Eiropas Parlaments: Par Ukrainas un Krievijas gāzes strīdu

Debatēs par attīstību Ukrainas un Krievijas gāzes strīdā 14. janvārī Strasbūrā vairāki Eiropas Parlamenta politisko grupu pārstāvji atzina, ka abas konflikta puses kā enerģijas piegādātājas zaudējušas uzticamību.

ES prezidējošās valsts Čehijas premjerministra vietnieks Aleksandrs Vonda apliecināja, ka Čehijas prezidentūra ir veikusi visu iespējamo, lai Ukraina un Krievija ātri atsāktu pildīt līgumsaistības, kā arī lai samazinātu krīzes negatīvo ietekmi uz Eiropas iedzīvotājiem un ekonomiku. Turpmāk prezidentūras galvenais uzdevums būs rast vienošanos starp ES dalībvalstīm par to, kā novērst līdzīgas situācijas turpmāk.

“Neraugoties uz solījumiem un pirmdien parakstīto protokolu, gāze no Krievijas uz Ukrainu vēl neplūst,” atzina ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. “Risinājums ir abu [strīda] pušu rokās,” norādīja A.Piebalgs un piebilda: “Bet vai tās risinājumu vēlas?” Pievēršoties risinājumiem, kas ļautu izvairīties no šādu krīžu sekām, komisārs minēja vajadzību pēc starpsavienojumu struktūrām, kuru radīšanai diemžēl nav pietiekamas ekonomiskas ieinteresētības.

Jaceks Sarjušs-Voļskis (Eiropas Tautas partijas (Kristīgo Demokrātu) un Eiropas Demokrātu grupa) atzina, ka Eiropas Komisija ir spērusi dažus soļus, tomēr tas nav bijis pietiekami. Ilgtspējīgs risinājums nozīmētu vienotu Eiropas Savienības balsi sarunās ar ražotājiem un piegādātājiem. Deputāts aicināja apsvērt jautājumus: “Vai varam pirkt gāzi tieši no Ukrainas robežas? Vai ES ir spējīga iesaistīties un risināt tranzīta problēmas ar Ukrainu? Kādā veidā Eiropa spētu izdarīt spiedienu?”

Hanness Svoboda (Sociāldemokrātu grupa Eiropas Parlamentā) piekrita komisāram A.Piebalgam: nedz “Gazprom”, ne “Naftogaz” nav rīkojušās atbildīgi. “Tomēr krīzi varēja paredzēt,” norādīja deputāts. “Eiropai no tās jāmācās.” Viņš uzsvēra, ka Eiropai būtu jārada vairāk enerģijas tīklu starpsavienojumu pēc “Nabucco” projekta parauga.

Ištvans Sent-Ivaņī (Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa) savas grupas vārdā uzsvēra: “Mums jāpasaka gan Kijevai, gan Maskavai, ka tām jāpilda savas starptautiskās saistības, pretējā gadījumā tām būs jāmaksā politiska cena.”

Inese Vaidere (Nāciju Eiropas grupa) aicināja uz krīzi paraudzīties plašākā kontekstā, velkot paralēles starp Krieviju un Gruziju: “Būtībā tā sauktais Krievijas–Ukrainas gāzes karš ir viens no posmiem cīņā par ietekmi Eiropā. Gan Ukraina, gan Gruzija ir valstis, kuras mēs labprāt redzētu savā pusē, bet Krievija vēlas tajās atjaunot iepriekšējo ietekmi. [..] Jau tad, kad mēs nespējām dot pienācīgu pretsparu Krievijai par agresiju Gruzijā, varēja paredzēt, ka nākamais mērķis būs Ukraina.”

“Nebija iespējams izdarīt vairāk, kā jau esam paveikuši,” Čehijas prezidentūru uzslavēja Rebeka Harmsa (Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa). Taču viņa arī atzina, ka konflikts ir tikai daļa no lielākas problēmas, tāpēc galvenais ir definēt skaidu ES nostāju kaimiņattiecībās.

Esko Sepenens (Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa) pateicās Eiropas Komisijai, ka tā Ukrainas un Krievijas konfliktā uzņēmusies “psihiatra pienākumus”. Atbildot uz citu deputātu aicinājumiem ieņemt stingru nostāju, viņš pauda viedokli, ka sankcijas nebūtu pareizais risinājums – visas ES valstis nevar atļauties boikotēt Krievijas gāzi.