Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Gaidis Bērziņš. Sanācijas iespējas tiesiskais regulējums 

Sanācija ir uzskatāma par veidu un iespēju, kas maksātnespējas procesā nonākušajam parādniekam ļauj izvairīties no bankrota un atjaunot maksātspēju. Atbilstoši publiski pieejamai informācijai laika posmā no 1991.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 30.decembrim Latvijā tika pabeigti četrpadsmit sanācijas procesi.

Pašlaik maksātnespējas lietu skaits ir strauji pieaudzis, un, ņemot vērā ekonomisko un finansiālo situāciju pasaulē, 2009.gadā pieaugums varētu turpināties, tāpēc šai iespējai būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Ir vērts norādīt, ka savulaik veiksmīgi īstenoti, piemēram, AS “Rīgas komercbanka” un AS “Banka “Paritāte”” sanācijas procesi. Šī raksta mērķis ir sniegt atsevišķus autora komentārus par Maksātnespējas likumā noteiktajiem sanācijas iespējas un sanācijas plāna izstrādāšanas tiesiskajiem aspektiem.

• Larisa Saukāne. Kriminālatbildība par atkārtoti izdarītu administratīvo pārkāpumu 

Rakstā autore aktualizē diskusiju, vai Krimināllikumā ir nepieciešamas normas, kuras paredz atbildību par atkārtoti gada laikā izdarītu administratīvu pārkāpumu, tēmas kontekstā analizējot konkrētus piemērus un piedāvājot priekšlikumus likumu izmaiņām. Par vienu no galvenajiem tiesību sistēmas pilnvērtīgas darbības principiem var uzskatīt tiesību normu saskaņošanu starp dažādām tiesību nozarēm un vienas nozares ietvaros.

Viennozīmīgi var apgalvot, ka vienīgais normatīvais akts, atbilstoši kuram personu var saukt pie kriminālatbildības, ir Krimināllikums (KL). Taču jāatzīst, ka arī administratīvām normām ir diezgan liela nozīme krimināltiesībās. Krimināllikumā ir normas ar blanketām dispozīcijām, normas ar administratīvo prejudīciju, kā arī dažu pantu dispozīcijās ir paredzēti kvalificējošie apstākļi, kuri ļauj norobežot krimināli sodāmu rīcību no administratīva pārkāpuma. Rakstā pievērsta uzmanība tikai vienai divu nozaru mijiedarbības izpausmei – normām, kuras paredz kriminālatbildību par atkārtoti gada laikā izdarītu administratīvo pārkāpumu.

• Linda Neivalde. Vai abonents tiek brīdināts par jauniem tarifiem 

Pievienotās vērtības nodokļa likmes maiņa abonentiem sniegtajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem nevar tikt pielīdzināta tām elektronisko sakaru pakalpojumu līgumu nosacījumu grozījumu prasībām, kādas ir noteiktas Elektronisko sakaru likuma 23.panta trešajā daļā, tomēr tikai ar nosacījumu, ja elektronisko sakaru komersants nepaaugstina elektronisko sakaru pakalpojuma tarifu (neskaitot PVN likmi).

Saskaņā ar grozījumiem likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” no 2009.gada 1.janvāra arī elektronisko sakaru komersantiem ir pienākums piemērot 21 procentu pievienotās vērtības (PVN) likmi par abonentam sniegtajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem līdzšinējo 18 procentu vietā. Aktuāls ir arī jautājums, vai, paaugstinot PVN likmi, elektronisko sakaru komersanti ir tiesīgi paaugstināt tarifu (maksu par elektronisko sakaru pakalpojumu) un vai šādā veidā, paaugstinot pakalpojumu tarifu, jāievēro Elektronisko sakaru likuma 23.panta trešajā daļā noteiktā informēšanas kārtība. Īpaša jautājuma aktualitāte jaušama iesniegumos, kādi saņemti Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā jau 2009.gada janvāra sākumā.

“Jurista Vārda” redakcija