Par likuma nepieciešamību

Latvijā ekonomiski pamatoti ir ierobežota konkurences attīstība atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra, tās ir: enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, arī atkritumu apsaimniekošana.

Nepārprotami ir skaidrs, ka monopoluzņēmumu sniegtie pakalpojumi (arī piegādātās preces) ir dārgāki un to kvalitāte ir nekontrolējama gadījumā, ja šo uzņēmumu darbība netiek regulēta.

Regulēšana nozīmē konkurences apstākļu mākslīgu radīšanu tur, kur tā nevar brīvi attīstīties objektīvu apstākļu dēļ. Regulēšana ietver sevī monopoluzņēmumu — sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības licencēšanu, sabiedrības interesēs nosakot prasības pakalpojumu (preču) kvalitātei, drošībai, stabilitātei, ietekmei uz vidi un cilvēku. Sabiedrisko pakalpojumu tarifi tiek aprēķināti pēc noteiktas un pārdomātas metodikas. Regulatora apstiprinātie tarifi ietver sevī vienīgi ekonomiski pamatotas izmaksas.

Ekonomiskā (saimnieciskā) izņēmuma stāvoklī konkrētā tirgū, tātad dabīgā monopolstāvoklī, strādājošam uzņēmumam ir jāsniedz savi pakalpojumi vai jāražo preces, ne vien lai gūtu peļņu un attīstītu savu darbību, bet arī lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, pamatojoties uz tās interesēm. Tādēļ arī jēdziens "sabiedriskie pakalpojumi", kas tiek lietots gan Eiropas kopienu komisijas Baltajā grāmatā, gan ir labi saprotams un iegājies sabiedrībā.

Sabiedrībai ir izdevīgāk izmantot tādus sabiedriskos pakalpojumus, kuru sniegšana tiek regulēta, nepieļaujot monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un monopoluzņēmumu darbību pretēji patērētāju, tātad sabiedrības interesēm.

Neatkarīgu regulatoru (monopolu uzraudzības institūciju) galvenie uzdevumi

Likumprojekta "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu iespēju sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem saņemt drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt ekonomiski pamatotu konkurenci un attīstību regulējamās nozarēs.

Uzņēmumu, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus, tātad dabīgo monopolu darbības un sabiedrisko pakalpojumu regulēšana un uzraudzība ir būtisks faktors jebkuras valsts tautsaimniecības un ekonomikas attīstībā, un šādiem uzņēmumiem sava darbība sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā ir jāveic visas sabiedrības un tautsaimniecības attīstības interesēs, tai skaitā atbilstoši vides aizsardzības prasībām.

Neatkarīgu regulatoru galvenie uzdevumi ir:

- patērētāju interešu aizsardzība, lai tiktu sniegti kvalitatīvi pakalpojumi par pamatotiem tarifiem un nepieciešamības gadījumā arī strīdu izskatīšana starp monopoluzņēmumiem un patērētājiem;

- investoru aizsardzība no valdības ekonomiski nepamatotiem (sociāli orientētiem) lēmumiem;

- efektivitātes veicināšana nosauktajās nozarēs, kā arī efektīva starpnozaru sadarbība un koordinācija.

Valsts un pašvaldību regulējamās nozares

Likumprojekts paredz šādas valsts regulējamās nozares — enerģētika (izņemot centralizēto siltumapgādi), telekomunikācijas, pasts, dzelzceļš, savukārt sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu atkritumu apsaimniekošanā, ūdensapgādē un kanalizācijā, kā arī centralizētajā siltumapgādē veic pašvaldības.

Likumprojektā paredzēts, ka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus regulējamās nozarēs, kurus nepieciešams regulēt, noteiks Ministru kabinets, ja tas jau nav noteikts citos attiecīgās nozares speciālajos likumos.

Viena uzraudzības institūcija (regulators) vai vairākas?

Ekonomikas ministrija uzskata, ka vienotai regulēšanas institūcijai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar atsevišķajiem nozaru regulatoriem, un dažas no tām ir šādas:

1) tas ļauj kopumā novērtēt tā vai cita lēmuma ietekmi uz tautsaimniecības un iedzīvotāju sociālo stāvokli. Šādā gadījumā tiek izslēgts variants, ka vairākās nozarēs tarifi tiek pacelti vienlaikus, tādējādi radot iedzīvotājiem pārmērīgu maksājumu slodzi;

2) regulators nenonāks kādas nozares vai politiskā atkarībā. Sabiedriskā regulatora darbinieki nekļūs par paklausīgiem izpildītājiem kāda atsevišķa monopoluzņēmuma diktētajiem noteikumiem, baidoties pazaudēt darbu.

3) vienoti un kopēji resursi — intelektuālie un materiāli — tehniskie, kas ir racionālāk un lētāk u.c.

4) regulatora pilnveidošanās iespēja, ņemot vērā katras nozares savstarpējo ietekmi un regulēšanas pieredzi;

5) robežu izzušana starp dažādām regulējamām dabīgo monopolu nozarēm.

Kā nodrošināt regulatora neatkarību

Ļoti būtisks aspekts ir regulatora finansējums, kas garantē regulatora neatkarību. Daudzās pasaules valstīs regulatoru finansējumu pārsvarā veido ienākumi no nodevām no monopoluzņēmumiem. Šo jautājumu ir paredzēts atrisināt, ieskaitot noteiktu regulēšanas nodevas summu no regulējamiem uzņēmumiem valsts speciālajā budžetā, kas vēlāk tiek izmantota regulatora darbības un to funkciju izpildes finansēšanai. Šādas sistēmas ievešanai nepieciešamie grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām", kas paredz valsts nodevas par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu ieviešanu, ir pieņemti 6.Saeimā un stājušies spēkā. Tātad finansējuma jautājumu varētu uzskatīt par jau daļēji atrisinātu.

Likumprojektā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" paredzēts, ka regulatoru darbība tiks finansēta no valsts speciālā budžeta, kas veidosies no sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas nodevas ieņēmumiem. Pasaules prakse liecina, ka valstīs, kurās ir augsti attīstītas sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas tradīcijas, pilnvērtīgas regulēšanas funkcijas tiek nodrošinātas, iekasējot no regulējamiem uzņēmumiem sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas nodevu. Īpaši ir jāuzsver, ka minētā nodeva tiek izlietota tikai un vienīgi regulēšanas funkciju nodrošināšanai. Lai šo pasaules praksē vispārpieņemto principu īstenotu arī Latvijā, regulēšanas nodevas ieņēmumi ir ieskaitāmi valsts speciālajā budžetā, kas garantēs, ka līdzekļi tiek strikti izlietoti tiem paredzētajiem mērķiem, tas ir, regulēšanas funkciju nodrošināšanai. Gadījumā, ja nodeva tiks ieskaitīta valsts pamatbudžetā, pastāvēs risks, ka, pastāvot dažādiem nosacījumiem (piemēram, saspringta situācija valsts pamatbudžeta ieņēmumu izpildē utt.), var tikt samazināti uzturēšanas izdevumi regulēšanas funkciju nodrošināšanai, kas rezultātā tiešā veidā atsauksies uz regulatoru darbības kvalitāti, kā arī apdraudēs vienu no regulēšanas prakses pamatprincipiem — regulatoru darbības neatkarību.

Izstrādātajā likumprojektā ir iestrādāta pietiekami liela elastība attiecībā uz regulēšanas nodevām, nosakot, ka regulēšanas nodevas likmi latos atsevišķi katram regulējamās nozares sabiedrisko pakalpojumu veidam noteiks Ministru kabinets. Tas nozīmē, ka atkarībā no reālajām ar regulēšanas funkciju nodrošināšanas izmaksām saistītajām tendencēm, Ministru kabinets būs tiesīgs pārskatīt to vai citu nozaru regulēšanas nodevas likmes lielumu, tādējādi nodrošinot efektīvu regulatoru darbību.

Kā dabīgie monopoluzņēmumi tiek uzraudzīti Latvijā šobrīd

Likumprojekta "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" nostādnes par regulēšanas funkciju finansēšanu praksē lielā mērā jau funkcionē Energoapgādes regulēšanas padomes gadījumā. Minētā regulatora darbība tiek nodrošināta, aprēķinot licences maksu energoapgādes uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) saskaņā ar Ministru kabineta 1996.gada 3.decembra noteikumiem Nr.444. Šajā gadījumā licences maksa ir tā pati regulēšanas nodeva likumprojekta "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" izpratnē. Saskaņā ar minēto MK noteikumu pielikumu, pastāv dažādi tarifi licences maksas aprēķināšanai dažādās enerģētikas nozarēs dažādiem energoapgādes veidiem. Jāatzīmē, ka licences maksas ieviešanas pirmajā gadā ieņēmumi no licences maksām tika ieskaitīti valsts speciālajā budžetā, kamēr pašreiz Energoapgādes uzturēšana tiek finansēta no valsts pamatbudžeta, attiecīgi ieņēmumi par licences maksām būtiski pārsniedz to summu, ko galarezultātā saņem Energoapgādes regulēšanas padome.

Būtiski ir, ka Energoapgādes regulēšanas gadījumā, aprēķinot licences maksu energoapgādes uzņēmumiem, faktiski regulatora uzturēšanai netiek izmantoti vispārējie valsts nodokļu maksātāju līdzekļi — licences maksas lielums ir atkarīgs no attiecīgā uzņēmuma gada apgrozījuma, kas savukārt atkarīgs no patērētājiem — enerģētikas pakalpojumu lietotājiem. Tā ir arī likumprojekta "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" filozofija — regulatoru izmaksas tiek segtas no regulēšanas nodevām, ko maksā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, kuru apgrozījums savukārt atkarīgs no attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu lietotāju izdevumiem. Tādējādi, ja saskaņā ar likumprojektu "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" jau izveidoto un jaunveidojamo regulēšanas institūciju darbība tiks nodrošināta, ieviešot regulēšanas nodevu un to ieskaitot valsts speciālajā budžetā, tas neradīs nekādu papildu slodzi valsts pamatbudžetam.

Atšķirībā no Energoapgādes regulēšanas padomes, Telekomunikāciju tarifu padome pagaidām joprojām tiek finansēta no valsts pamatbudžeta. Šobrīd Satiksmes ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi izskatīšanai MK komitejā likumprojektu "Telekomunikāciju likums", kas paredz Telekomunikāciju tarifu padomes pārveidi par telekomunikāciju regulatoru. Saskaņā ar minēto likumprojektu, telekomunikāciju regulators būs no telekomunikāciju uzņēmumiem neatkarīga un Satiksmes ministrijas pārraudzībā esoša valsts institūcija telekomunikāciju tirgus regulēšanai. Likumprojekts nosaka, ka telekomunikāciju regulatora darbība tiks finansēta no regulēšanas nodevas, kuru maksā visi telekomunikāciju uzņēmumi. Telekomunikāciju regulators savu darbību Telekomunikāciju tarifu padomes vietā varētu uzsākt ar 2000.gadu, taču tas būs atkarīgs no likumprojekta "Telekomunikāciju likums" izstrādes gaitas valdībā un Saeimā.

Ar 1999.gada jūliju Satiksmes ministrijas pārraudzībā darbību uzsāka Dzelzceļa administrācija, kas saskaņā ar Dzelzceļa likumu veic valsts pārvaldi dzelzceļa jomā. Ministru kabineta 1999.gada 23.marta noteikumi Nr.111 "Dzelzceļa administrācijas nolikums" nosaka, ka Dzelzceļa administrācija tiek finansēta no Dzelzceļa infrastruktūras fonda (tā turētāja ir Satiksmes ministrija, un fonda darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprinātais Dzelzceļa infrastruktūras fonda nolikums).

Likuma pieņemšana ir svarīgs priekšnosacījums Latvijas dalībai ES

Eiropas kopienu komisijas Baltās grāmatas vairākās nodaļās, konkrēti tajās, kas reglamentē likumu darbībai nepieciešamos aspektus minētajās nozarēs, viens no galvenajiem priekšnosacījumiem konkurences attīstībai un tirgus liberalizācijas pasākumu realizēšanai ir minēts uzdevums izveidot regulēšanas juridisko un institucionālo pamatu, nodalot valsts regulatoru un regulējamo uzņēmumu funkcijas un skaidri definējot monopoluzņēmuma pienākumu veikt sabiedriskos pakalpojumus. Ir jāizveido tāda regulēšanas sistēma, kas nodrošina apstākļus godīgai konkurencei starp esošajiem sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem un jaunpienācējiem.

Jāatzīmē, ka arī Eiropas Komisijas beidzamajā ziņojumā par Latvijas progresu integrācijai Eiropas Savienībā ir minēta vienota sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu regulatora izveide kā viena no prioritātēm, kura izveidošanai ir jāvelta īpaša uzmanība. Vienlaikus tiek atzīmēts, ka esošo regulatoru darbība Latvijā pagaidām ir samērā vāja.

Kaspars Paupe,

Ekonomikas ministrijas

preses sekretārs