Ministru prezidenta Ivara Godmaņa Jaungada uzruna

2008.gada 31.decembrī *:

Godātie Latvijas ļaudis!

Atļaujiet jūs uzrunāt šajās 2008.gada aizritošajās minūtēs.

Ekonomika, tāpat kā daba, balstās uz cikliskumu. Uzplūdiem seko atplūdi, uzplaukumam – miera periods. Tērēšanas mirkļiem – spēku uzkrāšanas laiks.

Daba iekārtojusi, ka decembris ir gada tumšākais posms. Savukārt tieši cilvēks ir tas, kas šo laiku piepildījis ar gaismu, sirsnību, līdzcietību un pavasara gaidām. Cilvēka spēkos ir padarīt tumšo par gaišu, smago un grūto par vieglu. Pat ja gada aukstākie mēneši vēl priekšā.

Ziniet… jo tumšāks ārā laiks, jo gaišāku uguni vajag kurt krāsnī. Tādēļ es pie jums šodien nāku ar uzmundrinājumu un pārliecību, ka pasaules un Latvijas ekonomikas aukstāko gadalaiku mēs pārziemosim veiksmīgi. Šovakar jūs sagaidāt no manis atbildes uz četriem būtiskiem jautājumiem.

Pirmkārt: Kur mēs esam?

Otrkārt: Uz kurieni mēs ejam?

Treškārt: Kā mēs tur nokļūsim?

Ceturtkārt: Kas mūs sagaida jaunajā – 2009. – gadā?

Uz tiem jābūt gatavam atbildēt ikvienam premjeram. Un es esmu gatavs.

Pirmkārt. Jā. Mēs esam Latvijas kredītu eiforijas beigās un globālās finanšu krīzes sākumā. Tā ir sāpīga kombinācija. Pirms gada es prognozēju sarežģītu 2008.gadu. Sarežģītu – pārlieku optimistiski ņemto kredītu dēļ, izpratnes trūkuma dēļ par atšķirību starp naudu, kas nopelnīta, un to, kas aizņemta.

Prognozes ir piepildījušās. Diemžēl vienlaikus tām pievienojusies arī globālā finanšu krīze. Amerikā, Eiropā, Krievijā, Āzijā, visur, ko neviens tā īsti negaidīja... To īsti neparedzējām arī mēs, Latvijas valdība. Gatavojāmies uz ļaunāko… Bet cerējām uz labāko. Nu krīze ir klāt, un arī mani kolēģi – premjeri – citās Eiropas valstīs ir spiesti to atzīt.

Taču, ja arī reitingu aģentūras savās ekonomikas prognozēs kļūdījās, tad Latvijas galvenās vērtības ir stabilas.

Dziesmu un deju svētku laikā mēs sev un pasaulei demonstrējām saskaņas un vienotības paraugstundu. Daudzu desmitu tūkstošu ļaužu dziedāja un dejoja kā viens vesels, apliecinot, ka pārmetumi par latviešu savrupo dabu un sadarbības trūkumu ir maldi.

Valsts deviņdesmitgades jubilejā visa Latvija vienojās kopīgā svētku noskaņā, pārsteidzot daudzus ar gaišumu un sabiedrības līdzdalību.

Šis bija referendumu gads, kas apliecināja Latvijas sabiedrības pilsoniskās līdzdalības strauju izaugsmi, kas skaudri raksturoja mūsu problēmas.

Pašā gada nogalē pēc 15 gadu vilcināšanās beidzot tika pieņemta Latvijas administratīvi teritoriālā reforma. Valdība pieliks visas pūles, lai jaunā reforma, īstenojoties dzīvē, novadu iedzīvotājiem nodrošinātu stabilu un neatgriezenisku pakalpojumu līmeņa attīstību.

Jā. Šodien mēs esam globālās recesijas viducī. Skarbākais vēl priekšā. Ne tikai Latvijai. Un tomēr šodien, Jaungada priekšvakarā, es gribu jums paust savu personisku pārliecību.

“Krīze” ir jēdziena “iespēja” otrais vārds. Krīze sapurina. Krīze mobilizē. Krīze motivē. Tā atšķeļ sīkas lietas no patiesi svarīgām. Tā parāda dzīvi visā tās īstumā. Krīze ir mūsu efektivitātes mērs. Tā nozīmē vērtību apzināšanos, liek mums būt labākiem, efektīvākiem, saprātīgākiem. Un galu galā – cilvēcīgākiem.

Šogad akcijas “Eņģeļi pār Latviju” laikā tika saziedots deviņas reizes vairāk līdzekļu, nekā tika plānots. Tas nav valdības nopelns. Bet es no visas sirds savā un Latvijas valsts vārdā pateicos visiem, kas rada iespēju palīdzēt savam tuvākajam.

Ziniet, kad Antarktīdā ir sniega vētra, pingvīni to pārziemo, saspiežoties ar mugurām kopā, vienā lielā aplī. Ja kāds noklīst, viņi to atgriež atpakaļ.

Turpmākajos divos gados Latvijas ekonomikā būs šāda sniega vētra, un tādas cilvēciskās īpašības kā uzticība, izpalīdzība, līdzcietība un labestība būs svarīgākas nekā jebkad. Tās parādīs mūsu vēlmi un gribu. Un varat būt droši – valdība būs ar jums. Ceru, ka arī jūs būsiet ar mums, jo vienoti mēs esam stiprāki par krīzēm.

Kur mums jānokļūst? Mums jānokļūst Eiropas attīstīto valstu pulkā. Un mēs tur nokļūsim.

Par kādu cenu? Cena būs mūsu sapņu sabalansēšana ar mūsu iespējām un realitātes apziņa – cik daudz, ko un kad mēs varam atļauties par savu nopelnīto un nevis aizņemto naudu.

Ikvienu krīzi raksturo ne tik daudz tās redzamās pazīmes, cik nākotnes plāns, kā no tās iziet. Kur mēs būsim pēc krīzes? Kā mēs dzīvosim? Galu galā – vai mums ir plāns?

Jā. Mums ir plāns. Sabalansēts, racionāls plāns turpmākajiem trijiem gadiem. Ne vienmēr patīkams, bet reāls.

Ekonomikas straujas bremzēšanās, bankas krīzes dēļ mums nācās aizņemties naudu Starptautiskajā valūtas fondā un Eiropas Komisijā. Starptautiskais valūtas fonds mums uzdeva jautājumus – no kā jūs neesat gatavi atkāpties, prasot mūsu atbalstu:

Mēs atbildējām:

• no sava stabilā lata līdz pat ieiešanai eirozonā;

• no pensiju palielināšanas;

• no algu nesamazināšanas ārstiem, māsiņām, sanitāriem;

• no algu nesamazināšanas mūsu skolotājiem;

• no pabalstu palielināšanas invalīdiem;

• no brīvpusdienām 1. un 2.klases skolēniem;

• no bērnu kopšanas pabalstiem.

Un saņēmām atbildi: “Labi, bet par to jums būs jāmaksā:

• ar radikālu valsts pārvaldes samazināšanu (ko esam uzsākuši un turpināsim jaunajā gadā, sākot ar pašu valdību un beidzot ar valsts aģentūrām);

• ar radikālu reformu izglītībā – beidzot īstenojot principu “nauda seko skolēnam”;

• ar reformu medicīnā – kur vienlaikus ar vienota valsts neatliekamās palīdzības dienesta izveidi nostiprināsim slimnīcas, kuras tiešām spēj sniegt kompleksu medicīnisko palīdzību, pakāpeniski mazām slimnīcām pārtopot par tik ļoti vajadzīgajiem sociālās palīdzības centriem;

• ar vispārēju atlīdzības samazinājumu (-15%) gan valsts, gan pašvaldību iestādēs.”

Tie ir skaudri mēri, taču nepieciešami un nenovēršami.

Tikai tā mēs kopā ar SVF un EK radīto Latvijas valdības ekonomikas stabilizācijas programmu pēc trim gadiem sabalansēsim savus ieņēmumus ar izdevumiem.

Kad pirms gada jūs brīdināju par sarežģītiem laikiem, es vienlaikus devu jums vārdu: lai kas arī notiktu, neaizskaramas ir trīs iedzīvotāju grupas: pensionāri, invalīdi, bērni.

Mēs, palielinot pensijas, esam pārvarējuši inflācijas kalna virsotni jūnijā. Pat pie tik liela elektrības un siltuma cenu kāpuma neviens nav palicis tumsā un aukstumā. Mēs palielinājām pabalstus bērniem invalīdiem un invalīdiem kopš bērnības. Būtiski palielināti izdevumi bērnu kopšanas pabalstiem. Mēs turpināsim atbalstīt mazaizsargātos. Par katru cenu. Taču pārējiem mums sava alga būs jānopelna. Lai tērētu nopelnīto, nevis aizņemto.

Mums Latvijā vēl ir rezerves un motivācija turpināt augt. Taču tam ir vajadzīga mūsu griba un darbaspējas. Mēs esam nogājuši garu ceļu kopš laikiem, kad daļa no mums sildījās pie tā sauktajām godmaņkrāsniņām.

Šodien mēs esam pilntiesīga Eiropas valsts, kas, saņemot palīdzību no stiprākajiem, turpinās attīstīties, atbalstot uzņēmējus, pārvarot krīzi.

Man liktenis bija lēmis būt par premjeru Latvijai visgrūtākajā laikā 90.gadu sākumā un arī šodien, kad Latvijai nav viegli.

Un tāpēc šodien, uzrunājot jūs, kas krīzes gaidās jūtaties nomākti, uzdrošinos citēt Raini:

“Ir vārds – saukts “Tomēr”,

To pieminat,

Kad visus jau nomāktus

Domājat.”

Tomēr. Tomēr mēs pārvarēsim arī šo krīzi visi kopā, plecu pie pleca.

Laimīgu jauno 2009.gadu!

Dievs, svētī Latviju!

* Ministru prezidenta uzrunas pilnais teksts. – “LV”