Lai neturam “baltus plankumus” savā vēsturē un dzīvē

Aizrit 2008.gada pēdējās dienas. Aizvadām nozīmīgu savas valsts gadskārtu. Tā paliek ar ikdienas darbiem, ar valstisko lepnumu, ar gandarījumu, ar sirdi saviļņojošiem brīžiem, ar svētku prieku. Un ar domām.

Šajā reizē [Starptautiskajā konferencē “Latvijas neatkarība: ideja un īstenošana” 2008.gada 13.novembrī] (..) iedrīkstos atkārtot arī dažas savas domas par mūsu valsts tapšanas priekšnoteikumiem, kuras nesen izsacīju Jāņa Čakstes dibinātās akadēmiskās vienības “Austrums” 125 gadu jubilejas lekcijā. Un proti:

Latvijas valstiskuma izveidošanu un Latvijas Republikas dibināšanu pirms 90 gadiem iespējamu darīja labvēlīgā starptautiskā konstelācija (četru lielo impēriju, bet vispirms jau Krievijas un Vācijas, sabrukums Pirmā pasaules kara rezultātā), darīja iespējamu latviešu tautas vairākuma iestāšanās par neatkarību Brīvības cīņu laikā, gatavība izcīnīt un nosargāt jauno valsti.

Taču jāuzsver arī trešais moments: radīt valsti nebūtu bijis iespējams, ja latviešiem nebūtu bijuši savi speciālisti valsts jaunrades darbam – juristi, tautsaimnieki, inženieri, ārsti, zinātnieki, skolotāji un citu nozaru lietpratēji, ja nebūtu bijis savas nacionālās inteliģences. Un tāda bija izveidojusies jau nebrīves gados, jau cara Krievijā, un tas arī bija viens no neatkarības priekšnoteikumiem.

Arī, atjaunojot Latvijas neatkarību 1988. – 1991.gadā, aina bija līdzīga: vēstures konstelācija (PSRS sabrukums), nācijas paustā griba, pašu valsts un sava, kompetenta inteliģence.

Tādēļ arī ļoti atbalstu Valsts prezidenta V.Zatlera uzturēto viedokli, ka Latvijas valstiskums visos 90 gados ir jāvērtē kā vienots process, no kura nedrīkst mākslīgi “izoperēt” 50 gadus. Arī tie ir jāpēta un jāvērtē: tie bija pretošanās gadi, izdzīvošanas gadi (ar konformisma un kolaborācijas elementiem), taču zem ledus bija dzīvs ūdens, pat plūsma. Latvijas valstiskuma ideja, nacionālā ideja tautā nebija zudusi, nebija mirusi. Virtuālā Latvija pastāvēja, ja arī ne de iure, tad de facto, gan trimdā, gan dzimtenē, pastāvēja reāli arī pusvalstiskuma formās, ko mēģināja izmantot, piemēram, E.Berklavs un viņa domubiedri.

Tādēļ arī nākamgad bez Brīvības cīņu, Bermonta sagrāves, Cēsu kauju atceres, LU dibināšanas, mums jāatceras arī Jāņa Čakstes simtpiecdesmitgade (visā viņa mūža garumā, arī pirms Latvijas neatkarības), jāpiemin Rainis Šveicē neatkarības kontekstā, jāizvērtē “Berklava atkusnis”, kura dramatiskajam nobeigumam 1959.gadā arī ir 50 gadu atcere. Šādi momenti jāizvērtē visā to sarežģītībā un pretrunīgumā.

Pirms Lāčplēša dienas biju Meža kapos pie Čakstes pieminekļa. Un nevilšus piegāju pie ģenerāļa Jāņa Baloža atdusas vietas turpat tuvumā. Cik Čakste pašreiz sakopts un godāts, tik “Baltais ģenerālis” aizmirsts un aizlaists – tā kā skumji, ērmīgi palika, pat kauns. Protams, es zinu visas Baloža kļūdas, esmu lasījis Dardzānu, atceros visus pārmetumus Balodim par 1919. un 1940.gadu. Bet Balodis tomēr vadīja visu Brīvības cīņu beigu posmu, cīņas pret Bermontu. Nu 11.novembrī muzejā apbrīnojam viņa relikvijas un reizē izrādām visklajāko necieņu pret šo cilvēku, kurš tomēr bija Latvijas patriots un, manuprāt, Latviju nekad nav nodevis… Bet ko runāt, ja pat Kārlis Ulmanis vairāk tiek minēts “17.jūnija” vai “15.maija”, nevis “18.novembra” sakarībā.

Domāju, ka Latvijas vēstures rakstīšanā mums jāpieiet ar plašāku, mazāk politizētu, iecietīgāku skatījumu, nekā pašreiz mēs, saērcināti un satracināti, vērojam politiskās aktualitātes. Nez vai ir jāievieš jauni stereotipi. Protams, jāizvērtē objektīvi, nenoklusējot arī nepatīkamas, it kā ideoloģiski nepieņemamas lietas. Bet Latvijas sabiedrībā dominē, es pat sacītu, vienpusīgi tiek radīts, kultivēts konservatīvisms, mazāk demokrātiskas vērtības. Pat ja runājam par Konstantīnu Čaksti un LCP, par Jāni Čaksti un Krišjāni Valdemāru, vairāmies no 1905.gada lomas objektīva izvērtējuma. Domāju, par to atbildīgi ne tik daudz vēsturnieki, cik žurnālisti, publicisti. Gandrīz vai veidojas jauni “baltie plankumi” Latvijas vēstures rakstīšanā, pret kuriem daļa no mums tik dedzīgi vērsās 1988.gadā, Trešās atmodas rītausmā.

Saprotiet pareizi – esmu par Latvijas patriotismu, nekādā ziņā neesmu pret nacionālkonservatīvismu, esmu daudz rakstījis arī par Rīgas Latviešu biedrību, taču esmu pret noklusējumiem vēsturē.

Varbūt pasaules finanšu un ekonomiskā krīze, Baraka Obamas ievēlēšana par ASV prezidentu liks zināmā mērā pārvarēt Eiropas un Amerikas iesīkstējušo, šauro konservatīvismu, vairāk pievērsties arī sociāliem momentiem (es nebūt nesaku “sociālisma mācībām”), kas Latvijas vēsturē bijuši ne mazāk nozīmīgi kā nacionālais moments. Atgādināsim, ka ir Ojāra Vācieša dzimšanas diena un nupat nāk Eduarda Veidenbauma popularitātes vilnis. Vai par to nav jādomā arī vēsturniekiem?

Un pēdējais – arī jubilejas reizē jārunā par nacionālās identitātes saglabāšanu Eiropā un pasaulē, par latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšanu, par latviešu demogrāfiju un aizklīšanu pasaulē, arī vēsturiskā griezumā. Pirmā atmoda sākās 1856.gadā ar Jura Alunāna “Dziesmiņām”, uz kurām reaģēja “latviešu ļaužu draugs”, Nīcas un Bārtas mācītājs Gustavs Braže ar rindām: “Šīs mazās tautiņas liktenis ir tāds pats kā pārējo jau no dzimšanas dzīvot nespējīgo tautiņu liktenis, kas nezin no kurienes un kādā veidā uz ziemeļiem izlauzušās, tās mirst jau mātes miesās. Lai atceramies tikai lībiešus, krieviņus un vissīkstākos no visiem – igauņus. Latvietim nav nekādas nacionālas pazīmes, tādēļ tas nezina, necer un nedomā uz nacionālu nākotni.” Un citā vietā šis pats Braže piemetina: “Bet ja ir cilvēki, kam jaunā Latvija kā skaista jaunava sēž tur augšā, tad tie mums sirsnīgi jābrīdina no Lorelejas.”

Par laimi, 150 gadus pēc Alunāna, Valdemāra, Barona mēs šodien varam Bražem atbildēt, ka mācītāja kungs ir alojies. 21.gadsimts ir tieši mazo nāciju un valstu gadsimts. Jaunā Latvija tiešām sēž uz klints, arī Reinas krastos viņai ir savi pārstāvji kā ES pilntiesīgai loceklei.

Un tomēr mums jāapzinās, ka Latvijas un latviešu nācijas nākotnes galvenais garants joprojām esam mēs paši – mūsu vitalitāte, izglītība, prasmes, pašapziņa, ekonomikas organizēšana, pareiza politika. Un arī – pareizs, plašs skats uz mūsu vēsturi: gan kā uz valsts vēsturi, gan kā uz tautas vēsturi (Landesgeschichte und Volksgeschichte), integrējot šajā vēsturē arī Baltijas vāciešus un to pašu Braži, kas latviešu nācijai atņēma saimniekošanas pamatus. Varbūt vajadzētu sākt diskusiju par Arveda Švābes maģisko formulu: “Rakstiet vēsturi nacionālisma un lojalitātes garā” – vai un ciktāl tā pieņemama šodien?

Ceru, ka Latvijas Republikas 100.gadā vēsturnieki būs uzrakstījuši plašu, fundamentālu, gan starptautiski, gan Latvijā vērtējamu Latvijas vēsturi – latviešu versijā un angļu versijā, no senākajiem laikiem līdz 21.gadsimtam. Tā varētu būt dāvinājums Latvijas valstij pēc tam, kad no vēstures skatuves būs nogājusi gan Latvijas dibinātāju, gan, lielos vilcienos, atjaunotāju paaudze.

Akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš

Pēc ievaduzrunas starptautiskajā konferencē “Latvijas neatkarība: ideja un īstenošana” Latvijas Kara muzejā 2008.gada 13.novembrī

Nākamajā – šī gada “Latvijas Vēstneša” pēdējā laidienā, 30.decembrī: Dr.habil.hist., prof. Ineša Feldmaņa apcere par Latvijas valsts vēstures sākumsoļiem un Dr.habil.hist., prof. Aivara Strangas domas par Latvijas zemi un tautu uz 1918./1919.gada skaudrā sliekšņa.