Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Gundega Slaņķe. Ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu darbība publisko tiesību jomā 

Katru gadu Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija (MADEKKI; kopš 2007.gada 1.oktobra – Veselības inspekcija) saņem arvien vairāk sūdzību par veselības aprūpes kvalitāti. 2002.gadā saņemta 471 sūdzība, 2004.gadā – 956, bet 2007.gada pirmajā pusgadā – jau 870. No plašsaziņas līdzekļiem un citiem informācijas avotiem sabiedrībai zināmi daudzi gadījumi, kad pacienti guvuši nopietnus veselības traucējumus vai pat zaudējuši dzīvību apstākļos, kas rada pamatotas aizdomas par ārstniecības personu vainu.

Dažos no tiem ārstniecības personu vainu konstatējusi MADEKKI vai tiesa. Tomēr, kā autorei zināms, prasība tiesā, lūdzot atlīdzību par zaudējumiem un morālo kaitējumu, iesniegta vienīgi nedaudzos gadījumos. Prasītājam labvēlīgs galīgais rezultāts pagaidām panākts tikai vienā lietā – ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2001.gada 7.februāra spriedumu lietā Nr.C04076200 PAC-27 no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas par labu E.F. piedzīts gandrīz 33 000 latu.

Līdz šim prasības, kurās lūgta atlīdzība par zaudējumiem un morālo kaitējumu saistībā ar nekvalitatīvu medicīnisko palīdzību, celtas pret ārstniecības personām vai ārstniecības iestādēm un tas vienmēr darīts civilprocesuālajā kārtībā.

Pēc autores domām, līdzšinējā prakse ir jāmaina. Sniedzot medicīniskās palīdzības minimumu, ko valsts ikvienam garantē Satversmes 111.pantā, ārstniecības iestādes un ārstniecības personas darbojas publisko tiesību jomā.

• Ilma Čepāne. Sabiedrības tiesību aizsardzības efektivitāte teritorijas plānošanas lietās 

Teritorijas izmantošanas plānošana ļoti cieši saistīta ar preventīvu vides problēmu novēršanu. Satversmes tiesas prakse liecina, ka ir pieaudzis to lietu skaits, kas saistītas ar teritorijas plānošanu. Pēdējos gados vērojama tendence, ka Satversmes tiesā aizvien vairāk vēršas personas, lai apstrīdētu pašvaldību pieņemtos saistošos noteikumus par teritorijas izmantošanas plānošanu.

Pēdējos divos gados jau katrā trešajā ierosinātajā lietā tiek apstrīdēta pašvaldības darbība teritorijas plānošanā. Konstitucionālo sūdzību vai pieteikumu iesniedzēji savus prasījumus teritorijas plānošanas jomā galvenokārt ir pamatojuši ar to, ka pašvaldību teritorijas plānojumi un detālplānojumi pārkāpj Satversmes 105. un 115.pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu un labvēlīgu vidi.

Ratificējot Orhūsas konvenciju “Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā vides jautājumiem” (Orhūsas konvencija), Latvija vides nevalstiskajām organizācijām nav izvirzījusi īpašus priekšnoteikumus šo tiesību īstenošanā.

“Jurista Vārda” redakcija