Gaismu sauca, gaisma ausa, augšām cēlās Gaismas pils

Ikvienam ir roka jāpieliek... Kā runas vīri nospriedīs, tā būs… Pēdējā rīcības komitejas sēde pirms salidojuma

Sestdien, 21.augustā, Lāčplēša un Spīdolas zeme Lielvārde sauc kopā gaismas saucējus un Gaismas pils cēlājus, kuru nopelni Tēvijas labā vainagoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Aicināti tikuši visi, taču ne visi varēs un spēs šai dienā būt klāt šai pirmajā ordeņa kavalieru salidojumā. Bet labu tam vēl visi. Rīcības komiteja saņēmusi vēstules no Latvijas malu malām, no Anglijas, Vācijas, Amerikas un Austrālijas. Dieva bagāto svētību tam izlūdzas prāvests Laimons Mušinskis no Sidnejas, šīs tikšanās dziļo nozīmi visiem novēl izbaudīt Jānis Aperāns un Pēteris Lapsa no ASV. Vēstures un ekonomikas doktors Jānis Labsvīrs pateicas rīcības komitejai par uzņēmību un izdarību latviešu nacionālās stājas stiprināšanā. Indulis Kažociņš savu vēstuli nobeidz ar vārdiem: "Novēlu Jums un visiem salidojuma dalībniekiem Lāčplēša spēku, Laimdotas sirds siltumu un Spīdolas gara uguni Latvijas nākotnes celšanas darbā!"

Laba vēlējumus salidojumam saņēmusi arī "Latvijas Vēstneša" redakcija. Ludmila Azarova kā piedienīgu šai tikšanas reizei izvēlējās jau krietnu brīdi pirms Atmodas sacerēto dzejoli "Paceplīša lizda" Māra Čaklā atdzejojumā, Andrejs Eglītis, gaidot atkal jaunu pavasari dabā un cilvēku dzīvē, izraudzījās sveicienam dzejoli, kas tapis Atmodas sākumā, vēl Stokholmā par dzimteni domājot. Imants Ziedonis, domājot par trim zvaigznēm ordeņa veidolā, atcerējās savus pirms dažiem pavasariem tapušo dzejoli par Tīreļpurvu un pirmajām zvaigznēm Latvijas debesīs.

Haralds Mednis, paaudžu paaudzēs cauri laikiem celdams augšup Ausekļa un Jāzepa Vītola Gaismas pili, no sava gadu kalna izstaro gaišu pāliecību, ka dziesma spēj tautu vienot, veldzēt un stiprināt. Viņam pievienojas Jete Užāne, kas pratusi celties pāri nespēkam un nevarībai, ieadot savos cimdos spēku un varēšanu, un Broņislava Martuževa, kas 1947.gadā ziemā, no čekas slēpdamās tik tiešām zem grīdas, kur "galds, spilvens, klusums, četras sienas un vientulība mūžīga", sacerēja dziesmu par jaunību un sārto vīna trauku, bet nupat šai vasarā pēc laupītāju ielaušanās viņas un māsas Madaļas klusajā mājoklī, kad pirmās šausmas un izbailes bija pāri, tā dziļdomīgi atzina: "Viss bija piedzīvots, tikai laupītāji vēl ne. Bet labi vien ir. Dzīves pilnestībai laikam tas arī bija vajadzīgs."

Dzejnieks, filozofs un literatūras zinātnieks Alberts Spoģis sūta sveicienus no Minsteres. Kopš dibināšanas dienas būdams cieši saistīts ar Minsteres latviešu ģimnāziju, viņš mācījis latvisko dzīves ziņu daudzām trimdas latviešu paaudzēm. Dzejoli viņš izvēlējies no 1972. gadā izdotās dzejas grāmatas "Pecunia".

Mūsu kolēģis Arnis Blumbergs Lielvārdes kultūras namā, kur pulcēsies salidojuma dalībnieki, ir iekārtojis izstādi par Ēvaldu Valteru. Kad tika atjaunots Triju Zvaigžņu ordenis, viņš savā 101. mūža gadā aizgāja aizmūžos un šo apbalvojumu vairs nevarēja saņemt. Bet Triju Zvaigžņu starojumam viņa gaisma ir klāt. Kaut vai ar to rimti vīrišķīgo pašcieņu, kādā viņš 1988. gadā ievadīja Atmodas gaitu:

Man pieder Tēvu zeme

Ar visām atmatām.

Man pašam kungam būt,

Man pašam arājam.

Lai Lielvārdē daudz saules, tikšanās prieka un labu domu!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs,

Māris Kaparkalējs, "LV"

Vislatvijas salidojuma "Triju zvaigžņu gaismā" dalībniekus teiksmainajā Lielvārdē sveic:

Haralds Mednis

Dzīve mani tā visu laiku ir vedusi, lai es būtu kopā ar tautu. Lai es darītu to, kas ir vajadzīgs, lai mūsu tauta zeltu. Un lai mēs kaut ko labu atstātu aiz sevis. Lai mūsu latviešu tauta radītu vērtības, kas pasaules tautu vidū būtu nemirstīgas un godājamas.

Es visiem novēlu stipru dzīvi!

Broņislava Martuževa

Guļ rudens raža kuplā kaudzē,

Kas pārpaliek, lai putni šķin,

Bet pagrabā, kur vīnu raudzē,

Trauks savu īsto laiku zin.

Šo dabas likumību sviniet,

Kas izbaudāms, to nevilciniet!

Jete Užāne

Tā diena nav dzīvota, kurā tu neesi kaut vienam sagādājis drusciņ prieka. Novēlu priecāties un dalīties priekā, jo, kā teic latviešu tautas paruna — laimes avotā ir ūdeņa diezgan, bet lielākai daļai cilvēku nav smeļamā trauka.

Ludmila Azarova

Paceplīša lizda

Re, optimists paceplītis —

putnelis pupas lielumā.

Re, paceplīša lizda —

sveika un vesela žagaru kaudzē.

Bet visapkārt vējgāzis vien

un celmi kā sastindzinātas raganas.

Zaļu aci no debesīm lūr

viesulis aizejošs.

O, skatiena skaidrais niknums!

Pietiek vējam uzaci pacelt —

stiebriņš jau panikā bēg.

No uguns pavirša skatiena

sūna sakrīt plēnēs.

No sūnām un stiebriņiem vīta

ir paceplīša lizda — sveika un vesela žagaru kaudzē.

... Nevaru beigt tevi apbrīnot, Latvija.

Atdzejojis Māris Čaklais

1987.gadā Rīgā

 

Imants Ziedonis

Tīreļpurvs

No Volhovas, kur brāļi karā kauti,

gar akačiem lien dzīvi balti auti.

Ne zābaku, ne kāju vairs — nekā;

pļunkš izbijušās vardes klusumā.

Un auti lien gar akačiem un ciņiem,

kā te to mācījušas čūskas viņiem.

Kad tiks uz ceļa, varbūt piecelsies, —

kā karavīram īsti piedien, ies.

Un varbūt kādu dienu Rīgu sasniegs

un ziņu atnesīs, ko neatnesa pastnieks.

Un ilgi skatīsies — pār galvām karogā:

Tā, augšā baltā svītra — cik gan tā

ir līdzīga! No karavīra auta

ir daļa karoga tev, mana tauta!

Tur Tīrelī, kur brāļi dubļos malti,

stāv vakarjundā divi auti balti.

Ne zābaku, ne kāju nav, nekā;

ķērc kaut kur vārna vakarklusumā.

Un tumsā iegrimst kāpu priedes sirmās,

pār kurām iedegas trīs zvaigznes pirmās.

1992.gada 4.aprīlī Jaunķemeros

 

Andrejs Eglītis

Tik manā dzimtenē

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Tu minēt nevari vairs citas vietas,

Kur spožums saistījis tā visas lietas,

Ar zemi debesis, ar tevi mani —

Kur pretī tālumam tā posies, skani,

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Tur līdzi saulei raujas upju pali,

Pret lietus mākoņiem aug kalnu gali.

Kur vēl tā druvās doties tauta pošas

Un sējas varavīksnes gaida košas.

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Te, saulē uznesot, redz zelta briedi,

Kad pirmie pūpoli un lazdas ziedi.

Un tauta vakarblāzmām pāri veras,

Kā zelta briedis saules neatdzeras.

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Vēl Stokholmā 1991. gadā

Alberts Spoģis

Atmiņas par kādu upi

Kad bērnībā es tavos krastos gāju

un dzelmē tumšu varu saskatīju —

tai, projām ejot — bailēs sveikas māju.

Daugaviņa, melnacīte,

Melna tek vakarā…

Bet vienmēr kādu nieku ieskatīju,

kas tuvāk tavai dzīles malai rāva,

kaut domās senču biedus pārskatīju.

Kā tā melna netecēs,

Pilna dārgu dvēselīšu.

Man pakrastē bij’ sava sapņu lāva,

kur pagulēt un nolēkt viļņu lejā,

ja Saules dēli manu gribu kāva.

Uz ūdeņa uziedamis,

Dievam devu dvēselīti.

Tad prieku viedu tumšā dieva sejā,

tas mani svaidīja kā lapu plaukstā:

Tur mītus jaudu krāces suņu rejā.

Uz ūdeņa dvēselīte

Kā putniņš zariņā.

Un tomēr drošs es biju viņa plaukstā,

jo visa dzīve likta Kādā ziņā,

lai būtu krastā, viļņu glāstā aukstā.

Es būt sen gulējusi

Daugaviņas dibenā,

Kaut Laimiņa nemetusi

Vītoliņa žagariņu.

1970.gadā Minsterē