Kultūras ministre: Par savu veselību un politisko darbību

Līdz 2009.gada janvāra beigām man jāpieņem lēmums, vai man veselības stāvokļa dēļ uz laiku nevajadzēs pārtraukt aktīvu politisko darbību

Mana pārliecība ir tāda, ka politiķu pienākums ir darīt sabiedrībai zināmus faktus par savu veselības stāvokli un problēmām – kaut vai īslaicīgām –, kas ar to saistītas. Tā ir eiropeiska prakse, kas veicina uzticēšanos politiķu un sabiedrības starpā. Tādēļ, un arī ņemot vērā vairāku Latvijas žurnālistu izteiktos minējumus par manu prombūtni slimības dēļ, informēju, ka medicīnisku izmeklējumu rezultātā man ir konstatēta locītavas kaula saslimšana. Locītavas slimība tās pašreizējā fāzē no ārstu puses tiek vērtēta kā akūta un prasa nekavējošas konsultācijas ar speciālistiem par turpmāko ārstēšanas gaitu, režīmu, operācijas veidu un laiku. Saslimšanas straujo attīstību ir veicinājusi fiziska trauma, kuru guvu pērnā gada oktobrī, taču nepievērsu tai uzmanību.

Lai gan nav šaubu, ka man nav konstatēta, kā latvieši saka, “mirstama vaina”, tomēr locītavas ārstēšana prasīs nopietnu terapiju un ķirurģisku iejaukšanos. Turpmāko trīs nedēļu laikā man ir paredzētas konsultācijas ar medicīnas speciālistiem Latvijā un ārvalstīs, lai noskaidrotu, kāda ārstēšana būs nepieciešama. Atkarībā no ārstu ieteikuma būs jāpieņem lēmums, vai ārstēšana, kas pesimistiskā gadījumā aizņems vairākus mēnešus, ļaus man pilnvērtīgi pildīt kultūras ministres pienākumus. Patlaban ticamība, ka man uz laiku, kas var sasniegt vairākus mēnešus, būs jāpārtrauc aktīva politiskā darbība, ir vērtējama tuvu piecdesmit procentiem. Ja tik augstas atbildības darbs, kāds ir ministram Latvijas pašreizējos apstākļos, būs jāpārtrauc uz vairākiem mēnešiem, skaidrs, ka atbildību par nozares līdzsvaru un attīstību nevarēs atstāt tikai valsts sekretāra – pat vislabākā, kā tas ir Kultūras ministrijas gadījumā – ziņā.

Skaidrību par to, kāda būs ārstēšanas turpmākā gaita, gūšu līdz janvāra beigām, un atkarībā no tās pieņemšu lēmumu par iespēju turpināt vai neturpināt darbu kultūras ministres amatā. Par savu lēmumu sabiedrību plānoju informēt š.g. 2.februārī.

Apliecinu, ka jebkurā gadījumā mana interese par sabiedriski politiskajiem procesiem ir augoša un vēlos turpināt darbu politikā arī turpmākajos gados, un tieši tādēļ es rīkojos kā parasti – neko neatlikt, rīkoties tūlīt, risināt problēmu un turpināt darboties! Jebkura novilcināšana nekad neved pie pozitīva rezultāta! Pat ja ārstēšana prasīs tikpat lielu piepūli kā lielo kultūras projektu virzīšana, esmu apņēmības pilna tikt galā ar šo saslimšanu mēnešu laikā.

Jāteic, man būtu daudz kas sakāms pēdējo dienu laikā aktuālajā diskusijā par Rīgas koncertzāles projektu, taču liktenīgā sakritība manu piedalīšanos sabiedriski politiskajās sarunās padara neiespējamu. Es “mājas režīmā” strādāju ar dokumentiem, sekoju notikumiem publiskajā telpā, cenšos noturēt tikšanās ar ministrijas augstāko ierēdniecību pie sevis mājās, taču locītavas sāpju saasinājums ir neprognozējams, un piedalīšanos publiskās debatēs tas padara neiespējamu. Turpinu uzskatīt, ka argumentēta politiska diskusija, kura iztiek bez populisma komponenta, un darbs pie lēmumu īstenošanas ir galvenais politiķa arsenāls, kurš nav aizvietojams nedz ar priekšvēlēšanu kampaņu, nedz ar taktiskām intrigām partiju starpā.

Man jāatvainojas Latvijas inteliģencei un kultūras dzīves līderiem, ka patlaban nevaru piedalīties diskusijā par Rīgas koncertzāles projektu, taču varu apliecināt, ka šim projektam ir nākotne un nav šaubu, ka ilgtermiņā tas tiks īstenots! Vienlaikus ir jākonstatē, ka valsts aģentūras “Jaunie “Trīs brāļi”” vadītājs Zigurds Magone un Rīgas koncertzāles arhitekts Andis Sīlis aktīvi piedalās sabiedriskajā apspriedē par Rīgas koncertzāles projekta virzību.

Es pateicos augsti profesionālajiem Latvijas ārstiem, kuri man ir veltījuši savu laiku! – taču es neminēšu viņu vārdus līdzīgi kā viņi, Hipokrāta zvēresta ierobežoti, neatklāj ziņas par saviem pacientiem.

Helēna Demakova,  LR kultūras ministre

2009.gada 7.janvārī