Par Eiropas studentu himnu, ko dziedājuši jau latviešu dzimtcilvēki

Jaunā Stendera tulkotajam "Gaudeamus igitur" — 200 gadi

Jānis Stradiņš — "Latvijas Vēstnesim"

Stenderiem šogad augustā dažādas jubilejas: Vecajam Stenderam — 285 gadi kopš dzimšanas, Jaunajam Stenderam — 255 gadi kopš dzimšanas, bet "Augstas gudrības grāmatai" — 225 gadi kopš pirmizdevuma. Un nu "Gaudeamus igitur" tulkojumam latviešu valodā, ko veicis Jaunais Stenders pirms 200 gadiem Sunākstē (Vārnavā), sava gadskārta.

Šajā sakarā augusta pēdējā svētdienā pie Sunākstes baznīcas tiekot rīkotas Stendera Dzejas dienas un nakts dievkalpojums.

Pētot Stendera veikumu latviešu kultūrvēsturē un Sēlijas kontekstā, negaidīti konstatēju šo faktu, ka nupat apritējuši 200 gadi, kopš "Sērpiles priekšmācītājs" (Sēlpils prāvests) Aleksandrs Johans Stenders (1744–1819) Sunākstē pārtulkojis pazīstamo studentu himnu "Gaudeamus igitur" , pareizāk sakot, lokalizējis to primitivizētā versijā. Tulkojums publicēts Matīsa Stobes izdotajā pirmajā latviešu vispārēja satura žurnālā "Latviska Gada Grāmata", 1798.gada gājuma II ceturksnī (sulu, lapu un ziedu mēnesī). Šis fakts vēsturiskajā literatūrā garāmejot gan ir ticis pieminēts, taču bez hronoloģijas un neiedziļinoties lietā. Tāpēc vispirms — daži vārdi par tulkojuma autoru A.J.Stenderu, sauktu par Jauno Stenderu. Bez šaubām viņš ir palicis sava tēva, Vecā Stendera, ēnā, tomēr arī viņa devums latviešu kultūrā nebūtu noniecināms. Viņš sacerējis pirmo latviski publicēto lugu "Lustesspēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts" (1790, vairāk pazīstama ar nosaukumu "Žūpu Bērtulis"), precīzāk, lokalizējis dāņu dramaturga L.Holberija lugu "Kalnu Jepe". Viņš latviski sacerējis vai tulkojis samērā daudz dzejoļu (ieskaitot F.Šillera odu "Līgsmība" — tātad Eiropas Savienības himnu!), pārstrādājis un papildinājis Vecā Stendera "Augstas gudrības grāmatu" (1796), sastādījis un izdevis pirmo vācu valodas mācību grāmatu latviešiem (1820). Jaunais Stenders ir studējis tieslietas Kopenhāgenas un Helmštetes universitātēs, teoloģiju — Kēnigsbergas universitātē, kopš 1778.gada strādājis par palīgmācītāju pie sava tēva Sunākstes–Sēlpils draudzē, tad pārņēmis tēva amatu kā Sēlpils prāvests un Sunākstes mācītājs, kur darbojies līdz mūža galam.

Atšķirībā no sava tēva Jaunais Stenders konsekventi paudis domu, ka latviešiem, lai izglītotos, ir jāpārvācojas. Šī doma jo spilgti izteikta viņa krājuma "Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas" (1805) "priekšrunā", kur sacīts:

"Še, mīļie latvieši, atkal kāda grāmatiņa jūsu valodā, līdz kamēr jūs vai jūsu bērni vācu valodu iemācaties, caur ko vien jūs jau vieglāki pie prāta izskaidrošanas piekļūt varat. Ak, kauču mīļais Dievs mums to laiku lemtu pārdzīvot, ka pa visu Kurzemi un Vidzemi viena paša tauta, viena vācu valoda un viena vienīga skubināšana uz goda būšanu būtu! Līdz tam, ņemiet ir šo mazumu par labu".

Tieši šādā latviešu pārvācošanas (vai "eiropeizācijas"?) kontekstā ir aplūkojams arī Jaunā Stendera veiktais "Gaudeamus igitur" lokalizējums. Apdomāsim, ka šī dziesmiņa nāca klajā laikos, kad vēl nebija neviena paša studēta latvieša (vai, precīzāk runājot, tādu bija ārkārtīgi maz, piemēram, D.H.Grindelis Jēnā vai K.Viljamss Tērbatā). Tādēļ arī latviski neparādījās studentu himnas burtisks tulkojums, bet tās pārveidota versija, pielāgota latviešu dzimtcilvēku uztverei. Šajā sakarā arī atcerēsimies "Gaudeamus igitur" izcelsmi, tās visai senos pirmsākumus. Kā konstatējis G.Švečke (Berlīnē 1877.gadā izdotajā grāmatā par šīs slavenās dziesmas vēsturi), tā pirmoreiz parādās jau 1267.gadā kā latīniska baznīcas dziesma, vēlāk to lieto vācu dzejnieks — satīriķis Sebastjans Brants, bet tagadējā veidā 1781.gadā tekstu pārveido ceļojošs vācu dzejnieks K.V.Kindlēbens. Melodija radusies pēc vācu komponista J.G.Gintera dziesmiņas (1718.g.), kuras vienkāršāko, tautai saprotamāko tekstu savam tulkojumam, šķiet, izmantojis arī A.J.Stenders. Starp citu, šis teksts ar nosaukumu "Priecas dziesmiņa" parādījās visai drīz pēc Vecā Stendera nāves tajā pašā Stobes žurnālā, kur gadu agrāk Jaunais Stenders bija publicējis savam tēvam veltītu dzejoli "Tev, godīgs vecais mācītājs (par godu G.F.Stendera 82. dzimšanas dienai, kas viņa pēdīgā bija, dziedāta no Vārenbrokas (tag. — Vārnavas, J.S.) ļaudīm)". ("Latviska Gada-Grāmata" 1797. I cet., 147.–149.lpp.). Šo Stobes žurnālu 15 eksemplāros A.J.Stenders abonējis arī sava novada ļaudīm, nevien inteliģentiem, bet arī vietējiem zemniekiem, tātad lasītpratējiem.

Dziesmā izpaužas jaunības prieks par dzīvi, jaunību, dziesmām, bet reizē arī atziņa, ka viss tas ir pārejošs, skumjas par visa esošā nīcību, acīmredzot arī par mīļotā tēva aiziešanu mūžībā. Lūk, A.J.Stendera teksts:

Priecas dziesmiņa

Brāļi, lai mēs lustīgi

Ziedu laikā esam,

Kamēr vēl kā jaunekļi

Kaulos prieku nesam.

Kaps drīz ved no šejienes,

Kas plūc tagad rozītes,

tam būs vainaks vēlēts.

Kur tie tēvi, sakait man

iraid palikuši,

kas priekš mums tā arīdzan

Priekos dancājuši? —

Mūsu acs tos vairs neredz,

Viņu kaulus zeme sedz,

Paši prieku mājās.

Īsa mūsu dzīvība

tā kā dūmu tvaiciņš,

ko vējš drīz izputina,

Tā ir dzīves laiciņš —

Lai tāpēc šās stundiņas,

Kas ir priekam vēlētas,

Pavadām ar dziesmām!

Brālīt, sveiks! Tev uzdzeru

es šo alutiņu,

dzer uz mūsu priecību,

bet ar gudru ziņu!

Dzer, lai dzīvo veseli

Kungi, Tēvi, Valdnieki,

Visi kunga ļaudis!

...................................

Matīsa Stobes Latviska Gada-Grāmata, II gadagājums, 2.ceturksnis (sulu, lapu un ziedu mēnesis). Jelgava. 1798. 61.–62.lpp.

Taču šis lokalizējums acīmredzot Jauno Stenderu diez ko neapmierināja (tas nav iekļauts arī viņa pazīstamajā grāmatā "Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas u.c.", 1805), un viņš ķērās pie darba otrreiz. Šis otrs tulkojums ar virsrakstu "Jaunekļu dziesma" publicēts A.J.Stendera sastādītajā grāmatiņā "Dziesmu kalenders uz 1811.-tu gadu, visvairāk sievišķām par jauku izlustēšanu sarakstīts". Jaunā dziesmiņas versija, par kuru grāmatas nobeigumā piebilsts: "Šo meldiņu visi kungi dzied, kas augstās skolās bijuši" , ir folklorizējusies un šad tad tiek dziedāta vēl šodien (vismaz dziedāta mūsu gadsimta vidū). Lūk, tās teksts:

Jaunekļu dziesma

Meld. Bruder, lasst uns lustig u.c. ,

Gaudeamus etc.

1. Brāļi, šodien priecājties

Savās vasars dienās.

Pēc, kad vecums pievilksies,

Nebūs vairs nevienas.

Dzīves stundas ātri skrien —

Kas ne tagad pušķus sien,

Tam būs vainaks vējā.

2. Jaunums knaši pasteidzās,

Tam ir vieglas kājas.

Bēdu dienas kavējās,

Grūši atstāj mājas.

Arīg drīz tā sanāksim

Un kā šodien līgsmosim,

Kas mums to var galvot?

3. Sakait, kur palikuši

Tie, kas nesen gadiem

Kā mēs jauni, mudīgi

Lustējās ar radiem?

Smilktis viņu miesas sedz,

Cita pasaule tos redz,

Kur tie aizgājuši.

4. Kas pēc tēviem meklētu,

Kapsētu lai prasa.

Tur tas dzirdēs mācību,

Ko uz slogiem lasa:

Esiet līgsmi jaunībā,

Iekams beidzas dziesmiņa,

Bēru pulkstens zvana.

...................................

A.J.Stenders. Dziesmu kalendārs uz 1811.-tu gadu

Taču arī otrs A.J.Stendera lokalizējums nav burtisks studentu himnas teksta pārcēlums. Tādu pirmoreiz "no latīneru valodas" devis vācu tautības latviešu mācītājs, dzejnieks un tulkotājs Kārlis Hūgenbergers (1784–1860), publicējot to 1853. gadā ("Prieku dziesma" — "Gavilēsim, brālīši, kamēr jauni būsim") latviešu literāriskās biedrības "Magazīnā". Šim tulkojumam par ieganstu bijusi Tērbatas universitātes 50 gadu jubileja 1852.gadā, kuru Hūgenbergers suminājis ar plašu, latviešu valodā sacerētu poēmu — "Goda dziesma Ķeizeriskai Augstai mācītāju skolai", taču Hūgenbergera sacerējumu aplūkošana šī raksta ietvaros neiekļaujas.

Mūsdienīgu "Gaudeamus igitur" atdzejojumu no latīņu valodas labā saskaņā ar oriģinālu devis pazīstamais klasiskās filoloģijas lietpratējs "Fraternitas Livonica" filistrs profesors Kārlis Straubergs (1890–1962).

De brevitate vitae

Gavilēsim vēl arvien, Dzīve mūsu īsa ir,

Jauni cik vēl esam. Īsi viņa beigsies,

Līdz ar jauko Nāks jau nāve

jaunību, drīzi šurp,

Līdz ar skaudro Paņems mūs

vecumu it visus turp,

Piederēsim zemei. Nežēlos neviena.

Kur ir tie, kas Sveicam akadēmiju,

iepriekš mums

Pasaulē šeit nāca? Sveicam profesorus,

Vai pie veļiem Sveicam katru

zemzemē savējo,

Tie, vai gāja Sveicam visus

augšzemē, savējos,

Kur tie agrāk mita? Tie lai zied un zaļo.

Sveicam mūsu brīvvalsti,

Un kas tajā valda,

Sveicam visus pilsoņus,

Mecenātus devīgus,

Kas mums balsot palīdz.

Nost mēs saucam skumībai,

Nost mēs saucam skauģiem,

Nost mēs saucam nelabam,

Katram mūsu naidniekam,

Izsmējējiem visiem!

 

Tādā kārtā, varam konstatēt studentu himnas izplatību latviešu vidē agrāk par studētu latviešu parādīšanos, kad tauta savā lielumlielajā vairākumā vēl bija dzimtcilvēki.

Šim paradoksālajam faktam vēlējos pievērst lasītāju uzmanību, pie reizes izteicot arī gandarījumu, ka Jaunā Stendera pareģojums (uz ko vēlāk atsaucās pat Krišjānis Valdemārs) — par izglītotu latviešu pāriešanu vāciešos — nav piepildījies. Latvieši šodien ir kulturāla eiropeiska tauta, kas Eiropas gara vērtības uztver dzimtajā valodā un arī oriģinālvalodās.

Bet fakts, ka Šillera oda un Gaudeamus latviskotas nevis Rīgā, Jelgavā, nevis lielajos centros, bet gan necilajā, pavisam nomaļajā Sunākstē, lai liecina, cik svarīga ir Latvijas harmoniska novadu attīstība.