Kas mūs vieno, kas mūs šķir

Prof. Jānis Stradiņš

Par Baltijas valstīm un to kopā sadotām rokām vakar un šodien

Turpinājums no 1.lpp.

Kaut arī zinātnes finansējums mūsu valstīs ir visai skops, trīs zinātņu akadēmijas risina trīs lielas kopējas pētniecības programmas — par Baltijas valstu enerģētiku, par Baltijas jūras ekosistēmu un par Baltijas studijām humanitārajās un sociālajās zinātnēs (t.s. Baltonika). Pētniecību finansē katra valsts atsevišķi, taču kolēģi nāk kopā, apspriež rezultātus, rīko konferences. Nesen šīm programmām pievienojās vēl viena — par Baltijas iedzīvotāju bioloģisko un etnisko vēsturi. Ar gēnu analīzi pētī gan mūsdienu cilvēkus, gan arheoloģisko izrakumu skeletus, noskaidro, kādas tautības, rases ir mitušas Baltijas telpā, kāda ir latviešu izcelsme. Argumentus gūst hipotēze, ka somugriskais, protofiniskais elements ir lielāks, nekā domāja līdz šim. Esam ne tikai brāļu tauta lietuvjiem, asinsradinieki, bet arī gēnu radinieki igauņiem un somiem. Un vai tad gūt jaunus gēnu radiniekus nav patīkami?

Igauņi un somi aktīvi iesaistījušies arī Latvijas lībiešu valodas, kultūras un etnogrāfijas pētījumos. Kopīgi projekti ir arī dabaszinātnēs — Eiropas programmās esam ne tikai sāncenši, bet arī partneri. Mūsu akadēmijas nupat noslēgušas sadarbības līgumu ar AABS — Baltijas studiju veicināšanas apvienību Amerikā, kur jau 30 gadus veiksmīgi sadarbojušies mūsu triju nāciju emigrācijas pārstāvji līdz ar ārzemniekiem, kam ir interese par Baltiju.

Pacilāti, saturīgi un skaisti maijā noritēja Sēlijas pirmais kongress Aknīstē un Viesītē, ko organizēja mūsu Zinātņu akadēmija kopā ar pašvaldībām, piedaloties lietuvju kultūras cilvēkiem un zinātniekiem. Tie bija neaizmirstami mirkļi — mazā Aknīste bija karogota, atskaņoja Latvijas un Lietuvas himnas.

Vēl senāka tradīcija ir Baltijas zinātņu vēstures konferences, kuras notiek kopš 1958.gada, saieti, kas padomju laikā īstenoja pasīvo pretestību režīmam, uzturēja mūsu tautu nacionālās identitātes un Baltijas vienotības ideju. 18.konference Rīgā "Par zinātni lielvalstī un mazā valstī" pulcēja ap 500 interesentu, 19.konference šogad Viļņā un Kauņā sprieda par norisēm augstākajā izglītībā un zinātnē Baltijā 20.gadsimtā, par informācijas sabiedrības veidošanu; lietuvju komponists Giedrus Kuprevičus tajā atskaņoja īpatnēju elektronisku mūziku informācijas sabiedrībai, ar vaļa radītiem jūras šļakatu trokšņiem.

Šo labo, kopīgo pasākumu uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt — par Baltijas asamblejas balvām literatūrā, mākslā un zinātnē (pieminot arī mūsu laureātus — profesoru Andri Cauni un Jāni Krastiņu, mūsu ZA goda locekļus Uldi Bērziņu un Pēteri Vasku, "Kremerata — Baltica"), kas tapušas pēc Latvijas ierosmes, par Zviedrijas īpašo uzdevumu vēstnieka prof. Andreasa Adāla rosināto un zviedru fondu subsidēto programmu sociālo norišu izpētei Baltijas valstīs, par projektu "Trīs zvaigznes un trīs kroņi" un vēl, un vēl. Taču vienu lietu minēšu gan īpaši. Prese, televīzija un radio plaši un nīgri izklāsta negatīvo. Runā par olām, cūkgaļu, robežām, reņģēm, tirgus konkurenci, apspļauda kaimiņus, bet par pozitīvo informē visai skopi. Bet tas taču ir nesalīdzināmi svarīgāk! Negribētu tēlot "runci Leopoldu", kas liekulīgi aicina visus draudzīgi sadzīvot, taču esmu absolūti pārliecināts, ka kopīgā un pozitīvā mums ir daudz vairāk nekā negatīvā. Iedrīkstos to sacīt, jo esmu ne vien Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas Zinātņu akadēmijas loceklis un augstu vērtēju kaimiņu kolēģu uzticību. Domāju, ka ziemeļos un dienvidos mums ir īsti draugi, kas grūtā brīdī nepievils. Mēs atrodamies centrā — Latvija. Mūsu misija ir īpaša — vienot, nešķelt. Bez Latvijas nevar būt Baltijas dzīvās ķēdes.

Septembrī esam nodomājuši atjaunot pirmskara tradīciju — Baltijas intelektuālās sadarbības konferences. Tādas tikušas rīkotas kopš 1935.gada — pamīšus Kauņā, Tartu, Helsinkos un Rīgā. Sestajam kongresam līdz ar "Baltijas nedēļu" bija jāsākas 1940.gada 15.jūnijā Tallinā. Kāpēc tā toreiz nenotika, Molotova—Ribentropa un Baltijas aneksijas bēdīgajā atceres dienā ir noprotams īpaši skaudri. Nu šī konference iecerēta 17.— 18.septembrī Rīgā, Reiterna namā, piedaloties Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Vācijas zinātniekiem Baltijas valstu zinātņu akadēmiju un Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas (Vīnē) paspārnē. Gribam uzturēt dzīvu "Baltijas intelektuālās antantes" ideju, " Via Baltica" ideju, ar laiku paplašinot to par Baltijas jūras valstu reģiona intelektuālo forumu, piesaistot Ziemeļvāciju, Poliju un Pēterburgu. Baltijas jūra ir īstenā, varbūt vienīgā Eiropas vidusjūra, ar 60 —80 miljoniem iedzīvotāju. Esmu pārliecināts, ka arī trīs mazās Baltijas valstis būs cienīgas šī reģiona un jaunās Eiropas dalībvalstis.

Bez Baltijas vienības idejas gribam rosināt arī intelektuālo, gara vērtību aizstāvību Baltijā, raisīt saprātīgu dialogu starp inteliģenci, varas nesējiem, preses pārstāvjiem, nu jau ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā. Mums nav vajadzīgas trīs "muļķu zemes" Eiropā. Gara vērtību ceļš saistībā ar saimniecisko pacēlumu būtu īstais Baltijas ceļš uz jauno, vienoto Eiropu, arī ceļš uz labāku Latviju, labāku Lietuvu, labāku Igauniju. Baltija nav Balkāni, mēs joprojām esam sadevušies rokās, un lai šī dzīvā draudzīgās solidaritātes ķēde ieved mūs nākamajā gadu tūkstotī.

Un, atbildot uz jautājumu — vai šī ir sēru vai svētku diena —, sacīsim: tie ir mūsu gara svētki, mūsu spēka svētki. Mēs izturējām, mēs izdzīvojām, trīs baltiešu tautas, trīs mazas eiropiešu tautas. Mēs būsim un paliksim, visi trīs un vienots veselums Baltijā.