Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes viedoklis par 2009. gada 13. janvāra notikumiem Vecrīgā

Laikam jau šeit būtu pilnīgi nevietā teikt – jā, tika taču izteikti brīdinājumi. Jā, laikam būtu veltīgi bilst, ka tas viss jau bija prognozējams. Jā, laikam jau pavisam lieki būtu likt aiz auss – tā bija bezatbildība. Un tomēr – akcijas organizētāji neklausīja nevienu. Pat tos, kas ne tuvu nav ne politiķi, ne “labējās kliķes līdzskrējēji”, ne kādi citi tamlīdzīgi nelieši. Rezultāts, kā saka, ir uzrakstīts mūsu politiskās dzīves vēstures grāmatās ar stiklu lauskām, ar izdemolētiem skatlogiem, sadauzītām automašīnām un savainotiem cilvēkiem.

Jau iepriekš – gan diskutējot ar saviem politiskajiem oponentiem, gan atbildot uz žurnālistu jautājumiem – biju teicis: manuprāt, šādas “protesta” akcijas rīkošana šajā situācijā pati par sevi ir bezatbildība. Jo aicināt cilvēkus ielās, aicināt uz dumpi brīdī, kad patiešām ir smagi, kad sociāli ekonomiskā situācija raksturojama ar vārdu “krīze”, ir ļoti viegli. Jo cilvēkam vajag vainīgo, vajag kādu, kas vainojams visās nelaimēs. Šoreiz tā ir Saeima un valdība. Kas vainojamas pie tā, ka bankas prasa aizņemto naudu par dzīvokli, par uzņēmumu vai mašīnu atpakaļ (it kā katrs iedzīvotājs tika piespiests ņemt nepārdomātu kredītu). Kas vainojamas pie tā, ka, biznesa plānu sastādot, uzņēmums nav ņēmis vērā vis reālo tirgus situāciju, bet gan vēlamos rezultātus. Kas vainojams pie tā, ka vīrs dzer vai kaimiņš spēlē mūziku par skaļu. Kaimiņš cūka, bet arī valdība pie tā vainīga. Tā teikt, vienmēr vajag kādu vainīgo, kas ir kaut kur ārpusē.

Šādā situācijā aicināt cilvēkus ielās ir ļoti viegli. Tikpat viegli kā vēlāk norobežoties no notikušā. Kā LTV Ziņu dienesta veidotajā intervijā svētā sašutumā bijušais šīs pašas koalīcijas ārlietu ministrs un tagad opozicionārs Artis Pabriks bilda – es aicinu visus vandaļus saukt pie visstingrākās likuma atbildības. Protams, vandaļus tiešām vajag saukt pie atbildības. Tas nav noliedzams. Tāpat kā līdzīgi akcijas organizētāju paziņojumi, kas ir tikpat pareizi. Par tiesisku valsti, par godīgu pārvaldi, par ekonomisku taisnīgumu, par visu pareizo. Un tikpat viegli, kā izkliegt šīs mūžīgās patiesības, ir mītiņā musināt cilvēkus. Gan destabilizēt situāciju krīzes brīdī, gan aicināt zvanīt uz prezidenta kanceleju, gan izkliedzot kareivīgus saukļus. Vai tiešām organizētāji nezināja, ka šajā nestabilajā laikā vajag tikai mazu dzirksteli, lai iedegtos vandalisma liesma?

Doma laukuma akcijas iniciatori ar akciju risināja savas atpazīstamības problēmas. Nebrīnīšos, ja daļa no kvēlo runu teicējiem būs kādas jaunas partijas vēlēšanu sarakstos tuvējās vēlēšanās. Nebrīnīšos, ja ievēlēšanas gadījumā viņu kaujas spars strauji saruks. Jo mērķis būs sasniegts. Un nebrīnīšos, ja pēkšņi pēc vēl dažiem gadiem izrādīsies, ka kaut kur pie apvāršņa būs jauni saulveži, kas atkal gribēs aizmēzt visu iepriekšējo... Un tomēr esmu par visiem simts procentiem pārliecināts – pirms aicināt cilvēkus uz barikādēm vajag kaut jelkādu programmu, ko tad likt iepriekšējo “neliešu” vietā. Pirms nojaukt veco māju, vajag vismaz priekšstatu par to, kādu “jauno pasauli” mēs gribam uzcelt. Un ar kādiem un par kādiem līdzekļiem.

Doma laukuma akcija ir izgāzusies. Ne tikai tāpēc, ka apdzērušies jaunieši demolēja “Latvijas Balzama” veikalu, Saeimas namu vai tuvējās ēkas, vai, piemēram, dedzināja un dauzīja automašīnas. Bet arī tāpēc, ka akcijas organizētāji apzināti izprovocēja cilvēkus. Izprovocēja, bet paši norobežojās no savas rīcības sekām – mēs, tā teikt, bijām līdz septiņiem, bet pēc tam lai atbild policija. Tā nedrīkst, kungi! Ja reiz atbildēt, tad atbildēt arī par savas rīcības sekām. Nevis novelt visu uz “ļaunprāšu provokācijām”, kā uzreiz pēc akcijas jau pamanījušies paziņot politiskās organizācijas “Sabiedrība citai politikai” līderi. Vai šī būtu tā “cita politika” – demolēt, graut un aicināt uz vardarbību?