Kas mūs vieno, kas mūs šķir

Par Baltijas valstīm un to kopā sadotām rokām vakar un šodien

Prof. Jānis Stradiņš

Runa Latvijas Inteliģences apvienības XXIX konferencē Rīgā, Dailes teātrī, 1999. gada 23.augustā

23.augusts — vai tā ir svētku vai sēru diena Baltijai? Neatceros, kāds laiks bija 1939.gada 23.augustā, bet pirms desmit gadiem tajā dienā spīdēja ļoti spilgta saule, kad stāvējām Baltijas dzīvajā ķēdē, mūsu ģimene — pie Ķekavas. Šodien mēs sacītu — mainīgs laiks, vietumis lietus, pārsvarā tomēr skaidras debesis. Vēsturisku norišu atceres reizes liek mums ne vien emocionāli atskatīties pagātnē, bet arī izvērtēt ar prātu pašreizējo situāciju. Kādēļ pirms kara nesasniedza Baltijas valstu vienotību, par ko iestājās Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste, Antss Pīps, Mikola Rēmeris un Lozoraitis? Vai maģiskā vienotības sajūta būtu pagaisusi un dominē atšķirība, ko nesen samērā asi izjutu, caurbraucot būdams Kurmenē?

Kas mūs vieno, kas mūs šķir? Vieno vēsture, tradīcijas, kopējs ceļš uz Eiropu, šķir valoda, zināmā mērā mentalitātes, attīstības tempu un kvalitātes atšķirības, pārmērīgs individuālisms un pašlepnums, savtīgas ekonomiskas intereses, pat skaudība varbūt. Tomēr man vairāk tīk runāt par pozitīvo, paliekošo, tādēļ kā piemēru minēšu visām trim nācijām un man personiski īpaši nozīmīgu jomu, kurā varbūt mazāk nekā citās nav zudusi vienotības, kopības, drauga rokas izjūta. Tā ir zinātne.

No tālākas pagātnes atgādināšu, ka Tartu universitāte, slavenā Tērbatas universitāte, pasaules mēroga zinātnes centrs, bija kopēja gan Latvijai, gan Igaunijai — vēstures faktus un tagadnes analoģijas iztirzāju aulas lekcijā, ko igauņi nesen aicināja mani nolasīt savas augstskolas Baltajā zālē. Arī vecais Rīgas Politehniskais institūts savulaik izauklēja igauņu un lietuvju tehnisko inteliģenci. No lietuvjiem esam saņēmuši spēcīgus impulsus folklorā, mitoloģijā, valodniecībā.

Taču vēl vērienīgāka ir sadarbība triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju starpā, kas aizsākās tūdaļ pēc neatkarības atgūšanas slavenās Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas aizgādībā, tās akadēmijas, kura piešķir Nobela prēmijas, vada pasaulē atzītus centrus un komisijas. Pirmoreiz sanācām Tallinā 1990.gada jūnijā, tagad zinātņu akadēmiju konferences ir ikgadējas un tradicionālas, trim Baltijas valstīm kopš 1996.gada pievienojušās piecas Ziemeļvalstis, pēc formulas 3 + 5; pamīšus tās notiek šo valstu galvaspilsētās, septembrī tāda pulcēsies Rīgā, nākamgad — Helsinkos.

Triju Baltijas akadēmiju vārdā Eiropas zinātņu akadēmiju asociācijas ALLEA ietvaros risinām projektu "Zinātnes stratēģijas mazās Eiropas valstīs", to koordinē Igaunijas ZA prezidents, Latvijas ZA ārzemju loceklis prof. Jiri Engelbrehts; savukārt man bija gods visu triju valstu vārdā par šo tēmu nupat runāt Pasaules zinātnes kongresā Budapeštā, 150 pasaules valstu un 50 starptautisko zinātnes organizāciju auditorijā.