Triju Zvaigžņu gaismā — par sevi, par dzīvi, par laiku

Divdesmit pirmā tikšanās jūlija izskaņā Cēsu rajona Dzērbenes Lejniekos pie rokdarbnieces un dzīves filozofes Jetes Užānes

Vasara Lejniekos allaž ir ciemiņu laiks. Šajā pavasarī Jetei Užānei palika 75, un starp citām dāvanām viņa saņēma arī Viesu grāmatu. Sen jau vajadzēja, jo pie viņas ciemojas gan mūsu valstsvīri un diplomāti, gan zinātnieki, mākslinieki, dzejnieki un gluži vienkārši ļaudis no malu malām, arī no Amerikas, Somijas un Japānas. Tālu slavu iemantojuši viņas cimdi, kur ieadītas pasakas, gleznas un mazas filozofiskas esejas, bet vēl lielāks pievilkšanas spēks ir Jetei pašai. Viņa dzīvo saskaņā ar sevi, dabu un pasauli sev apkārt, viņa māk uzklausīt un pateikt īstos vārdus gan mazam, gan lielam. Smagā slimība, kas jau agrā bērnībā atņēma kājām kustību spēju, likusi Jetei ar divkāršu centību attīstīt savu prātu un roku veiklību, lai pati varētu kļūt par savas dzīves veidotāju un nevienam nebūtu par nastu.

— Darba gudrību es varēju mācīties no savas mātes. Kā viņa prata darbus izkārtot! Pie loga savā krēslā sēdēdama, noskatījos, cik veikli viņa rīkojās. Iedama vakarā uz kūti kopties, viņa jau bija uguni iekūrusi, uzlikusi putru vārīties un mums, bērniem, lika katliņu uzmanīt. Divas govis izslaukusi, atnāca, pielēja pienu un gāja atpakaļ pabeigt kūts darbus. Kad otras divas gotiņas bija izslauktas, arī putra bija gatava, un saime varēja sēsties pie galda. Kur cita saimniece nu tikai būtu sākusi domāt par vakariņām, mēs jau bijām paēduši. Viņai viss šķīrās, darbs darbu padarīja.

Kristīnes un Ādolfa Užānu ģimenē auga seši bērni: Andrejs, Jete, Velta, Jānis, Juris un Voldemārs. Kā Brīvības cīņu dalībniekam Ādolfam piešķīra 17 hektārus zemes, un tieši Jetes kristību dienā tikusi izraudzīta mājas vieta. Ceļot māju, iekopjot saimniecību un atmaksājot no bankas saņemto aizdevumu, visiem bija jāstrādā.

— Atceros, 1938.gadā, kad nopirkām zirgu, no visa vajadzēja atsacīties. Salasījām ogas, bet cukuru nevarējām atļauties nopirkt. Brālīši netika uz bērnu svētkiem, jo nebija kurpīšu. Tā bija ķēvīte, par Tinci saucām. Divus kumeliņus sagaidījām. Pēc tam pienāca kolhozu laiki, un vajadzēja no Tinces šķirties. Tas nebija viegli.

Kad Jete pēc neveiksmīgās ārstēšanās Krimuldas sanatorijā atgriezās mājās, arī viņa drīz vien tika likta pie darba. Bērnu bija daudz, visiem vajadzēja cimdus un zeķes.

— Pirmo cimdu pāri adīju divas nedēļas, otro — nedēļu, nākamo — pāris dienu, līdz gāja tik veikli, ka pa vienu dienu varēja noadīt. Toreiz man bija trīspadsmit gadu. Bezgalīgi bija lāpāmo cimdu un zeķu kalni. Ja gribēju atlicināt kādu brītiņu lasīšanai, bija jāiemācās naigi strādāt. Man arī pašai patika tā veikli tikt ar darbu galā. Vēlāk iemācījos gluži labi šūt. Ļoti centos, lai brāļiem biksītes neizskatītos sliktāk par pirktajām. Mūsu nabadzību neviens nedrīkstēja redzēt. Pēc kara visi valkāja tā sauktās vējajakas. Kādus modeļus es tad izgudroju, kādus krāsu salikumus atradu!

Te mūsu runāšanos par veciem laikiem pārtrauc mazā Dārta. Viņas māmiņa Elīna ir Jetes draugu bērns un Lejniekos pavadījusi savas bērnības skaistākās vasaras. Nu viņa ir filozofijas maģistre, audzina jau divas meitas un pie savas Jetiņas ciemojas kopā ar draudzeni, kam līdzi arī dēlēns. No Saldus atbraukusi brāļa mazmeita Lelde. Šajā sestdienas rītā Lejniekos ir tik daudz spirgta daiļuma: lielajās ābelēs sārtojas āboli, dārziņā smaržo lilijas, Lelde sukā savu tumši vizošo matu kodaļu, abas jaunās māmiņas palīdz mazajām atvasītēm tikt galā ar rīta darbiņiem. Bet Dārta neļauj ķerties pie viņas biželēm, kamēr Jetiņa nesāk pasaku par Salātlapiņu. Tā ir matu pinamā pasaka. Kad to klausās, nekādas pinkas nevar bērnu saraudināt.

Pēc brokastīm Elīnas vīrs vedina mūs skatīties, cik glīti izdevies izpļaut veco ķiršu dārzu pie kādreizējās kūts, kur vairs tikai lielie laukakmeņi iezīmē tās pamatus. Pati kūtiņa sen sabrukusi un nojaukta. Jete ar saviem ratiņiem te labprāt mēdz atripināties rīta pusē, kad saulīte modina visu dzīvo dabu un katra zālīte tiecas augšup. Un Jete atkal atceras tos laikus, kad kūts bija pilna dzīvības un klukste piesaulītē sauca cālēnus uz brokastīm.

— Tēvs ar Ventspils 2.pulku bija piedalījies kaujās Nāvessalā un Ložmetējkalnā, zināja stāstīt par Jukumu Vācieti un par Aleksandru Grīnu. Ar rakstnieku viņš cīņu gaitās bieži bija sastapies un "Dvēseļu putenī" atpazina daudzus savus cīņu biedrus. Pēc ievainojuma tēvs bija štābā rakstvedis un no kara atgriezās ar vijoli rokā. Veselība karā bija pazaudēta, neko stiprāku viņš ēst nevarēja. Pārtikdams no bērnu putriņām, arī smagāku darbu nevarēja strādāt. Mēs ar tēvu sadraudzējāmies, kad viņš vairs darbā negāja. Bijām nopirkuši vislētāko radioaparātu, ko saucām par mazo kolhoznieku. Klausījāmies ziņas un spriedām par politiku kā tādi divi ārlietu ministri.

Par to, kas notiek sētā un pasaulē, Jete ir allaž interesējusies. Naudu kādam laikrakstam un žurnālam vienmēr pratusi atlicināt. Daudzie uzmanības apliecinājumi gan pārāk lielu prieku viņai vairs nesagādājot: "Ja lielie pagodinājumi būtu nākuši agrāk, tie varbūt būtu man palīdzējuši dzīvot. Tagad jau es kā tajā Skalbes pasakā — pārvēršos pamazām par koku." Bet tad Jetiņa gaiši pasmaida un mazliet šķelmīgi saka : "Nupat kapusvētkos man gan pie tēva kapa pēkšņi ienāca prātā — ko tu teiktu, ja redzētu, ka pie tavas meitas brauc prezidents un ministri ciemos!"

Jetes Užānes cimdi lielākās kolekcijās glabājas Latvijas Vēstures muzejā un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, tie atdāvināti radiem un draugiem, paliels komplekts tikko atgriezies no izstādes Somijā. Tomēr vienmēr jau kaut kas aizķēries arī mājās, jo būt Lejniekos un neredzēt cimdiņus, neminēt adītājas uzdotās cimdu mīklas — tas nemaz nav iespējams. Šoreiz mēs cimdu cēlienu beidzam ar Lāčplēša ciklu, un, ceļot pret gaismu sarkanbaltpelēko Laimdotas cimdu pāri, Jete no Lielvārdes jostas nākušās rakstu zīmes izsaka Raiņa vārdiem: "Sevi pilnīgu darīt, sevi citiem ziedot. Lauzt gaismai ceļu, tumsību kliedot."

Šis motīvs ļoti derētu arī cimdu pārim, kam varētu dot pašas Jetes vārdu. Nezinu, kā tas nāk — ar Jeti Užāni esmu tik sen jau pazīstama, tik sen jau esmu viņu par Jetiņu saukusi. Arī viņa pati stādās priekšā kā Cimdu Jetiņa no Dzērbenes Lejniekiem. Bet Dārta man pēkšņi liek pārdomāt. Viņa nesaka ne "Jetiņa", ne "vecmāmiņa", kā tāds mazs meitēns varētu teikt. Viņa saka: "Jete, iesim dārzā!" Un Jetei tas tik labi piestāv! Kad tā labi padomā, tie cimdi un cimdiņi jau arī ir tikai viens triepiens viņas portretā. Spēcīgs un būtisks, bet tikai viens. Jete un viņas uzceltā pasaule — tā ir Atteikšanās un Ziedošanās, Uzdrīkstēšanās un Nepadošanās, Labestības un Cilvēkmīlestības bezgalība.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto no Jetes Užānes albuma

Mazos cimdiņus Jete tāpat ada ar visām piecām adatām, ar vislielāko rūpību un mīlestību. Tie spēj viest labas domas un pasargāt no ļaunas dienas. Viens pārītis tiek arī Valsts prezidenta adjutantam Raimondam Bluķim, kad viņš 1995.gada ziemā kopā ar Gunti Ulmani ieradies sveikt Jeti Užāni kā Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri

Kopā ar vecākiem un brāļiem 1947.gada vasarā

Ar šiem koka ratiņiem un brāļu palīdzību Jete varēja Dzērbeni apceļot

Sirsnīga sarakste Jetei Užānei ir ar Latvijas Universitātes doktorandi Ajumi Kurosavu un viņas māmiņu Etsuko. Šajā vēstulē Ajumi raksta, ka viņa kādā japāņu apgādā pieteikusi grāmatu par latviešu Cimdu Jetiņu

Daudz labu atsauksmju līdz ar laikrakstu izgriezumiem Jete Užāne saņēmusi no Somijas, kur šogad bija izstādīti viņas cimdi