Iepazīstinot ar izstrādātajiem Satversmes grozījumiem

Valsts prezidenta Valda Zatlera ierosinātie un 21.janvārī Saeimai nosūtītie Latvijas Republikas Satversmes grozījumi:

Izteikt 14.pantu šādā redakcijā:

“14. Tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu ir ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju. Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu. Tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot Saeimas pilnvaru termiņa pirmajā un pēdējā gadā, Valsts prezidenta pilnvaru termiņa pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk kā sešus mēnešus pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu.

Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

Izteikt 48.pantu šādā redakcijā:

“48. Valsts prezidentam ir tiesības atlaist Saeimu, ja:

Saeima ir grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, bet tautas nobalsošanā šie Satversmes pārgrozījumi nav apstiprināti;

Saeima nespēj izteikt uzticību Ministru prezidentam un viņa aicinātajiem ministriem vairāk nekā trīs reizes pēc kārtas ar noteikumu, ka Valsts prezidents nav atkārtoti aicinājis sastādīt Ministru kabinetu vienu un to pašu personu;

Saeima nepieņem gadskārtējo valsts budžetu līdz saimnieciskā gada 1.martam;

ilgāk par vienu mēnesi Saeimas sesijas laikā nenotiek kārtējās Saeimas sēdes, jo tajās nepiedalās nepieciešamais Saeimas locekļu skaits, vai tās netiek sasauktas;

tas nepieciešams, lai Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Valsts prezidentam ir jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu.

Valsts prezidents nevar atlaist Saeimu, ja līdz Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigām atlikuši mazāk nekā trīs mēneši.”

Izteikt 49.pantu šādā redakcijā:

“49. Ja Saeima ir atlaista vai atsaukta, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai, bet līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām Saeimas sēdēm dienas kārtību noteic Valsts prezidents.”

Izteikt 50.pantu šādā redakcijā:

“50. Ne agrāk kā vienu mēnesi un ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas vai atsaukšanas jānotiek jaunām vēlēšanām.”

Paužot savu viedokli un nostāju preses konferencē 21.janvārī:

Šodien esmu jūs aicinājis šeit, Rīgas pilī, lai paziņotu savu viedokli un atbildētu uz jūsu jautājumiem par Satversmes grozījumu redakciju, ko šodien iesniegšu Saeimā.

Sākumā nedaudz vēstures. Jau vairāk nekā divus gadus mūsu sabiedrība diskutē par to, vai tautai vajag dot tiesības atlaist Saeimu. Lai šo jautājumu rūpīgi izanalizētu, tika izveidota Konstitucionālo tiesību komisija 2007.gadā. Komisija aptuveni pusgada laikā nāca ar saviem priekšlikumiem un situācijas analīzi. Analīzi arī par to, kā šādas normas vai līdzīgas normas eksistē citu valstu konstitūcijās. Pagājušā gada pavasarī šis analītiskais darbs apmēram uz 50 lapaspusēm tika iesniegts Saeimā.

Protams, diskusija turpinājās referenduma veidā, kurā 40% no balsstiesīgajiem izteicās par to, ka pilsoņiem ir nepieciešamas tiesības atsaukt savu Saeimu, ja tās darbība tos neapmierina. Pēc šā referenduma es iesniedzu jau likumdošanas iniciatīvu ar aicinājumu mainīt šīs Satversmes normas. Precīza redakcija netika iesniegta ar vienu argumentu – likumdevējs pats diskutēs par šo jautājumu, nonāks pie kompromisa, kas ir pieņemams vairākumam deputātu, kas pieņem lēmumu. Diemžēl līdz šai dienai galarezultāts un galalēmums mums nav pieejams. Tāpēc šodien, izanalizējot to, kādas diskusijas ir bijušas Saeimā, kādi ir bijuši partiju viedokļi, iesniedzu kompromisa variantu.

Šis kvorums, lai Saeima tiktu atsaukta, ir divas trešdaļas no vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

Sākumā mums bija Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums, kas ieteica vienu pusi no balsojušajiem iepriekšējās vēlēšanās. Saeimā bija partijas ar konservatīviem ieskatiem, kas uzskatīja, ka tam jābūt pusei no balsstiesīgajiem. Tātad šie skaitļi būtiski atšķiras, un līdz ar to mans ir kompromisa priekšlikums starp abiem viedokļiem.

Ja modelē šo situāciju, tad pagājušā gada referendums pierādīja, ka šāds kvorums ir reāli iespējams, un tajā pašā laikā pierādīja, ka tas nevar būt vieglu politisko spekulāciju objekts, jo ir ļoti grūti sasniedzams. Tātad šis kompromiss ir grūti sasniedzams, bet tajā pašā laikā reāls.

Protams, ir arī nosacījumi, lai šī norma netiktu izmantota politiskām spekulācijām – uzreiz pēc vēlēšanām Saeima tiek pasargāta vienu gadu un, lai netiktu izmantota priekšvēlēšanu cīņā, vienu gadu arī pirms vēlēšanām. Tas nozīmē, ka šī norma ir ļoti sabalansēta, domāju, arī sabiedrībā izdiskutēta, starp politiskajiem spēkiem izdiskutēta, un ir reāla, lai to pieņemtu Saeimā ar nepieciešamo balsu vairākumu.

Šeit ir vēl viens ierobežojums – tas nevar notikt Valsts prezidenta pilnvaru termiņa pēdējo sešu mēnešu laikā. Šis ierobežojums ir tāpēc, lai neveidotos situācija, ka valstī nav ne likumīga prezidenta, ne likumīgas Saeimas. Ja jums būs kādi jautājumi par šo tēmu, atbildēšu un tiem.

Tas attiecas uz 14.pantu.

Esmu rosinājis arī izmaiņas 48.pantā, kas skar Valsts prezidenta tiesības rīkot pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Un sākotnējais variants, ko iesniedza Konstitucionālo tiesību komisija, bija, ka prezidentam šīs tiesības ir bez nosacījumiem. Šodien mans iesniegtais kompromiss ir ar nosacījumiem.

Kopā ir pieci nosacījumi. Četri jums ir zināmi:

• ja Saeima ir grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, kas ir būtiski pašai valsts iekārtai;

• ja Saeima nespēj izteikt uzticību Ministru prezidentam un viņa aicinātajiem ministriem vairāk nekā trīs reizes pēc kārtas ar noteikumu, ka nav aicināta viena un tā pati persona;

• ja Saeima nepieņem gadskārtējo valsts budžetu līdz saimnieciskā gada 1.martam;

• un, ceturtkārt, ja ilgāk par vienu mēnesi Saeimas sesijas laikā nenotiek kārtējās sēdes, jo tajās nav sasniegts nepieciešamais kvorums.

Šiem četriem nosacījumiem, kas figurēja gan Saeimas Juridiskās komisijas, gan arī Saeimas speciāli izveidotās apakškomisijas diskusijās, esmu pievienojis vēl piekto, kuru precīzi nolasīšu, jo tas nedaudz paplašina šo nosacījumu loku:

• ir tiesības atlaist Saeimu, ja “tas nepieciešams, lai Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Valsts prezidentam ir jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu”.

Tātad šis punkts faktiski paver iespēju, ka valstī var būt politiskas krīzes situācijas, kad gan valdība, gan Saeima, gan Valsts prezidents uzskata, ka ir nepieciešamas jaunas vēlēšanas. Un Valsts prezidents, protams, nevar atlaist Saeimu, ja līdz viņa pārvēlēšanai palikuši mazāk nekā trīs mēneši.

Tātad vēlreiz uzsveru, ka šie ir kompromisa priekšlikumi, tās ir konkrētas redakcijas konkrētos pantos, tagad ir nododami Saeimai tālākai izdiskutēšanai un Saeimas grozījumu pieņemšanai. Šis ir šīsdienas galvenais jautājums, ko gribēju jums pateikt.

Protams, ka jūs interesē jautājums, kā noritēja tikšanās ar pozīcijas un opozīcijas deputātiem. Tātad šīs tikšanās vispirms ar pozīcijas un pēc tam ar opozīcijas deputātiem sākās kā mana iniciatīva pēc mana paziņojuma, ka ir nepieciešama aktīva darbība gan Saeimā, gan valdībā, pirmkārt, lai tiktu padarīti tie darbi, kas tur iestrēguši. Kā es teicu, Saeima strādā, bet tai ir jāstrādā arī efektīvi. Tas pats attiecas arī uz valdību. Tātad pagājušās trešdienas paziņojums 3+3 – trīs veicami darbi Saeimai un trīs valdībai.

Sāku politiskās konsultācijas gan ar pozīciju, gan ar opozīciju, jo šobrīd visiem ir jāapzinās – gan politiķiem, gan uzņēmējiem, gan valsts pārvaldē strādājošajiem, gan pensionāriem, visiem, visiem pilsoņiem –, ka ekonomiskā situācija ir tāda, kāda tā ir, un tā būs grūta. Es vēlreiz uzsveru – nevis kritiska, bet grūta turpmākos trīs gadus.

Šis ir gads, kad droši vien mums ir visvairāk uzdevumu, lai stabilizētu situāciju, lai dotu cerības cilvēkiem, lai cilvēki būtu pārliecināti, ka pēc šā grūtību gada sekos uzlabošanās vai vismaz nepasliktināšanās. Lai šādu uzdevumu katram pilsonim dotu, nepieciešama ļoti skaidra valdības rīcība, rīcības skaidrošana un arī Saeimas pārliecība par to, ka viņi pieņem tādus lēmumus, kas ir pilsoņu interesēs, lai šīs ekonomiskās grūtības, kas mums pašlaik ir, veiksmīgi pārvarētu ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem.

Jebkuras valsts vadītājs šajā situācijā noteikti teiks, ka galvenais uzdevums ir dot cerību pārvarēt šīs grūtības, izdarīt šo smago darbu, saprast, ka tas ir solidāri jādara katram pilsonim, lai cik tas grūti un nepatīkami liktos. Vienalga vai mums liktos, ka kāds pieņēmis kļūdainus lēmumus, mums visiem jācieš, jo ir nepieciešama izpratne par jautājumiem, kas notiek. Tāpēc arī īpašu uzmanību šajās sarunās pievērsu gan pašam plānam valdībā, gan arī uzraudzības padomei, ko šobrīd Saeima ir deleģējusi savai revīzijas komisijai. Kā piesaistīt ekonomiskos ekspertus un kā padarīt šo procesu – tieši to, ko valdība darīs savu pilsoņu labā, – pēc iespējas skaidrāku pilsoņiem.

Mums viens ir pilnīgi skaidrs, ka līgums ar Starptautisko valūtas fondu izglāba valsti no bankrota – mums jābūt ļoti atklātiem. Tas panāca dažas garantijas, kas ir pilsoņiem, kā, piemēram, ka pensionāriem pensijas tiks izmaksātas noteiktā datumā visa šā gada garumā un nevienam nav jājūt problēmas. Tas pats attiecas arī uz to, ka valsts darbinieki saņems savas algas noteiktā, lai gan samazinātā apmērā, bet katra mēneša tajā datumā, kad tās pienākas. Tātad zināmas garantijas ir panāktas, bet ar to ir par maz, mums ir jāiet tālāk, jāpasaka, kas būs nākamie soļi, kas vedīs uz izveseļošanos. Jo šobrīd tie soļi ir tikai tādi – valstij un valsts budžetam neļāva kapitulēt. Un tieši tāpēc šodien grūtajiem uzdevumiem ir vajadzīgs plašs politiskais atbalsts.

Pirmā iniciatīva no manas puses bija Adventes vienošanās. Tam bija liela nozīme, lai sarunas gan ar Valūtas fondu, gan Eiropas Savienību būtu pēc iespējas veiksmīgākas, būtu uzticamība abām pusēm, jo mūsu valstī ir vajadzīga stabilitāte, bet stabilitātei ir vajadzīga stabila valdība. Šis nebūs grūts uzdevums, bet reizē būs ļoti grūts uzdevums, tāpēc, ka politiskajiem spēkiem jāsāk dzīvot jaunos apstākļos.

Šobrīd mums ir situācija, kad skaidri zinām, ka arī 2010.gadā, kad valstī paredzētas vēlēšanas, situācija nebūs daudz labāka un nebūs iespējas opozīcijai teikt, ka pie visa vainīga ir pozīcija, vai pozīcijai teikt, mēs dosim varu opozīcijai, kad sākas klasiskā politiskā cīņa, kuras rezultātā tauta dzīvo sliktāk. Šobrīd mums ir jāaicina, un es arī to darīšu, politiķus uz vienotu rīcību un uz vienotu atbildību.

Ja mēs atcerēsimies 2007.gada nogali, kad tika veidota šī valdība, mans uzstādījums bija piecu politisko partiju koalīcija. Jau tobrīd bija nepieciešamība pēc plašāka politiskā atbalsta valdībai. Šobrīd, redziet, ir jau tik kritiska situācija, ka tas ir kļuvis jau par izteiktu aktualitāti. Protams, šis darbs nebūs viegls, un tas nebūs ne nedēļas, ne divu nedēļu, ne trīs nedēļu jautājums, jo šī jaunā domāšana, jaunā pieeja šai ekonomiskajai situācijai ir jāpieņem gan pozīcijai, gan opozīcijai. Šī situācija, kas ir valstī, ir tāda, ka gan opozīcijai, gan pozīcijai kopā ir jāuzņemas atbildība. Nebūs šeit uzvarētāju un zaudētāju. Uzvarēs vai zaudēs valsts. Uzvarēs tauta vai zaudēs tauta. Tāda ir likme pašreizējā ekonomiskajā situācijā.

Esmu pārliecināts, ka visi šie procesi ir iespējami, ka šie uzdevumi, kas uzskatīti par prioritāti, gan no pozīcijas un opozīcijas ir pozitīvs vērtējums, ka tie ir izdarāmi darbi. Tas jau ir viens mazs solītis uz priekšu. Un tāpēc jau 26.datumā šeit, Rīgas pilī, pie viena galda sēdīsies gan pozīcijas, gan opozīcijas pārstāvji. Mēģināsim šo politisko diskusiju turpināt šeit, Rīgas pilī, neitrālā teritorijā, lai šī sapratne par lietām, sapratne, ko katra politiskā partija var dot valstij šobrīd, būtu pēc iespējas tuvāka valsts interesēm.

Otra iniciatīva ir veidot pilsoniskus forumus – divus pilsoniskos forumus. Vienu, kurā visi tie, kas ir eksperti, speciālisti ekonomikas jomā, sanāktu kopā un vērtētu, kas tieši valdībai jādara, lai šis finanšu palīdzības plāns darbotos efektīvi. Ne kā sadalīt naudu, ne kā apgūt naudu – tie ir veco laiku termini, bet tieši – kā efektīvi darboties valdībai, jo pastāv dažādi ekonomiskie viedokļi, kas būtu jādara, un viņiem visiem būtu jāsanāk kopā vienā telpā. Jāizdiskutē, kurš tad ir pareizais ceļš, kādi ir pareizie valdības pasākumi, kas nodrošinās to, lai pilsoņiem būtu šī cerība, viņi justos drošāk, jo viņi vismaz zinātu, kas viņus sagaida tuvākajā nākotnē.

Otrs būs politisks forums par to, kāda tad ir pilsoņu, politikas ekspertu, arī pašu politiķu nākotnes vīzija par to, kā attīstīsies politiskā sistēma turpmāk Latvijā. Mums ir jāapzinās, ka šobrīd ir ne tikai ekonomiska krīze, bet arī politiska krīze. “Krīze” es šeit lietoju ne tādā dramatiskā vai traģiskā nozīmē, bet ar domu, ka mēs esam tajā punktā, kur pilsoņi neuzticas ne ekonomikai, ne arī politikai. Tātad kaut kas ir jādara šai jomā.

Citās valstīs šādi forumi pastāv, tepat kaimiņvalstī Somijā katru vasaru ir neformāls politisks forums “bez kaklasaitēm” atvaļinājumu laikā, bet visi politiķi, valsts vadītāji tur piedalās. Piedalās sabiedrības pārstāvji, piedalās akadēmisko aprindu pārstāvji un diskutē, kāda būs politiskā un ekonomiskā vide turpmāk valstī. Mums šī prakse būtu jāpārņem, jo tā šobrīd ir ļoti, ļoti nepieciešama.

Valsts prezidenta preses dienests

Atbildot uz žurnālistu jautājumiem preses konferencē 21.janvārī:

“Latvijas Vēstneša” jautājums: Prezidenta kungs, kam, jūsuprāt, jānotiek Latvijā un mūsu sabiedrībā, lai nākamajā Saeimā ienāktu jauni vārdi, jauni politiskie spēki?

V.Zatlers: Jā, mēs visi gribam redzēt politikā jaunas sejas, bet, ja es aicinātu jūs, šajā zālē sēdošos (žurnālistus – J.Ū.) nākt politikā, cik no jums nāktu? Es jūs nelūgšu pacelt roku, jo jau iepriekš zinu, ka to nebūtu daudz. Jaunas sejas var parādīties šajos forumos, ko jau minēju. Jo, lai veidotu jaunu politisko spēku, ir vajadzīga cilvēku uzticība. Un uzticību nevar iegūt, sēžot kabinetā vai ar trīs padomnieku palīdzību. Uzticību var iegūt tikai, rīkojoties politiskajā telpā. Atklātā politiskā vidē, mediju vidē, šajā forumu vidē. Tas ir arī viens no šo forumu idejas pamatojumiem, ka mums vajag jaunus cilvēkus politikā, bet viņiem kaut kur jādod iespēja izpausties. Pretējā gadījumā mums politiķu skaits sarūk aizvien mazāks un mazāks, un mēs paši pēc tam žēlojamies par vecām sejām, pie kurām esam jau pieraduši desmit gadu garumā, varbūt pat ilgāk. Forumi noteikti atnāks ar jaunām sejām, un tad arī partijas varēs sev noskatīt jaunus atbalstītājus, un, ja programmatiskie uzstādījumi sakritīs, tad cilvēki droši vien arī sāks vairāk piedalīties politikā.

Jautājums: Zatlera kungs, vai jūs dodat priekšroku jaunai valdībai vai jaunai Saeimai? Un kas notiek tādā gadījumā, ja līdz 31.martam pilnībā nav izpildīti visi seši uzdevumi, ko jūs uzdevāt valdībai un Saeimai? Un kāpēc jūs sliecaties nevis uz ārkārtas vēlēšanām, bet jaunas valdības izveidošanu?

V.Zatlers: Par šiem uzdevumiem – es pirmkārt gribēju pievērst uzmanību, ka tādi eksistē. Vai tie ir neatliekamie uzdevumi? Tajā kontekstā, ka pēc valsts glābšanas viskritiskākajā brīdī jāseko soļiem, kas valsti attālina no šiem kritiskajiem brīžiem, šie uzdevumi ir steidzami izpildāmi. Ja tos izpildīs gan Saeima, gan valdība – tas nozīmēs, ka viņi var izpildīt arī citus uzdevumus un ka viņi ir darbotiesspējīgi arī turpmāk. Šobrīd ir gan politiskās pozīcijas, gan politiskās opozīcijas solījumi, ka visi šie uzdevumi ir reāli. Grūtākais, protams, ir šīs valdības reorganizācija. Jo viens no punktiem bija valdības reorganizācija. Jaunas sejas! Vēlams paplašināt politisko atbalstu valdībai. Tāpēc paplašināt spektru, kas ieiet valdībā, ir viens no uzdevumiem. Un tas būs visgrūtākais, jo partijas faktiski ir pateikušas, ka pārējos uzdevumus tās var izpildīt. Un tad ķerties tālāk pie ekonomiskajiem jautājumiem ar pilnu atdevi. Bet valdības reorganizācijas jautājums ir visgrūtākais, un no tā viss ir atkarīgs. Bet cāļus skaita rudenī, un mēs arī rezultātus vērtēsim 31.martā.

Jautājums: Zatlera kungs, sakiet, vai nebūtu vieglāk uzreiz iniciēt Saeimas atlaišanu, jo viņi taču paši negrib strādāt, to katru dienu saka visi mediji. Iznāk kaut kāds piespiedu darbs…

V.Zatlers: Normāli ir, ka cilvēki strādā brīvprātīgi, ka darbs viņiem rada gandarījumu un prieku par paveikto un ka cilvēki priecājas par saviem darba rezultātiem. Šobrīd varbūt tieši tas ir pazudis, un tas būtu veicināms. Jo jebkuras vēlēšanas – tā ir vēlēšanu kampaņa. Darbs tiek pārtraukts, un viss tiek pakļauts jauno vēlēšanu kampaņai. Politiskās partijas pozicionējas, lai iegūtu vēlētāju atbalstu, nevis dara valsts darbu. To, ka šāda paplašināta koalīcija ir iespējama vai ka ir iespējams atbalsts jaunai valdībai, parāda daudzu valstu pieredze. Tā sauktās lielās koalīcijas nav retums. Tās parādās brīžos, kad valstij tas ir nepieciešams. Šobrīd svarīgāk ir izpildīt uzdevumus, nevis pašmērķīgi teikt, ka mēs gribam tikai vēlēt.

Jautājums: Prezidenta kungs, ja jāveido jauna valdība, kam jūs uzticēsit to veidot? Līdzšinējam valdības vadītājam vai jaunam? Un, ja tas būs vēlreiz Ivars Godmanis, tad kāpēc viņam tiktu dota uzticība?

V.Zatlers: Domāju, par šo jautājumu ir priekšlaicīgi runāt, jo vispirms partijām jāsāk diskusija par principiem, kā tiks veidota jaunā valdība. Vai tā būs paplašināta vai pilnīgi jauna valdība. Partijām jāvienojas, jo nepieciešams politiskais atbalsts un atbalsts Saeimā. Mēs nevaram izkāpt no šī ietvara un teikt, ka darīsim citādi. Šīs politiskās konsultācijas ir sākušās, tās būs ilgas, un droši vien pēc pāris nedēļām, varbūt pat pēc mēneša vai diviem jūs varēsit uzdot šo pašu jautājumu. Bet būtiskākais ieguvums ir tas, ka konsultācijas ir sākušās.

Jautājums: Jūs teicāt, ko koalīcijā jāiesaista opozīcija. Vai visa opozīcija? Vai arī kreisā opozīcija – “Saskaņas centrs” un PCTVL?

V.Zatlers: No manas puses šeit nav nekāda uzstādījuma. Jāpaskatās, kuri politiskie spēki ir gatavi šiem risinājumiem. Un to mēs nevaram uzminēt, pirms konsultācijas nav beigušās. Pamatprincipi, par kuriem jāvienojas partijām, pat nav vēl definēti. Vēlreiz teikšu, šis process ir tikai sācies. Domāju – labāk to darīt ļoti uzmanīgi. Precīzi, lai tas neveicinātu tālāko nestabilitāti un nebūtu tikai īstermiņa jautājums.

Jautājums: Jūs minējāt, ka sarunās gan pozīcijas un opozīcijas deputāti, gan valdības pārstāvji ir gatavi pildīt šos jūsu sešus uzdevumus. Taču pēc jūsu paziņojuma izteikšanas sarunās ar žurnālistiem un publiskos paziņojumos politiķi teica pavisam ko citu. Vai jums nebija pārsteigums, ka bija tāda reakcija pret to, ko jūs teicāt, kas ir valstiski svarīgi uzdevumi?

V.Zatlers: Pirmās dienas reakcija, kad tika izcelti saulītē un parādīti visai sabiedrībai uzdevumi, kas ir neatliekami, loģiski, ka bija negatīva reakcija, un es to pilnīgi saprotu. Jo šie darbi bija jādara pašiem. Šobrīd, kad par to ir diskutēts gandrīz nedēļas garumā, domāju, politiskie spēki, katra politiskā partija saprot, kāda ir šīs partijas politiskā atbildība par izpildīšanu un par nepildīšanu.

Jānis Ūdris,

pēc ieraksta “LV” diktofonā