Daidžests. Citu rakstītais

"Vaira Vīķe–Freiberga — kanādiešu eiropiete"

"The Economist"

— 99.08.21./27.

Pirms sešdesmit gadiem Vācijas un Krievijas diktatori pārdalīja Austrumeiropas robežas pēc sava prāta.

Tagad psiholoģijas profesore no Kanādas Vaira Vīķe—Freiberga nesen ir uzņēmusies pienākumu palīdzēt nodarītā kaitējuma likvidēšanā. Viņas pašas dzīvesstāsts labi atspoguļo visu notikumu gaitu. Septiņu gadu vecumā pirms Sarkanās armijas ienākšanas viņa bēga no Latvijas, slēpdamās ceļmalas grāvjos, kad padomju lidmašīnas apšaudīja bēgļu kolonnu. Viņas mazā māsiņa nomira bēgļu nometnē 1945.gada ziemā. Pēc kara viņas ģimene dzīvoja Kasablankā, bet pēc tam emigrēja uz Kanādu, kur Monreālas universitātes mierā un klusumā viņa nodarbojās ar tādu tēmu pētniecību kā "mutvārdu dzejas tēlainība un izteikumu loģika".

Jā, un, aizejot pensijā, Vaira Vīķe—Freiberga ir uzņēmusies vēl kādu darbu dzimtenē — kļūstot par Latvijas jauno prezidenti.

Kā simtiem un tūkstošiem bēgļu no Centrālās un Austrumeiropas, tagad 61 gadus vecajai Vīķei—Freibergai allaž ir eksistējusi arī cita dzīve, kas centrējās ap viņas smagi cietušo dzimteni. "Mūsu dzimtenē nav brīvības, bet mūsu brīvībā mums nav dzimtenes," kādreiz izteicās kāds baltiešu emigrants. Viens no nepateicīgajiem uzdevumiem bija lobēšans darbs, lai panāktu, ka Rietumu valdības neatzīst Baltijas valstu anektēšanu, kuras Hitlers bija iztirgojis Staļinam un kuras pusgadsimtu atradās Padomju Savienības sastāvā; cits, ne mazāk donkihotisks uzdevums bija dzimtenes valodas un kultūras saglabāšana emigrācijā.

Vīķes—Freibergas personīgais ieguldījums šajā ziņā bija latviešu emigrācijas jaunās paaudzes pārstāvju iesaistīšana darbā, kas bija saistīts ar daudzu tūkstošu latviešu tautasdziesmu ievadīšanu datoru datu bāzē. Kad 1991.gadā paverdzinātās tautas atguva savu neatkarību, lielākā daļa no trimdiniekiem paziņoja, ka tagad viņu misija ir beigusies, un turpināja savu dzīvi Rietumos. Daži no viņiem apmeklēja "mājas" un, nonākot gandrīz neatpazīstamajās sagrautajās un brutāli izpostītajās zemēs, viņi reizēm (visai netaktiski) sūdzējās, ka tur lielākoties dzīvojot prasti un tumsonīgi ļautiņi, kuri runājot žargonā, kas ir piebārstīts ar pretīgiem slāvismiem. Citi mēģināja ātri iedzīvoties bagātībā. Taču neliels skaits pārnācēju ķērās pie nopietnā pārveidošanas darba šajās valstīs, kuras šoreiz ir droši piesaistītas demokrātiskajai Eiropai. No pāris dučiem aktīvo politiķu daži ir izrādījušies apbrīnojami veiksmīgi. Viens no tādiem ir Tomass Ilvess — šerpais Zviedrijā dzimušais un Amerikā uzaugušais Igaunijas ārlietu ministrs. Kā cits ir minams Valds Adamkus — Čikāgas ierēdnis, kurš 1998.gadā kļuva par Lietuvas prezidentu. Tagad viņiem ir pieskaitāma arī Vīķe—Freiberga.

Baltiešiem ir risināmas milzīgas problēmas. Vai trijās valstīs dzīvojošie vairāk nekā 2 miljoni krievu varēs tajās iekļauties, vai arī turpmāk viņi paliks naidīgi noskaņoti, veidojot potenciālu piekto kolonnu? Ciktāl NATO var aizsargāt baltiešu austrumu spārnu? Un vai Latvija un Lietuva ir spējīgas pietiekami ātri modernizēties, lai pievienotos ātrajā Eiropas Savienības uzņemšanas rindā Igaunijai, kura jau patlaban ir viena no tām sešām valstīm, kurām tiek paredzēta uzņemšana visātrāk?

Pirmajā acu uzmetienā Vīķe—Freiberga, neraugoties uz visu viņas šarmu, apņēmību un prātu, varētu šķist nepiemērota augstākajam amatam Latvijā. Viņa nerunā krieviski, kas ir mātes valoda vienai trešdaļai no valsts 2,5 miljoniem iedzīvotāju. Viņa nekad nav bijusi iesaistīta neskaidrajā un ar naudas intrigām apsēstajā Latvijas politikā, kurā noteicošo lomu spēlē naftas tranzīta, lauksaimniecības un finansu "baroni". Viņai nav nekādas politiskās bāzes: parlaments nobalsoja par viņu kā par kandidātu no ārpuses, lai izkļūtu no strupceļa balsojumā. Turklāt viņas ikdienišķā darba pilnvaras ir ierobežotas, kaut gan Latvijas prezidentei ir kāds spēcīgs ierocis, kuru var izmantot, ja kaut kas ir sagājis šķērsām: viņa var nozīmēt referendumu, kurā vēlētāji var atlaist vai nu valsts prezidentu, vai arī parlamentu.

Taču Kanādas profesorei ir arī vairākas citas priekšrocības. Pirmkārt, tas, ka viņa ir no ārpuses, var izrādīties par plusu gan darīšanās ar latviešiem, gan ar vietējiem krieviem, kuru lielākā daļa ir apmetusies uz dzīvi Latvijā padomju laikā un kuri nav pat centušies pieprasīt pilsonību daļēji tādēļ, ka tādā gadījumā viņiem vispirms nāktos iemācīties latviešu valodu. Vīķe—Freiberga ir iecerējusi rādīt piemēru, pati iemācoties krievu valodu. "Manuprāt tas būtu interesanti," viņā stāsta. "Tas būtu izaicinājums tiem, kuri piecdesmit gadu laikā nav iemācījušies latviešu valodu."

Otrkārt, viņā ir ārkārtīgi populāra latviešu starpā. Lielākā daļa latviešu ir vīlušies savos politiķos. Savukārt, Vīķe—Freiberga ir skaidri domājoša, labi izglītota, izteikti godīga un, domājams, ka viņa neļaus sevi raustīt nevienam politiķim.

Iespējams, ka viņas ievēlēšana ir zīme, ka Latvija beidzot ir gatava atmest vienu daļu no iesīkstējušajiem padomju laikā ieradumiem. Nekompetentajiem un korumpētajiem ierēdņiem, kā arī ietekmīgajiem magnātiem nāksies uzmanīties. Pirmās pazīmes šķiet daudzsološas. Kad Vaira Vīķe—Freiberga stājās amatā, jau pēc dažām nedēļām atkāpās valdība, kuras priekšgalā bija neefektīvais un naftas biznesa cilvēkiem draudzīgais Vilis Krištopans. Lai gan valdības atkāpšanās nebija prezidentes nopelns, tā tomēr atspoguļoja to pašu vēlētāju tieksmi pēc pārmaiņām, kas amatā bija izvirzījusi viņu pašu.

Jaunais premjerministrs, labēji noskaņotais Andris Šķēle nekavējoties centās parādīt, ka viņā privātās un sabiedriskās intereses konfliktā nenonāks.

Treškārt, jaunā prezidente ir tieši tas, kas Latvijai ir nepieciešams, lai sevi pasaulei parādītu jaunā un skaidrā gaismā. Kaimiņos esošās Igaunijas smalkais un sešās valodās runājošais prezidents Lennarts Meri ir ievērojami palīdzējis savas valsts diplomātiskajos centienos. Vīķe—Freiberga pārzina piecas valodas, ieskaitot franču (šis sakars ar Monreālu) un vācu — tas ir — to valstu valodas, kuras ir nepieciešams visvairāk pārliecināt, ka ES ātra un plaša mēroga paplašināšana būtu gudra rīcība. Līdz šim Latvija savā gatavībā iestāties Eiropas Savienībā ir palikusi aiz Igaunijas. Pēc dažādiem rādītājiem, tādiem kā izaugsmes tempi, parādu apjoms un inflācija, abas valstis ir apmēram vienā un tajā pašā līmenī. Taču Latvija ir piesaistījusi mazāk ārvalstu investīciju, tās saimnieciskā bāze ir šaurāka un ES ir nobažījusies, ka sākotnējie, pēc 1991.gada pieņemtie likumi par pilsonību un valodu bija iecerēti krievu apspiešanai Latvijā.

Tas Vīķei—Freibergai pagaidām ir izrādījies par lielāko pārbaudījumu. Nedēļu pēc stāšanās amatā viņā parlamentam nosūtīja atpakaļ jauno, Rietumu un arī Krievijas kritizēto likumu par valodu, kura prasības bija pārmērīgi stingras; piemēram, likums pieprasīja, lai privātie komerciālie darījumi notiktu latviešu valodā. Šķiet, ka parlaments ņems vērā viņas pamatoto lūgumu likumā izdarīt mīkstinošus labojumus.

Šis apstāklis ir radījis labus priekšnoteikumus Vīķes—Freibergas tuvākajam neatliekamajam uzdevumam: izmantot Somijas pašreizējo prezidentūras laiku ES. Somijas lielās ārpolitiskās idejas — "Ziemeļu dimensijas" arhitekti cer iestumt Latviju (un, ja paveiksies — arī Lietuvu) pirmajā ES paplašināšanas raundā. Šī mērķa sasniegšanai būs nepieciešams izpildīt smagus mājas darbus. Ja sacensībā par iestāšanos Rietumu klubos Latvija pamanīsies atgūt iekavēto, Vīķe—Freiberga būs lieliski pabeigusi savu tik neparasto karjeru.

"Kopīgā ceļā uz Eiropas nākotni"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.19.

Latvijas ārlietu ministra Induļa Bērziņa raksts veltīts Baltijas ceļa desmitgadei, kad 1989. gada 23. augustā Molotova — Rībentropa noziedzīgā pakta 50. gadadienas atcerei trīs Baltijas valstis, demonstrējot pasaulei savu apņēmību atgūt neatkarību, sadevās rokās, izveidojot Baltijas ceļu.

"Latvijas, Lietuvas un Igaunijas integrācija eiroatlantiskajās struktūrās un to savstarpējā sadarbība ir obligāts process.

Baltijas valstis ir guvušas atšķirīgu kultūras un vēsturisko pieredzi. Ir arī dažādi viedokļi attiecībā gan uz kopīgu ekonomisko telpu, gan arī drošības un ārpolitiku. Tas viss mūsu sadarbību tomēr padara auglīgāku un veicina konkurences spējīgumu, kā arī stimulē ne tikai katras atsevišķās valsts, bet gan visa reģiona dinamisku attīstību."

 

"Valūta — ierocis politiskajā cīņā par varu"

"Dagens Industri"

— 99.08.20.

 

Rīga. Spilgtais un pretrunīgais Latvijas ostas pilsētas Ventspils galva Aivars Lembergs ir devis rīkojumu visus pašvaldības brīvos finansu līdzekļus izmainīt dolāros.

Pēc šī pilsētas mēra izteikuma Ventspils valūtas maiņas punktos izbeidzās dolāri. Aivars Lembergs, kurš tiek uzskatīts par Latvijas ministru prezidenta Andra Šķēles niknāko ienaidnieku, saka, ka baidoties no valūtas krīzes Latvijas sliktā ekonomiskā stāvokļa dēļ.

Valsts bankas priekšsēdis Einārs Repše un citi valdības un banku valūtas tirdzniecības nodaļu pārstāvji bija spiesti šo informāciju atspēkot un uzsvērt, ka nav pilnīgi nekāda iemesla baidīties no valūtas krīzes.

Finansu ministrs Edmunds Krastiņš saka, ka Aivara Lemberga rīcība ir tīra politiska izspēle bez jebkāda ekonomiskā pamata.

Svenska Handelsbanken

izpilddirektora vietnieks un Baltijas valstu eksperts Bū Krāgs Dagens Industri teica, ka Handelsbanken valūtas mākleri nav ievērojuši nekādus ievērojamus darījumus ar latiem.

Šī Ventspils mēra izspēle tiek uzskatīta par vēl vienu iezīmi politiskajā un ekonomiskajā cīņā starp diviem galvenajiem grupējumiem Latvijas ekonomikā — naftas transportā un tranzītā ieinteresēto un iesaistīto Ventspils grupu un Šķēles grupu ar dominējošām interesēm pārtikas rūpniecībā.

"Taisnā tiesa vai rēķinu kārtošana"

"Izvestija"

— 99.08.18.

"Brīvību Kononovam!", "Izbeidziet izrēķināšanos ar partizāniem!", "Fašisms cauri netiks!" — piketi ar tādiem lozungiem arvien biežāk ir redzami Rīgas ielās un laukumos.

Bijušā partizāņu specgrupas komandiera, 80 gadus vecā Vasilija Kononova lieta, kuru pagājušajā gadā varas iestādes arestēja, izvirzot apsūdzību par deviņu sādžas iedzīvotāju noslepkavošanu Ludzas rajonā 1944.gadā, turpina satraukt Latvijā dzīvojošo krievu sabiedrisko domu. Piketētāji apgalvo, ka partizānu vienība Kononova vadībā nebūt neesot iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, bet gan fašistu līdzskrējējus — "šucmaņus". Savukārt izmeklētāji cenšas pierādīt, ka Kononovs esot nogalinājis nevainīgus cilvēkus, kuri netika kalpojuši nacistiem.

Situāciju noskaidrot varētu tiesa, taču tiesas sēžu atklāšana nepiedodami ievelkas un bijušais "kara varonis", kurš padomju laikā skolās skolēniem stāstīja par latviešu partizānu varoņdarbiem, turpina sēdēt aiz restēm, gaidot izsaukumu uz tiesu.

Vasilijs Kononovs nebūt nav pirmais cīnītājs pret fašismu un fašistu rokaspuišiem — vienalga, vai tas būtu bijis Sarkanās armijas karavīrs, iznīcinātāju vienības vai tā dēvēto "tautas aizstāvju" dalībnieks, vai arī pēckara laiku milicis, — kurš nonāk uz apsūdzēto sola. Tikai šodien lomas ir mainījušas: ja agrāk "mežabrāļus", kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju varu, sēdināja cietumos, izsūtīja, vai arī tiem atņēma pilsoņu tiesības, tad tagad viņi tiek celti godā, saņem valsts pensijas, medaļas un ordeņus, bet bijušie "tautas aizstāvji" tiek tiesāti, neraugoties uz cienījamo vecumu.

Medības uz "bijušajiem" Baltijas valstīs jau ir pieņēmušas masveida raksturu. Nepaiet ne mēnesis, kad netiktu ierosināta kārtējā lieta pret kādu čekistu, "tautas aizstāvi" vai sarkanarmieti. Igaunijā tiesa pirmo reizi uz četriem gadiem cietumā notiesāja bijušo NKVD darbinieku, bet tagad — 2.grupas invalīdu, 79 gadus veco Mihailu Ņeverovski, kurš 40—to gadu beigās bija piedalījies gandrīz 300 Igaunijas mierīgo iedzīvotāju deportācijā. Astoņu gadu cietumsodu — tiesa gan, nosacīti — igauņu tiesa piesprieda arī 80 gadus vecajam Vasilijam Bekovam, bijušajam Valsts Drošības ministrijas operatīvajam pilnvarotajam Pērnavā, kurš arī tika sodīts par pilsētas iedzīvotāju izsūtīšanas uz Sibīriju organizēšanu. Latvijā bez Kononova gatavojas tiesāt arī 81 gadu veco rīdzinieku Trofimu Jakušonoku un 83 gadus veco VDK pensionāru, Krievijas pilsoni Iļju Mašonkinu, kuri tiek turēti aizdomās par līdzdalību deportācijās.

Lietuvas Augstākā tiesa nesen atstāja spēkā Viļņas apgabaltiesas spriedumu, saskaņā ar kuru trijiem bijušajiem iznīcinātāju vienību kaujiniekiem, Zarasu rajona iedzīvotājiem Kirilam Kurakinam, Petram Bartašāvičam un Jozam Šakālim, kuri visi ir otrās grupas invalīdi, tika piespriests pavadīt no 2.4 līdz 4 gadiem stingrā režīma labošanas darbu nometnēs. Viņi tika atzīti par vainīgiem par to, ka vienā no rajona sādžām operācijas laikā tika nodedzinājuši kādu māju kopā ar tās iedzīvotājiem. Savu rindu gaida vēl viens upuris — Kaisādoru rajona iedzīvotājs, 77 gadus vecais Agafons Suriņins, kurš 1949.—1951.gadā rajonā vadīja "tautas aizstāvju" vienību. Lietuvā gatavojas tiesāt arī 84 gadus veco bijušo Rokišķu rajona ciema padomes priekšsēdētāju Ignasu Pauļuku par rajona iedzīvotāju izsūtīšanas organizēšanu. Ar vārdu sakot, arhivāriem, izmeklētājiem, tiesnešiem, advokātiem un prokuroriem šodien darba netrūkst.

Šīs lietas atjaunotās neatkarības gados Baltijas Temīdas svaru kausos acīmredzami ir kļuvušas smagākas nekā lietas par bijušo "mežabrāļu" darbību, kaut arī liecību par viņu izdarītajiem noziegumiem pret mierīgajiem iedzīvotājiem ir ārkārtīgi daudz. Tiesas prāvas pret bijušajiem "policajiem" un leģionāriem vispār nekustas ne no vietas. Līdz pat šim laikam nav sodīts neviens no tiem nacistiskajiem noziedzniekiem, kuriem tika atņemta ASV pilsonība un kuri tika deportēti uz Lietuvu. Tiesa pret Viļņas policijas šefu Aleksandru Lileiķi, kurš tiek apsūdzēts par genocīdu pret ebrejiem, velkas jau trešo gadu. Baltijas valstu politiskās opozīcijas ieskatā tāda uzkrītoši diskriminējoša pieeja diskreditē Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tiesu sistēmu, izraisa šaubas par spriedumu taisnīgumu un atgādina vienkāršu rēķinu kārtošanu un atriebību.

Tomēr varas iestādes nebūt nav samulsušas par tādiem vērtējumiem. Tiesu mašinērija ir iedarbināta. Medības pret "tautas aizstāvjiem" un partizāniem turpinās.

Nikolajs Lakševičs

 

"Igauņu algotņi karo Krievijas armijā"

"Izvestija"

— 99.08.21.

Tā vismaz apgalvo kāds kontrakta karavīrs no Kosovas, vārdā Tomass.

Ja var ticēt Igaunijas laikrakstos publicētajām kāda Tomasa atklājumam, tad var izrādīties, ka Krievijas armijā, noslēdzot kontraktu, dien ārvalstu algotņi, kurus galvenokārt izmanto "karstajos punktos".

Pats Tomass, kurš nav vēlējies nosaukt savu uzvārdu, apgalvo, ka tikai Krievijas misijā Kosovā vien esot seši igauņu "veiksmes meklētāji" — tādi kā viņš. Visi algotņi vienmēr dienot desanta vienībās, brīvi sarunājoties krieviski un esot lieliski apguvuši kaujas pieredzi.

Ar viņiem noslēgtais kontrakts paredzot brīvākus noteikumus nekā krieviem, un viņi to varot lauzt jebkurā brīdī. Ja ar Tomasu vai citiem ārvalstu kontrakta karavīriem kaut kas notikšot — piemēram, viņi tikšot ievainoti vai nogalināti, tad Krievija par to izmaksāšot līdz pat 1,5 miljoniem dolāru. Šo summu līdz savai pilngadībai pa daļām saņemšot viņa bērni. Kā stāsta Tomass, viņš par savu darbu mēnesī saņemot tikpat, cik igauņu policists pusgada laikā. Aptuveni rēķinot, tas varētu būt 2000 dolāru.

40 gadus vecais desantnieks esot piedalījies Slatinas aerodroma aizstāvēšanā Kosovā un pēc īsas atpūtas dzimtenē atkal atgriezīšoties Dienvidslāvijā. Kad Igaunijas Ārlietu ministriju lūdza komentēt šo skandalozo informāciju, tad, pretēji gaidītajam, tā nenoliedza faktus par igauņu algotņu darbību Krievijas armijā. Ārlietu ministrija aprobežojās ar paziņojumu, ka dienests citas valsts armijā neesot pretrunā ar Igaunijas likumdošanu un ministrija šajā ziņā nesaskatot nekādu problēmu.

Varbūt, ka uz jautājumu, vai ārzemju algotņi dien krievu vienībās, kas karo "karstajos reģionos", atbildi sniegs Krievijas Ārlietu ministrija un Aizsardzības ministrija?

Nikolajs Lakševičs

"Igaunija svin savu neatkarības dienu"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.08.20.

Tallina. Igaunija šodien svin savu neatkarības dienu. Pirms astoņiem gadiem valsts 69 parlamenta deputāti vienbalsīgi nobalsoja par neatkarības deklarāciju. Igaunija tomēr bija neatkarīga arī no 1918. gada līdz padomju okupācijai 1940. gadā.

Notikumu ķēde, kas noveda līdz tam, kad Igaunijas padomju republika 1991. gadā pasludināja savu neatkarību, sākās iepriekšējā gada martā. Tad parlaments vienojās par pārejas periodu un pagaidu pārvaldes sistēmu, kas padarīja iespējamu sadarbību ar padomju iestādēm. Igaunija izvēlējās piesardzīgāku ceļu nekā Lietuva, kur neatkarības deklarācija noveda līdz konfliktam ar Maskavu.

Tautas nobalsošanā 77,8% igauņu nobalsoja par neatkarību. Vēlēšanās piedalījās veseli 82 procenti.

Dienu pirms tam, kad Igaunija pasludināja neatkarību, Padomju Savienībā sākās valsts apvērsuma mēģinājums. Kad Tallinā tika pieņemts šis lēmums, apvērsuma iznākums vēl nebija skaidrs, taču deklarācija bija labi sagatavota.

Vēl 1991. gada 18. augustā toreizējais ārlietu ministrs Lennarts Meri un premjerministrs Edgars Savisārs atradās Stokholmā, lai diskutētu par neatkarību. Igaunija arī bija gatava nodibināt valdību trimdā, ko vadītu Meri, ja notikumu gaita neietu vēlamajā virzienā.

No Padomju Savienības Baltijas militārā reģiona toreizējais prezidents Arnolds Rītels saņēma paziņojumu, ka Igaunijas radio un televīzijas stacijas netiks ieņemtas. Iecirkņa pavēlnieka vietnieks Fjodors Meļņičuks katrā gadījumā paziņoja, ka Igaunijā tiks ieviests ārkārtas stāvoklis, ja netiks aizvesti pie Domkalna Tallinā aizsardzības nolūkā novietotie lielie laukakmeņi.

Igaunijā tolaik atradās simts padomju bruņumašīnu, un piecdesmit Tallinā ieradās no tuvējās Aegvīdu bāzes.

Aktuālajā dienā Tallinas Brīvības laukumā notika liela demonstrācija, kurā premjerministrs Savisārs aicināja visus igauņus piedalīties cīņā par neatkarību.

Neraugoties uz dotajiem solījumiem, padomju militāristi nākamajā dienā ieņēma Tallinas televīzijas stacijas divus apakšējos stāvus. Igaunijas drošības karaspēks saglabāja kontroli pār augšējiem stāviem, un raidījumi tā arī netika pārtraukti.

Kad apvērsuma mēģinājums Maskavā neizdevās un Jeļcins pārņēma varu, Igaunija tika pie neatkarības. Padomju Savienība sabruka un pārtapa par Krieviju, kas 24. augustā atzina Igaunijas republiku. Marju Lauristīna, kura 1991. gadā bija Igaunijas parlamenta priekšsēža vietniece, toreiz konstatēja, ka Jeļcina pozitīvās nostājas dēļ Igaunija savus mērķus sasniedza ievērojami ātrāk nekā brīvības cīnītāji uzdrošinājās cerēt pirms apvērsuma mēģinājuma.

Islande bija pirmā valsts, kas 22. augustā atzina Igauniju. Somija nedaudz šaubījās, un 24. augustā notika dzīvas debates, tomēr diplomātiskās attiecības ar Igauniju tika nodibinātas 28. augustā. Toreiz pastāvēja uzskats, ka Somija atzīst republikas 1920. gada 7. septembra neatkarību un ka jauna atzīšana nav nepieciešama. Igaunija bija neatkarīga valsts no Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā līdz 1940. gadam, kad Padomju Savienība to okupēja.

Pēc tam ienāca vācu karaspēks, jo Molotova — Rībentropa pakts Baltijas valstis sadalīja interešu sfērās starp Vāciju un Padomju Savienību.

Igauņi mēģināja atjaunot savu neatkarību, kad kara veiksme no Vācijas novērsās un karaspēks atkāpās uz Berlīni. Vācieši tomēr palika pie Somu līča tik ilgi, ka Igaunijas neatkarības plānam nebija nekādu iespēju īstenoties, pirms padomju armija atkal ienāca Igaunijas teritorijā un sagrāva brīvību.

"Jaunie muitas noteikumi palīdz Igaunijai atcelt ienākuma nodokli"

"Dagens Industri"

— 99.08.21.

Igaunijas trīspartiju valdība pēc ilgstošām sarunām ir vienojusies 2000. gada sākumā atcelt ienākuma nodokli. Lai segtu radošos budžeta caurumu, tiks ieviesta muita pret trešo valsti.

Nevienam Igaunijas uzņēmumam vairs nevajadzēs maksāt nodokli par peļņu, kas no jauna tiek ieguldīta valstī, turpretī dividendes tiks apliktas ar nodokļiem kā līdz šim. Jaunie noteikumi stāsies spēkā nākošā gada 1. janvārī, ja parlaments rudenī nobalsos par šo priekšlikumu.

Šis projekts ir kompromiss starp trim koalīcijas partijām — Pro Patria, Reformu partiju un konservatīvajiem. Finansu ministra vadītajai Reformu partijai šis ir liels panākums, jo viņa partija uz vēlēšanām gāja tieši ar šo jautājumu.

Uzņēmumu nodokļa atcelšana ir bijis pretrunīgs jautājums, kas nopietni pārbaudīja koalīcijas vienotību. Izredzes pieņemt šo lēmumu kļuva aizvien mazāk ticamas līdz ar aizvien sliktāko Igaunijas ekonomikas stāvokli.

Augusta sākumā, kad jaunā statistika rādīja, ka Igaunijas ekonomika ir pamatīgi atdzisusi, pat krietni vairāk nekā valdība bija prognozējusi, šķelšanās koalīcijas valdībā arī bija vislielākā. Izskatījās, ka premjerministra Marta Lāra valdībai nebūs līdzekļu nodokļu reformas veikšanai. Ja tiks atcelta uzņēmumu peļņas aplikšana ar nodokli, valsts budžetā tas radīs 1,2 miljardu igauņu kronu lielu caurumu.

Kā redzams jaunajā kompromisā, šis caurums tiks piepildīts, ieviešot muitas pret trešo valsti, tas ir, valstīm ārpus Eiropas Savienības zonas. Šāda rīcība turklāt atbilst ES direktīvām.

Tiek lēsts, ka šis pasākums valsts kasē ienesīs 300 — 350 miljonus igauņu kronu. Igaunijas finansu ministrs rēķinās arī ar nodokļu ieņēmumu palielināšanu no uzņēmumiem, kas agrāk savu peļņu slēpa offshore jeb ārzonas uzņēmumos, turklāt arī nodokļu iekasēšana kļūs efektīvāka.

Valdības nostāja ir tāda, ka atbrīvošana no nodokļu maksāšanas veicinās uzņēmējdarbību, sekmēs ieguldījumu pieaugumu un radīs jaunas darba vietas.

Nodokļu reforma Igauniju arī padarīs pievilcīgāku ārvalstu investoriem.

Rēta Vaikla

"Lietuvas prezidentam

tiek apcirpta alga"

"Izvestija"

— 99.08.20.

Baltijas valstīs ir sākusies vispārēja taupības kampaņa.

Lietuvā, Latvijā un Igaunijā ir sākuši pūst aukstie vispārējas taupīšanas vēji. Jaunie premjerministri Rolands Pakss, Andris Šķēle un Marts Lārs vienā balsī ir sākuši runāt par nepieciešamību samazināt budžeta izdevumus, sašaurināt investīciju programmas un asignējumus dažāda veida projektiem. Ministru kabinetu vadītāji, pārņemot lietas no iepriekšējiem premjeriem, izdarīja aprēķinus un sāka birdināt asaras — valsts kase ir tukša un līdzekļi tiek izmantoti neracionāli.

Lietuvas premjers Pakss nolēma valsts saimniecībā veikt pilnīgu audita pārbaudi. Viņš vērsās pie valsts kontroles departamenta ar lūgumu pārbaudīt, kā ir tikuši izlietoti visdažādāko fondu līdzekļi, cik lieli parādi ir Lietuvai un kāda ir situācija ar kredītiem. Taču arī bez skaitliskiem aprēķiniem ir skaidrs, ka Lietuvā itin visiem — sākot no prezidenta un beidzot ar ierindas ierēdni — nāksies savilkt ciešāk jostas. Valdība ierosina šī gada budžetu samazināt par 800 miljoniem litu. Galveno triecienu saņems nevis izglītība, kultūra un sociālās programmas, bet gan daži dārgi izmaksājoši ekonomiskie projekti un Aizsardzības ministrija.

Taupīšanas caurvējš patukšos arī kabatas augsti stāvošiem ierēdņiem, kuru algas sasniedza līdz 4000 litu mēnesī. Netiks aizmirsta arī pirmā persona valstī — prezidents Valds Adamkus. Ir aprēķināts, ka viņa atalgojums samazināsies no 12.8 tūkstošiem līdz 10.7 tūkstošiem litu mēnesī (vairāk nekā 2000 dolāru). Ministriju un iestāžu darbinieki vairs nesaņems ierastās prēmijas un citas naudas piemaksas, kuras reizēm divkārtīgi vai trīskārtīgi palielināja normālo darba algu.

Strauju budžeta izdevumu samazināšanu ir paredzējusi arī Latvijas valdība. Tā, piemēram, vienai no vadošajām republikas ministrijām — Satiksmes ministrijai — pamatizdevumi tiks samazināti par ceturtdaļmiljonu latu. Nauda tiks atņemta arī citām ministrijām (piemēram, Aizsardzības ministrija uzreiz zaudēs vairāk nekā divus miljonus latu), visdažādākajiem fondiem un budžeta organizācijām. Atšķirībā no Lietuvas, Latvija mēģinās ietaupīt arī uz sociālo programmu rēķina — ir paredzēts likvidēt 10 procentu piemaksas pie pensijas tiem cilvēkiem, kuri ir vecāki par 80 gadiem, par 4 miljoniem latu samazināt Labklājības ministrijas budžetu, utt.

Arī Igaunijas valdība, sekojot savu Baltijas kaimiņu piemēram, ir ķērusies pie militārā un sociālā budžeta. Nākamajā gadā sociālos izdevumus ir paredzēts samazināt par 340 miljoniem kronu.

Ar vienu vārdu sakot, Piebaltija draudzīgi ir pārgājusi uz vispārējo taupības režīmu, piesakot karu neracionālai valsts līdzekļu izšķērdēšanai. Viļņa, Rīga un Tallina veic šos pasākumus, neraugoties uz to acīmredzamo nepopularitāti un uz neizbēgamajiem politiskajiem zaudējumiem. Baltijas valstu galvaspilsētās apgalvo, ka cita ceļa neesot. Ir jāizvēlas: vai nu dzīvot uz parāda ar iespēju sagaidīt finansu satricinājumus, vai arī dzīvot pieticīgi, saskaņā ar nopelnītajiem līdzekļiem, taču ar cerību uz labāku nākotni.

Nikolajs Lakševičs

 

"Primakova koalīcija ir apņēmusies iegūt varu"

"The Globe and Mail"

— 99.08.18.

Divi vispopulārākie Krievijas politiķi ir izveidojuši jaunu un spēcīgu koalīciju, kas rada visnopietnākos draudus Kremlim pēdējo gadu laikā.

Bijušais premjerministrs Jevgēņijs Primakovs, atsakoties no savas lojalitātes Kremlim, apvienoja spēkus ar Maskavas mēru Juriju Lužkovu, izveidojot politisko bloku, kas nekavējoši kļuva par favorītu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.

Koalīcija, kas apvieno reģionu bosus un parlamenta līderus, ir viens no draudošākajiem izaicinājumiem prezidentam Borisam Jeļcinam.

Juridiski Jeļcins nedrīkst nākamgad trešo reizi kandidēt uz prezidenta posteni, tomēr viņš ir apņēmies panākt kāda lojālista uzvaru, kurš spētu aizsargāt Jeļcina intereses. Jaunā koalīcija varētu sagraut šos plānus.

Primakovs, bijušais Vidējo Austrumu speciālists un VDK vadītājs, kā Krievijas līderis izpelnījās vislielāko uzticību, kad palīdzēja stabilizēt valsti pēc pagājušajā gadā notikušā ekonomiskā sabrukuma. Viņa strauji augošā popularitāte bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Jeļcins viņu padzina. Primakovs vienmēr bija noraidījis, ka viņa mērķis būtu kļūt par prezidentu, tomēr tagad apliecināja, ka varētu kļūt par koalīcijas kandidātu nākamā gada prezidenta vēlēšanām. Primakova jaunais sabiedrotais Lužkovs arī ilgstoši ir bijis Kremļa sabiedrotais, kurš nonāca konfliktā ar Jeļcinu un šogad ilgstoši naidojas ar Kremli. Viņš ir balamutīgs populists un krievu nacionālists, kura kontrolē atrodas milzīgi finansu resursi, jo viņš ir Krievijas bagātākās pilsētas boss. Gadiem viņš ir agresīvi veidojis pats savu prezidenta kampaņu.

Abu jaunā koalīcija ir piesaistījusi prominentus atbalstītājus no visa politiskā spektra. Vairāki koalīcijas pārstāvji agrāk Kremlī ieņēma augstus posteņus, līdz Jeļcins viņus padzina. Citi ir ietekmīgi centristu un kreisā spārna partiju līderi, viņu vidū arī zemnieku līderis, kurš iepriekšējās vēlēšanās bija komunistu sabiedrotais.

Jeļcins acīm redzot ir dziļi noraizējies par jaunās koalīcijas izveidi. Kā ziņo Krievijas informācijas līdzekļi, viņš atbrīvoja no amata pēdējo premjerministru Sergeju Stepašinu sakarā ar viņa nespēju kavēt koalīcijas izveidi, un nespēju kavēt reģionu gubernatoru iesaistīšanos tajā.

Jaunais premjerministrs Vladimirs Putins ir bijušais VDK spiegs, kurš tika izvēlēts sakarā ar savu stingro taktiku attieksmē pret gubernatoriem. Lai gan viņš krievu vēlētājiem ir maz pazīstams, Jeļcins Putinu ir izvēlējies kā savu oficiālo pēcteci nākamā gada vēlēšanās.

Lužkovs žēlojās, ka jaunajai koalīcijai esot jāizjūt Kremļa pazemojumu un pretestības kampaņa. Viņš sacīja: "Mēs esam izjutuši spēcīgu spiedienu, kura mērķis bija neļaut mums radīt šo bloku. Mēs nebaidāmies, jo esam stipri."

Savā vēlēšanu platformā Primakovs aicināja izdarīt labojumus konstitūcijā, lai vājinātu prezidentu un nostiprinātu kabineta un parlamenta apakšpalātas varu. Viņš apgalvoja, ka tas mazināšot neskaitāmās premjerministru atlaišanas, kas raksturo Jeļcina ēras pēdējos gadus. Savā rakstiskajā paziņojumā Primakovs sacīja: "Valdībai ir jāiegūst Domes vairākuma atbalsts, tad nenotiks kaleidoskopiskas valdību maiņas." Primakovs sacīja, ka koalīcija esot mēģinājums Krievijas sabiedrībā "radīt harmoniju un stabilitāti". Primakovs, kurš ir Irākas diktatora Sadama Huseina draugs, nav uzskatāms par lielu Rietumu mīļotāju. Viņš izteicās, ka Krievijas armijai "jānokļūst visas sabiedrības uzmanības centrā", lai palīdzētu Krievijai droši uziet uz globālās politiskās skatuves.

Pēc savas atbrīvošanas no premjerministra posteņa Primakovs nogāja malā, bet Lužkovs pastāvīgi centās viņu iesaistīt savā koalīcijā.

Analītiķi apgalvo, ka Krievijas politiskā ainava pastāvīgi sašaurinās divos lielos grupējumos. Vienā pusē atrodas Kremlis un tā bagātā atbalstītāju "ģimene", ieskaitot divus "tumšus" oligarhus, kuri kontrolē ietekmīgas naftas un informācijas līdzekļu kompānijas.

Otrā pusē atrodas gandrīz visi citi, kurus galvenokārt pārstāv jaunā koalīcija. Primakova—Lužkova alianse varētu nobīdīt malā citus grupējumus, ieskaitot komunistus.

Par spīti pavadītajiem gadiem Krievijas ārlietu ministra un vēlāk arī premjerministra amatā, Primakovs lielākajai vēlētāju daļai ir mīkla. Tomēr, paradoksāli, tieši ar to var izskaidrot viņa plaši izplatīto popularitāti. Maskavas laikraksts Nezavisimaja Gazeta rakstīja: "Neviens īsti nezina, kas viņš ir patiesībā. Viņš nekad nav teicis, kādai Krievijai dod priekšroku, kādas ir viņa nesaskaņas ar prezidentu, kur atrodas robeža starp kreisajiem un labējiem. Viņš vēl arvien ir mīkla. Taču mīkla ir varas sastāvdaļa. Miljoni tic Primakova klusēšanai… Viņi domā, ka varbūt viņš zina, kā izvest valsti no krīzes."

Kritiķi apgalvo, ka jauno koalīciju varētu nomākt tās abu galveno līderu savstarpējie konflikti. Pat, ja tā gūtu panākumus decembra parlamenta vēlēšanās, to varētu iznīcināt konfliktējošie Primakova un Lužkova sapņi par prezidenta posteni nākamgad.

Nezavisimaja Gazeta

rakstīja: "Primakovs darīs Lužkovam visu melno darbu, piesaistot blokus un kustības, taču nesaņems neko, izņemot "paldies". Lužkovs nevēlas, lai pie varas nonāktu viņa potenciālais sāncensis. Šī koalīcija ir mākslīga, un tā sabruks tūlīt pēc ievēlēšanas."

Džefrijs Jorks

 

 

"Krievijas grūtais ceļš"

"The Washington Post"

— 99.08.23.

Dažu tūkstošu musulmaņu separātisko kaujinieku mestais izaicinājums Krievijas dienvidu provincē Dagestānā no jauna izraisa jautājumu par to, vai Krievija spēj saturēties kopā.

Desmit gadus Maskavas kontrolētā impērija ir sašaurinājusies. Sākot ar Berlīnes mūra krišanu 1989.gadā Centrālās un Austrumeiropas apspiestās tautas atbrīvojās no savām važām. Reizē ar Padomju Savienības sabrukumu 1991.gadā Krievija pēkšņi ieguva 14 kaimiņvalstis un daudz mazāku teritoriju. Maskava patiesībā zaudēja savu kontroli pār Čečeniju pēc zaudējuma karā ar šo republiku 1994. un 1995.gadā. Vai Krievija tagad būtu sašaurinājusies līdz tās "dabiskajām" robežām?

Pēdējai problēmai vajadzētu būt labi pazīstamai Maskavas varas pārstāvjiem, kuri nespēja novērst Čečenijas atšķelšanos. Vienā pusē atrodas augsti motivēti nemiernieki, kuri cīnās pazīstamā teritorijā; otrā pusē atrodas vāji apbruņoti un nepaēduši krievu jauniesauktie, aiztransportēti uz bīstamiem kalniem, kurus viņiem nav nekādas intereses ne aizstāvēt, ne ieņemt. Čečenu kaujinieki bieži vien apšaudīja krievu karavīrus naktī, izmantojot ieročus, kurus krievu karavīri viņiem dienā bija pārdevuši. Pašlaik krievu bruņotie spēki nav mazāk korumpēti un ir tikpat nabadzīgi. Tāpat kā Čečenijas kara laikā, Krievijas līderi apgalvo, ka esot guvuši uzvaras, kaut gan fakti liecina par pretējo.

Gan Dagestāna, gan Čečenija ir Kaukāza reģiona pārsvarā musulmaniskas teritorijas. Tomēr savos centienos pēc neatkarības čečenu iedzīvotāji bija vienoti, savukārt Dagestānā dzīvo visdažādākie etniskie grupējumi, kas nekāda ziņā nav vienoti. Cilvēki baidās, ka atdalīšanās no Krievijas varētu novest pie iekšējiem konfliktiem. Lielākajai Dagestānas elites daļai ir izveidojušās tradicionālas saites ar Maskavu.

Tomēr, atgriežoties pie jautājuma par Krievijas dzīvotspēju, šī lojalitāte lielā mērā ir tikusi nopirkta. Maskava saņēma naudu no dažām provincēm, kas darbojās ar peļņu — tas attiecas galvenokārt uz naftas un dimantu ieguves teritorijām — un piešķīra to tādām provincēm kā, piemēram, Dagestāna. Tagad kapitālam ir daudz niecīgāka nozīme, lai izspiestu nodokļus no tiem, kuri spēj maksāt, un līdz ar to ir vēl niecīgāki stimuli, lai piesaistītu tos, kuri nespēj maksāt.

Atbilde uz galveno jautājumu nav meklējama Dagestānas kalnos, bet galvenokārt pašā Maskavā. Ja Maskava spētu īstenot savas ekonomiskās reformas un aizstāvēt savas nestabilās demokrātiskās institūcijas, vairākums krievu vēlētos palikt savās esošajās pozīcijās. Ja ekonomikā notiks tālāka lejupslīde un korupcija kļūs par galveno instrumentu, Dagestāna pēc dažiem gadiem šķitīs kā notikumu priekšvēstnesis.

"Financial Times"

— 99.08.21/22.

No bijušās Padomju Savienības aizplūst miljardiem dolāru.

Padomju Savienības pēdējās dienās, palielinoties etniskajai spriedzei un ekonomikai grūstot, Komunistiskā partija sāka pārvest uz ārzemēm daļu savu milzīgo līdzekļu. Baidoties zaudēt varu, partijas nomenklatūra deva rīkojumu KGB izveidot īpašu ārvalstu banku un firmu tīklu, lai ar to palīdzību aizpludinātu savus līdzekļus aiz robežām. Padomju vēstniecības, tirdzniecības delegācijas un centrālās bankas filiāles — tas viss kļuva par šīs valsts sankcionētās, sarežģītās mašinērijas sastāvdaļu.

Neviens precīzi nezina, cik daudz naudas ir aizplūdis no Padomju Savienības 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, taču tiek uzskatīts, ka šis skaitlis ir mērāms miljardos dolāru. Krievijas pirmā postpadomju valdība nolīga privāto detektīvaģentūru Kroll Associates , lai mēģinātu noskaidrot, kur pazudusi komunistu nauda. Tomēr spēcīgās intereses Maskavā ātri vien apslāpēja aģentūras izmeklēšanu.

Daļa no naudas vēlāk atgriezās Krievijā un citās bijušajās padomju valstīs, ļaujot nomenklatūrai iegādāties privatizētos uzņēmumus un nostiprināt savu politisko ietekmi. Līdz pat šai dienai 12 Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstis atrodas bijušo Komunistiskās partijas darbinieku tvērienā. Taču liela daļa naudas droši vien ir palikusi ārzemēs, kur tā ieguldīta it visur, sākot no mājām Londonā un naktsklubiem Budapeštā un beidzot ar ASV Valsts kases parādzīmēm. Tā finansē daudzu krievu jaunbagātnieku ekstravaganto dzīvesveidu.

Tomēr līdz ar komunisma krišanu šī naudas plūsma nebūt nav apsīkusi. Patiesībā tirgus ekonomika ir vienkārši paātrinājusi šo procesu. Šonedēļ Ņujorkā izraisījies naudas atmazgāšanas skandāls ir tikai pēdējais kapitāla aizplūšanas apstiprinājums. Atsaucoties uz ASV likumsargājošo institūciju darbiniekiem, avīze The New York Times ziņoja, ka Bank of New York , iespējams, ir izmantota, lai pārpludinātu līdz pat 10 miljardiem dolāru no aizdomīgiem avotiem Krievijā.

Ja arī individuālie Krievijas naudas eksportētāji ir mainījušies, tīkls pārsvarā ir palicis tas pats vecais. Daudzi no ekspertiem, kas strādāja komunistu labā, līdz ar Padomju Savienības ieiešanu tirgus ekonomikā ir atraduši citus ienesīgus darbus. Kā pastāstīja Risk Advisory Group Maskavas biroja vadītājs Oļegs Babinovs, ka šo speciālistu pieredzi vēlējušās izmantot gan noziedznieku bandas, gan komerciālās bankas un industriālie uzņēmumi.

"Kad PSKP nauda jau bija atmazgāta un leģitimizēta, izveidotie mehānismi sāka pieņemt citus klientus," teica Babinovs. "Tas bija biznesa izkārtojums, kurš bija pieejams diezgan lielai cilvēku grupai ar pareizajiem sakariem."

The New York Times

ziņojumā teikts, ka Bank of New York konti ir saistīti ar Semjonu Mogiļeviču — 53 gadus vecu biznesmeni no Ukrainas, pret kuru izmeklēšanu uzsākušas starptautiskās tiesībsargājošās institūcijas. Viņš tiekot turēts aizdomās par saistību ar narkotiku tirdzniecību, ieroču kontrabandu un prostitūcijas tīkliem.

Taču baņķieri Maskavā un Ņujorkā nepieļauj domu, ka Mogiļevičs viens pats būtu spējis apgrozīt tik kolosālas summas. 10 miljardi dolāru, kuri, kā tiek uzskatīts, ir gājuši caur Ņujorkas kontiem, atbilst aptuveni 40% no Krievijas valdības budžeta vai 6% no valsts postdevalvācijas iekšzemes kopprodukta. Tie domā, ka šeit noteikti ir iesaistītas arī kādas lielas Krievijas firmas un bankas.

Krievijas lielākie eksportētāji jau neapšaubāmi ir pieraduši lielu daļu savas naudas aizpludināt aiz robežām. Par spīti centrālās bankas šogad ieviestajiem stingrākajiem noteikumiem, Krievijas naftas un gāzes firmas, kā šķiet, nepilnīgi ziņo par saviem patiesajiem ārzemēs gūtajiem ienākumiem. Neraugoties uz to, ka šogad Krievijai līdz šim ir bijis liels ārējās tirdzniecības pārpalikums, centrālās bankas rezerves vienalga ir vājas, kas liecina par to, ka kapitāls joprojām aizplūst satraucošos tempos.

Šonedēļ starptautiskā kredītreitinga aģentūra Fitch IBCA nāca klajā ar aplēsi, ka laikā no 1993. līdz 1998. gadam no Krievijas ir aizplūduši 136 miljardi dolāru, kas krietni pārsniedz kapitāla pieplūdumu no ārvalstu investoriem un starptautiskajām finansu organizācijām.

Rietumu bankām ir jāsaskaras ar milzīgiem sarežģījumiem, mēģinot noteikt no bijušās Padomju Savienības nākošās naudas leģitimitāti. Dažas no Krievijas lielākajām bankām un firmām tiek turētas aizdomās par ciešu saistību ar kriminālām organizācijām — pat ja pēdējās tieši nekontrolē tās. Pat Krievijas valdības apstiprinājums nenozīmē neko daudz, ja ņem vērā korupcijas izplatību birokrātijā.

"Krievijā leģitīmais un neleģitīmais bizness ir tā sajaukts, ka ir ārkārtīgi grūti atšķirt vienu no otra," sacīja Babinovs. "Noziedznieki ir pārvērtušies par likumīgiem uzņēmējiem. Tie var vadīt atspirdzinošo dzērienu firmu vai tēraudliešanas uzņēmumu, un tajā pat laikā pielietot tās pašas metodes un praksi, ko tie lietoja, kad darbojās kā narkotiku tirgoņi."

Rietumu likumsargājošās institūcijas pastiprina savu uzraudzību pār kapitāla plūsmu no bijušās Padomju Savienības. Īpaši rūpīgi darbojas Šveices varas iestādes. Pēc to aplēsēm, vietējo banku rēķinos atrodas līdz pat 40 miljardiem dolāru "netīrās naudas" no bijušās Padomju Savienības.

Pēc Krievijas ģenerālprokuratūras lūguma Šveices varasiestādes nesen sāka izmeklēšanu par Pāvela Borodina — augsta ranga Kremļa darbinieka — finansēm ārvalstīs. Viņš ir izdarījis pasūtījumus vairāku miljonu dolāru vērtībā Kremļa un citu valdības biroju remontam. Izmeklētāju grupa pēta apsūdzības, ka Borodins esot ņēmis kukuļus no remontdarbos iesaistītās Šveices būvfirmas Mabetex.

Šonedēļ Šveices varasiestādes arī iesaldēja vairākus banku kontus aptuveni 65 miljonu dolāru vērtībā. Šveices masu informācijas līdzekļi ir ziņojuši, ka šis solis ir saistīts ar izmeklēšanu pret Šveices firmu Andava , kura darbojusies ar Krievijas galvenās starptautiskās aviolīnijas Aeroflot finansēm.

Viens no vispārsteidzošākajiem gadījumiem, kas nācis gaismā sakarā ar bijušajiem komunistu darboņiem, lielām firmām un naudas atmazgāšanu, ir bijis Ukrainā. Pagājušajā gadā Šveices varasiestādes arestēja ar Panamas pasi ceļojušo bijušo Ukrainas premjerministru Pavlu Lazarenko, apsūdzot viņu naudas atmazgāšanā. Mēģinot izvairīties no izmeklētājiem, viens no Lazarenko priekšgājējiem premjerministra postenī Jevhims Zvjageļskis 1994. gadā bēga uz Izraēlu.

Apsūdzības pret Lazarenko centrējās ap daudzu Ukrainas ienesīgāko eksporta uzņēmumu izlaupīšanu, pielietojot dažādas bartera shēmas. Būtībā tas bija veids, kā pārdot vērtīgas eksporta preces, nemaksājot nodokļus. Tad tās par tika eksportētas uz ārzonas tirdzniecības kompānijām par cenām, kas zemākas, kā tirgus cenas.

Viena no vissatraucošākajām šī gadījuma iezīmēm — vismaz no šveiciešu viedokļa — ir tā, cik pieļāvīgas Šveices bankas ir attiecībā pret aizdomīgām transakcijām. Tādēļ ir uzsākta izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai divas no Lazarenko darījumos iesaistītajām bankām nav pārkāpušas vietējo likumdošanu.

Sabiedriskā rezonanse Rietumos par "mafijas naudu" no bijušās Padomju Savienības līdz šim pārsvarā ir saistījusies ar postpadomju elites iedomāto noziedzīgumu. Rietumu banku loma ir pievērsusi mazāk uzmanības. Taču neērtais fakts ir tas, ka daudzas bankas — vienalga, vai netīši, vai kā citādi — ir sniegušas pakalpojumus Krievijas tumšākajiem un bagātākajiem kapitālistiem. Šīs nedēļas notikumi Ņujorkā var dot tām zināmu pauzi.

Džons Tornhils,

Čārlzs Klovers

"Lai Melnkalne turpina savu attālināšanos no Serbijas"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.23.

Augošā opozīcijas kustība Serbijā liekas neapturama.

Salīdzinājumā ar to, Melnkalne šķiet mierīga. Tomēr tā ir tikai ilūzija. 5.augustā varas iestādes pašas ir iedarbinājušas bumbu ar laika degli. Pēc vairākām neveiksmīgām sarunām ar Serbiju par attiecībām Dienvidslāvijas iekšienē, Melnkalnes valdība ir pieņēmusi atvērtu partnerattiecību platformu. Ja Melnkalne nesaņems no Serbijas atbildi vai arī, ja šāda platforma tiks noraidīta, Podgorica pēc nenoteikta laika organizēs referendumu par attiecībām abu republiku starpā. Belgrada pagaidām nav reaģējusi oficiālā līmenī, lai gan neviens nešaubās, ka tādā gadījumā, ja vispār sekos kāda reakcija, tas būs kategorisks "nē". Dienas laikraksts Politika , kas tiek uzskatīts par prezidenta Slobodana Miloševiča oficiālo laikrakstu, nekavējoši komentēja, ka šī platforma esot vērsta pret Dienvidslāviju. Prezidents Milo Djukanovičs tika nosaukts par "lojālu NATO sabiedroto". Djukanovičs ir īpašs gadījums, jo viņu atbalsta Rietumi. Viņš ir ieguvis ASV un ES atbalstu. Savienotās Valstis Melnkalnē ir ieguldījušas 20 miljonus $, un ASV starptautiskās palīdzības aģentūra līdz gada beigām ir solījusi piešķirt 42 miljonus $. Eiropieši nav tik devīgi materiālās palīdzības ziņā, tomēr vārdos izsaka tikpat lielu atbalstu. Djukanovičs ir saņēmis arī Krievijas ārlietu ministra Igora Ivanova svētību. Tomēr atbalsts Djukanovičam ir viena lieta, bet atbalsts melnkalniešu platformai — pavisam kas cits. Platforma ir acīm redzams veids, kādā Melnkalne varētu attālināties no Serbijas. Termiņš ir nenoteikts un platforma tiek pasniegta kā "ne ultimāts". Prasības ir vairāk "priekšlikumi", kas sastāv no elementiem, kādi Melnkalnei patiesībā jau tagad ir pieejami: ārpolitikas un aizsardzības ministrija, kas ir šķirta no Serbijas, taču pēdējo pārstāv armijai līdzīgā Melnkalnes policija.

Saskaņā ar platformu, vienīgais, kas ir atlicis, ir sava valūta, ko var uzskatīt par saprātīgu prasību, ņemot vērā to, ka pirms dažiem gadiem Dienvidslāvijas banka drukāja naudas zīmes ar 11 nullēm.

Belgradas starptautisko tiesību profesors Konstantīns Obradovičs teica: "Ir pilnīgi saprotami, ka, ņemot vērā postošo Slobodana Miloševiča politiku, Melnkalne, tāpat kā Horvātija, Bosnija un Maķedonija, vēlas iet savu ceļu." Citi opozīcijas politiķi ir tikpat lielā mērā augstsirdīgi vai vismaz kategoriski nenoraida melnkalniešu platformu. Tomēr Rietumiem Melnkalnes platforma ir ļoti sarežģīts jautājums. Vašingtona, kas ieņēma vadošo pozīciju pro—Djukanoviča iniciatīvās, ir neizpratnē. ASV Valsts Departaments, liekas, ir izlēmis, ka Melnkalnes eventuālā atdalīšanās no Dienvidslāvijas Federālās Republikas drīzāk nāktu par ļaunu, nevis palīdzētu Serbijas demokratizācijas procesam. Tādēļ tagad tas izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai pārliecinātu Djukanoviča komandu nomierināties un nekādā ziņā nerēķināties ar Rietumu militāro atbalstu, ja Miloševiča armija izlemtu iebrukt Melnkalnē.

Anna Husarska

No alfas līdz omegai

Igaunijas presē

16.augusta Igaunijas laikrakstā "Äripäev" blakus J.Madis rakstam "Igaunijas — Krievijas vēsais rudens" ir publicētas divas interesantas intervijas. Dodam to tulkojumu:

Intervija ar Krievijas Federācijas vēstnieku Igaunijā Alekseju Gluhovu.

Kā Jūs vērtējat Igaunijas un Krievijas attiecību pašreizējo stāvokli?

Pēdējos mēnešos oficiālajās attiecībās ir vērojama normalizēšanās, jo ir parafēts robežlīguma teksts un vairāki citi līgumi. Taču tajā pašā laikā jau divus gadus ir iesaldēta, un ne Krievijas puses vainas dēļ, tūkstošiem igauņu un krievu būtiski svarīgā vienkāršotā robežas šķērsošanas kārtība.

Tomēr ir jau uzsākta tirdzniecības — ekonomikas līguma izstrādāšana. Jūnija sākumā mūsu valstis parakstīja sadarbības līgumu muitu jomā. Ceru, ka šis darbs nesīs augļus jau šogad.

Kā ekonomisko līgumu noslēgšana iespaidos Igaunijas —Krievijas ekonomisko attiecību attīstību?

Ekonomiskie līgumi var balstīties tikai uz savstarpēja izdevīguma principa. Igaunijas neatkarības atjaunošanas periodā Krievija bija gatava veidot ar Igauniju vislabvēlīgākās attiecības ekonomikā un tirdzniecībā. Taču Igaunijas gatavības trūkums pildīt vairākus pienākumus, pirmām kārtām humanitārajā jomā, ir novedis tirdzniecību līdz dīkstāvei normālas tiesiskās bāzes veidošanā.

Kas traucē ekonomisko līgumu slēgšanu?

Nav noslēpums, ka Krievijas principiāla prioritāte ir līdzpilsoņu un tautiešu stāvoklis. Mēs atkārtoti esam vērsuši Igaunijas uzmanību uz vajadzību kategoriski paātrināt naturalizācijas procesu, izšķirto ģimeņu atkalapvienošanu, uzturēšanās atļauju izdošanu militārajiem pensionāriem, valodas un vēlēšanu likumu diskriminējošo labojumu atcelšanu, cīnītāju par savām tiesībām izsekošanas izbeigšanu, īpaša statusa piešķiršanu krievu valodai un izglītībai, ap pareizticīgo baznīcu radītā stāvokļa regulēšanu.

Krievija negatīvi novērtēja Igaunijas vadības atbalstu NATO darbībai Serbijā. Tāpat pie mums ir negatīva attieksme arī pret Igaunijas valdošo aprindu centieniem pievienoties NATO, neskatoties uz Krievijas gatavību dot Igaunijas suverenitātei starptautisku garantiju.

Kādu Jūs redzat ekonomisko līgumu parakstīšanas un ratificēšanas iespējamo gaitu un grafiku?

Kā Krievijas, tā arī Igaunijas parlamentos ir opozicionāras frakcijas. Nav noslēpums, ka Krievijas valsts parlaments kritizē Igauniju par slikto attieksmi pret krieviem. Sagatavojot ekonomiskos līgumus, mums jārēķinās ar parlamentu iespējamiem viedokļiem, piedāvājot spriegumu radošajām problēmām harmoniskus risinājumus.

Intervija ar Igaunijas Republikas premjeru Martu Lāru.

Kā Jūs vērtējat Igaunijas un Krievijas ekonomisko attiecību pašreizējo stāvokli?

Redzu tirdzniecības atdzīvošanās pazīmes, taču Krievija ir un būs arī tuvākajā nākotnē tirgus ar augstu riska pakāpi. Ātra un stabila pieauguma izredzes tāpēc nav pārāk labas.

Igaunijas — Krievijas ekonomiskās attiecības pēdējā gada laikā ir veidojuši divi vispārīgos vilcienos nemainīgi faktori. Tie ir valsts iekšējā ekonomiskā un finansu politika un attiecībā pret partneri izmantojamā ārējā ekonomiskā politika. Krievijas augusta krīzei sekojušās grūtības tirdzniecības un ekonomisko attiecību jomā uz šodienu ir daļēji pārvarētas. Krievijā atkal darbojas nodokļu sistēma un inflācija saglabājas robežās, kur precēm ir iespējams noteikt cenu.

Mūsu nostāja ir bijusi stabilāka kā Krievijai. Mēs neesam mainījuši savu ekonomisko un finansu politiku, Igaunija nav arī pielietojusi attiecībā pret Krieviju tirdzniecības ierobežojumus un šķēršļus.

Kā ekonomisko līgumu noslēgšana iespaidos Igaunijas —Krievijas ekonomisko attiecību attīstību un Igaunijas ekonomiku?

Līgumi vienkāršotu kā uzņēmēju darbību sakaros ar Krievijas iestādēm, tā arī dotu Igaunijas valstij labākas iespējas aizstāvēt savu pilsoņu un firmu intereses Krievijā. Taču ir skaidrs arī tas, ka neviens ekonomiskais līgums nespēj likvidēt, piemēram, tos iemeslus, kas 1998.gadā noveda Krieviju līdz augusta krīzei. Līdz ar to ar Igaunijas — Krievijas ekonomisko bāzes līgumu noslēgšanu nekur nepazudīs Krievijas tirgum raksturīgie riska faktori.

Tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības līgumu starp Igauniju un Krieviju var skatīt arī kā zināmu ievadu Eiropas Savienības — Krievijas partnerības un sadarbības līguma ekonomisko priekšrakstu pielietošanā Igaunijas un Krievijas attiecībās.

Kas kavē ekonomisko līgumu noslēgšanu?

Ceru, ka Krievija pēc iespējas ātrāk izmainīs savu nostāju, kad politisku iemeslu dēļ attiecībā pret Igauniju ir noteikts diskriminējošs tirdzniecības režīms.

Kādu Jūs redzat ekonomisko līgumu parakstīšanas un ratificēšanas iespējamo gaitu un grafiku?

Kā jau agrāk esmu vairākkārt uzsvēris: Igaunija ir gatava līgumu noslēgšanai. Gaidu, ka demokrātijas nostiprināšanās un pozitīva attīstība Krievijā, novedīs līdz tādai pašai gatavībai arī otru pusi.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS