Par Latvijas vēstures boļševistisko sānsoli

Pāršķiram savas 90.gadskārtas pēdējās lapas. Un raugāmies savā vēsturē atvērtām acīm. Bijuši sirdi saviļņojoši gadi un likteņa sūrums. Lai redzam plašākas dimensijas!

Stučkas režīms – 1918.gada dec./1919.gada janv.

“Ātra padomju varas uzvara un tās ciešāka nodibināšana Latvijā būs drošs līdzeklis iemest jaunu degošu lāpu mūsu pretinieku revolucionārā pulvera tornī” (Pēteris Stučka, 1918.gada 17.decembris).

“Padomju Latvija krita no iekšējā sabrukuma, jo viņai izslīdēja no apakšas tas pamats, uz kura tā balstījās un uz kura tai bij vienīgā iespēja balstīties, t.i, darba tautas masu uzticība un atbalsts” (Linards Laicens, 1919.gada 8.augusts).

Neilgu laiku, 1919.gada maijā–jūnijā, Latvijā vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības: Kārļa Ulmaņa, Andrieva Niedras un Pētera Stučkas valdība. Bet vien Ulmaņa valdībai un pašam K.Ulmanim Latvijas neatkarība, latviešu un citu Latvijas iedzīvotāju brīvība, neatkarība un uzplaukums bija vērtība pati par sevi, vienīgā un galvenā. A.Niedre bija vācu marionete, kurš galu galā nolaidās zemāk par zemo, kļuva par krievu un vācu bandu – bermontiešu – nožēlojamu pakalpiņu un kuram galvenais bija baltā Krievija, nevis Latvija.

Taču vislielāko himeru varā bija P.Stučka – viņam galvenais bija pat ne sarkanā Krievija, bet “...vispārējā sociālistisko padomju Republiku apvienība Eiropā”. Ja A.Niedra bija gatavs ziedot Latviju krievu un vācu reakcionāru labā, tad P.Stučka bija gatavs iet vēl tālāk – pārvērst Latviju par “degošu lāpu” un nodedzināt to Vispasaules revolūcijas vārdā.

Josifs Staļins – padomju Latvijas veidotājs

Padomju Krievijas Tautību lietu komisārs Josifs Staļins jau kopš 1917.gada oktobra lielinieku apvērsuma spēlēja ievērojamu lomu arī Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lielinieku politikas veidošanā. Piemēram, zīmīga ir viņa telegramma Igaunijas lieliniekiem 1917.gada beigās: pilnīgi atbalstot igauņu priekšlikumu izvērst teroru pret “kontrrevolucionāriem”, viņš vienlaikus neslēpa, ka ideja par koncentrācijas nometni ir izcila [(1) – skat. vēres], un ka igauņu lielinieki jau paši bija izvirzījuši valsts terora politiku, kura bija centrālā lielinieku (komunistu), neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, ideoloģijas un prakses, sastāvdaļa. (Lai gan oficiāli koncentrācijas nometnes padomju Krievijā sāka veidot 1918.gada 8.septembrī, bet ideja par tām jau tad bija ļoti tuva Staļina personībai.)

Tomēr latviešu lielinieki fizisku teroru paspēja sākt arī īsajā laika posmā kopš 1917.gada novembra līdz visas Latvijas krišanai vācu rokās 1918.gada februārī. Burtiski pāris dienas pirms vācu ienākšanas, 20.februārī, Strenču mežā tika nošauti 7 cilvēki (no tiem – 6 latvieši); netālu aiz Valkas, pie Kaģeru Ezerkroga ceļmalā tika atrasti 9 sakropļoti līķi, pat ar izdurtām acīm; pie Alūksnes sarkangvardi nodūra grāfu Palenu... Šo baigo sarakstu var turpināt. Latviešu lielinieku darbībā un valodā jau 1918.gadā bija parādījies jauns “jēdziens”, kuru lielinieku Latvijas upuri iepazīs visā tā baigumā 1941. un 1949.gadā, – “lopu vagoni” lielinieku upuriem. (2)

Bet tad, sagrābuši varu Krievijā, lielinieku vadītāji uz laiku mainīja nacionālās politikas lozungus un paziņoja par “nekrievu tautu tiesībām uz nacionālo pašnoteikšanos, līdz pat tiesībām uz atdalīšanos no Krievijas”, – tieši Staļins to uzsvēra trešajā padomju kongresā 1918.gada janvārī. Un uzsvars pat tika likts gandrīz vai uz obligātu atdalīšanos!

Tam bija vismaz divi cēloņi. Pirmkārt, lielinieki vēlējās iegūt popularitāti nekrievu tautu vidū. Otrkārt, viņi vēlējās iespaidot sev par labu Centrālās un Austrumu Eiropas tautas, kuras atradās Vācijas okupācijā vai Austroungārijas varā. Tomēr būtībā ne V.Ļeņins, ne J.Staļins nebija atteikušies no tieksmes pakļaut visas bijušās cariskās Krievijas teritorijas un iedvesmot t.s. sociālistisko revolūciju Eiropā; viņi tikai mainīja taktiku.

Bet latviešu lieliniekiem, kuri vienmēr bija bijuši ļoti lojāli Ļeņinam un bija pilnīgi pieņēmuši partijas agrāko politiku par to, ka maksimālais, kas ir vēlams – autonomija Krievijas sastāvā, Ļenina un Staļina oportūnisms bija negaidīts un sākotnēji pat nepieņemams. Kamēr visa Baltija 1918.gadā atradās Vācijas okupācijā, latviešu lielinieku negatīvajai nostājai pret nacionālo pašnoteikšanos atdalīšanās (formālas) veidā gan bija maza praktiskā jēga, bet tāda tā vairs nebija pēc Vācijas sakāves karā, pamiera 1918.gada 11.novembrī un padomju Krievijas lēmuma jau 13.novembrī sākt uzbrukumu Rietumu virzienā un atgūt visas kara laikā zaudētās teritorijas. Ļeņina priekšstatā t.s. pašnoteikšanās Baltijā varētu pat veicināt sociālistisku revolūciju pašā Vācijā (Cik maza gan viņam bija izpratne par stāvokli Vācijā!). Tāpēc, kad 18.novembrī Rīgā tika pasludināta neatkarīga un demokrātiska Latvija, bet latviešu lielinieki joprojām vilcinājās pieņemt lēmumu par alternatīvas Latvijas – padomju Latvijas – “neatkarības” pasludināšanu, Ļenins un Staļins kļuva nepacietīgi.

Un, lūk, 23.novembrī Staļins Maskavā sasauc LSD CK Krievijas biroja ārkārtas (tas liecina, cik lielā mērā viņš jau bija nemierā ar P.Stučkas neizlēmību) sēdi un paziņo: “...viņš ...dzirdējis, ka Latvijas SD negribot dibināt revolucionāro pagaidu valdību...” (3) Un latviešiem tiek nodots Ļeņina rīkojums, lai valdība nekavējoši kā pirmo soli sper uz “neatkarīgu” padomju Latviju.

Tādējādi Staļins, kurš no augstākās lielinieku vadības tieši atbildēja par stāvokli Baltijā un Kaukāzā, precīzi pauž tā brīža Maskavas taktiku, kurai nespēj līdzi tikt P.Stučka. Un Staļins skaidri diktē, kā padomju Latvija jārada: pirmkārt, tā tiks izveidota padomju Krievijas agresijas rezultātā – “Krievija sūta uzbrukumā {latviešu strēlniekus} uz Latviju...”. Tas, ko viņš varbūt vēl nepateica, bija tas, ka uzbrukumā tiks sūtīta arī t.s. internacionālā brigāde, kuras sastāvā nospiedošā masa bija brīvprātīgie ķīnieši, kas bija aktīvi vairākās vietās padomju Krievijā un slaveni ar savu neaprakstāmo nežēlību (4). Otrkārt, Staļins noteica veidu, kurš kļūs par klasisku padomju agresijas īstenošanā turpmāk: tiklīdz padomju karaspēks sagrābs kādu pierobežas vietu Latvijā, tajā tiks pasludināta “revolucionārā valdība”, kura balstīsies uz iebrucēju armiju, bet pretendēs uz Latvijas iedzīvotāju gribas brīvu izpausmi; Staļins pat ieteica konkrētu vietu, kur šo valdību pasludināt – kādu nevienam nezināmu ciemu Torošino, Pleskavas guberņā…

Līdz ar to 1918.gada 4.decembrī Maskavā tika izveidota Staļina pieprasītā pagaidu padomju valdība Stučkas vadībā, bet tās nonākšana Latvijas tuvumā bija atkarīga no padomju armijas uzbrukuma, kurš sākās no Pleskavas divos galvenajos virzienos – uz Valku un uz Vecgulbeni. Laikam jau šā uzbrukuma gaitā tika atmests Torošinas variants, iespējams tāpēc, ka tas bija pārāk odiozs: Maskavā, nevis Latvijā, izveidotā “valdība” sevi pasludina kādā nevienam nezināmā miestā! Tāpēc, kad 17.decembrī 2.latviešu strēlnieku brigāde nonāca vācu atstātajā Valkā, tur arī tika pasludināts, ka no Maskavas ieradusies P.Stučkas padomju valdība pārņem visu varu Latvijā.

(Nepaies ilgs laiks, un tieši šāds modelis tiks pielāgots spēlē ar daudz lielākām likmēm. Iebrūkot Polijā 1920.gada jūlijā, no Maskavas tika atvesta 23.jūlijā izveidotā poļu pagaidu revolucionārā valdība (komiteja) Juliana Marhļevska vadībā un izvietota Belostokā – pirmajā kaut cik lielākā poļu pilsētā, kuru Krievija bija sagrābusi. Patriotiskajos poļos šī marionete izraisīja pilnīgi pretējo tam, ko Maskava gaidīja, – nelokāmu gribu pretoties Polijas neatkarības iznīcināšanai. Tas pats notika 19 gadus vēlāk, 1939.gada nogalē, kad, iebrūkot Somijā, Maskava izveidoja marionetisku Somijas t.s. valdību mazā Somijas pilsētiņā pašā PSRS pierobežā, Teriokos, kuru Sarkanā armija bija sagrābusi, Oto Kūsinena vadībā, un rezultāts bija tāds pats – somi ar gandrīz reliģisku fanātismu cīnījās pret iebrucējiem.)

… Bet 1918.gada novembrī latviešu lielinieki bija pārsteigti, kad Staļins viņiem lika dibināt “neatkarīgu” padomju Latviju. Un, kad gadu vēlāk Ļeņins saprata, ka iebrukums Latvijā ir izgāzies, un izteica gatavību sākt sarunas ar K.Ulmani un likvidēt padomju valdību, kuru pirms gada pats bija uzspiedis P.Stučkam, latviešu lielinieki bija burtiski šokēti. Tā bija laba mācība dogmatiķiem, un P.Stučka bija lielākais no viņiem. Un jau 1921.gada jūnijā, kad viņš aicināja Ļeņinu sākt jaunu iebrukumu Latvijā, kur atkal esot nobriedusi “revolucionārā situācija”, neviens viņā vairs neklausījās (5). Un, tikai pateicoties liktenim, viņam izdevās nomirt 1932.gadā paša gultā (tiesa, viņš gan tika izlikts no sava dzīvokļa Kremlī, kas bija viennozīmīgs signāls sagaidāmajam) – piecus gadus pirms tam, kad Staļins iznīcināja visus latviešu lieliniekus. Tos, kurus pats 1918.gada 23.novembrī bija akceptējis kā padomju Latvijas valdības locekļus (izņemot divus – F.Roziņu, kurš bija miris dabiskā nāvē 1919.gadā, un J.Šilfu-Jaunzemu, kuru par teroristisku darbību ar nāvi sodīja neatkarīgajā Latvijā 1921.gadā).

Terora režīms

Stučkas atnestais komunisms bija “perfekts latviešu komunisms”, kurš nepieļāva pat zemes sadalīšanu zemniekiem privātīpašumā un vēlējās parādīt krieviem, kā var uzcelt īstu, “tīru” komunismu – “pareizāku” par to, kas tika uzspiests Krievijas iekšienē (Latvijā ir jārada, kā teica Stučka, “..maza parauga šūniņa pārējai Krievijai”). Tas nozīmēja postu visiem Latvijas iedzīvotājiem un teroru, bez kura komunisti nevarēja dzīvot ne brīdi.

Jau 1918.gada 18.decembrī Vecgulbenē tika nodibināts pirmais revolucionārais tribunāls, kurš ātri kļuva par vienu no visasiņainākajiem visā padomju Latvijā: tikai pirmo divu nedēļu laikā, līdz 1919.gada 6.janvārim, tas, savas sēdes noturot vietējā baznīcā, kura bija pārvērsta par komunistisko klubu, bija noturējis trīs sēdes, 144 cilvēki tika arestēti, 98 – ieslodzīti cietumā un 14 – nošauti. Pats P.Stučka atzina, ka Malienas tribunāls ir bijis visnežēlīgākais visā padomju Latvijā, un gandrīz puse no visiem nošautajiem pienācās uz tā rēķina. Tam sekoja daudzi citi, burtiski dzenot komunismā ar laidni un pārklājot visu zemi ar karātavām un koncentrācijas nometnēm.

Galvenie terora ieroči bija trīs: revolucionārie tribunāli, izmeklēšanas komisijas un politiskās nodaļas – Stučkas režīma čeka, kuru vadīja Indriķis Voits. Viņš bija padomju Latvijas “Džeržinskis”, atsūtīts no Jaroslavļas, kur jau bija pierādījis savu asiņaino māku. Tieši komunistiskajā Latvijā savu pilnīgu piepildījumu guva arī čekista Mārtiņa Lāča iecerētais: 1918.gada 23.augustā laikrakstā “Izvestija” viņš pirmo reizi izteica paša radīto terminu “Sarkanais Terors” (abi vārdi – ar lielo burtu). Tas postulēja: izvēršot masveida teroru, nemeklē vainas pierādījumus, bet meklē sociālo izcelsmi – jo buržuāzija vai muižniecība ir vainīga pēc definīcijas, tāpēc ka ir buržuāzija, nevis proletariāts. Un visi čekisti padomju Latvijā bija vienīgi latvieši; nebija nekādu “žīdu – čekistu”. (6)

Ar 1919.gada februāri sarkanais terors ieguva masveida raksturu. Plaši aresti Rīgā notika 14.martā – tieši tajā dienā, kad landesvērieši bija guvuši nopietnus panākumus Kurzemē, ieņemot Talsus, un Stučkas režīmu sāka pārņemt satraukums. Līdz ar to 14.–15.martā Biķernieku mežā tika nošauti aptuveni 60 cilvēki, un asiņains laiks iestājās Rīgas cietumos. Diemžēl nepilnīgi saglabājušos dokumentu dēļ kaut cik precīzi noteikt lielinieku upuru kopējo skaitu nav iespējams, taču tas noteikti mērāms tūkstošos. Terors ļoti apzināti pļāva vācbaltiešus, ieskaitot sievietes – tā bija baigākā Stučkas režīma iezīme. Pēc Rīgas ieņemšanas izveidotā landesvēra Pārvaldes un palīdzības komisija sastādīja sarakstu par Rīgā represētajiem (tajā bija arī vairāku Jelgavā represēto vārdi): pāri par 520 cilvēku, galvenokārt vāciešu, tika nošauts un aptuveni 200 vācbaltiešu, ieskaitot ļoti vecas sievietes, tika aizvests uz Krieviju par ķīlniekiem. Bet šaušalīgas ziņas ir arī par latviešiem: 15.martā nošauts Georgs Dukāts, kuram bija palikuši 7 bērni; naktī uz 16.martu – mācītājs Pauls Treijs, kuram palika pieci bērni; Jānis Stuberovskis – astoņu bērnu tēvs. Pat 22.maija rītā, jau bēgot no Rīgas, lielinieki bija paspējuši Centrālcietumā nošaut vairākus desmitus latviešu un vācbaltiešu, ieskaitot 9 vācbaltu sievietes (Marija Rozen, Marija Klodt, Helēna Jordan un citas). Vēl ilgāk sarkanais terors plosījās Latgalē…

Tāda lielnieciskā/boļševistiskā bilance.

Nobeigumā, kopsavilkumā

1. Bez jau minētā terora, kuram regulāri bija masveida raksturs (piemēram, kad 1919.gada janvāra beigās Valkai, lai to atbrīvotu, tuvojās Igaunijas karaspēks, lielinieki pilsētā nošāva 70 civiliedzīvotājus (7)), nekas tā nenoskaņoja iedzīvotājus pret Stučkas režīmu kā tā agrārā politika: nevienai valdībai Latvijā, kura nebija gatava dot zemniekiem zemi, nebija iespējas izdzīvot. Bet Stučkam pat prātā nebija dot zemi – to, ko vēlējās latviešu absolūtais vairākums. 1919.gada 1.martā visa zeme tika nacionalizēta, pat vairāk, tika izveidoti 239 sovhozi – pilnīga anomālija latviešu agrārajā vēsturē (visvairāk – 49 – Valmieras apriņķī); zemnieki atbildēja ar “zaļo partizānu” kustību, bēgšanu no padomju armijas un pat ar sacelšanos, piem., Malienā.

2. Latvieši nebija īpaši reliģiozi, bet terors pret mācītājiem un baznīcas pazemošana izraisīja augošu sašutumu; piemēram, visbriesmīgākajā sarkanās Latvijas vietā, Malienā, 1919.gada 13.aprīlī Vecgulbenes baznīcā tika atklāts Centrālais strādnieku klubs, uz altāra izvietoti Marksa, Ļeņina un Ļ.Trocka portreti un sarkanie karogi; 11 baznīcas Malienas apriņķī tika atņemtas draudzēm un pat tika izsludināta pieteikšanās uz to ēkām un īpašumu. (6)

3. Nekas nebija tik pretīgs un pat perverss kā komūnu izveide: pretēji jebkuriem cilvēka cieņas likumiem privātā dzīve tika sabiedriskota – piemēram, kāda no komūnām bija Rīgā, Nikolaja ielā 17. Kā tajā ritēja dzīve, pat grūti iedomāties, taču šo komūnu dalībnieki nebija īpaši runīgi, kad tika intervēti vēlāk; skaidrs viens – komūnu izveidē aktīvas bija sievietes – komunistes, plintnieces, nereti sadistes un uzdzīvotājas. “Tā bija komūna” – tik skopa savos vārdos bija kāda komunāre Lidija Bitce, intervēta 20.gs. 60.gados. (7)

4. Padomju Latvija bija komunistiskās partijas birokrātu un viņu privilēģiju Latvija – tikai tāda var būt komunistu vara: komunisti izmantoja “..patīgos nolūkos visus iespējamos apstākļus, tādējādi demoralizēja ne vien tautu, bet arī pašu partiju. Rīga īsā laikā bija palikusi par lielu vareni ierīkotu kanceleju...” (8) (Skaidrs, ka to pilnīgi var attiecināt arī uz mūsdienām. – A.S.)

Dr.habil.hist., prof.

Aivars Stranga

Vēres:

1. Robert Service. Stalin. A Biography. – London, 2005, p.158.

2. V.Blūzma. Dokumenti par pirmajām lielinieku organizētajām deportācijām no Baltijas valstīm 1918.gadā. – “Latvijas Vēsture”, 1992, 40.–42.lpp.

3. Latviešu strēlnieki par un pret lieliniekiem. 1915–1920. Dokumenti un materiāli. Sastādītājs Dr.habil.hist. V.Šalda. – Daugavpils, 2006, 105.–106.lpp.

4. 1917.gadā Krievijā dzīvoja un strādāja aptuveni 75 000 ķīniešu, liela daļa no kuriem tika uzaicināti dienēt lielinieku armijā par naudu – kā algotņi (samaksa bija 10–15 rubļi dienā); nezinot krievu valodu, viņi dienēja savās speciālās vienībās, kuras sēja šausmas ar savām zvērībām; valodas nezināšana, par laimi, neļāva viņiem kaut cik ievērojamā skaitā kalpot Valsts ārkārtējā komisijā. – M.Veller, A.Burovskij. Graždanskaja istorija bezumnoj voini. – Moskva, 2007, s.210–211.

5. A.Stranga. Latvijas un padomju Krievijas miera līgums 1920.gada 11.augustā. – Rīga, 2000, 114.–115.lpp.

6. Skat. sīkāk – A.Stranga. Ebreji Baltijā. – Rīga, 2008, 390.lpp.

7. “Cīņa”, 1919, 29.apr.

8. “Cīņa”, 1919, 19.apr.

9. Z.Eiduss. Dzimšanas gads – 1919. – Rīga, 1968, 47.lpp.

10. L.Laicens. Kāpēc krita Padomju Latvija. – Ziemeļ–Latvijas kalendārs 1920.gadam. J.Rauskas izdevums, 46.lpp.

Pēc referāta starptautiskajā konferencē “Latvijas neatkarība: ideja un īstenošana” Latvijas Kara muzejā 2008.gada 13.novembrī