Zem Trim zvaigznēm — Latvijas svētzīmēm

Atzīmējot Triju Zvaigžņu ordeņa 75. gadadienu — salidojumā Lielvārdē sestdien, 21. augustā

Salidojums aizsākās pie Andreja Pumpura muzeja, kur dzimusi arī pati saieta ideja. Pretošanās kustības "Kursa" organizators, grupas vadītājs Roberts Jansons un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume; kultūras ministre Karina Pētersone, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, arhibīskaps Jānis Vanags, Lielvārdes domes priekšsēdētājs Aivars Troska

Domājot par jaundzimušās Latvijas valsts cēlājiem un veidotājiem, Kārlis Skalbe rakstīja: "Ir citas debesis bez tām, ko redzam katru dienu. Tās ir tautas garīgās debesis. Jo augstākas tās un spožākas, jo cildenāka un gaišāka viņas dzīve." Lai pateiktu paldies cilvēkiem, kas darījuši un dara cildenāku un gaišāku Latvijas tautas dzīvi, tieši pirms 75 gadiem tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis. Arī Kārlis Skalbe kļuva par šī ordeņa komandieri. Pēc piecdesmit Latvijas nebrīves gadiem, kad nīdēts un noniecināts tika gan ordenis, gan tā nesēji, Triju Zvaigžņu ordenis kā pirmais un līdz šim vienīgais atdzimušās Latvijas valsts augstākais apbalvojums tika atjaunots 1994.gadā.

Vairāk nekā simts Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju sestdien pulcējās savā pirmajā salidojumā, ko rīkoja Lielvārdes dome roku rokā ar pilsētas Kultūras namu un Andreja Pumpura muzeju, Rīgas Latviešu biedrību un arī "Latvijas Vēstneša" redakciju. Gaišā toņkārtā tikšanos ievadīja vēl atvaļinājumā esošās Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas apsveikuma telegramma ( to sniedzam 1.lappusē ). Salidojumu atklāja Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume. Kā Valsts prezidentes vietas izpildītājs viņš pasniedza ordeņa Zelta goda zīmi pretošanās kustības "Kursa" organizatoram, grupas vadītājam Robertam Jansonam.

Vismaz otru reizi ar ikvienu no salidojuma dalībniekiem šai svētku dienā tiekas Guntis Ulmanis, kurš kā Valsts prezidents 1994.gadā parakstīja likumu par Triju Zvaigžņu ordeni un savā pilnvaru laikā ir pasniedzis ordeņus un goda zīmes visiem apbalvotajiem.

Kā namatēvs salidojuma dalībniekus sirsnīgi sveic Lielvārdes domes priekšsēdētājs Aivars Troska. Par to, lai ikviens te justos gaidīts un lai ikvienam Lielvārde atklātos gan ar savu dabas krāšņumu, gan kā mūsu tautas eposa šūpulis, kur godā tiek turēti Kauliņtēva iedibinātie darba un cilvēcības tikumi, bija gādājuši rosīgie novada kultūras dzīves kopēji un it visi lielvārdieši. Cits ar dziesmu, danci vai runātu vārdu, cits ar ābolu grozu vai citu cienastu.

Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone, aicinot ordeņa nesējus savos ikdienas darbos, savā cīniņā "cauri ērkšķiem" nezaudēt zvaigznes, pacelt acis uz augšu un ieklausīties tajos, kas mūs uzrunā no zvaigznēm, domāja arī par savu tēvu — dramaturgu un režisoru, lielo kultūras cilvēku Pēteri Pētersonu, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Tautas namā, kur sarunu par dzīvi un mums pašiem vada lielvārdietis Gunārs Priede, ideju par Triju Zvaigžņu ordeņa biedrības dibināšanu piesaka un pamato Latvijas vēstures un aizvēstures pētnieks, ordeņa virsnieks Jānis Graudonis. Salidojuma dalībnieku mapītēs ir jau kopā ar juristiem izstrādātais biedrības statūtu projekts. Jau oktobrī varētu notikt potenciālo biedru kopsapulce, kas šo projektu apspriestu un pieņemtu.

Daudzas sirsnīgas vēstules saņemtas no ordeņa kavalieriem, kas paši nav varējuši Lielvārdē ierasties. Tiek nolasīts Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Stradiņa apsveikums salidojuma dalībniekiem.

Namatēvs sarunā iesaista Rīgas tramvaju un trolejbusu dienesta augstāko vadītāju ordeņa virsnieku Aleksandru Zālīti, kam Lielvārde ir bērnības zeme. Runā Anda Līce, Valdemārs Ancītis un Anna Žīgure. Imants Kokars savu kvēlo uzrunu, kā parasti, nobeidz ar aicinājumu padziedāt. Visa zāle vienojas Atmodas laiku atsauktajā dziesmā "Daugav’s abas malas".

Latviešu Dziesmusvētku virsdiriģenti, kordiriģēšanas virsaiši brāļi Imants un Gido Kokari teicās pat upurējuši savu klases salidojumu, lai varētu būt klāt šajos Triju Zvaigžņu ordeņa brālības svētkos. Viņus te pazina visi, un viņi pazina gandrīz visus, bet vistālāk kopīgajos jaunības pagalmos viņi aizstaigāja ar slaveno matemātikas pedagogu Jāni Menci (kuru, šķiet, domāja arī arhibīskaps Jānis Vanags, svētbrīdī pieminēdams savu skolotāju). Pavedienu viņu sarunai, izrādās, bija devušas Artura Neparta atmiņas, ko ar virsrakstu "Pret svešām varām" patlaban publicē "Latvijas Vēstnesis". Pieminēts tiek arī Arturs Cipulis un Helmers Pavasars, tāpat daudzi citi klases biedri un pasniedzēji no Cēsu Skolotāju institūta, kur viņi mācījušies kopā ar Arturu Nepartu.

"Dievs, svētī Latviju!"

Vēsturnieks Jānis Graudonis un Ogres rajona kultūras dzīves vadītāja Velta Pētersone; diriģents Arnolds Skride un Andreja Pumpura muzeja vadītāja Anastasija Neretniece; Lielvārdes dievnamā — Guntis Ulmanis un aktrise Irma Laiva; arhibīskaps Jānis Vanags

Lielvārdes pilsētas domes priekšsēdētājs

Aivars Troska :

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs, Ulmaņa kungs, dāmas un kungi!

Sirmās senatnes latviešu nacionālās krāsas: sarkans — balts — sarkans pauž un sludina mums pašiem, mūsu kaimiņiem un visai pasaulei mūsu valsts vārdu, stiprumu un slavu. Mēs ar pilnu pārliecību varam teikt, ka šī valsts ir mūsu! Mūsu, par spīti dažādu augustu notikumiem, par spīti paktiem un slepeniem protokoliem, par spīti okupācijai!

Taču ceļš uz savas valsts veidošanu nebija viegls. Tas bija ceļš caur ērkšķiem uz nākotni. Mūsu tēvu tēvi uz saviem pleciem pacēla pret sauli neatkarīgu Latvijas valsti, veidoja tās tēlu un varenību sagrautas ekonomikas apstākļos.

1921. gadā Prezidents Jānis Čakste Satversmes sapulcē ierosināja izveidot civilu ordeni par godu valsts dibināšanai. Pēc garām diskusijām 1924. gada 25. martā tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis ar zīmīgu devīzi: "Per aspera ad astra" — caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Mēs visi meklējam savas dzīves piepildījumu, meklējam ceļu uz savu zvaigzni. Mēs mēģinām izveidot ideālu pasauli, kurā nav vietas nabadzībai, trūkumam, apspiestībai. Taču cilvēka brīvība — tas ir daudz. Brīvība ir kaut kas īpašs. Diemžēl mēs ātri pie tās pierodam un neprotam to novērtēt.

Protams, šodien daudz ko var vēlēties labāk vai savādāk. Tā vienmēr dzīvē ir bijis. Cilvēkam vienmēr ir iemesls būt ar kaut ko neapmierinātam. Taču svarīgi būtu novērtēt to, kas mums ir! Cilvēks vienmēr var atrast, par ko priecāties.

Jā! Mēs esam maza tauta un maza valsts uz politisko spēļu lielās skatuves, mēs atrodamies Eiropas krustcelēs, bet mēs neesam nabagu tauta un nabagu valsts. Mēs vēlamies pēc iespējas ātrāk nonākt Eiropas attīstīto valstu vidū! Šis laiks prasa uzņemties atbildību un darboties.

Mūsu zemes lielākā bagātība vienmēr ir bijuši stipri, apņēmīgi, ar garīgu spēku, gudrību un darba mīlestību apveltīti cilvēki. Mainās laiki, un tiem ir jāmainās, bet nav jāmainās cilvēka uzticībai sev un saviem pienākumiem.

Latviešu tauta nekad nav aizmirsusi to cilvēku nopelnus, kuri ir strādājuši, domādami par Latviju, kuri bijuši uzticīgi savai zemei, tautai un valstij.

Ikviens no jums, kuri nesat šo augsto valsts apbalvojumu, ir pārliecināts, ka Latvijai pieder nākotne, tā ir mūžīga un nemirstīga.

Un tādēļ atļaujiet man Latvijas valstī pirmo Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju salidojumu, veltītu šī augstā apbalvojuma 75. gadadienai, pasludināt par atklātu!

Ordeņa lielkrusta komandieris Guntis Ulmanis:

Godātie Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri!

Dāmas un kungi! Man ir divkāršs saviļņojums. Vispirms jau — mēs visi tiekamies otro reizi. Pirmā bija tad, kad jūs katrs saņēmāt šo ordeni Rīgas pilī, Nacionālajā teātrī vai kādā citā Latvijai svarīgā un svētā vietā. Un es esmu pateicīgs šī pasākuma organizētājiem, ka viņi ir veltījuši šo dienu tieši jums. Jums, kam pie krūtīm ir Latvijas augstākā goda un atzinības zīme. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm — tā bija rakstīts pēdējā pirmskara likumā, kas attiecās uz Triju Zvaigžņu ordeni.

Triju Zvaigžņu ordenis nav tikai mūsu pagātne. Triju Zvaigžņu ordenis ir mūsu nākotne. Tas nācis no vēstures dzīlēm, no garīgās pasaules, tas nācis no katra ticības savam darbam un savai zemei. Tas no garīgās pārliecības pārvērties laicīgā pārliecībā. Un šodien šajā ordeņa mirdzumā mēs redzam jūsu pārliecību, jūsu darbu, jūsu ticību un uzticību.

Šis ordenis izgājis smagus pārbaudījumus. Jau pirmskara laikā par to tika daudz diskutēts, cilvēki izteica savu attieksmi pret šo ordeni. Daudzi bija "par", bet bija arī tādi, kas iebilda. Taču vienmēr šis ordenis izturēja, — izturēja arī tos garos gadus, līdz ar savu spožumu atkal atgriezās Latvijā. Un šodien apzinos, ka piecos gados esmu parakstījis tikai nedaudz dokumentu par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, apzinos, ka šādu dokumentu varēja būt daudz vairāk, jo zinu, ka Latvijā ir cilvēki, kas pelnījuši šo ordeni. Es vienmēr esmu nostājies pret to skeptisko attieksmi un nīgrumu, kad tiek jautāts — kāpēc ordeni piešķir tik daudziem, un kāpēc — tiem un ne citiem. Uzskatu, ka mūsu tautai šis ordenis jāsaglabā arī nākotnē. Ordenim jābūt kā svētai zīmei, kā svētai piemiņai, kas nāk no pagātnes. Un būtu labi, ja katrā ģimenē būtu šāda svētzīme, kas apliecinātu mūsu ticību savai zemei.

Jā, mēs šajās dienās atzīmējam daudzus notikumus. Mēs pieminam dziesmoto revolūciju, pieminam arī savas vēstures melnās lappuses, bet mēs arī protam teikt paldies cilvēkiem par viņu padarīto darbu. Pirms brauciena pie jums es pārskatīju apbalvoto sarakstus, un mana vislielākā vēlēšanās ir — lai šādu cilvēku būtu arvien vairāk. Un ne tikai pēc sarakstiem, bet pēc savas pārliecības, pēc sava darba. Lai jūsu darbs atspoguļojas Latvijas kopējos panākumos, bet šāda tikšanās lai turpmāk kļūtu par tradīciju!

Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju tikšanās dalībniekiem Lielvārdē 1999.g. 21.augustā

Sūtu sirsnīgus sveicienus Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju sanākšanai Lielvārdē un atļaujos izsacīt dažas pārdomas par Lielvārdi, ordeni un mums visiem. Simboliska ir pati vietas izvēle: Andreja Pumpura un Ausekļa novads, pie Daugavas, vieta, kur cīnījušies Lāčplēsis un Melnais Bruņinieks, kur raisās Raiņa "Uguns un nakts" dramaturģija. Vietai piemīt nacionālromantisks kolorīts, te mēģina pat uzcelt fantāzijās veidotu senču virsaiša Uldevenes pili. Taču šīsdienas Lielvārdei ir arī gluži cits veidols: pilsēta ar Austrumu trasi un lielo tranzītkravu plūsmu, ar Edgara Kauliņa izveidotās, tagad sabrukušās "Lāčplēša" saimniecības atlūzām, ar lidlauku, ar kafejnīcām un benzīntankiem, ar Piektā gada cīnītāju pieminekli, ar netālo Ķeguma spēkstaciju.

Lielvārdi varētu uzlūkot kā modeli, kā Latviju miniatūrā. Šajā mezglojumā var mēģināt saskatīt arī ordeņa jēgu. Latvija šodien ir mazliet samocīta zeme, izmisusi, tomēr darbīga, kas meklē ceļu no pagātnes uz nākotni. Cilvēki te dzīvo ļoti atšķirīgas dzīves, tādas tie dzīvojuši arī nesenajā pagātnē. Cilvēki ir pielāgojušies apstākļiem un cīnījušies pret tiem, dažādi pielāgojušies un dažādi cīnījušies. Saku to, atcerēdamies arī tīri personiskās emocijas, kas man saistās ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu.

Ordeni saņem par nopelniem Latvijas labā. Nav šaubu, ka še sanākuši ordeņa nesēji ir nācijas izlase, kas ir šīs atzinības cienīgi. Tomēr vaicāsim plašāk — kurš Latvijā vispār ir pelnījis ordeni un kurš — nē? Pavaicāsim katrs sev, kādi ir mūsu nopelni Latvijas labā, vai kāds kaimiņš nav paveicis kaut ko mazliet vairāk?

Izskan domas, ka ordeņus dodot par daudz. Tiesa, ordeņus patiesībā piešķir stipri vien skopāk nekā pirmskara Latvijā. Ir tie nepamanītie, kas izaudzinājuši labus bērnus, izkopuši skaistus laukus un dārzus, veicinājuši mūsu tautsaimniecības augsmi, vārdu sakot, tie, kas veidojuši un veido Latviju. Ja šādu cilvēku nebūtu jo lielā skaitā, nebūtu arī Latvijas... Varētu jau atkārtot, ka ordenis atrod pašus labākos, tomēr nekļūsim lepni un paštaisni, atcerēsimies tos, kas šodien nav šurp aicināti, tautu, kas strādā un veido Latviju klusībā.

Izskan arī kritika, ka ordeni pārāk bieži dodot ar Latviju nesaistītiem ārzemniekiem un citiem, kam nav nopelnu tieši Latvijas labā. Vietā varētu būt priekšlikums dibināt vēl vienu tīri protokolāru ordeni, piemēram, atjaunojot seno Kurzemes apbalvojumu — Atzinības krustu (Croix de la Reconnaissance), ko dotu par sekmēm profesionālā vai diplomātiskā jomā, nesaistot tās ar Latviju. Varbūt vajadzētu precizēt arī izvirzīšanas kārtību Triju Zvaigžņu ordeņa gūšanai vispār? Par visu to būtu jādomā mūsu ordeņa dibināšanas 75.gadskārtā.

Lai nu kā, Triju Zvaigžņu ordenis ir Latvijas goda zīme, atzinības zīme, kurai ir morāla vērtība. Tā ir stabilitātes zīme un patriotisma zīme Latvijā. Ordenis nozīmē ne vien materiālu goda zīmi, kas pie krūts spraužama, bet arī ordeni — to cilvēku kopību, kas šādu zīmi saņēmuši. No šī viedokļa varbūt varētu pārdomāt, vai nebūtu dibināma Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju brālība. Bīstos tomēr, ka pašreizējā gaisotnē tā varētu kļūt par pārlieku politizētu institūciju, un tas nebūtu īsti labi. Varbūt pareizāk veidot neformālas domu biedru grupas?

Taču šodien jārunā ne tik daudz par ordeni un ne par sevi, cik par Latviju un laikmetu. Vai Latvijas izvēle ir pareiza, vai te pietiekami godā turētas gara vērtības, izglītība, kultūra, zinātne? Kāda ir mūsu zemnieku nākotne, kā sasniegt harmonisku sabiedrību ar spēcīgu vidusšķiru? Kā sakārtot ražošanu, kā sagatavoties informācijas laikmetam, kā saglabāt latvisko globalizētajā un kosmopolītiskajā modernajā Eiropā? Kā sakopt mūsu valodu un kultūru? Šajā reizē un šajā vietā, liekas, mēs neradīsim atbildes uz visiem līdzīgiem jautājumiem, taču domādami vien varbūt būsim bagātinājuši sevi un arī citus.

Lai šī atvasarīgā tikšanās paliek labā atmiņā!

Sirsnībā —

Jānis Stradiņš

Kultūras ministre Karina Pētersone :

Augsti godātie Triju Zvaigžņu ordeņa nesēji! Godātie šī salidojuma rīkotāji un viesi! Trīs zvaigznes ir mūsu Brīvības pieminekļa smailē. Tās mūsu tautu vienmēr ir aicinājušas augšup. Tiekties augšup ar sirdi, ar domām, ar darbiem. Trīs zvaigznes ir arī ordenī, kurš vienīgais no brīvvalsts laika ordeņiem ir mums tagad — pēc neatkarības atjaunošanas. Jūs esat šī ordeņa nesēji. Un tas ir zīmīgi, ka jūsu vidū ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas visu savu mūža darbu veltījuši valodai un kultūrai. Laikam taču tā ir, ka valoda, kultūra un ģimene ir sargājušas mūsu tautu daudzus garus gadus, gadu desmitus un simtus.

Man ir tāda sajūta, ka šeit ir ne vien tie cilvēki, kas pēc neatkarības laika kļuvuši par ordeņa nesējiem, bet ka šobrīd ar savu ticību un cerību uz mums noraugās arī visi tie, kas šo ordeni ir saņēmuši kopš tā dibināšanas 1924.gadā. Jo vai tad nav tā, ka Latvijas vīri — tie ir Latvijas stiprie un varenie ozoli, un Latvijas meitas — tās ir skaistās, maigās, bet arī stiprās Latvijas liepas. Šī ir vieta, kas saistīta ar mūsu tautas eposu "Lāčplēsi", šī ir vieta, kur ir stipri un darbīgi cilvēki. Viņu kultūras rosību ir jutusi vai visa Latvija un, noteikti, novads. Šeit, skatoties uz kokiem, kas tiecas augšup un aicina arī mūs domās tiekties augšup, mēs jūtam šo kopību un atbildību. Arī visu to cilvēku priekšā, kuri uz mums tagad noraugās jau no zvaigznēm vai koku galotnēm.

Es vēlu jums šo dienu pavadīt jaukā kopības sajūtā, un, gremdējoties katram atmiņās par ceļu "caur ērkšķiem", par ceļu, kas devis jums ordeni, just sevī šo kopības sajūtu un atbildību pret tiem, kuri noraugās uz mums no zvaigznēm.

Žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Valda Liepiņa no Austrālijas

Sarīkojuma saimnieks Aivars Troska

 

 

Lielvārdes baltajā dievnamā svētbrīdi vada Latvijas ev.luteriskās baznīcas arhibīskaps,  ordeņa lielvirsnieks Jānis Vanags :

Tas ir prieks un pagodinājums — būt tautas darbinieku vidū. Un jūtos gandarīts, ka šajā svētku dienā gods, pelnīts gods, tiek parādīts ne tikai cilvēkiem, bet arī Dievam. Katra atrašanās baznīcā savā ziņā ir dievkalpojums.

Mēs esam uzņemti zināmā brālībā. Kas tā ir par brālību? Kas vieno mūs visus, kaut arī esam tik dažādi?

Apbalvošanas reizē parasti īsos vārdos pasaka, ar ko cilvēks nodarbojas, par ko viņam ordenis tiek piešķirts. Un tie ir skolotāji, ārsti, zemnieki un strādnieki, garīdznieki, sportisti, skatuves mākslinieki un amatnieki — ļoti dažādu darbu darītāji, dažādu ceļu gājēji. Pamatojums ir viens — "Par nopelniem Latvijas labā". Tas vieno šo dažādību. Un, raugoties uz šo lielo dažādību, mēs redzam, cik daudz dažādu lietu vajag, lai būtu Latvija. Zemes arāji, skolotāji, strādnieki, zinātnieki, karavīri, dzejnieki — visi ir vajadzīgi, lai būtu Latvija.

Latvija, Latvijas valsts mūs aizstāv, sargā, baro, paver iespējas. Ja nebūtu Latvijas valsts, cik ilgi gan varētu pastāvēt latviešu tauta, cik ilgi vēl skanētu latviešu valoda?

Varam būt laimīgi, ka esam piedzīvojuši Latvijas valsts atdzimšanu, ka pastāv atkal neatkarīga Latvijas valsts. Un varam būt priecīgi, ka šodien starp mums ir arī tie, kas bijuši apcietināti un izsūtīti. Viņi strādāja Latvijas labā arī tajos laikos, kad par to neviens neuzteica, kad par to sodīja. Liels paldies visiem, kas šo darbu Latvijas labā darījuši visos laikos!

Šai ordeņa brālībai ir svarīgas divas lietas — izturība un uzticība. Darbs tēvijas labā visbiežāk netiek ar latiem bagātīgi atalgots. Sabiedrībā bieži ir jūtama skepse, cinisms. Svētas lietas caur zobiem tiek vazātas, padarītas nesvētas. Tad ir svarīgi saglabāt izturību, just līdzās domubiedrus. Es te redzu arī savu skolotāju. Ja nebūtu viņa darba, es varbūt nebūtu tāds, kāds te šodien stāvu jūsu priekšā. Tā ir pēctecība, paaudžu saite.

Šis ir daudzu iespēju laiks, arī dažādu ieguvumu laiks. Sabiedrība noslāņojas bagātajos un nabadzīgajos. Var rasties jautājums — kāpēc man jābūt tam, kas nesavtīgi strādā, kur citi vairāk domā par savu labumu. Cerēsim, ka tā tas ir tikai pagaidām, ka pienāks laiks, kad pašaizliedzīgs, godīgs darbs tiks pienācīgi novērtēts un atalgots. Tikai ideja beigās noved pie uzvaras.

Kristus atstāja savu augsto stāvokli un nāca zemes virsū, lai kalpotu. Tieši tas viņu noveda pie augšāmcelšanās un debesu godības. Kalpodami mēs cenšamies viņam līdzināties. Un mēs varam ticēt, ka tikai tas arī mūs var pie augšāmcelšanās un godības vest. Mēs dzīvojam vairākās dimensijās. Mēs katrs esam attiecībās viens ar otru, attiecībās ar sabiedrību, ar valsti un ar Dievu. Ja kaut kas nav kārtībā ar attiecībām sabiedrībā un valstī, kaut kas nav kārtībā cilvēku savstarpējās attiecībās, tā ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ar Dievu. Uz to būtu jāraugās, kad mēs domājam par savām nebūšanām un likstām valstī, sabiedrībā, ģimenē.

Lai jums jūsu kalpošanā būtu klāt dievišķā dimensija!

Dzejniece Anda Līce :

 

Labdien, mīļie Triju Zvaigžņu ordeņa viesi!

Šodien ir bijis tik daudz brīžu, kad negribējās runāt un arī nevarēja parunāt, un arī tagad ir tāpat.

Par Triju Zvaigžņu ordeni ir daudz lauzti šķēpi un daudz tiek runāts tagad, un arī nākotnē gan jau runās. Es ļoti bieži esmu domājusi — kāpēc tā. Kāpēc tik daudzi cilvēki par to ir runājuši ar lielu nelabvēlību?

Es domāju par šī ordeņa jēgu. Ko tas dod mums katram, tiem, kas to nesam. Ikdienā jau mēs to nenesam, ikdienā mēs patiesībā pat aizmirstam par šo ordeni. Cik tad ir tādu reižu, kad atceramies, ka tas ir ?

Šajos gados mēs katrs esam piedzīvojuši ļoti smagus lūzuma brīžus, vājuma brīžus. Un tādās situācijās ordeņa jēga ir tieši tā, ka mums it kā kāds saka: " Tu vari vairāk. Tu vari mazdrusciņ vairāk, nekā tu izdarīji šodien, nekā tu izdari pašreiz savā amatā, šajā stundā, šajā gadā. Tu vari mazlietiņ vairāk." Būtībā jau ordenis par to arī tiek dots — par to, kas sakrājies no tām reizēm, kad cilvēks ir varējis mazliet vairāk — par savu tiešo pienākumu, amatu, darbu. Un tāpēc arī šis pirmais saiets un tās reizes, kas vēl būs, ir tieši tādēļ, lai mums kāda balss teiktu: "Tu vari mazlietiņ vairāk!" Un es jums to visiem novēlu!

Rakstniece un kultūras vēsturniece Saulcerīte Viese:

— Ir Latvijā tādi avoti, kurus nevar aizbērt. Gāž iekšā akmeņus, būvē pāri ceļus, bet pēc laika — atkal no zemzemes dzīlēm ceļas tīrs, spirgts strauts un nekļūdīgi virzās uz lielajiem ūdeņiem.

Avoti man nāk prātā, domājot par Lielvārdes novadu un Lielvārdes muzeju. Te arheologi zemē atrada tūkstošgadīgas arkla pēdas. Te bija dzīvojuši vīri, kas kailām rokām cīnījušies ar lāčiem, un viedi sirmgalvji, kas kopuši svētozolus. Te bija Mīļās mātes un Baltā burvja zeme. Kad sveštautieši turējās pie ciešas pārliecības, ka latviešu zemnieki nekad nekļūs kultūras tauta, Lielvārdē sāka spēlēt teātri. Kad tautai sludināja izmiršanu pēc simts gadiem, Lielvārdes zemes teikas radīja Latvijai nacionālo varoni un nacionālo eposu. Kad pa novadiem kopā lasīja apklustošās tautasdziesmas, Lielvārde tās deva "Latvju dainām" tūkstošiem.

Bet piecdesmit okupācijas gados, kuri ļaužu atmiņā vienu pēc otra dzēsa mūsu pagātnes notikumus, tradīcijas, gudru, varonīgu un pašcieņas pilnu vīru un sievu vārdus, Lielvārde radīja muzeju Pumpuram un Auseklim. Kad stagnācijas laikos oficiālā mākslā sākās mēģinājumi atdzīvināt sociālistiskā reālisma teorijas, Lielvārdē ik mēnesi notika pārdomu trešdiena, kurā tika spriests par tautas pašcieņu apliecinošiem mākslas darbiem, rīkotas audēju, fotogrāfu, jaunu un vecu mākslinieku izstādes, bet parkā izauga skulptūrdārzs ar seno varoņu un dievu veidoliem, bet reizi gadā Pumpura svētkos notika konferences par kultūras, vēstures, valodas jautājumiem. Un kad jauno ļaužu kopdzīves sākumos baznīcas bija aizslēgtas un dzimtsarakstu nodaļās pietrūka cēlā svinīguma un jūtu bagātības, viņi nāca uz Lielvārdes muzeju. Tur viņus savienoja ar Lielvārdes jostu, kuru svētījis visvecākais Lielvārdes laulātais pāris, un, uzlikuši rokas senajām baltu rakstu zīmēm, viņi izjuta paaudžu paaudzēs savāktu dzimtu svētību.

Un arī šobrīd, kad pagātnes kultūras un vēstures darbinieku piemiņu cenšas aizstāt ar tenkām par viņu personīgo dzīvi, kad mīlestības vietā runā par seksu, kad prieka vietā tērgā par baudu, bet demokrātijas jēdzienu cenšas aizstāt ar egoisma tiesību sludināšanu, Lielvārde ir tā vieta, kur mierīgi un ar pašcieņu runā par vērtībām, kas aizsargā nācijas nākotni, — par ģimeni, par tautas vienotību, par radīšanas brīnumu, kas vienlīdz skaisti izpaužas gan pasacītā vārdā, gan ar mīlestību veiktā darbā, gan senā un jaunā dziesmā.

Lielvārde ir avots. Tas plūst no tāliem aizmūžiem un nes sev līdzi šodienas un rītdienas dzīvesziņu. Lielvārde ir bijusi un būs avots.

 

Ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Valda Selga Liepiņa , dzimusi un augusi Austrālijā, pēc izglītības ir pedagoģe, matemātikas skolotāja. Viņa pirmo rezi uz Latviju atbrauca 1977.gadā, bet kopš Atmodas sākumiem viņa brauc aizvien biežāk un uzturas aizvien ilgāk. Šī ir jau piecpadsmitā ciemošanās reize. Kaut gan par ciemošanos to var saukt tikai no emocionālās puses. Ar Latviju cieši saistīta visa Valdas Liepiņas profesionālā un sabiedriskā darbība: "Par žurnālisti kļuvu tikai vajadzības dēļ. Latvijai to vajadzēja! Vajadzēja pasaulei stāstīt par 1990.–1991.gada notikumiem, par Barikādēm un patstāvības atdzimšanu. Un vēl mūsu Melburnas Latviešu biedrības korim "Rota" bija 50 gadu jubileja. Par to arī vajadzēja stāstīt. Tā es sāku strādāt Melburnas radio. Tagad man ir arī sava firma "Power of Jour Word", ko varētu tulkot kā "Jūsu vārda spēks". Tās ir masu mediju mācības un konsultācijas, arī tulkošana. Es salidojuma dalībniekiem esmu atvedusi sveicienus no Melburnas Latviešu biedrības un visas Austrālijas latviešu sabiedrības."

Dobeles 437. mazpulka "Jaunaudze" vadītāja Aina Kliesta turas kopā ar savu novadnieku Kārli Vilsonu , kādreiz tālu pazīstamās Silaines lielsaimniecības vadītāju, kas tagad pats kļuvis par jaunsaimnieku.

Aina Kliesta apbalvota ar ordeņa Zelta goda zīmi, tāpēc ielūgumu uz salidojumu nav saņēmusi: "Izlasīju avīzē, ka tāds salidojums notiks, un tūlīt izlēmu, ka man arī jāpiedalās. Mūsu mazpulcēni taču gribēs zināt, ko tādā salidojumā dara, par ko runā. Bērniem tādas lietas jāstāsta — gan par ordeni, gan par tiem darbiem, par kuriem apbalvo ar ordeni. Mums varbūt ir vienīgais mazpulks Latvijā, kam pašam sava saimniecība ar vairāk nekā četriem hektāriem zemes, ar lopiem un inventāru. Bērniem patīk strādāt, tikai viņos tā patika visu laiku jāuztur."

Aina pati 1938.gadā atsaukusies uz Kārļa Ulmaņa aicinājumu iet ganos un vēlāk kā balvu saņēmusi Zelta vārpiņu: "Es mācījos Kronvalda 23.pamatskolā Rīgā, varēju braukt arī pie vecmāmiņas uz laukiem, bet Valsts prezidents toreiz sacīja tā — mamma ir mamma, bet svešs ir svešs. Mamma var arī savu reizi palutināt, bet pie sveša bērns norūdās. Un tā es aizgāju pie svešiem, mācījos visādus lauku darbus, netiku lutināta. Visus savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus katru vakaru pierakstīju. Savu reizi arī kādu asaru noraudāju. Tas viss nu bija redzams arī manā dienasgrāmatā. Parādīju skolotājai tādu, kāda tā bija — vietām nospeķotu no nemazgātiem pirkstiņiem, vietām ar asaru pēdām. Skolotāja neļāva neko pārrakstīt — tādu pašu izlika izstādē. Par to mani arī apbalvoja."

"Latvijas Vēstnesis" salidojuma dalībniekus lūdza atbildēt uz diviem jautājumiem:

1. Kādas izjūtas jūs pārņēma, par ko jūs domājāt, saņemot ielūgumu uz šo salidojumu?

2. Pēc pieciem gadiem Triju Zvaigžņu ordenim būs jau 80. gadskārta. Ko šajā laikposmā esat iecerējis paveikt jūs un kā, jūsuprāt, tad būs attīstījusies Latvija?

 

 

Ordeņa virsnieks, vēsturnieks Jānis Graudonis:

— Ar lielvārdiešu ierosmi mēs esam šeit, lai izjustu, kā ir, kad kopā sanāk Triju Zvaigžņu ordeņa nesēji. Es pats jūtos kā svētku dienā un domāju, ka tāda sajūta būs visiem. Jo ikdiena ir ikdiena, bet šī ir reize, kad sapulcējas tie, kam dzīvē ir bijusi kopīga stīdziņa — atdot no sevis kaut ko sabiedrībai, tautai un valstij. Es tagad satiekos ar daudziem tādiem pašiem, te ir mani agrākie draugi. Un es ceru atrast jaunus draugus, kas savā dzīvē tāpat ir domājuši, jutuši un darījuši.

— Piecos gados es gribētu pabeigt to, ko esmu aizsācis, — nodibināt Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju biedrību, lai aktivizētu šos cilvēkus valsts un sabiedriskajā darbā un vienlaikus sniegtu morālu un varbūt arī materiālu atbalstu tiem, kas vairs nespēj būt tik radoši un darbīgi.

Es pats, darbojoties gan Daugavas fondā, gan Kultūras fondā, aicināšu līdzdarboties arī citus, lai glābtu tās tautas garīgās un materiālās vērtības, kas slēpjas Daugavas krastos. Ir pašam arī savas zinātniskās intereses — man ir jāuzraksta liela grāmata par Turaidas vēsturi no pirmo cilvēku apmešanās tur līdz pat 1776. gadam, kad Turaidas pils aizgāja bojā. Diezgan daudz no iecerētā jau ir uzrakstīts, ceru, ka nākamā gada beigās rokraksts būs pabeigts un varēšu meklēt izdevēju.

 

Ordeņa virsnieks, jurists un politologs Dītrihs Andrejs Lēbers:

— Man bija ļoti patīkami saņemt šo ielūgumu. Vēl lielāks prieks pārņēma, kad sapratu: tik tiešām ir iespēja piedalīties, jo varu šo braucienu uz Rīgu apvienot ar uzstāšanos konferencē Dailes teātrī, kur tiks runāts par 23. augustu. Tātad man šis ielūgums bija pārsteigums, gandarījums un pagodinājums.

— Šī jautājuma pirmā daļa, manuprāt, nav visai reālistiska, jo esmu jau gados, un es negribētu zīlēt, kas ar mani notiks nākotnē, kad man būs jau pāri astoņdesmit. Kas attiecas uz Latviju — man šķiet, ka politiskā situācija ir labvēlīga, labāka nekā pirms desmit gadiem vai vēl agrāk. Iespējas ir lielas, un, apdomīgi rīkojoties, var daudz ko sasniegt — ne tikai pievienoties Eiropas Savienībai, par ko visi runā, domā un raksta.

 

Ordeņa komandieris, sabiedriskais darbinieks Vilens Tolpežņikovs:

— Saņemot ielūgumu, es domāju, ka man ļoti negribētos būt vienā sabiedrībā ar Ivaru Godmani. Tomēr esmu šeit, jo bez viņa ir ļoti daudz labu cilvēku. Gaidīju Marinu Kosteņecku — viņai vakar bija dzimšanas diena, gaidīju Eduardu Berklavu.

Ivars Godmanis taču bija pirmais, kas parādīja šo ceļu — izlaupīt savu valsti. Un, kad viņš par to saņēma ordeni, tad es gandrīz savam negribēju iet pakaļ. Bet es visu darīju tā, kā pats gribēju. Un, ja tas ir novērtēts, tad ar ordeņa saņemšanu, manuprāt, es nevienam nekaitēju.

— Ja tā turpināsies, tad Latvijas kā patstāvīgas valsts nebūs. Jo ir sagrauta mūsu tautsaimniecība, ražošana. Bet es vienkārši nomiršu, jo man trīs čigānietes dažādos laikos ir zīlējušas — un visas trīs teica vienu un to pašu: 2000. gadā es nomiršu. Nākotnes plānu tātad man nav, ja nu vienīgais — dzīvoklī vajadzētu pabeigt remontu, jo Saulkalnē aizpagājušajā gadā atslēdza apkuri, tagad viss ir sapelējis. Bet ar līdzekļiem ir ļoti vāji, tāpēc remontdarbi uz priekšu virzās visai gausi. Kamēr pa vienai telpiņai remontējos, laiks rit, varbūt, ka paspēšu...

 

Ordeņa komandiere, bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure:

— Jau pirms ielūguma saņemšanas man piezvanīja no Jūrmalas pilsētas domes un pastāstīja, ka būs šāds salidojums un ka Jūrmalas dome piedāvā aizvest uz Lielvārdi visus ielūgtos jūrmalniekus. Tad nodomāju, ka ir jābrauc. Biju priecīga, man ļoti patīk šādas tikšanās.

— Domāju, ka šo piecu gadu laikā mēs kļūsim par Eiropas Savienības dalībvalsti, to es uzskatu par ļoti nozīmīgu soli Latvijas vēsturē. Mani pašas plāni — ceru, ka būšu dzīva un vesela. Esmu iemācījusies dzīvē daudz neplānot uz priekšu, jo dzīve jau pati dod to, ko tā grib dot.

 

Ordeņa kavaliere, Tautas daiļamata meistare Ilga Madre :

— Pieteicos tūlīt un ar prieku. Salidojums taču ir iespēja parunāties ar draugiem un satikties arī ar tādiem cilvēkiem, ko ikdienā nevarētu satikt. Bet šis salidojums jau ir īpašs — gan tāpēc, ka pirmais, gan tāpēc, ka pašam ordenim 75 gadi. Kad es tā pārdomāju, cik daudzi tautas darbinieki šajos gados darījuši labus darbus Latvijas labā, sēdos stellēs un noaudu tautisko jostu par godu šai gadskārtai un salidojumam Lielvārdē.

 

Ordeņa kavalieris, pedagogs Raimonds Treijs:

— Es 45 gadus esmu nostrādājis par skolotāju, tāpēc tagad uz salidojumiem iznāk braukt diezgan bieži. Tikko saņēmu uzaicinājumu no saviem 1974. gada absolventiem. Tās ir reizes, kad var sastapties ar ilgi neredzētiem cilvēkiem, ar kuriem kopā ieti vairāki mūža gadi, kopā izbēdātas bēdas un bijuši kopīgi prieki. Triju Zvaigžņu ordenis man nāca ļoti negaidīti. Tas droši vien ir manu kādreizējo audzēkņu nopelns. Viņi būs bijuši tie izvirzītāji, un kopā ar viņiem jau arī varbūt kaut kas ir paveikts. Uz salidojumu man tālu nebija jābrauc — tepat no Ķeguma. Būtu ieradušies kopā ar dzīvesbiedri. Ilga arī visu mūžu strādājusi par skolotāju. Bet mūsu ziņā pašlaik ir mazbērni, viņa palika mājās ar tiem.

 

Ordeņa kavalieris, keramiķis Pēteris Ušpelis:

— Ka būs šāds salidojums, zināju jau pirms ielūguma saņemšanas. Faktiski tad, kad iznāca grāmata "Triju Zvaigžņu gaismā", un es to pārlapoju un palasīju, radās doma, ka vajadzētu ar šiem cilvēkiem satikties.

Es daudzus apbalvotos pazīstu personīgi, un mēs runājām, ka vajadzētu satikties, parunāties. Turklāt daudzi ordeņa nesēji ir mūžu nostrādājuši un katrs ar savu darbu centušies arī okupācijas gados sekmēt mūsu valsts nostiprināšanu, tās neatkarības atjaunošanu.

Turklāt tikšanās ar cilvēkiem, iespēja risināt sarunas mani ir interesējusi vienmēr, jau kopš bērnības. Atceros, biju vēl mazs puika, kad pie tēva brauca kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš. Vēlāk, būdams pieaudzis, arī pats esmu vairākkārt ticies ar viņu. Un šīs sarunas ir kā tāds sēklas graudiņš, kas dzen asnus un iegūst lielu nozīmi dzīves gājumā.

Apbalvojums uzliek arī pienākumu — neapstāties, neiesūnot, nebūt remdenam, bet darboties. Tiekoties šī enerģija dubultojas.

 

Ordeņa virsnieks, zinātnieks Gunārs Preinbergs:

— Pirmām kārtām — tas bija pārsteigums, ļoti patīkams pārsteigums. Šis ielūgums — tas bija kaut kā ārkārtīgi silti. Un man liekas, ka šī salidojuma rīkošana zināmā mērā ir arī "Latvijas Vēstneša" nopelns. Es domāju, ka nevajag dibināt biedrību. Mācītājs Jānis Vanags ļoti skaisti pateica, faktiski pateica priekšā — tā varētu būt Triju Zvaigžņu ordeņa brālība.

Ja izdotos izveidot un nostiprināt tādu ordeņa brālību, kas vienotu mūs, tas būtu lieliski.

 

Ordeņa kavalieris, Leļļu teātra direktors Voldemārs Dziedātājs:

— Manā mūžā otra tik liela notikuma vairs nebūs. Tādu kā es, tādu latvju zemē ir ļoti daudz. Ne visi, kas apbalvojumus būtu pelnījuši, ir tos saņēmuši. Kā arhibīskaps Jānis Vanags pareizi sacīja — ir vajadzīgi ļoti daudzi dažādi darbi, lai Latvija būtu. Un pateicību ir pelnījuši visi, kas savu darbu dara, cik labi vien var un prot. Ļoti labi, ka tiek rīkotas šādas tikšanās, lai mēs viens otru labāk iepazītu.

 

Ordeņa kavalieris, koktēlnieks, Latgales krucifiksu atjaunotājs un pedagogs Antons Rancāns , kā parasti, ir kopā ar savu dzīvesbiedri Luciju — Makašānu mākslas amatu vidusskolas direktori, un meitu Gundegu, kas arī ir labi pazīstama gleznotāja. Pašlaik viņai kopā ar tēvu ir izstāde Raimonda Paula muzikālajā centrā Vernisāža. Par piedalīšanos salidojumā nekādu šaubu neesot bijis. Kā Antons saka, — nevarēja taču palaist garām iespēju paskatīties uz ļaudīm un sevi parādīt.

Rosmīgais igauņu valodnieks, lībiešu kultūras vēstures pētnieks, ordeņa virsnieks Tenu Karma uz sarīkojumu bija ieradies kopā ar meitu Rūtu, kas ar šo novadu jūt gluži romantisku tuvību: tēva saknes ir Igaunijā, māte (neaizmirstamā baltu valodu pētniece akadēmiķe Marta Rudzīte) nākusi no Ziemeļvidzemes, bet viņa 1990.gada Dziesmusvētkos ar lielu lepnumu uzvilkusi Lielvārdes tautas tērpu: "Sākās viss ar jostu. Profesore Alise Laua man uzdāvināja savu skaisto Lielvārdes jostu. Pamazām sagādāju klāt arī brunčus, blūzi, visu tērpu."

Lielvārdes josta ir noslēpumu pilna. Tās ir tautas spēka zīmes, ko tā glabā. Krietnu spēka malku Lielvārdes ozoli, Daugavas plūdums un Triju Zvaigžņu starojums deva līdzi arī ikvienam salidojuma dalībniekam.

Lai šādi svētki kļūtu par tradīciju, Cēsu rajona domes priekšsēdētājs, ordeņa virsnieks Jānis Beikmanis pārņēma no Aivara Troskas salidojuma saimnieka stafeti.

Literatūras zinātniece un rakstniece Sailcerīte Viese

Sportists Jānis Karpovs un agronoms Jānis Kārkliņš Rakstnieki Anna Žīgure un Gunārs Priede

Zinātnieki Uldis Klauss un Gunārs Preinbergs

Keramiķis Pēteris Ušpelis un rakstniece Anna Žīgure

Rancānu ģimene no Makašāniem

"Dievs, svētī Latviju!"

Sarīkojuma vadītāja, ordeņa kavaliere Dace Jansone un kultūras ministre Karina Pētersone

Diriģenti Edgars Račevskis un Pauls Kvelde

"LV" redakcijas vārdā — Dace Bebre, Aina Rozeniece, Andris Sproģis

Foto: Arnis Blumbergs, kura fotoizstāde joprojām skatāma Lielvārdē