Paužot savu viedokli par situāciju valstī

To, ka kaut kas lietas labā jādara, vismaz vārdos apliecina ikviens. Gan ja mēs runājam par politiķiem un politiskajiem spēkiem, gan ja domājam par ikvienu cilvēku kā mūsu valsts sabiedrības locekli. Tikai viedokļi par to, kas tad īsti jādara, dalās... Un atkal jāsaka – gan politisko spēku vidū, gan pašā sabiedrībā. Sākot no radikālajiem “graut un triekt” piekritējiem un beidzot ar visnotaļ samiernieciskajiem “puiši, dzīvosim draudzīgi”… Bet jādara kaut kas noteikti ir.

Pēdējā laikā centrālais termins publiskajā telpā ir “izlīgums”. Izlīguma valdība, izlīguma politika, izlīguma kontroles komisija un dažādas citas variācijas par šo vārdu. Teorētiski ar izlīguma valdību mēs varētu saprast teju vai visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku apvienoto valdību – tā teikt, lai par notiekošo un par smagajiem lēmumiem atbildētu visi politiskie spēki, kuriem šobrīd ir iepriekšējās vēlēšanās dotais tautas mandāts. Taču tas ir tikai teorētiski. Jo vārdos tik bieži piesauktā izlīguma valdība, šķiet, katrai no Saeimas koalīcijas vai opozīcijas partijām vismaz šobrīd asociējas ar kaut ko citu. Vieni negrib otrus, tie savukārt nevar nekādā gadījumā vienoties ar trešajiem, bet ceturtajiem atkal noteikumi tādi, kuri pēc būtības nav izpildāmi nevienam. Piektajiem vispār viss vienalga – galvenais ir kliegt, ka viss ir slikti, bet izlīgums panākams vien Vecrīgā ar akmeni rokās.

Protams, 19.janvārī pie Valsts prezidenta panāktā principiālā vienošanās par valdības koalīcijas paplašināšanu arī ar citiem Saeimā pārstāvētiem spēkiem (vai varbūt jaunas “izlīguma” valdības veidošana – kā nu kuram šo procesu ērtāk un patīkamāk saukt), lai kopīgi ķertos pie krīzes pārvarēšanas, ir ļoti apsveicama. Par to jau esam runājuši sen. Cita lieta par pēdējo nedēļu centrālo jautājumu: ko darīt ar šo Saeimu? Jau esmu teicis un uzsvēršu savu viedokli vēlreiz – esmu pilnīgi pārliecināts, ka šobrīd rosināt Saeimas atlaišanas procesu ir vienkārši bezatbildīgi, turklāt tas maksā miljonus. Piecus mēnešus atstāt valsti bez darbotiesspējīga parlamenta un rīcībspējīgas valdības, turklāt automātiski nonākt priekšvēlēšanu situācijā brīdī, kad būs jāpieņem nopietni, nepopulāri un smagi lēmumi – tas nozīmē rīkoties, maigi sakot, netālredzīgi.

Turklāt uzdosim taču katrs sev jautājumu: ko mēs iegūsim no šīs politiskās krīzes valstī? Kāds būs reālais labums valstij un katram iedzīvotājam? Šobrīd galvenais ir apvienot spēkus, lai realizētu ekonomikas stabilizācijas plānu, realizētu normālu sadarbību ar mūsu starptautiskajiem partneriem un finanšu organizācijām, apturētu ekonomisko lejupslīdi. Un, gribu teikt, nav pat tik svarīgi, vai valdības vadītājs būs līdzšinējais premjers Ivars Godmanis, vai arī iespējamajai jaunajai valdībai premjers būs cits. Valdībai ir jābūt rīcībspējīgai, valdībai jābūt stingrai un jāspēj domāt ilgtermiņā, nevis tikai dažas dienas uz priekšu. Jo vairāk tāpēc, ka šobrīd vienīgie, kas mums spēj palīdzēt, esam mēs paši (īpaši jau tāpēc, ka šobrīd grūtībās nonākušas pat vispārtikušākās valstis, par mūsu kaimiņiem nemaz nerunājot).

Tiktāl par teoriju. Jo šo teoriju jau it kā saprot visi – jā, mums jādomā uz priekšu, mums jārīkojas, jāvienojas kopīgam darbam. Ar praksi gan pagaidām bēdīgāk. Taču es esmu optimists – varbūt aiz politiskās retorikas tumšā tuneļa tomēr ir saskatāms gaismas stariņš? Katrā ziņā jau tuvāko dienu iespējamās publiskās un politiskās diskusijas parādīs, cik gatavi esam kādam saprātīgam risinājumam un dialogam. Turklāt dialogam pie viena galda, nevis Vecrīgas ieliņās, kur konfrontējošās puses atdala policistu ķēdes, bet argumentu vietā ir lidojoši bruģakmeņi.

2009.21.01