ar balsojumu tikai ik pāris gadus vēlēšanās. Tāda pieeja atgādina agrākos laikus. Politiskajā sistēmā, kas ir balstīta uz tautvaldību, arvien grūtāk kļūs attaisnot nevēlēšanos tieši konsultēties ar vēlētājiem par dažādiem plašāka mēroga jautājumiem.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS