Voldemārs Hermanis — "Latvijas Vēstnesim"

Pa kādas dzimtas — Stepermaņu dzimtas Jaunsvirlaukas takām Svitenes, Sesavas, Liepara krastos

Šo apdzīvoto vietu Jelgavas rajona Vircavas pagastā — padomju laika un tipa lauku ciematu — sauc Mazlauki. Tajā dzīvo arī skolotāju Aivara un Ilzes Šulcu ģimene, ar kuru kopā dodamies meklēt rakstnieka un grāmatnieka Stepermaņu Krustiņa (1860–1941) dzimtos Stepēnus. Pašu māju vairs nav: palikuši daži iesirmi koki, dīķītis, prāvāki laukakmeņi — visapkārt cukurbiešu lauks. Un tā nu kopīgi cenšamies sazīmēt pusaizmirstās pagātnes pēdas un orientēties Zemgales kultūrainavā, kurai pāri gājusi kolhozu totālā meliorācija, ieceļotāju viļņi un nacionālā nihilisma rullis. Kā saka Aivars Šulcs: "Tā Atmoda sākās mazliet par vēlu. Ja būtu ātrāk, vairāk māju vēl būtu saglabājušās."

Šeit konkrētā novadpētniecība sākusies ar maršruta izstrādi un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru apzināšanu. Viens no viņiem, Pēteris Buķis, ir apglabāts tuvajos Jāčūnu kapos. Atzīstamu darbu šajā virzienā paveicis Šulcu vecākais dēls Rūdolfs, kurš šogad mācīsies Vircavas vidusskolas pēdējā klasē: viņa projekts "Rosmes teritorija" biezuma ziņā ir vairāku disertāciju smags (par zinātnisko atlasi šoreiz nerunāsim). Tajā fiksēti ievērojamākie novadnieki un vietas, kuru pieminējums atrodams jau Stepermaņu Krustiņa bērnības laikmeta atmiņu zīmējumos:

"Stepēni atrodas ap 2 km no Jelgavas — Bauskas lielceļa un ap 20 km no Jelgavas, pašā Zemgales līdzenumā. Stepēnu kaimiņi bija uz dienvidiem jaunsvirlaunieki: mājas Nāreikas un Stuburi, uz vakariem — Drapas, ziemeļiem — Piģi, Jugas, Intēni, uz rītiem — robežojās svirlaunieku atmatas, kur ganījās lopi un bija skaistais Kulpju bērzu mežs."

Vaicāju Šulca kungam, vai šodien Stepermaņu vārds arī citiem šejieniešiem ir pazīstams. Kā spriež Aivars — ļoti daudziem tas neko neizsaka. Tā pati Stepēnu māja mums te vieniem skaitījās īpašums, bet, ka tur dzīvojis Stepermanis, arī es sākumā nezināju. Šajā pusē, proti, Jostiņas muižā, miris Juris Alunāns. Un no šejienes pavisam netālu ir līdz Vecajiem Migaļu kapiem, tur Vecie Mēra kapi, kur apglabāti krievu un vāciešu karavīri.

Stāvot pie kādreizējo Stepēnu māju dīķa, jaunā novadpētnieka Rūdolfa tēvs atceras: "Puikas bēniņos bija atraduši kannu ar vecajiem pieclatniekiem. Tad, mētājot tos pa ūdens virsmu, spēlējuši tā sauktās pankūkas. To man stāstīja viens vecs vietējais agronoms."

Kā atzīst Maija Stepermane, slavenā vircavnieka mazmeita, viņa agrāk šajās vietās nekad nav bijusi, šodienas iespaidus nav ar ko īsti salīdzināt. "Man ir dubultinteresanti, ka skolotāja Šulce bija apzinājusi to vietu un solīja parādīt," viņa saka. Vēl pavisam nesen Maija bija domājusi, ka Stepēnu mājas pastāv ne tikai vectēva atmiņās vien. Atmiņās, kur kāduviet, līdzās pārējiem, 1915.–1920.gadā Krievijā evakuācijā nonākušais vēsturiskās drāmas "Zemgalieši" autors ir izsaucies: "Cik jauki bija toreiz dzīvot Latvijā!"

Kopā ar Šulcu ģimeni un Maiju Stepermani šķērsojam Svitenes upi, izbraucam cauri agrākajam Jaunsvirlaukas centram, kur kādreiz mājīgais klubiņš vēl kā spoks stāv ar caurdurtām acīm, un dodamies meklēt Lubenieku māju pamatus. Nepilnu kilometru no Stūrīšiem, kas atrodas pašā ceļu krustpunktā, braucam vairs neesošās, 1984. gadā nodegušās, Jaunsvirlaukas pamatskolas virzienā.

Lubeniekos pēckara gados regulāri ieradās un līdz pat 1947.gadam vasarās atpūtās ievērojamais latviešu vēsturnieks profesors Marģers Stepermanis ar ģimeni. Tur pirms vairāk nekā simts gadiem savas kāzas bija nosvinējis viņa tēvs, jau pieminētais "Zemgaliešu" autors. Ielūkosimies vēlreiz Stepermaņu Krustiņa "Amiņās":

"Mana veselība spieda mani pavasarī pārvietoties atkal uz laukiem. Pavadījis vasaru tēva mājās, rudenī atkal iestājos pie Vircavas mežziņa par rakstvedi un turpināju šo darbu līdz 1888.gadam, kad ieveda Kurzemē policijas iekārtas pārveidošanu. Man pazīstamu virsnieku Āboliņu iecēla par Kuldīgas apriņķa priekšnieka jaunāko palīgu ar sēdekli Saldū, un es iestājos pie viņa par darbvedi, kancelejas pārzini. Iepazinies tuvāk ar Saldus apstākļiem, nodomāju tur atvērt grāmatu un rakstāmlietu pārdotavu, jo, uzturoties uz laukiem, biju tuvāk iepazinies ar agr. Bisenieka māsasmeitu Grietiņu Bīriņ Jaun–Svirlaukas Lubeniekos un norunājuši apprecēties, kolīdz rastos pielāgota vieta dzīvei."

Kāzas saskaņā ar šo hroniku Lubeniekos nosvinētas 1888.gada Ziemassvētkos, bet nākamā gada janvārī jau sācies Stepermaņu jaunās ģimenes tā dēvējamais Saldus posms. Tur līdzās savam maizes darbam un rakstniecībai nākamā profesora tēvs ticis iecelts arī par vietējās Sadraudzīgās biedrības priekšnieku un pats nodibinājis Pārtikas biedrību.

Bīriņu mājas vēl saglabājušās, bet Lubenieku liktenis ir bijis gauži līdzīgs Stepēnu beigu cēlienam. Tikai zinātājs var sazīmēt, kur kādreiz bijis dīķis, kur klēts pamatu akmeņu kaudzes, kur debesīs tiecies ošu vainags. Neviens celiņš vairs neved Balžu (tikai tagad, šos iespaidus piedāvājot "Latvijas Vēstnesim", uzzinu: arī šī laikraksta galvenā redaktora, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Oskara Gerta agrās bērnības un mātes māju) un Graužu birzs virzienā, kur bērnības takās staigājuši Stepermaņu bērni Maija un Agris.

Sagadījās, ka tolaik Lubeniekos dzīvoja arī šo rindu autora ģimene. Atceros, kā savas mātesmātes Katrīnas Pannes (dzimusi Bīriņš) mājās profesors ar manu tēvu sprieda par vācu un krievu laikiem, skarot arī sūro vēsturnieka darbu, varām mainoties. Marģers Stepermanis nebija nekāds vienkāršam mirstīgam neaizsniedzams pīlārs — Zemgales lauku vidē, kur tajos gados vēl nebija nedz elektrības, nedz televīzijas, kur, lietum uzlīstot, dubļi uzreiz lipa pie kājām, viņš bieži vien pats ķērās pie tīrības un kārtības ieviešanas tuvākajā apkaimē. Mātesmāsa ar testamentu viņam bija novēlējusi Lubenieku mūra dzīvojamo ēku, koka klēti un kleķa kūti plus saimniecības zemi. Tas viss vairs tikai atmiņu vīzijās, bet apkārtējos laukus tagad apsaimnieko zemnieku saimniecība Klīdziņa.

Pērn, kad apritēja simts gadi kopš M.Stepermaņa dzimšanas, viņa kādreizējais kolēģis profesors Alberts Varslavāns rakstīja, ka, kļuvis par Universitātes Vispārējās vēstures katedras vadītāju, "šai darba jomai profesors palika uzticīgs līdz mūža beigām 1968.gada decembrī". Kā atceras meita, tēvam nav bijis viegli strādāt tālaika ideoloģiskajos žņaugos, nācies iziet cauri arī "kolektīvai grēku nožēlošanai". Bet viņa kategoriski noraida dažu emigrācijas autoru apgalvojumus, ka profesors jelkad būtu pieņēmis padomiskās dogmas.

"Mans tēvs ne vārdos, ne darbos, ne pēc pārliecības nebija komunists," saka Maija Stepermane.

Kā īstam zemgalietim tas pienākas...

Par prof. Marģeru Stepermani

pirms gada

Izcilais Latvijas vēsturnieks Marģers Stepermanis piedzima Bauskā 1898. gada 15. augustā, līdz 1918. gadam mācījās vidusskolās Jelgavā un Rīgā. 1919. gadā viņš bija skolotājs Kuldīgas pilsētas pamatskolā, bet nākamos divus gadus pavadīja obligātajā karadienestā jaunajā Latvijas Republikas armijā. 1922. gadā M.Stepermanis uzsāka studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē un 1928. gadā tās beidza ar vēstures maģistra grādu. 1927.–1930. gadā jaunais vēsturnieks Rīgā strādāja par skolotāju Strādnieku vidusskolā un lektoru Tautas augstskolā.

Jau studiju gados M.Stepermani zinātniskajā darbā ievirzīja no Maskavas uz Rīgu emigrējušais, plaši pazīstamais krievu vēsturnieks profesors Roberts Vipers. Šis vēsturnieks jau kopš gadsimta sākuma bija viens no redzamākajiem Rietumeiropas jauno laiku vēstures speciālistiem Krievijā. No 1931. līdz 1933. gadam M. Stepermanis ar Morberga fonda stipendiju devās uz Parīzi, lai papildinātos zināšanās Rietumeiropas jauno laiku vēsturē Parīzes Normālajā augstākajā skolā un Parīzes universitātē. Tur viņa studijas vadīja pasaulslaveni vēsturnieki — H.Ozērs ( Hauser ), Š.Seņoboss ( Seignobos ), A.Matjēzs ( Mathiez ).

Atgriezies Rīgā, M.Stepermanis sāka strādāt Latvijas Universitātē un līdztekus vairākus gadus bija arī vēstures skolotājs Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijā. Kopš 1936. gada līdz 1942. gadam viņš vairākkārt tika ievēlēts par Vēstures un filoloģijas fakultātes jauno laiku vēstures katedras docentu. Šo darbu 1936.–1941. gadā jau pazīstamais zinātnieks savienoja ar Latvijas vēstures institūta direktora vietnieka pienākumiem. Nacistiskās Vācijas okupācijas gados M.Stepermaņa pedagoģiskā darbība Universitātē apsīka, viņš strādāja ierēdņa darbu Vēstures krātuvē Valsts arhīvā.

1944. gada oktobrī M.Stepermanis atgriezās darbā Universitātē, bija docents un vadīja jauno un jaunāko laiku vēstures katedru, bet 1945. gada maijā kļuva arī par Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta direktora vietnieku. Vēlākajos gados, nepamezdams docenta darbu Universitātē, M.Stepermanis centrēja savus radošos spēkus Zinātņu akadēmijā, 1961. gadā, aizstāvējis vēstures zinātņu doktora grādu, viņš atgriezās akadēmiskajā pedagoģiskajā darbā — no jauna kļuva vispārējās vēstures katedras vadītājs un profesors Universitātē. Šai darba jomai profesors palika uzticīgs līdz mūža beigām 1968. gada decembrī.

Savu zinātnisko darbību profesors Marģers Stepermanis uzsāka 1929. gadā, publicējot pētījumu "Rīgas skolas un skolu politika vācu okupācijas laikā", kurā, balstoties uz studijām okupācijas posma arhīvos, sniedza ieskatu par vācu okupācijas varas latviešu pārvācošanas nodomiem Pirmā pasaules kara apstākļos. Trīsdesmitajos gados sekoja virkne viņa pētījumu par Vidzemes zemnieku stāvokli XVII un XVIII gadsimtā, kā arī par dzimtbūšanas atcelšanas centieniem, šo centienu ideologiem, apgaismotāju un valdības viedokli un izturēšanos Vidzemes zemnieku brīvlaišanas jautājumā.

Trīsdesmito gadu otrajā pusē jau nobriedušais vēsturnieks publicēja vairākus apjomīgus pētījumus par Kurzemes hercoga Jēkaba ārpolitiku, kā arī sāka pievērsties Francijas XVIII gadsimta beigu Lielās revolūcijas ietekmes Latvijā izpētei, iesaistījās polemikā ar vācbaltiešu vēsturniekiem par Latvijas XVII–XVIII gadsimta vēstures problemātiku.

Posmā pēc Otrā pasaules kara profesora M.Stepermaņa būtiskākais zinātniskais ieguldījums bija zemnieku kustības Vidzemē XVIII gadsimta nogalē izpēte. Tas apkopots monogrāfijā "Zemnieku nemieri Vidzemē, 1750.–1784." (1956). Otra neatsverama līnija viņa zinātniskajā darbībā bija Rietumeiropas progresīvo ideju un politisko izmaiņu ietekmes Latvijā analīze. Oriģināli atklājumi par šiem XVIII gadsimta nogales un XIX gadsimta sākuma procesiem iekļauti profesora monogrāfijā "Lielās liesmas atblāzma", kas iznāca jau pēc viņa nāves (1971).

Atskatoties uz plaši pazīstamā Latvijas vēsturnieka profesora Marģera Stepermaņa mūža devumu jākonstatē, ka viņš vienmēr ir bijis uzticīgs divām plaši izvērstām radošās darbības jomām — akadēmiskajai pedagoģiskajai darbībai un vēsturnieka pētnieka uzdevumu izpildei. Turklāt šīs darbības jomas nedalīti viena otru auglīgi papildināja. Jauno vēsturnieku studiju gaitā profesora padoms un vēsturisko procesu analīze lekcijās ikreizes bija pārliecinoši, saturiski pamatoti un interesanti. Viņa zinātniski pētnieciskā prakse balstījās vispusīgā vēstures avotu apguvē, dziļā to analīzē. Tas parasti arī vainagojās ar oriģināliem atklājumiem.

Alberts Varslavāns,

Dr. habil. hist., LU Vēstures

un filozofijas fakultātes profesors

Ilze Šulce