Ministru prezidents Andris Šķēle:

Baltija — vienotības problēmā

Turpinājums no 1.lpp.

Pateicoties Baltijas ceļam, mēs šodien stāvam šeit un esam brīvi runāt to, ko domājam, un darīt to, ko uzskatām par pareizu.

Būvējot ceļu, parasti sākumā tiek veidots uzbērums. Lai lietus ūdens nesakrājas grambās, lai ceļinieks var redzēt tālāk, lai gaita vieglāka. Ceļš ir tas, kas mūs ceļ uz augšu. Ceļ pāri šķēršļiem, purviem un ieplakām. Ceļ ne tikai fiziskā, bet arī garīgā nozīmē.

Pateicoties Baltijas ceļam, mēs esam pamodušies no 50 gadus ilgušas snaudas. Cēlušies, lai tiktu skaidrībā par sevi un savu vietu pasaulē.

Tagad, pēc desmit gadiem, mēs joprojām esam ceļā uz savu valsti, un šis ceļš mums ir jānoiet pašiem. Mums ir sabiedrotie, mums ir draugi un padomdevēji, taču neviens nevar un arī nedrīkst to paveikt mūsu vietā.

Tas, kas notika 1989.gadā, ir neatkārtojams vēstures fakts. Unikāls notikums, kas radikāli ietekmēja vēstures gaitu šajā reģionā. Trīs valstu iedzīvotāji — gandrīz divi miljoni cilvēku — sadevās rokās, izveidojot dzīvu ķēdi. Nekas tāds nav bijis iedomājams agrāk, un, baidos, ka diezin vai vēl kādreiz būs iespējams.

Sadodoties rokās Baltijas ceļā, mēs trīskāršojām savu spēku un ieguvām drosmi iztaisnot muguru. Tā ir būtiska pieredze, kuru Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas nedrīkst aizmirst.

Valstu un tautu kopību nenosaka tikai ģeogrāfiskais novietojums, intereses vai ideoloģijas. Pirmām kārtām un visspēcīgāk to nosaka kopīgs liktenis. Tautu vēsturiskā atmiņa.

Kopš 1989.gada Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likteņi ir savijušies nesaraujamā mezglā.

Protams, mūsu attiecības nav ideālas. Baltijas valstu politiskā, ekonomiskā, militārā, ekoloģiskā un jebkura cita veida sadarbība vēl tikai top. Mums nav ne pieredzes, ne piemēra, kā to darīt. Pirms Otrā pasaules kara Latvija, Lietuva un Igaunija nebūt nebija tik cieši saistītas kā tagad. Toreiz tas ļāva mūs okupēt ar pazemojošu vieglumu, un pirmais Baltijas ceļš bija tas, kurš veda uz Sibīriju. To mēs nedrīkstam aizmirst arī šodien. Mūsu tautu vienotība ir dzimusi kopīgās sāpēs.

Padomju laika kopdzīve atvēra robežas, veicinot bezpersoniskās padomju nācijas veidošanos, vienlaikus iznīcinot ekonomisko sakaru brīvību un tirgus principu diktētas tautsaimniecības pamatus. Plānveida ekonomika atradināja domāt konkurences kategorijās. Darbs komunisma labā kļuva par savdabīgu sinonīmu bezatbildībai un liekulībai.

Baltijas valstīs iebūvētie militārās rūpniecības piedēkļi pēc neatkarības atgūšanas kļuva nevajadzīgi, un tūkstošiem cilvēku zaudēja darbu un cerības. Mēs sākām meklēt — bijām spiesti meklēt — jaunus ceļus. Mēs esam izveidojuši kopīgu Baltijas tirgu. Es atkārtoju — tas notiek pirmoreiz šī reģiona vēsturē. Tas varbūt izklausās pārsteidzoši, bet tikai šogad mūsu tuvākie kaimiņi ir kļuvuši par nozīmīgiem Latvijas partneriem preču eksportā.

Sākot ar šo gadu, Latvijas preču apgrozījums ar Lietuvu un Igauniju ir kļuvis lielāks nekā ar visām NVS valstīm kopā. Protams, cēlonis šīm pārmaiņām meklējams arī pagājušā gada finansu krīzē un politisku pārpratumu ierosinātajā Latvijas preču boikotā Krievijā. Taču rezultāts ir stabilu un uzticamu partneru piedāvātā sadarbība.

Mēs vēl tikai mācāmies dzīvot brīvā tirgus apstākļos, izmantot tā priekšrocības un nodrošināties pret tā trūkumiem. Mums priekšā vēl daudz darāmā. Neatliekams darbs ir preču aprites sakārtošana, kas pavērs plašākas iespējas pašmāju ražotājiem un daudz spēcīgāk piesaistīs ārvalstu investorus.

Jāturpina sarunas par Baltijas valstu muitas ūniju, par kopīgu nodokļu politiku, kopīgu darbaspēka tirgu. Protams, visi šie jautājumi prasa rūpīgu saskaņošanu, analīzi, plusu un mīnusu novērtēšanu. Taču mums ir unikāla iespēja — vēl pirms iekļaušanās Eiropas Savienībā izjust, ko mūsu ekonomiskajai drošībai un attīstībai dod tirgus paplašināšanās. Kopīgi uzsākamie projekti — tādi kā vienota Baltijas elektroenerģijas tīkla izveidošana — ļaus ienākt Eiropā daudz pārliecinošāk. Katrs atsevišķi mēs esam trīs mazas valstiņas, bet kopā — viens no stratēģiski svarīgākajiem jaunās Eiropas reģioniem.

Mums ir pienācis laiks mācīties domāt lielākos mērogos. Baltijas valstis nav tikai fiziska teritorija. 1989.gads pierādīja, ka mums ir kopīga emocionālā telpa. Toreiz mēs bijām kopā tik cieši, ka jutām viens otra elpu. Mūs iedvesmoja igauņu piemērs, nodibinot pirmo Tautas fronti. Mēs sajūsminājāmies par lietuviešu drosmi stāties pretim tankiem un fiziskai vardarbībai 1991.gada janvārī.

Mēs esam sākuši veidot kopīgu ekonomisko telpu, taču ar to vien nepietiek. Ieejot XXI gadsimtā, mums būs nepieciešama kopīga intelektuālā telpa. Šis ir laiks, kad konkurētspēju lielā mērā nosaka reakcijas ātrums, informācijas aprite, jaunu tehnoloģiju un jaunas domāšanas apguve. Baltijas valstīm ir jākļūst par vienotu intelektuālu reģionu, ko raksturos jauni, izglītoti un eiropeiski domājoši cilvēki. Būtiska nozīme šajos procesos būs tam, cik ātri un kvalitatīvi mēs spēsim pārkārtot izglītības sistēmu, pacelt to Eiropas līmenī un noturēt.

Izglītota jaunatne mums ir svarīga arī tāpēc, lai padarītu neatgriezeniskus tos demokrātiskos procesus, kas iesākās pirms desmit gadiem. Demokrātijas lielākais ienaidnieks ir neinformēts pilsonis — cilvēks, kurš nezina savas tiesības, neprot vai negrib tās izmantot.

Nāk jauns laikmets. XX gadsimts ir izsāpējis, izkarojis un izcietis savas problēmas. Ļoti gribas cerēt, ka Kosovas karš bija pēdējā šī gadsimta zīme. Ideoloģijas, kas balstījās uz nāciju, rasu un šķiru pretnostatīšanu, ir bankrotējušas. Patiesībā tās jau sākumā bija mirušas un spēja sēt vienīgi nāvi. Aizejošais gadsimts iezīmējās ar daudzu vērtību pārvērtēšanu, atstājot tikai tās, kuras spēj paplašināt cilvēces attīstības iespējas. Mēs esam kļuvuši par neatņemamu starptautiskās sabiedrības sastāvdaļu.

XXI gadsimtā nāciju lomu un dzīvotspēju nenoteiks tas, cik lielas tās ir vai cik plašu teritoriju apdzīvo. Daudz svarīgāks būs ātrums, mobilitāte, spēja iekļauties procesos un risināt problēmas šodien, negaidot, kamēr tās atrisināsies pašas no sevis. Tieši šī iemesla dēļ mēs nedrīkstam samazināt uzņemto tempu.

Einšteins mūs varētu apskaust — to, ka laiks ir relatīvs, mēs esam pierādījuši ar personisku piemēru. Tas, kas notiek Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, notiek desmitreiz ātrāk nekā daudzās citās zemēs. Ir pierasts, ka sabiedrībā pārmaiņas ir cieši saistītas ar paaudžu nomaiņu — tik spēcīga ir morālo, estētisko, pat sadzīvisko priekšstatu inerce. Mums Latvijā un ne tikai Latvijā — daudzās Austrumeiropas zemēs — ir izdevies šo inerci pārvarēt.

Protams, pastāv risks. Brīdī, kad tu lec pāri aizai un pēkšņi saproti, ka vairs nav kur pieturēties, ir ļoti viegli nokrist.

Šādā brīdī svarīgākais ir neaizmirst, kāpēc tu izšķīries par lēcienu, kas īsti palika aiz muguras un kāds ir tavs mērķis. Jā, mēs dzīvojam laikā, kad nestrādā ierastie drošības mehānismi — agrākās vērtības, autoritātes, garantijas. Taču atcerieties, kas tās bija par vērtībām — ceļazīme uz sanatoriju un blats garāžu kooperatīvā, rinda veikalā pēc desas un zaļo zirnīšu burka uz Oktobra svētkiem, sociālistiskās celtnes Sibīrijā un internacionālais pienākums Afganistānā, viena patiesība un divas iespējas — nodot vai tikt nodotam.

Toreiz, 1989.gada 23.augustā, mēs skaidri zinājām, kāpēc negribam palikt padomju impērijas sastāvā. Mēs bijām gatavi uz jebkuru upuri, lai tikai izrautos no tās. Toreiz mums bija brīnišķīgi ideāli. Mums bija sapnis par brīvu un plaukstošu Latviju.

Mēs nedrīkstam šos ideālus nodot. Tas varbūt izklausās naivi, bet mums šobrīd katastrofāli pietrūkst cilvēku ar augstiem ideāliem. Mums ir atkal un atkal jāmācās ticēt. Ticēt saviem spēkiem, savai tautai, savai nākotnei. Mums ir jādodas atpakaļ uz skolu un jāmācās mīlēt savu valsti.

Redakcija gatavo publicēšanai nākamajā numurā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta prof. Jāņa Stradiņa runu Latvijas inteliģences XXIX konferencē

Vakar, 23.augustā, Dailes teātrī tika atklāta izstāde "Baltijas ceļš fotodokumentos"

Izstādes atklāšanas brīdī: žurnālists Dainis Īvāns, kultūras ministre Karina Pētersone; vēstniece Sandra Kalniete, mācītājs Juris Rubenis

Vakar, 23.augustā, Rīgā tika nolikti ziedi Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā kritušo līdzbiedru piemiņas vietās Bastejkalnā

Piemiņas brīdī: vestnieks Georgs Andrejevs, māksliniece Džemma Skulme; Saeimas deputāts Romualds Ražuks un Nacionālo Bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"