Vakar, 24.augustā, Ministru kabinets iepazinās ar Zemkopības ministrijas sagatavoto Lauksaimniecības gada ziņojumu par 1998.gadu

— Jau trešo gadu, kopš spēkā ir Lauksaimniecības likums, tiek veidots Lauksaimniecības gada ziņojums. 1998. gada ziņojumā galvenokārt ir analizēta lauksaimniecības un tās pārstrādes produktu loma tautsaimniecībā, kopējā lauksaimniecības un tās atbalsta politika, ražošana un ienākumi, lauksaimniecības produkcijas kvalitātes vadība, ārējā tirdzniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība un citas nozīmīgas lietas. Šā ziņojuma jēga ir analizēt iepriekšējā gadā paveikto un vērot kopējās tendences Zemkopības ministrijā pakļautajās jomās.

Pats galvenais secinājums — lauksaimniecība joprojām ir "krītoša" nozare. Ir tendence samazināties ražošanas apjomiem, izņemot piensaimniecību, kur pagājušajā gadā bija vērojams kāpums. Diemžēl ar katru gadu, arī pērn, ienākumi lauksaimniekiem ir samazinājušies un nozares īpatsvars iekšzemes kopproduktā bija tikai 4,5 procenti. Lauksaimniecības iekšzemes kopprodukts pērn samazinājās par 8,7 procentiem salīdzinājumā ar 1997. gadu. Strādājošo skaits lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un medniecībā 1998. gadā salīdzinājumā ar 1991. gadu samazinājies no 236 līdz 183,2 tūkstošiem cilvēku jeb par 22,4 procentiem. Salīdzinājumā ar nodarbinātajiem 1997. gadā to skaits samazinājies par 4 tūkstošiem darbinieku.

Vissāpīgākā lieta pērn bija gaļas ražošana, un šajā gadā pieņemtie lēmumi liek domāt, ka mēs spēsim uzlabot situāciju nākotnē, aizsargājot gaļas, īpaši cūkgaļas ražotājus. Kopējais cūku skaits valstī 1998. gadā bija 421,1 tūkst., tas ir par 2 procentiem mazāk nekā 1997. gadā. Taču, ja pagājušā gada janvārī cūkas iepirka par Ls 821 tonnā, tad decembrī vairs tikai par Ls 575 tonnā, neraugoties uz to, ka viena kilograma cūkgaļas dzīvsvara ražošanas pašizmaksa gadā vidēji bija Ls 680—720 par tonnu. Šā gada pirmajā ceturksnī cūku iepirkuma cenas vēl pazeminājās.

Pārējās jomās pērn klājās labāk. Graudkopībā nedaudz samazinājās kopraža — par 73,3 tūkst. tonnu. Taču saglabājās tendence samazināties arī labības importam — par 8,7 tūkst. tonnu. Salīdzinot ar 1997. gadu, pērn no vietējiem ražotājiem tika iepirkts pārstrādei un pieņemts glabāšanai par 5,6 procentiem vairāk pārtikas graudu, pavisam — 202,9 tūkst. tonnu. Graudu patēriņš valstī saglabājās 1997. gada līmenī. Strauji pēdējos gados audzis cukurbiešu audzēšanas apjoms, un 1998. gadā tas jau bija tādā līmenī, lai pilnībā nodrošinātu valsti ar pašražoto cukurbiešu cukuru. Sējumu platību palielināšana nebūtu mērķtiecīga. Kaut arī procentuāli ražošanas apjomi ir pieauguši, naudas ieņēmumi tomēr samazinājušies. Tas saistīts ar krīzi Krievijā, tai sekojošo krīzi Dienvidaustrumāzijā, pēc tam Latīņamerikā, kas izraisīja cenu krišanos pilnīgi visām lauksaimniecības precēm pasaulē. Un, protams, radīja smagus konkurences apstākļus Latvijas lauksaimniekiem. Pērn jūtamu satricinājumu cukura ražošanā, kas jau bija kļuvusi diezgan stabila, izraisīja notikumi Jēkabpils cukurfabrikā. Domāju, ka šai jomai vissmagākais ir tieši šis — 1999. gads. Acīmredzot, lai radītu līdzsvaru, šoruden nāksies iejaukties tirgū, veicot intervences pasākumus — Jēkabpils cukurfabrikas smagais finansiālais stāvoklis uzliek pienākumu ZM attiecīgi reaģēt, grozot cukura likumu un ieviešot kvotēšanu, pārskatāmu ražošanu un pārstrādi. Taču par intervences mehānisma iedarbināšanu jālemj Ministru kabinetam. Ja lēmums būs pozitīvs, tad šīs problēmas pilnīgi atrisināt mums izdosies nākamajā saimnieciskajā gadā.

Meža nozares ieguldījums nacionālajā kopproduktā ir ap 14 procentiem un veido 39 procentus no Latvijas kopējā eksporta. Kopā nozarē nodarbināti 50–60 tūkstoši cilvēku, tie ir apmēram 2 procenti no kopējā Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā, jo meža zemes aizņem 44 procentus kopējās teritorijas. Pērn ciršanas apjomi palielinājās. Gaidāmās izmaiņas meža nozarē, manuprāt, nesīs to pozitīvo rezultātu, kas tiek cerēts. Optimizējot pārvaldes sistēmu un nošķirot apsaimniekošanas funkcijas no uzraudzības funkcijām, mēs beidzot spēsim iegūt objektīvus rezultātus par to, kā tiek apsaimniekots valsts mežs. Pastiprināsies arī uzraudzība pār privāto meža sektoru, un šīs izmaiņas nesīs ļoti pozitīvas korekcijas mežsaimniecības nozarē.