Par Latvijas valsts vēstures sākumsoļiem

Aizrit 2008.gada pēdējās dienas. Aizvadām nozīmīgu savas valsts gadskārtu. Tā paliek ar kopīgu valstisko lepnumu, ar gandarījumu, ar izjustu prieku. Un ar domām par dzīvi.

Kad esam sākušies, no kurienes mēs tālāk gājām

Pirmais pasaules karš, kas iesākās 1914.gada augustā, bet de facto noslēdzās ar Rietumu lielvalstu uzvaru 1918.gada novembrī, atstāja dziļu ietekmi uz pasaules tautu likteņiem un sabiedrības attīstības pamattendencēm. Līdz nepazīšanai tas pārvērta “veco, labo” un ierasto Eiropu, kura kļuva demokrātiska, pacifistiska, revolucionāra un nacionālistiska. Sabruka un novājinājās impērijas, pazuda senas, slavenas un gadsimtiem ilgi valdījušas dinastijas. Kā sēnes pēc lietus Eiropas austrumos radās vairākas jaunas nacionālas valstis. Neskaitot tās, kuras pastāvēja neilgu laiku un nekļuva par starptautisko tiesību subjektiem, Austrumviduseiropas politiskajā kartē nostiprinājās septiņas – Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija un Dienvidslāvija (līdz 1929.gadam Serbu–horvātu–slovēņu valsts). Savukārt Habsburgu monarhijas vietā kā tās mantinieces stājās Austrija un Ungārija. Nacionāla valsts kļuva par visas pēckara Eiropas galveno “struktūras principu”.

Pasaules kara ģeopolitiskie un militārie rezultāti radīja svarīgus jauno valstu izveidošanās priekšnoteikumus. Tikpat liela nozīme bija arī tai savdabīgajai un neatkārtojamajai idejiskajai gaisotnei, kāda tajā laikā valdīja Eiropā. Vēl turpinoties karam, Rietumu lielvalstu uzmanības centrā nepārprotami izvirzījās tautu pašnoteikšanās tiesības, kas pakāpeniski no politiskā principa kļuva par starptautisko tiesību principu. Lielbritānija, Francija, kā arī ASV, kas karā iestājās 1917.gada aprīlī, formāli par vienu no kara mērķiem uzskatīja tieši Eiropas mazo tautu interešu aizstāvēšanu saskaņā ar tautas pašnoteikšanās tiesībām. Kaut gan tas vairāk attiecās uz Austroungārijas un Balkānu tautām, kā arī poļiem, netika izslēgta iespēja, ka, sabrūkot Krievijas impērijai, pašnoteikšanās principu varēs attiecināt arī uz citām tautām. Pašnoteikšanās idejām bija tik liels pievilkšanas spēks, ka tās kļuva par jaunu politisko evaņģēliju un iekaroja Eiropu. Un Latvija nebija izņēmums.

Neatkarības idejas izvirzīšanās un realizācija

Ideja par Latviju kā valsti radās 20.gadsimta sākumā. Vēstures ironijas dēļ tā dzima tieši latviešu sociāldemokrātiskajā kustībā, kas principā neatzina to, ka latviešu tautai var būt kopējas nacionālās intereses. Runa ir par nelielu sociāldemokrātu politisko emigrantu grupu Šveicē, kuras galvenais ideologs bija Miķelis Valters. Viņš pirmais pacēla neatkarīgas valsts idejas karogu un veica radikālu pavērsienu latviešu nacionāli politiskās domas attīstībā. Jau 1903.gada nogalē Valters žurnālā “Proletarietis” publicēja rakstu, ko atsevišķi vēsturnieki (piemēram, Ādolfs Šilde) uzskata par Latvijas valsts idejas pamatdokumentu. Rakstā viņš iestājas par Krievijas impērijas sadalīšanu nacionālās valstīs un izvirza prasību: “Patvaldību nost, Krieviju nost!” Ideju par atdalīšanos no Krievijas Valters aizstāvēja arī 1905.gada revolūcijas laikā publicētajos rakstos. Bet pēc revolūcijas sakāves latviešu politiskā nacionālisma attīstībā iezīmējās atslābums.

Tad sākotnējās ieceres par Latvijas valsti pārauga prasībā piešķirt tai politisko autonomiju Krievijas impērijas ietvaros. Un tikai 1917.gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā īsā laikā tika pārvarēts sastingums latviešu politiskā nacionālisma attīstībā. Īpaši strauji latviešu nacionālā kustība radikalizējās vasarā, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka jaunizveidotā Krievijas Pagaidu valdība atklāti ignorē latviešu mērenās prasības, kuras bija virzītas uz plašas politiskās autonomijas nodrošināšanu. Un iezīmējušās uzticības krīzes dēļ jūlijā un augustā arvien rosīgāk un skaidrāk tika propagandēta neatkarīgas Latvijas ideja vai arī atbalstīta lietuviešu liberālā politiķa Jona Šļupa iecere dibināt apvienotu latviešu un lietuviešu federatīvu valsti. Visaktīvāk to darīja Latviešu Nacionāldemokrātiskās partijas pārstāvji, kuru izdotā avīze “Dzimtenes Atbalss” bija pārpilna ar rakstiem par neatkarības tēmu. Un dažu autoru (Kārlis Upītis u.c.) rakstos Latvijas jautājums vairs netika aplūkots kā Krievijas, bet gan kā starptautiska problēma, ko iespējams atrisināt, vienīgi saņemot atbalstu no Rietumu demokrātiskajām valstīm.

Pēc 1917.gada septembra, kad vāciešu rokās krita Rīga, latviešu politiskais nacionālisms pakāpeniski sasniedza jaunu kvalitāti. Krievijas militārās neveiksmes izgaisināja cerības uz tās uzvaru un nostiprināja latviešu vidū uzskatu, ka šo valsti gaida nevis atjaunošanās, bet gan iekšējs sabrukums. Daudzus latviešu politiķus satrauca iespēja, ka Latvija var tikt sadalīta starp Krieviju un Vāciju. Vienīgā reālā izeja no izveidojušās situācijas viņiem šķita politiskā orientācija uz Rietumu demokrātiskajām valstīm, kas īpaši izteikta kļuva pēc krievu boļševiku oktobrī īstenotā apvērsuma. Latviešu pilsonības aprindās sāka dominēt pārliecība, ka tikai sabiedroto uzvara un proklamēto tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošana dzīvē varēs glābt Latviju un latviešu tautu no iznīcības. Dzejnieks un politiķis Kārlis Skalbe šo domu izteica vārdos: “Es domāju, nostāsimies ar abām kājām Eiropā.”

Līdz ar Latvijas neatkarības idejas izvirzīšanos tika veikti arī nepieciešamie priekšdarbi, lai izmantotu jaunās iespējas un radītu institūciju, kura būtu tiesīga uzstāties visas latviešu tautas vārdā. Svarīga nozīme Latvijas neatkarības tapšanā bija 1917.gada rudenī izveidotajiem diviem politiskajiem centriem: Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei (LPNP) un Demokrātiskajam blokam (DB), kas, neatkarīgi viens no otra, iestājās par “Latvijas politisko neatkarību un atdalīšanos no Krievijas”.

Latvijas historiogrāfijā tomēr ir izteikti atšķirīgi viedokļi par to, kuram no minētajiem politiskajiem centriem bija galvenā loma neatkarīgas valsts organizēšanā. Vieni autori īpaši akcentē LPNP, otri – DB aktivitātes, bet trešie ir pārliecināti, ka abu centru darbība bija vienlīdz nozīmīga un mērķtiecīga. Ne viss ir noskaidrots arī par LPNP un DB savstarpējām attiecībām un kopdarbību. Lai gan vēstures literatūrā dominē uzskats, ka, neskatoties uz noteiktām iecerēm, nenotika abu politisko centru apvienošanās, atsevišķi dokumenti liecina par kaut ko citu. Piemēram, 1918.gada 25.oktobrī Latviešu Nacionālās padomes valde nosūtīja vēstuli Vācijas kancleram Bādenes princim Maksimiliānam, kurā informēja viņu, ka LPNP un DB apvienojušies Latviešu Nacionālajā padomē.

Kad tika proklamēta Latvijas valsts?

Latvijas neatkarība neapšaubāmi bija tā laika politisko realitāšu un neatkārtojamās idejiskās gaisotnes loģiska konsekvence. Tomēr historiogrāfijā ir pārstāvēti trīs galvenie viedokļi par to, kuru dienu vajadzētu uzskatīt par Latvijas valsts dzimšanas dienu.

Pirmais viedoklis:

Latvijas valsts tika proklamēta

1917.gada 19.novembrī / 2.decembrī (pēc vecā stila / pēc jaunā stila).

Šādu viedokli pārstāv pazīstamais, pirms pāris gadiem aizsaulē aizgājušais, latviešu vēsturnieks Edgars Dunsdorfs savā solīdajā monogrāfijā par Kārli Ulmani (“Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis”), kā arī Ādolfs Klīve grāmatā “Brīvā Latvija. Latvijas tapšana”.

Kā viņi argumentē savu viedokli? Dosim vārdu vispirms Klīvem! Viņš norāda, ka līdz ar LPNP nodibināšanu, kas sanāca 1917.gada nogalē uz savu pirmo sesiju Valkā, bija radīta institūcija, kura toreizējos vēsturiskajos apstākļos bija tiesiska uzstāties visas latviešu tautas vārdā. Arī pieņemtajā deklarācijā “Visiem latviešiem”, pēc Klīves domām, ir skaidri pasludināta brīva un neatkarīga Latvija. Īpašu uzmanību viņš šajā sakarā pievērš deklarācijas noslēguma daļas analīzei, kurā uzsvērts: “Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem! Ņemat paši šo zemi, kuru mūsu tēvi ir pirkuši ar saviem asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā! Lai dzīvo brīva apvienota Latvija!”

Bet Dunsdorfs pievērš uzmanību citam aspektam. Viņš norāda, ka starptautisko tiesību izpratnē Latvija bija atzīta vēl pirms 1918.gada 18.novembra, kad valsts tika svinīgi proklamēta, ar to domājot britu ārlietu ministra Artura Džeimsa Balfūra mutisko un vēlāk rakstisko paziņojumu (attiecīgi – 1918.gada 23.oktobrī un 11.novembrī), ka Lielbritānijas valdība ir nolēmusi Latviešu Nacionālo padomi provizoriski atzīt par Latvijas valdību. Dunsdorfam nav šaubu par to, ka šāda atzīšana nebūtu iespējama bez Latviešu Pagaidu nacionālās padomes 1917.gada 19.novembra, respektīvi, 2.decembra, deklarācijas. Bet, viņa skatījumā, strīdam latviešu vēsturnieku vidū par to, “vai Latviju proklamēja 1917. vai 1918.gadā, ir tikai akadēmiska nozīme”, jo “praktiskajā politikā atzina 1917.gada deklarāciju”.

Dunsdorfa “akadēmisko” pozīciju apstiprina arī vairāki nozīmīgi dažāda rakstura fakti. Minēsim tikai divus.

Atsevišķos Latvijas oficiālajos dokumentos par 1919.gadu LPNP tiek atzīta kā Latvijas neatkarības pirmā pasludinātāja. Te varētu iepazīties, piemēram, ar Latvijas oficiālo notu Parīzes miera konferencei attiecībā uz ierosināto krievu admirāļa Aleksandra Kolčaka valdības atzīšanu, kas datēta ar 1919.gada 30.maiju. Šajā notā, kuras autors bija Latvijas ārlietu ministrs un delegācijas vadītājs Zigfrīds Anna Meierovics, norādīts, ka Latvijas neatkarība deklarēta 1917.gada novembrī, bet 1918.gada janvārī par to paziņots Krievijas Satversmes sapulcē. Lai gan notā arī konstatēts, ka 1918.gada 18.novembrī Latvijas neatkarība pasludināta no jauna.

Un otrais fakts. Daži avoti liecina, ka Jānis Čakste, vēlākais Latvijas Valsts prezidents, 1918.gada rudenī bijis ārkārtīgi sašutis par to, ka Kārlis Ulmanis, kas toreiz bija viens no spilgtākajiem politiķiem, un nedarbojās LPNP, bet Rīgā izveidotajā Demokrātiskajā blokā, 17.novembrī bija panācis Tautas padomes sasaukšanu Latviešu Nacionālās padomes vietā. Čakste uzskatīja, ka situācijā, kad Lielbritānija jau bija starptautiski atzinusi Latviešu Nacionālo padomi, nebija nekādas nepieciešamības to aizstāt ar Tautas padomi. Čakste bija pārliecināts, ka Ulmanis gāzis starptautiski atzītu Latvijas valdību.

Citu viedokli pārstāv Ādolfs Šilde darbā “Pirmā republika. Esejas par Latvijas valsti”. Tāpat kā Dunsdorfs, arī viņš uzskata, ka Latvija kā valsts eksistēja jau pirms 1918.gada 18.novembra, bet galveno vērību velta LPNP otrajai, nevis pirmajai sesijai. Viņš ir pārliecināts, ka LPNP tieši šajā sesijā, kas notika

1918.gada 30.janvārī,

“bija likusi pamatu Latvijas neatkarīgas republikas nodibināšanai”.

Ja ieskatāmies minētajā sesijā pieņemtajā paziņojumā, tad tas tik tiešām liekas visai pārliecinošs un runā diezgan skaidru valodu. Dokumentā norādīts: “Dibinādamās uz visas pasaules demokrātiju pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām, Latviešu pagaidu nacionālā padome: 1) atzīst, ka Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali; 2) protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, sevišķi pastrīpojot, ka latvju tautas pirmā un neatlaidīgā prasība ir Latvijas teritoriālā un etnogrāfiskā nedalāmība.”

Šilde min arī to faktu, ka LPNP uzdevumā tās Ārlietu nodaļas priekšsēdētājs Jānis Goldmanis īsi pirms otrās sesijas, respektīvi, 1918.gada 18.janvārī, Krievijas Satversmes sapulcē paziņoja, ka “Latvijas jautājums ir tapis starptautisks un to vairs nevar izšķirt Taurijas pilī”, un līdz ar to “par Latvijas iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems latvju tauta savā Satversmes sapulcē”. Krievijas Satversmes sapulces locekļi to izpratuši kā Latvijas atdalīšanos no Krievijas. Kā raksta Šilde, no LPNP puses tas bijis mērķtiecīgs solis, izmantojot “piemērotu vietu secesijas pieteikšanai”...

Un beidzot: daži vārdi par trešo, tradicionālo un visvairāk atzīto un oficiāli pieņemto viedokli, saskaņā ar kuru Latvija kā valsts proklamēta

1918.gada 18.novembrī.

Kādus faktus savos jaunākajos darbos izvirza priekšplānā šā viedokļa aizstāvji? Kā viņi pamato nepieciešamību veidot Tautas padomi un sarīkot valsts proklamēšanas svinīgo aktu?

Parasti tiek norādīts: jā, tik tiešām – LPNP tolaik bija jau starptautiski atzīta. Bet vienlaikus tiek uzsvērts, ka vairāki ietekmīgi latviešu politiķi, un vispirms Kārlis Ulmanis, uzskatīja šo institūciju par nepietiekami demokrātisku un nepietiekami pārstāvniecisku. Viņu pamatarguments – minētā padome nebūt nepārstāvēja visus Latvijas iedzīvotāju slāņus, un tāpēc nepieciešams uz plašākiem pamatiem izveidot jaunu priekšparlamentu – Latvijas Tautas padomi, kurā ieietu arī tie politiskie spēki, kas nebija pārstāvēti Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē. Runa galvenokārt bija par sociāldemokrātiem un nacionālo minoritāšu pārstāvjiem. (Sociāldemokrāti gan, kad tika veidota LPNP, tika aicināti piedalīties, bet viņi atteicās.)

Vēsturnieki, trešā viedokļa piekritēji, iesaka Latvijas valsts tapšanu tomēr uztvert kā procesu. Viņi runā par vairākām robežlīnijām un norāda, ka 1917.gada 2.decembra un 1918.gada 30.janvāra deklarācijas apliecināja latviešu tautas centienus iegūt valstisko neatkarību, kā arī pakāpeniski radīja pamatu Latvijas valstij. Taču kaut kas līdzīgs valsts mehānismam tika pakāpeniski veidots tikai pēc 1918.gada 18.novembra, pēc tam, kad sāka funkcionēt Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība.

Vienlaikus šā viedokļa aizstāvju skatījumā svarīgs ir arī psiholoģiskais aspekts. Latviešu tautas vēsturiskajā apziņā Latvijas valsts pirmsākumi saistās tikai un vienīgi ar 1918.gada 18.novembri. Latvieši vienmēr – atklāti vai slepeni – ir svinējuši tikai šo datumu.

Tomēr vēsturnieki šobrīd izvirza arī provocējošu jautājumu: varbūt Latvija varēja iztikt bez 1918.gada 18.novembra? Tad tā būtu vecākā, nevis jaunākā jaunā nacionālā valsts, kas izveidojās, ieguva starptautisku atzīšanu un nostabilizējās Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara. Tad mana atbilde ir šāda: neviens, protams, nevar noliegt Nacionālās padomes īpaši izcilo lomu Latvijas valsts tapšanā. Taču Latvijai bija vajadzīgs arī 1918.gada 18.novembris. Latvijas priekšparlaments – Tautas padome – tomēr bija veidota uz plašākiem pamatiem nekā Nacionālā padome, jo tajā sastāvēja arī sociāldemokrāti un nacionālo mazākumtautību pārstāvji. Tikai 18.novembris radīja īstu demokrātisku pamatu Latvijas valstij. Tas nodrošināja tautas vienotību un iespēju gūt uzvaru Brīvības cīņās pret lieliniekiem un bermontiešiem. Tikai tad, kad ar ieročiem bija izcīnīta uzvara pār ienaidniekiem un nodibinātas institūcijas novados, reāli bija tapusi Latvijas valsts un uzvarējis nacionālais valstiskums, kuru no sākuma pārstāvēja Latviešu Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks, bet vēlāk – Tautas padome…

Bet vēstures literatūrā ir izteikti arī atšķirīgi viedokļi par Latvijas valsts izveidošanās tiesiskajiem apstākļiem. Daži vēsturnieki kvalificē 18.Novembri kā nedemokrātisku aktu, dēvējot to par valsts apvērsumu. Pārmesta tiek varas uzurpēšana un apšaubīta 18.novembrī pieņemto vēsturisko lēmumu leģitimitāte. Izteikti arī apgalvojumi, ka neatkarības ideja nebija pietiekami populāra latviešu vidū. Plašas latviešu tautas masas esot vienaldzīgi izturējušās pret valsts proklamēšanu.

Manuprāt, šie pret 18.Novembri izvirzītie iebildumi un pārmetumi lielākoties ir nepamatoti un neiztur nopietnu kritiku. Parasti jaunu valstu rašanās reizē ir gan leģitīms, gan revolucionārs akts. Latvijas Tautas padomes izveidošana bija cieši saistīta ar latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanos. Šī padome pasludināja neatkarību un uzņēmās valstī augstākās varas nesējas funkcijas, jo Latvijas tauta – vienīgais valsts suverēns – konkrētajos vēsturiskajos apstākļos nevarēja brīvi paust savu gribu. Viena okupanta klātbūtnē un lielinieku iebrukuma priekšvakarā nebija iespējams sarīkot demokrātiskas Satversmes sapulces vēlēšanas Latvijas teritorijā.

Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka vēstures gaita ir uzskatāmi apliecinājusi: 1918.gada novembrī pieņemtie lēmumi bija pareizi un atbilda Latvijas iedzīvotāju interesēm. Un 18.novembra vēsturiskā nozīme nav apšaubāma, un to grūti novērtēt par augstu. Latvijas iedzīvotājiem ar to dzīvē sākās pilnīgi jauns laika posms.

Dr.habil.hist., prof.

Inesis Feldmanis

Pēc referāta starptautiskajā konferencē “Latvijas neatkarība: ideja un īstenošana” Latvijas Kara muzejā 2008.gada 13.novembrī