Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Atbildot uz jautājumiem

Atbildes uz jautājumiem Latvijas inteliģences XXIX konferencē Rīgā, Dailes teātrī, 1999.gada 23.augustā

Dāmas un kungi! Ir pienākuši ļoti dažāda rakstura jautājumi un komentāri, es centīšos rezumēt to svarīgāko. Latviešu tauta gaidīja un gaida no savas valsts vadītājiem, lai reiz tiktu izbeigta latviešu tautas un Latvijas okupācija, lai latvieši beidzot gūtu gandarījumu par 50 gadu mokām un šausmām, — M.Gulbe tā saka. Es piekrītu, un tikko mēs arī dzirdējām no Lēbera kunga, ka nav pilnībā pasaulē ne izprasta, ne atzīta Latvijas īpašā vēsturiskā situācija. No mums tiek prasīts, lai mēs pielāgojamies modernās, pašreizējās Eiropas likumiem, noteikumiem, tādiem, kādi izveidojušies 50 pēckara gadu laikā brīvās un demokrātiskās sabiedrībās. Mēs turpretī dzīvojam postkoloniālā iekārtā ar šī ilgā koloniālisma sekām, kas nav vēl likvidētas, un tik tiešām to likvidācija tiek uzvelta tikai uz mūsu pleciem, mēs vienīgie tiekam darīti par to atbildīgi. Man šķiet, ka vēl ir ārkārtīgi liels darbs darāms tieši diplomātiskā un starptautiskā jomā, lai mēs turpinātu izskaidrot šo Latvijas un visu trīs Baltijas valstu unikālo situāciju, kāda radās, sākot ar Ribentropa—Molotova pakta parakstīšanu, kas turpinājās ar Otro pasaules karu, ar nelikumīgo visu trīs Baltijas valstu okupāciju. Tas mums ir nemitīgi jāatgādina, un to es arī esmu darījusi visās savās sarunās ar ārvalstu žurnālistiem. Mēs dzīvojam postkoloniālā iekārtā, un mums ir ļoti smaga nasta — likvidēt šīs koloniālisma sekas, tai pašā laikā saskaņojoties un iekļaujoties tajās likumdošanas struktūrās, kuras Eiropa ir izveidojusi un kurām mums gribot negribot jāpielāgojas, ja mēs virzāmies uz Eiropas Savienību. Mums tātad ir ļoti, ļoti grūts uzdevums priekšā, mums ir jāaizstāv savas tiesības, mums ir jāizskaidro sava unikālā situācija, un mums ir jāatrod radoši konstruktīvi veidi, kā saskaņot pašiem savu likumdošanu ar to, kas valda citur Eiropā, jo tur ir mūsu nākotne, mūsu ceļš uz Eiropas Savienību.

Te ir ierosinājums no Elitas Indriksones, kas saka — Baltijas ceļa turpinājums varētu būt Baltijas savienotās valstis ar kopējo jūru, gaisa telpu, armiju, ar vienu ārējo robežu, bet bez iekšējiem muitas punktiem. Tas atvieglotu tūrisma industriju ar vienotu eiro un tā tālāk. Pilnīgi piekrītu, bet, lūk, man šķiet, ka šis ceļa turpinājums ved visas trīs Baltijas valstis uz Eiropas Savienību. Es personīgi esmu trīsdesmit gadus no sava mūža veltījusi baltiešu sadarbībai zinātnes laukā, savā laikā prezidējusi Baltu zinātņu apvienības starptautisko organizāciju. Mana cerība būtu bijusi, ka pēc neatkarības atgūšanas tiktu izveidotas Baltijas savienotās valstis. Tas nenotika tāpēc, ka katrai no Baltijas valstīm bija svarīgi kontinuitātes dēļ izveidot savu neatkarīgu republiku. Tas ceļš ir noiets. Mēs esam tagad trīs neatkarīgas republikas, un visas trīs kopā tagad virzāmies uz šo plašāko savienību, kāda ir Eiropas Savienība. Tā mums dos visu, ko būtu devusi Baltijas savienība, bet daudz, daudz, vēl vairāk. Tā atļaus mums turpināt stabilitāti, drošību, saimniecisko attīstību, un tā neapdraudēs nevienas valsts iekšējo identitāti, tās īpašo garu un dvēseli. Tādēļ mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai, it sevišķi šajos nākamajos mēnešos pirms Helsinku sanāksmes, mēs Latvijā mobilizētu visus savus spēkus, lai mēs spētu parādīt Eiropai, ka ne tikai Baltijas ceļa laikā, bet arī šodien un rīt mēs esam spējīgi un gatavi uz lieliem darbiem, ka mēs esam spējīgi un gatavi darīt visu, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu savu nākotni. Es aicinu visus latviešus tiešām apzināties šo mūsu virzību, šo mūsu kopējo mērķi, šo mūsu sūtību un veltīt visus savus spēkus šim nepieciešamajam kopējam darbam. Paldies!