Frakciju viedokļi pēc 2009. gada 15. janvāra sēdes

B.Rivža
(ZZS frakcija):

Pirmā darba nedēļa Saeimā pēc Ziemassvētku brīvlaika ir bijusi emocionālas spriedzes pilna, un Zaļo un zemnieku frakcija, izvērtējot šīsnedēļas notikumus un arī šodienas sēdi, varētu minētu šādas tās galvenās atziņas.

Pirmais ir tas, ka Zaļo un Zemnieku savienība, protams, atbalsta cilvēku tiesības izteikt savu viedokli un respektē arī tās prasības, kas ir saistītas ar saņemto ārzemju kredītlīdzekļu caurspīdīguma nodrošināšanu, mazās uzņēmējdarbības atbalstu, lauku problēmas un arī par pensiju indeksāciju.

Un es attiecībā uz šo pēdējo punktu gribu teikt, ka mēs stingri iestāsimies par pensiju indeksāciju šajā gadā, kam tātad būtu jānotiek aprīlī, un mēs šo prasību uzturēsim. Tāpat arī attiecībā gan par finanšu līdzekļu caurspīdīguma nodrošināšanu un tiešām virzīšanu tiem mērķiem, kam ir paredzēts, – gan Eiropas fonda priekšfinansējumam, gan uzņēmējdarbības atbalstam.

Tas būtu attiecībā par to konstruktīvo pusi.

Bet attiecībā par vakara notikumiem un grautiņiem. Te mēs esam ļoti nobažījušies, un te ir gan jādomā šādu lielu pasākumu organizatoriem, vai vakars ir tas labākais laiks, vai tā tomēr nav sestdiena, kur var katrs cilvēks atbraukt un dienas laikā savus viedokļus izteikt un būt uzklausīts.

Un otrs jautājums – tas ir jaunatnes vērtībmērs. Vai tomēr mēs arī mūsu audzināšanas procesā neesam zaudējuši tās vērtības, kuras mēs vienmēr esam uzsvēruši, ka jautājumus var risināt konstruktīvi dialoga ceļā? Par to mums arī ir kopīgi jādiskutē.

Šodienas sēdē es īpaši gribētu atzīmēt to, ka Zaļie un Zemnieki atbalstīja likumprojekta “Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā” nodošanu komisijai. Un šeit balsojumā mēs redzam, ka tie viedokļi dalījās, bet mēs uzskatām, ka tiešām šeit ir vajadzīgi grozījumi – gan tas ir jautājums par lokomotīvēm, kas ir izskanējis arī sabiedrībā, un par to, vai tas ir pareizi, ja mums visos apgabalos ir priekšgalā vienas un tās pašas personas un tas neļauj cilvēkiem, kas ir reģionā, būt vairāk pārstāvētiem. Un tāpat arī par to… nu, piemēram, vai ir pareizi arī mainīt partiju viena sasaukuma laikā? Tas arī ir jautājums, ko, es domāju, sabiedrība neizprot, un to varēja just arī pēc tām uzstāšanām. Un te ir arī vairāki citi jautājumi, un tas varbūt arī ir sākums diskusijai, vai mums vispār nevajag mainīt šo modeli arī Saeimas vēlēšanām. Vai tas ir tas pareizais? Jo mēs redzam, ka mūsu kaimiņvalstī, tepat Lietuvā, ir cits modelis.

Nu un tāpēc tas ir ļoti būtisks jautājums. Šodien tika divi tādi likumi pieņemti jau trešajā lasījumā, tas ir, par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiroparlamenta vēlēšanām un arī par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām, kas katrā ziņā ir ļoti būtiski, jo pavisam drīz jau ir 6.jūnijs, un mēs zinām, ka jau martā tiks nodoti saraksti, un ļoti svarīgi ir, kāda šī kārtība būs… Tā ka es domāju, ka ir pēdējais brīdis arī šos likumus pieņemt.

Nu jāsaka, ka gads ir sācies, un tas ir grūts mums visiem. Un šādā situācijā es domāju, ka mums ir ļoti svarīgi ne tikai redzēt tās problēmas, kas mums ir, un es domāju, ka daudz kas tiks sakārtots un gan Saeima strādās, gan valdība strādās un sakārtos… Jo katrs gads, it sevišķi vēl pieņemot gada beigās tik būtiskus noteikumus un saņemot arī uzstādījumus… tai gada sākumā var būt arī dažādi pārpratumi, bet es gribētu teikt tā, ka, kopīgi strādājot, mēs varam atrisināt tos uzstādījumus un tos izaicinājumus, kas mums ir. Un es gribētu arī vēlēt ne tikai saskatīt to slikto, bet mēģināt saskatīt to labo, un tādējādi motivēt un palīdzēt arī viens otram.

I.Čepāne
(partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcija):

Par 13.janvāra sapulci Doma laukumā. “Pilsoniskā Savienība” neatbalsta vardarbību. Iespējams, ka nebija izvēlēts arī labākais laiks un vieta, taču vienlaikus mēs uzskatām, ka valdība un Saeimas pozīcija to ir izprovocējusi. Es minēšu tikai trīs piemērus.

Pirmais. Destruktīvi darbojoties pret solītajiem grozījumiem Satversmē, kas paredzētu tautas tiesības atlaist Saeimu.

Otrais. Neveicot absolūti nekādus pasākumus, lai beidzot likvidētu pie varas esošo partiju barošanos no valsts un pašvaldību uzņēmumu padomju un valžu silēm.

Un trešais. Nespējot sabiedrībai paskaidrot notikumus ap “Parex banku” un rīcību sakarā ar miljardiem vērto kredītu no Starptautiskā valūtas fonda, Eiropas Savienības un ārvalstīm.

Es uzbrukumu Saeimas namam redzēju pati savām acīm un publiski varu apliecināt, ka nekārtības pie Saeimas notika vismaz 30 minūtes, pirms ieradās pirmie policisti. Sākotnēji tik tiešam tas bija tīri nevainīgi, mētājoties ar āboliem, ar sniega pikām, ar olām, pēc tam parādījās acīmredzot cilvēki, kuri bija, iespējams, jau iepriekš šo darbību izprovocējuši. Ja mēs skatāmies, kā tiek sargāti, piemēram, 16.marta notikumi, kā tiek sargātas tantiņas uz kruķiem pie Saeimas vai arī ka pie Saeimas atnāk kādi protestētāji, ka policija ir… nevaram mēs saskaitīt, tad šeit, pie Saeimas nama, pēc pusstundas tikai ieradās šī te policija un pie tam nepietiekamā, manuprāt, skaitā. Un es domāju, ka arī valdošajai koalīcijai un valdībai ir jāsaprot, ka šeit nav tikai viens vainīgais. Rivžas kundze teica pilnīgi pareizi, ka jābūt dialogam, bet, ja pat latvisku partiju starpā var būt tikai monologs un visa faktiski normatīvo aktu grozījumu un arī jaunu normatīvo aktu pieņemšana notiek tikai ar pārspēku balsošanas šajā mašīnā, tad katrā ziņā, es domāju, ka tas tā turpmāk nevar turpināties.

Otrs, par ko es gribu runāt. “Pilsoniskās Savienības” frakcija ļoti augsti ir novērtējusi Valsts prezidenta viedokli par nepieciešamību pēc grozījumiem Satversmē, pēc jauna Vēlēšanu likuma un par kompetentu valdību. No konstitucionālo tiesību viedokļa, es gribu teikt, ka prezidentam ir tiesības atlaist Saeimu šodien, rīt vai 31.martā, vai arī 1.aprīlī. Satversmē nav nostiprināti priekšnoteikumi, kad prezidents to var darīt. Un, ņemot vērā to, ka pēc tam par Saeimas atlaišanu ir jālemj tautai, prezidenta izteiktie argumenti pilnībā atbilst Satversmei. Un vēl, mazlietiņ jau šim jautājuma pieskārās Rivžas kundze, mēs esam gandarīti, ka tika aktualizēti grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Neskatoties uz Tautas partijas noraidošo attieksmi pret šo, mēs panācām, ka komisijai – Juridiskajai komisijai – tiek nodots grozījums, kas paredz, ka vienu un to pašu kandidātu var pieteikt tikai viena nosaukuma kandidātu sarakstā vienā vēlēšanu apgabalā. Ja kāds kandidāts pieteikts dažādu nosaukumu kandidātu sarakstos vai vairākos vēlēšanu apgabalos, viņa kandidatūra svītrojama visos kandidātu sarakstos. Protams, ka šāda iniciatīva savulaik jau bija no “Jaunā laika”, bet, pateicoties Juridiskās komisijas destruktīvai vadībai, es nezinu, kur šis priekšlikums glabājās – atvilktnē vai kaut kur plauktā. Beidzot tas ir aktualizēts, un es esmu gandarīta arī par atsevišķiem cilvēkiem no opozīcijas, kas ir uzsākuši dialogu šajā jomā, nevis nepārtraukti tikai monologu.

J.Pliners
(PCTVL frakcija):

Aizvakar mēs uzmodāmies – diemžēl tā ir liela traģēdija – bet citā valstī. Jūs atceraties, pie tā faktiski mēs gājām ilgus gadus. Tūlīt pēc neatkarības, valsts neatkarības, atjaunošanas mūsu gudrinieki – valdošās partijas – sadalīja tautu, Latvijas tautu, uz titulnāciju un cittautiešiem, uz pilsoņiem un nepilsoņiem, un turpmāk rīkojās visus šos gadus pēc seno romiešu principa “Skaldi un valdi”. Diemžēl, kas no tā izauga beigu beigās, mēs visi redzam. Diemžēl valstī ir bankrots, mēs esam aizņēmušies 7,5 miljardus eiro. Arī šodien precīzi nav zināms, kā mēs izlietosim šos līdzekļus, kurš kontrolēs tos un no kā mēs – mūsu bērni, mūsu mazbērni – šos miljardus atdos.

Skaidrs, ka demokrātijas apstākļos visiem ir tiesības uz protestiem, gājieniem, mītiņiem, piketiem. Kas notika aizvakar? Diemžēl, ja pirmā daļa bija līdzīga dziesmotajai revolūcijai, tad otrā daļa – tas ir tīrs vandālisms. Ar tādām metodēm rīkoties nedrīkst. Diemžēl organizatori nepietiekami rūpējās – neparūpējās faktiski – par kārtību. Vai bija policija, no vienas puses, savu uzdevumu augstumos? No vienas puses – cepuri nost! –, viņi stāvēja kā mūris, no otras puses, kaut kas atkal nebija precīzi organizēts, ja ir cietušie. Bet tā vai šitā, ir apcietinātie vai aizturētie, ir cietušie. Paldies Dievam, ka nebija nāves gadījumu, bet tomēr tas viss ir traģēdija.

Mēs uzskatām, ka kardināli jāmaina valdošo partiju attieksme pret tautu, pret ekonomiku. Mums faktiski tādas ekonomikas nav, sen ir iznīcināta gan rūpniecība, gan lauksaimniecība, neapmierināti ir kā uzņēmēji, tā skolotāji, mediķi, strādnieki. Tā vairs dzīvot nedrīkst!

Šodien mēs esam oficiāli vērsušies pie prezidenta kunga – Saeima jāatlaiž nekavējoties. Šodien vairs ar likumu tautu nomierināt nevar, to varēja izdarīt pirms trim mēnešiem, pirms pusgada. Ir jāatkāpjas valdībai vai jāatlaiž Saeima. Un ne kaut kad, ar 31.martu, jāsāk kārtot šis jautājums. Nu tad labākajā gadījumā reāli atlaist Saeimu varēs tikai rudenī. Vai ir vērts? Tur jau palika tikai nepilns gads līdz nākošajām vēlēšanām. Prezidentam ir tiesības to izdarīt vai sākt šo procedūru tūlīt. Citādi laikam nekas mūsu valstī nemainīsies.

Es jums novēlu izturību, mieru, vēsu prātu un cerības – cerības, ka tomēr mūsu valsts, ja šodien slimo, tad izveseļosies un ar laiku visi mēs šeit dzīvosim cienīgi.

S.Āboltiņa
(frakcija “Jaunais laiks”):

Protams, šīsnedēļas svarīgākais notikums ir 13.janvāra notikumi. Es gribētu tos nodalīt divās daļās un pirmām kārtām pateikt paldies ikvienam, kurš bija Doma laukumā, lai apliecinātu to, ka viņu neapmierina tas, kas notiek šajā valstī, – vai tas ir attiecībā uz ekonomiskajiem jautājumiem vai attiecībā uz tiesiskajiem jautājumiem. Cilvēki bija atnākuši demonstrēt to, ka viņus neapmierina tas, kas notiek mūsu valstī, kādā veidā cilvēki, kuriem likumīgi ir uzticēta vara, kādā veidā šī vara tiek realizēta. Viņus neapmierina tas, ka Šlesera šofera dēls saņem milzīgu atalgojumu tajā brīdī, kas visai valstij liek savilkt jostas, kad kultūras ministre slēdz neapdomīgus līgumus par 6 miljoniem, par kuriem, izrādās, nezina ne prezidents, ne premjers. Bet cilvēki tajā pašā brīdī nezina, kā samaksāt savus dzīvokļa rēķinus, apkures rēķinus un visu pārējo.

Otrs, protams, ir tas, kas notika pēc organizētā pasākuma Doma laukumā. Bet tas ir tas, ka izmisumā novesti cilvēki vienkārši devās uz Saeimu izpaust savas emocijas. Tas nav attaisnojams. Bet varas visatļautība noveda pie visatļautības ielās. Es vēlreiz uzskatu, ka tiem, kas ir pie varas, ikvienam politiķim šeit, Saeimā, arī man tajā skaitā, ir jādomā par to, ka tādi gadījumi nedrīkst atjaunoties un atkārtoties.

“Jaunais laiks” ir jau labu laiku iestājies par to, ka vienīgais ir šīs Saeimas atlaišana un jaunas vēlēšanas. Un nevajag aizbildināties vai ar haosu, vai ar to, ka nekas labāks nebūs. Būs savādāk. Būs noteikti savādāk! Tiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jāmainās. Tas noteikti nenotiks.

Otrs mūsu piedāvājums ir nacionālās vienotības valdība. Ka tomēr šajā namā sēdošie politiķi, šo partiju pārstāvji, izņemot visekstrēmākos, apsēstos pie viena galda un mēģinātu atrast risinājumu – runāt tikai par tām lietām, kas ir svarīgas šodien sabiedrībai, kā izkļūt no ekonomiskās krīzes, kā izkļūt no politiskās krīzes. Arī šis ierosinājums ir izskanējis. Paldies, to ir sadzirdējis prezidents, bet nekas neliecina šajā Saeimas ēkā, ka mēs būtu sadzirdēti.

Mēs kā opozīcijas partijas aicinājām 13.janvāra naktī savus opozīcijas partnerus sēsties pie viena galda un domāt par ēnu kabinetu. Tūlīt pēc šīs sarunas mēs tiksimies un mēģināsim vienoties par to, lai piedāvātu savus konstruktīvos piedāvājumus tam, kā izvest valsti no krīzes. Ir jābūt šim optimismam. Mēs dzīvojam šajā valstī, mēs nedrīkstam šajos savstarpējos strīdos, šajā varas atsvešinātībā no tautas pazaudēt svarīgāko, kas mums ir, – savu valsti.

Es priecājos, ka prezidents ir vienīgais no pie varas esošajiem politiķiem, kurš saprata, ka no politiķiem ir vajadzīga kāda atbildes reakcija uz to, kas notika 13.janvārī. Un tieši tāpēc viņš vakar paziņoja šo ultimātu parlamentam. Var kritizēt valdošās varas politiķi, vai viņš to drīkst, vai viņš to nedrīkst. Prezidents ir šīs valsts sastāvdaļa, un viņam ir tiesības savu viedokli paust. Protams, parlaments var izpildīt vai neizpildīt šo ultimātu, bet šī latiņa tagad ir nosprausta, starta karodziņš ir pacelts, un tas ir 31.marts. Vai nu politiķi ieklausīsies, vai prezidentam būs savs ultimāts jāīsteno. Gribētu cerēt, ka ieklausīsies.

Kā svarīgs solis un viena no tām lietām, ko arī prezidents pieminēja, ir Grozījumi Saeimas vēlēšanu likumā. Es priecājos, ka šodien tie tika atbalstīti no Saeimas vairākuma. Tātad tajā gadījumā, ja tie nākamnedēļ nonāks Juridiskajā komisijā, kur “Jaunais laiks” jau ir iesniedzis gandrīz gadu, tātad arī tur šie grozījumi gūs atbalstu. Tātad vismaz viens maziņš solītis sabiedrības virzienā tā, ka sabiedrība ir sadzirdēta, tiktu sperts.

Katrā ziņā es uzskatu, patiešām, es novēlu optimismu un cerības izdzīvot, un uz to, ka ir svarīgākas lietas gan ikvienam, kas bija Doma laukumā, gan ikvienam, kas bija domās tur, un arī vēlreiz pateikt paldies policistiem. Arī es biju aculieciniece un redzēju tos cilvēkus, kas strādāja, kas mēģināja šo kārtību ieviest. Man bija pilnīga pārliecība, ka viņiem trūkst vadības vai viņiem ir doti nepareizie rīkojumi. Cilvēkiem, kas pašaizliedzīgi strādāja, pret cilvēkiem, kas bija zaudējuši sajēgu un meta ar akmeņiem pa dzīviem cilvēkiem, šie cilvēki strādāja profesionāli, cik viņi varēja. Viņiem tiek samazinātas algas, tiek draudēts ar atlaišanu, bet viņi tur bija, cik viņu bija, un darīja, ko varēja.

Tā ka paldies. Un atcerēsimies, ka svarīgākais ir saglabāt vienotību, ticību un savu valsti.

J.Dobelis
(TB/LNNK frakcija):

Vispirms gribētu atgādināt, ka ir vērts ieskatīties cilvēku attieksmē pret kādu citu vienā laika posmā un otrā. Savā laikā visus tos, kas atbalstīja prezidenta kandidātu Zatlera kungu, saukāja par ienaidniekiem un dažādos citos “mīļos” vārdos. Tagad tie paši – gan žurnālisti, gan arī daudzi gan deputāti, sabiedrības pārstāvji – nezin kāpēc ir konstatējuši, ka prezidents ir labs cilvēks, un tikai manipulē visu laiku ar viņa vārdu. Diemžēl bēdīgs fakts.

Ja ir vēlēšanās atrast savstarpēju sapratni, tad jābūt arī savstarpējām pārrunām, nevis viena veida domājošie pulcēsies kaut kur un kritizēs cita veida domājošos, tiem nedodot iespēju turpat publiski atbildēt. Tā ir gļēva rīcība – neuzaicināt citādi domājošos un nemēģinot atrast kopīgu sarunu.

Tagad tas viss, kas ir noticis, ir atkal kārtējo reizi iedrošinājis PCTVL politiķus, un ne jau velti viņi šodien piedāvāja kārtējos grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, izņemot ārā 101.pantā visu to, kas attiecas uz Latvijas Republikas pilsoņiem. Tā bija apzināta rīcība, mēģinājums kaut kādā veidā šeit kaut ko panākt.

Acīmredzot viņi ir arī sapratuši, ka tagad ir ļoti vienkāršota arī Saeimas atlaišanas procedūra. Paņem rokā akmeni, izdauzi pāris Saeimas logus, apzodz, aplaupi dažus veikalus, kas atrodas Saeimas tuvumā, un tas tiks uzskatīts kā neapmierinātās tautas viedoklis. Ļoti savādi! Man kāds nepatīk, es eju pie viņa un situ viņam ārā logus, un demonstrēju savu neapmierinātību. Ar tādiem paņēmieniem ietekmēt kārtīgu cilvēku nevar un nevarēs. Tas pats attiecas uz jebkuriem ultimātiem. Ja mēs sāksim viens ar otru runāt ar ultimātu palīdzību, tad rezultāti nebūs galīgi nekādi un cietīs Latvijas valsts. Līdz ar to es esmu personīgi par jebkurām sarunām ar jebkuru cilvēku, ja viņš ir spējīgs mierīgi runāt un arī ieklausīties tajā, ko saka otrs runātājs. Un tad varbūt var notikt kaut kāda savstarpēja saruna.

Līdz ar to, ja ir runa par to, kā tālāk attīstīties valstij, tad pirmais un galvenais ir nenākt pie otra ar draudiem, nenākt pie otra ar argumentiem un pēc tam priecāties, ka otrs tur bailēs dreb jeb nezin kā. Runa ir tikai viena – sarunas un, protams, zināmi sarunu rezultāti. Tāpēc es arī atbalstu tādu lietu kā “ēnu kabineta” izveidošanu. Lai tad tur nāk cilvēki un profesionāli pierāda, vai viņi kaut ko saprot vispār no lietām, vai nesaprot.

Jebkurā gadījumā mūsu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir visas Saeimas strādājusi. Strādājusi, protams, neslēpšu, pirmkārt, latviešu tautas interesēs. Un, ja kādam ir interese par to, ko mēs esam izdarījuši šajos daudzajos gados, mēs esam gatavi publiski par to sniegt atskaiti, ieskaitot pēdējās, 9.Saeimas, vēlēšanas, kur mūsu priekšvēlēšanu programmā viss bija paredzēts tas, kas varētu valstī notikt. Nezinu tikai, cik cilvēku šo programmu toreiz izlasīja.

D.Turlais
(LPP/LC frakcija):

Jaunais 2009.gads ir sācies. Sācies droši vien ar atmiņā paliekošām lietām un notikumiem. Es domāju, ka gan masu mediji, gan varas, gan arī tie, kam nav varas, cilvēki šī gada sākumā ir jau tik daudz sarunājuši briesmu stāstus un draudus, ka dažam labam varbūt ar bažām jādomā, kā nodzīvot līdz šī gada beigām. Un tā nu ir noticis, ka esošajai varai ir jārisina tās problēmas, kas ir krājušās jau visus faktiski mūsu valsts neatkarības gadus.

Es vienmēr, runājot par varu, to nesaraujami saistu ar atbildību. Šobrīd mēs esam pelnījuši un saņemam to rezultātu, ka visus neatkarības gadus esam dzīvojuši uz parāda. Vēl nevienu gadu mums nav bijis bezdeficīta budžets. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs visu laiku esam tērējuši vairāk nekā pelnām.

Es domāju, ka jebkurš strādājošs cilvēks, ģimenes cilvēks, vai arī ne ģimenē, ļoti labi saprot, ka agri vai vēlu, ilgi aizņemoties un neatdodot, smaga situācija, kritiska situācija iestāsies neizbēgami. Un tāda šobrīd pie mums ir iestājusies, jo mūsu parādu nasta ir daudz lielāka par visu to budžetu, ko mēs gadā pelnām. Un šobrīd valdībai, šai valdībai, ir jāpieņem lēmumi, kas, protams, nav patīkami, nav populāri. Bet tie ir neizbēgami, un tas ir neizbēgami jebkurai valdībai, kas negrib mūsu valsti iedzīt vēl dziļākā postā: panākt to, ka mēs tērējam tikai tik, cik pelnām. Un tā tas ir. Es arī, protams, nebūt negribu apstrīdēt prezidenta tiesības atlaist Saeimu, gan arī to, ka tautai varētu būt tādas tiesība vēl papildus, jo tautai ir tiesības, jo vēlēšanas jau ir tiesības ievēlēt tādu varu, kādu tauta vēlas. Tikai atkal nesaraujami šīs iespējas ir jāsasaista ar atbildību.

Mūsu Valsts prezidentam droši vien nav laika izlasīt Satversmi, kaut gan viņš zvēr uz Satversmes, bet, ja viņš to izlasītu, tad redzētu, ka tur ir ierakstīts, ka Valsts prezidents nenes politisku atbildību par saviem lēmumiem. Izņēmumi ir divi: tad, kad viņš izvirza valdības vadītāja kandidātu, un tad, kad viņš atlaiž Saeimu, tad ir viņa atbildība. Un, ja viņš to vēlas izdarīt, tur nav vajadzīgi ultimāti. Viņam ir Satversmes tiesības atlaist Saeimu un uzņemties atbildību par to, kādi lēmumi un kādā veidā valsts tiek izvesta no krīzes.

Es neesmu dzirdējis nevienu vārdu, nevienu mājienu par to, ka prezidentam ir šāda programma. Bet Satversme paredz: ja viņš atlaiž Saeimu, tad dienas kārtību un izskatāmos jautājumus nosaka prezidents. Tātad viņam jāpieņem tie lēmumi, jāpiedāvā tie risinājumi, kas valsti izved no krīzes, un jāuzņemas arī atbildība par šo lēmumu sekām. Protams, visērtāk ir izmantot šo politiskās bezatbildības situāciju un kritizēt Godmani un viņa valdību, kas ir spiests un neizbēgami viņam ir jāuzņemas līdera loma, un viņš to dara, tā kā to pēc labākās sirdsapziņas viņš ir spējīgs izdarīt, un prezidents no malas bezatbildīgi to kritizē. Ir iespējams pamainīt šo situāciju, un neviens te nevar, nav pat runa par to, ka pretoties šādam lēmumam. Tas ir iespējams, bet tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks apzinās arī atbildību, kas seko jebkuram lēmumam.

Šobrīd diemžēl šie paziņojumi, kas skan no prezidenta mutes, atgādina tādu bērneļu spēlēšanos īsās biksītēs smilšu kastē, kuri, protams, ir emocionāli, jautri vai nikni, bet kuriem nav nekādas saprašanas par to, kādas sekas ir viņu spēlītēm.

Es aicinātu uz to, ka šī vairs nav katra indivīda problēma, šī nav kādas katras konkrētas ģimenes vai uzņēmuma problēma. Šobrīd tik tiešām runa ir par mūsu valsts likteni. Tādēļ emocijas būtu jānoliek otrajā plauktiņā, bet pirmajā vietā – pragmatisms un atbildība. Un es domāju, ka krīze ir tieši tas brīdis, kad reāli ir iespēja un faktiski ir piespiedu situācija, kad cilvēki parāda, kas ir kas. Kas ir reāls līderis, kam ir spējas darīt un panākt rezultātu un kas tikai ir… tad, kad viss ir labi, skaisti runāt un tad, kad ir jārīkojas, tad gatavs laisties krūmos.

Patiesībā šī situācija ir diezgan skaidra un saprotama tad, ja mēs to gribam saprast un apzināties. Ja mēs esam tikai patērētāju sabiedrība, kura grib tērēt un nedomāt par to, kurš pelna un cik pelna, tad tā arī ir mūsu izvēle un tas ir mūsu liktenis. Bet tad mēs varam sūdzēties tikai paši par sevi.

Es esmu pārliecināts, ka mūsu sabiedrībā un tautā nav tikai tie, kas ir gatavi kaut ko sist, laupīt, dauzīt, bet arī tie, kas ir noskaņoti radoši, aktīvi, un tie, kam ir gan spējas, gan zināšanas, gan mugurkauls panākt efektīvu mūsu ekonomikas un mūsu saimnieciskās dzīves aktivizāciju. Un viņi šajos apstākļos noteikti parādīs sevi. Mūsu uzdevums, es domāju, tiem, kuri šodien ir politikā, ir maksimāli darīt visu, lai šie spējīgie cilvēki sevi parādītu, lai viņi nāktu un būtu spējīgi rīkoties mūsu valsts labā.

Saeimas preses dienests