Pret svešām varām

Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945.

Pirmpublikācija

Arturs Neparts

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

II. Vācu okupācijas laiks

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.; "LV" Nr.268/269, 24.08.1999.

Ir vēl kāds jautājums sakarā ar LJO, kas nekad nav atbildēts un tāds, liekas, arī paliks.

Skaidri vairs neatceros, kad tas notika. Tas varēja būt vai nu 1942.gada rudenī, kad LJO vadītāju grupa brauca uz Vāciju, vai arī 1943.gada sākumā. Šajā reizē Viktors stāstīja, ka mums ir aicinājums kļūt par ziņotājiem. Šis aicinājums bija drusku "notušēts", lai neizklausītos tik ļauni, tomēr mūsu grupa vienprātīgi un kategoriski to noraidīja. Bet, ja tāds aicinājums bija mums, tad loģiski var pieņemt, ka tāds aicinājums tika izteikts arī citiem, kas bija saistīti ar LJO organizēšanu un vadību, vai vismaz lielākai daļai no viņiem. Kā viņi katrs uz šo aicinājumu atbildēja?

Kopā ar mani 1943.gada aprīļa sākumā apcietināja visu mūsu grupu un vēl citus. Tā kā nebija nekādu pierādījumu, tad visus apcietinātos, izņemot trīs no mums, atbrīvoja. Nebija šaubu, ka vācu uzraudzības iestādēm bija zināms, ka mēs visi bijām aktīvi LJO dibināšanā. Tāpat šīm iestādēm, liekas, nevarēja būt arī noslēpums, kādu viedokli iepretim vācu nostājai LJO organizēšanā mēs ieņēmām. Šādā sakarā mūsu apcietināšana un ātrā atbrīvošana varēja būt arī kā brīdinājums mūsu nostājai LJO. Pēc atbrīvošanas spiediens pret virzienu, ko pārstāvēja V.Daniels, O.Šteinbriks u.c., kā arī pret viņiem personīgi, turpinājās.

Vispirms uz leģionu bija jāaiziet O.Šteinbrikam un drīz pēc tam, pirms 1943. gada vidus, arī V.Dānielam. Viņš tomēr starplaikā paspēja lietas nokārtot tā, ka viņa vietā LJO stājās mūsu grupas loceklis Fricis Sīpols.

Šādā sakarā neatbildēti paliek jautājumi. Vai minētiem spiedieniem bija sakars ar nostāju pret aicinājumu ziņot? Kāda nostāja pret aicinājumu bija E.Rullim? Vai sakarā ar šo aicinājumu par LJO štāba šefu nāca E.Rullis? Vai šefs E.Rullis varēja neziņot? Izdevuma "Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā" (DV CV, 1979, Lincoln), 7. sējuma nodaļā "Latviešu jaunatne vācu gaisa spēku palīgdienestā", ko sarakstījis ltn. I.Kažociņš, 103.lpp. lasāms: "Īslaicīgi apcietinājumā bija arī pats štāba šefs. Tomēr vāciešiem vairs nebija drosme…" Šajā laikā štāba šefs bija E.Rullis. Mēģinot I.Kažociņa apgalvojumu noskaidrot pie man labi pazīstamiem LJO štāba darbiniekiem, saņēmu atbildi, ka viņiem tā ir pirmā dzirdēšana. Arī citādi man nav izdevies I.Kažociņa apgalvojumam rast apstiprinājumu.

Kā jau iepriekš minēju, ap šo laiku mani it bieži apciemoja Koks, kas arī studēja ķīmiju tāpat kā Krastiņš. Kādā no šīm reizēm viņam ieminējos, ka ķīmijas fakultātē ir arī Ilmārs Krastiņš, ar kuru vajadzības brīdī viņš var aprunāties. Tā no manas puses bija liela kļūda.

Marta otrā pusē Koks man darīja zināmu, ka ar Sarkanu neesot labi. Sarkanam bijusi pavēle braukt uz Minsku, kas viņam nemaz nav paticis. Vakarā pirms izbraukšanas viņi abi pie Koka uztaisījuši pamatīgu "plostu", tā ka Sarkans tik tikko ticis vēl laikā uz vilcienu un knapi spējis tajā iekāpt. Kādā no nākamām dienām pēkšņi pie Koka ieradušies SD vīri, izdarījuši kratīšanu un atraduši Sarkana pistoli, ko pēdējais pie Koka esot aizmirsis un ko pats Koks nemaz neesot ievērojis. Par to Kokam esot bijusi lielu lielā izskaidrošanās ar SD vīriem. Izrādās, ka Minskā pie stacijas uz ielas Sarkanam iznākusi vārdu izmaiņa ar kādu vācu virsnieku, laikam pulkvedi, un Sarkans pēdējo diezgan smagi piekāvis. Tagad Sarkans esot Reimersa ielā apcietinājumā. Laikā pēc šī stāstījuma un pirms manas apcietināšanas 9. aprīlī, cik atceros, Koks mani apciemoja vismaz vēl vienu reizi.

1943. gada martā man bija jāierodas arī leģiona iesaukšanas komisijā, kur mani iedalīja artilērijā. Vēlāk mēs saņēmām paziņojumu, ka sakarā ar LJO mēs no iesaukšanas esam atbrīvoti.

Dēļ darba LJO biju spiests atstāt arī darbu skolā. Centos to novilcināt, bet dienā, kad mani apcietināja, skolā vairs neskaitījos.

Kāds bija 9. aprīlis, vairs īsti neatceros. Zinu tikai, ka biju piekusis un gulēt aizgāju agrāk nekā parasti. Pa miegam dzirdēju stiprus klauvējienus pie mūsu āra durvīm un pēc tam vīriešu balsis sarunājamies ar manu māti. Tad pēkšņi jutu, ka istaba kļūst gaiša. Kad atvēru acis, manī raudzījās pistoles stobrs un kāds aši ķēra manu spilvenu, laikam pieļaujot iespēju, ka zem tā varētu būt kāds šaujamrīks. Tāda tur nebija.

Garš un kalsns vīrs latviešu valodā aicināja mani piecelties, apģērbties un nākt viņiem līdzi. Istabā bez runātāja bija vēl divi vīri. Tie apskatīja istabu un uz grāmatplaukta ieraudzīja rindā saliktas dažāda lieluma kādas sešas patronas. Uz jautājumu, kā tās te gadījušās un ka tāda lieta esot sodāma, atbildēju, ka patronas ir piemiņa no laika, kad Jelgavā boļševikus nomainīja vācieši. Kad biju apģērbies un gatavs iet, nāca padoms ņemt līdzi kādu siltāku mēteli — tas varot noderēt. Ar to sapratu, ka tik drīz atpakaļ nenākšu.

Pēc neparastās pamošanās mana smadzeņu darbība nebija tā ātrākā. Atceros tikai, ka centos atkārtoti sev iestāstīt: "Nesteidzies. Runā maz un īsi. Nemēģini spēlēt varoni." Par šīm trim lietām, pieņemot iespēju, ka reiz notiks tas, kas notika šovakar, biju atkārtoti domājis daudz, kaut pēdējā laikā likās, ka tas vairs nebūs vajadzīgs. Kad biju gatavs iet, sapratu, ka notika izšķiršanās dzīvokli pārmeklēt, un šādā sakarā viens no vīriem nenāca mums līdzi, bet palika. Īsi atvadījos no mātes, kas nebija viegli ne viņai, ne man. Ārpusē koridorī bija vēl divi vīri un lejā trepju galā, mājas ārpusē atkal divi vīri. Nenocietos un izmetu savam pavadonim: "Vai tad tik daudz vīru jums vajadzēja, lai apcietinātu vienu latviešu skolotāju?" Uz to man atbildēja: "Nekad jau nevar zināt."

Cik uz ielas tumsā varēju saskatīt, apcietinātāji bija atbraukuši ar divām mašīnām. Vienā no tām man lika iekāpt pakaļējā sēdeklī. Blakus nosēdās apcietināšanas vadītājs, kura vārds, kā vēlāk noskaidrojās, bija Lūkins. Otrs vīrs nosēdās blakus šoferim. Vietā, kur uz Klusās ielas dzīvojām, mājas ir tikai vienā ielas pusē. Otrā pusē, kur agrāk bija ģimenes dārziņi, tagad bija vācu kara laika darbnīcas, un šo darbnīcu koka sēta bija tādu gabaliņu no ielas. Automašīnas ar priekšu uz Meža parka pusi bija novietotas ielas pusē, kur bija sēta. Lai brauktu atpakaļ uz Rīgas centru, mašīnas bija jāapgriež. To darot, mašīnas gaismas kūlis lēni slīdēja pāri mūsu mājas vārtiem, kuros, rokas salikusi, palika stāvot mana vecā māmuļa. Šis skats man palicis atmiņā uz visu mūžu. Šajā brīdī īsi, bet ar dziļu pārliecību lūdzu, lai Dievs viņu sargā. Diemžēl citu neko es viņas labā darīt nevarēju, un tas kremta. Man arī neļāva par to daudz vairāk domāt. Tas laikam bija apcietinātāju priekšrakstos, ka ceļā uz apcietinājuma vietu nevajag apcietinātam atļaut sakārtot domas.

Arī Lūkins man visu laiku kaut ko jautāja vai izteica kādus apgalvojumus. Jautājumi bija, ko es pēdējā laikā esmu darījis un kas no tā ir bijis nelegāls. Atbildēju īsi un, kur vien varēju, tikai ar "jā" vai "nē". Nebiju, protams, darījis neko nelegālu. Liekas, viņš no manis bija sagaidījis kādu argumentāciju, bet tā nenāca. Beidzot viņš teica, ka mēs jau gan domājot ar savu rīcību kaut ko panākt, bet tas esot velti. Vācija esot liela un stipra un viņi mūs uzvarēšot ("Mēs jūs uzvarēsim"). Atbildēju, ka man nav nekādu šaubu par to, ka lielā Vācija var to izdarīt, bet es jau nemaz pret Vāciju necīnos. Tas, liekas, viņu tā kā drusku pārsteidza, un viņš uz brīdi apklusa.

Braucot visu laiku vēroju ielas un mēģināju apzināt, kur mēs braucam. Pēc neilga laika nebija vairs šaubu, ka mani veda uz Reimersa ielu. Un tad mašīna palēnināja gaitu, apbrauca ap stūri un gandrīz vai tūlīt apstājās. Mani aicināja izkāpt. Šajā brīdī apzinājos, ka mana civilā brīvība ir beigusies. Līdz ar tikko manāmām trīsām, kas visu laiku kā elektrība virmoja cauri manam ķermenim, izkāpu no mašīnas un sāku savu dzīvi apcietinājumā.

III. Vācu apcietinājums

A. — Reimersa ielā

Ieeja vācu SD galvenajā mītnē Reimersa ielā bija ļoti šaura. Tas sevišķi attiecas arī uz telpu pie aizrestotā loga, kur mani reģistrēja, un eju uz durvīm abās pusēs. Pēc reģistrācijas Lūkins ar liftu veda mani kaut kur augšā. Mētelis bija jāatstāj uz drēbju pakaramā gaitenī. Telpā, kur mani ieveda, tūlīt sākās arī pratināšana. Pratināšanā bez Lūkina klāt bija, liekas, par Lūkinu zemākā pakāpē esošais Zīverts un viņu abu priekšnieks Štedrī. Pie durvīm palika stāvam padrukns SD vīrs ar tumšām brillēl, ādas cimdiem un, liekas, policista nūju rokā. Pratinātāju vārdus uzzināju tikai vēlāk, kad arī stāstīja, ka Štedrī esot austrietis un latviešu valodu nezinot. Lūkins un Zīverts bija baltvāci un latviešu valodu pārvaldīja.

Vispirms man jautāja, kā es vēlos runāt — latviešu vai vācu valodā. Atbildēju, ka tikai latviešu valodā, jo vācu valodu nemāku. Pratināšana sākās ar to, ka lika man stāstīt par manu pretvācisko darbību. Atbildēju, protams, ka es neapzinos ko tādu darījis. Tūlīt nāca arī draudi — ja es pats to nedarīšot, tad pratinātāju rīcībā esot līdzekļi, kā mani piespiest. Lai stāstot savu dzīves stāstu. Kad sāku ar to, kad esmu dzimis, Lūkins mani dusmīgi pārtrauca un teica, lai sākot ar 1940.gadu, bet, kad mēģināju sākt stāstīt, viņš, liekas, pēc Štedrī mājiena, mani atkal pārtrauca un teica, lai sākot ar laiku pēc vācu ienākšanas Latvijā 1941.gadā. Kad sāku lēnā garā stāstīt, atsaucoties uz mūsu darbību pēdējās krievu okupācijas dienās Jelgavas institūtā, atkal, liekas, pēc Štedrī mājiena, Lūkins likās ļoti noskaities un uzbļāva man, ka viņi man palīdzēšot atcerēties un stāstīt. Viņš pamāja stāvētājam pie durvīm, un telpā ienāca vēl divi SD vīri. Tie man mērkaķa ātrumā uzlika rokas dzelžus, kas man bija noņemti, un pavēlēja sēsties uz grīdas; lika pievilkt ceļus un pār tiem pārlika manas saslēgtās rokas; zem ceļu locītavām, bet virs rokām, cauri izbāza koka nūju; pēc tam iespēra man ar kāju, un es nevarīgi nogāzos uz sāniem; sākās sišana pa sēžamvietu un muguru ar policista nūjai līdzīgu gumijas sitamo, kura galā, liekas, bija svina gabals, jo gala pieskāriens nežēlīgi sāpēja. Galvenais sitējs bija SD vīrs, kurš stāvēja pie durvīm. Un viņš prata sist!

Reiz agrāk kāds mans gados vecs attāls radinieks, kuram jaunībā bija gadījies būt klāt, kad arī cara krievi pratināšanu bija savienojuši ar sišanu, man bija stāstījis, ka viņš novērojis: tie, kas pie sišanas bļāva un nemēģināja būt varoņi, tika vieglāk cauri un arī ilgāk saglabāja savu kontroli pār to, ko saka. Tā rīkoties biju apņēmies arī es jau okupācijas laika sākumā. Cik atceros, par tādu izturēšanos arī reiz runāju mūsu grupas sanāksmē. Nu man bija pienācis laiks šo apņēmību likt lietā un to arī darīju. Bļāvu uz velna paraušanu un ar dusmām skaļā balsī protestēju pret tādu apiešanos ar mani, kad es nezinu, ko viņi no manis grib. Teicu, ka esmu gatavs atbildēt uz visiem jautājumiem.

Štedrī pa sišanas laiku bija izgājis ārā. Vai nu tādēļ, ka neganti bļāvu un protestēju, vai arī sakarā ar ko citu, bet sišanu diezgan ātri pārtrauca. Es varēju piecelties, un man noņēma rokas dzelžus. Tālāka runāšana sākās ar Lūkina jautājumu: ko es esot darījis pie Viktora Dāniela? No tā pieņēmu, ka mana bļaušana par atbildēšanu uz jautājumiem bija laikam trāpījusi īstā vietā. Tā kā okupācijas laikā biju sevi iejaucis diezgan daudzās lietās, tad es visvairāk nevēlējos sākt runāt par lietām, par kurām mani pratinātāji varbūt neko nezināja, kaut gandrīz par visām lietām man likās esam arī savi aizbildinājumi. Tā arī Lūkina konkrētais jautājums manī radīja lielu atvieglinājumu, gandrīz vai prieku. Sāku stāstīt, kad telpā ienāca arī Štedrī. Viņš kaut ko Lūkinam jautāja. Pēc Lūkina atbildes varēja redzēt, ka Štedrī bija uz Lūkinu apskaities un kaut ko man nesaprotamu šņācošā balsī izgrūda. Cik sapratu, Štedrī Lūkinam jautāja, vai es pats no sevis esmu sācis stāstīt. Uz to Lūkins atbildēja, ka ne un ka viņš man par to jautājis.

Mana teiktā pamatā bija apgalvojums, ka pie Dāniela esam tikušies tikai tāpēc, lai diezgan sīki pārrunātu latviešu jaunatnes organizēšanu, ko ierosinājuši vācieši, un ka mūsu, kā jauno skolotāju piedalīšanās nav nekāds noslēpums. Bija jautājumi un atbildes. Savās atbildēs sevi par vācu draugu netaisīju, jo tas tikai radītu neticību par visu citu, ko saku. Par savu galveno uzdevumu uzskatīju neteikt neko tādu, kas varētu vismazākā mērā inkriminēt citus, sevišķi mūsu grupas locekļus. To, ka bija arī Pēteris Vīksna, kurš bija apcietināts "Tautas Balss" lietā, nemaz neminēju, un pratinātāji arī par to nejautāja, kaut strādājam vienā skolā. Starp citu, teicu arī, ka to, kas ir boļševisms, mēs varbūt zinām labāk par vāciešiem. Nav mūsu interesēs vājināt vāciešus, kad viņi cīnās pret boļševikiem, sevišķi tagad, pēc Staļingradas notikumiem. Liekas, šajā vietā Lūkins mani strupi pārtrauca, teikdams, ka es neesmu šeit, lai izklāstītu savu folozofiju — man jāstāstot par savu nelegālo darbību, lai viņiem atkal nebūtu jānogulda mani uz grīdas. Kā izpaudusies mūsu grupas nelegālā darbība? Atbildēju, ka grupā nekāda nelegālā darbība nav bijusi. Teicu, ka — gluži otrādi — kad pēc vācu ienākšanas tikāmies, es tikai skaidrības labad garāmejot apjautājos par kādu nelegālu rīcību. Mūsu visu atbilde toreiz bija vienbalsīgs noraidījums. Par ko tādu nekad vairs neesam runājuši, un mans jautājums citiem varbūt ir jau aizmirsies. Tad Lūkins jautāja — bet ko es pats domājot? Atbildēju, ka esmu dzimis un audzis brīvā Latvijā un ka pret Latvijas brīvību neesmu vienaldzīgs, ko viņiem vajadzētu saprast, bet neko apzināti naidīgu pret vāciešiem, kas galu galā cīnās pret boļševikiem, neesmu darījis.

Pa manu pratināšanas laiku šad un tad telpā ienāca pa personai un kaut ko īsi stāstīja Štedrī. Liekas, viņi Štedrī informēja par citu pratināšanu. Neatceros, vai bija vēl kādi jautājumi, bet, man par pārsteigumu, pēc īsas savstarpējas pratinātāju aprunāšanās Lūkins paziņoja, ka pratināšanu pagaidām pārtraukšot. Pēc tam Lūkins mani noveda ar liftu pagrabā, kur mani ievietoja vienā no kamerām.

Kamera bija ļoti maza un tumša. Priekšā jau bija viens apcietinātais, kurš gulēja uz vienīgās lāviņas. Viņš manu sveicienu atņēma, kaut ko norūkdams, un mums nekāda runāšana neiznāca. Es jau arī biju pārāk aizņemts ar savām domām. Kamera bija tik maza, ka es varēju tikai apsēsties uz grīdas pie durvīm. Pie pretējās sienas augšā bija aizrestots lodziņš, kas, likās, izgāja uz sētas pusi. Pie griestiem bija ļoti vāja, cik atceros, zilgani krāsota, spuldze, bet uz lāviņas gulētāja sejas vaibstus saskatīt nevarēju. Pēc manas ienākšanas kamerā iestājās liels un vispārējs klusums. Pēc kāda brīža varēja dzirdēt, ka kāds kaut kur viegli sita, liekas, ar kādu priekšmetu pa apkures vai ūdens cauruli, bet skaidri es to nezinu. Tā kā kamerā nebiju viens, tad par kādu atbildēšanu nemaz nedomāju. Vispār centos sakārtot savas domas. Likās, censdamies novērst jebkādas aizdomas no citiem, biju drusku vairāk, nekā tas būtu bijis absolūti nepieciešams, inkriminējis pats sevi. Bet, no otras puses, pratinātāji, likās, sāka man ticēt. Bija tomēr jādomā arī par to, ka biju sevi inkriminējis pietiekami, lai pratinātāji mani varētu paturēt aiz drātīm un tādēļ varbūt arī radās šāds "ticēšanas" iespaids. Man tomēr nebija ļauts ilgi prātot, jo Lūkins mani atkal veda augšā uz pratināšanu.

Kad mani ieveda agrākā pratināšanas telpā, redzēju, ka uz lielā galda ir izklāti liels lērums papīru un papīrīšu. Nebija šaubu, ka tie bija atvesti no manas dzīves vietas. Pie galda sēdēja Zīverts. Likās, viņš centās atlasīt tos papīrus, kas viņus varētu interesēt. Sākās ilga un nogurdinoša klāstīšana par katru izmeklēto papīru vai papīrīti. Pēc šīs izklāstīšanas man bija bažas par diviem papīriem: par saburzīto benzīna tanku sarakstu, ko izmeklētāji bija atraduši mana mēteļa iekšas kabatā, kad mētelis pirmās pratināšanas laikā bija pakārts koridorā pie pratināšanas telpas, un par nelielu papīrīti, uz kura bija uzrakstīts mana klases biedra Laimoņa Grunduļa Lādes pagasta nosaukums un pie tā kādi divpadsmit ieroči. Vēlāk izrādījās, ka apcietināts bija arī Vilis Roze Jelgavā, kurš mācījās skolotāju institūtā par mani vienu gadu jaunākā klasē, jo starp papīriem bija arī viņa manis pierakstītā adrese. Par benzīna tanku sarakstu teicu, kā jau tas ar Ilmāru Krastiņu bija norunāts, ka to atradu Lunas kafejnīcā uz galda un ka nemaz neatceros, kā tas nonācis manā kabatā. Pratinātāji Lūkins un Zīverts mēģināja mani par to drusku tirdīt, bet arī viņi bija ļoti noguruši. Par Laimoņa Lādes pagasta ieročiem teicu, ka šis saraksts man kaut kā palicis no boļševiku laika. Par Rozi atbildēju, ka pie viņa varētu apmesties, ja kādreiz brauktu apciemot institūtu, piemēram, izlaiduma gadījumā. Ar to arī mana pratināšana beidzās un mani atkal noveda lejā kamerā. Tomēr, kaut arī pratinātāji man par Laimoni neko daudz nejautāja, pat ne to, kur viņš pašreiz varētu atrasties, izrādījās, Štedrī ar steigu bija nosūtījis vīrus ar mašīnu, lai Laimoni atvestu uz Rīgu. Laimonis ar mūsu klases biedru Laimoni Vinteru strādāja kopā Pāles skolā un kopā arī dzīvoja.

Atrodoties kamerā, protams, bija arī vajadzība iet uz mazmājiņu. Tur viss, kur vien varēja kaut ko drusku uzrakstīt, bija aprakstīts. Savu esamību bija pieteikuši arī daži no mūsu grupas, bet, kas un kā konkrēti tagad, pēc piecdesmit gadiem, tas ir pagaisis. Atmiņā palicis tikai Leonarda Bērziņa "pieteikums", jo viņa apcietināšana man bija pārsteigums. Viņš mūsu grupas darbībā nebija iejaukts, kaut citādi nebija šaubu, ka viņam bija "skaidra domāšana", un nebija arī noslēpums, ka esam draugi. Lai gan ar viņu biju runājis diezgan atklāti, mēģinot teikto atcerēties, likās, starp mums nebija nekā tāda, par ko mēs varētu "sapīties" un iekrist, ja tikai paši to "nepiedāvājam".

Kamerā, sasprindzināti klausoties visos trokšņos, dzirdēju arī kādu diezgan paskaļi visu laiku kaut kur kaut ko stāstām, bet dzirdēto diemžēl saprast nevarēju, lai arī kā centos koncentrēties. Runātāja balss un runāšanas veids man atgādināja Sarkanu, bet patiesību nekad neuzzināju. Ja tas, ko Koks man stāstīja, bija patiesība, tad ļoti iespējams, ka Sarkans šajā laikā bija Reimersa ielā apcietinājumā. Un runātājs viņš bija liels.

Kad mani atkal uzveda augšā uz pratināšanu, neļaujot man nemaz apsēsties, pirmais ar dusmām izteiktais jautājums man bija — kur es esot ieguvis papīra lapu, uz kuras bija minētas benzīnu tanku atrašanās vietas? Es, protams, atbildēju tāpat kā iepriekš — ka Lunas kafejnīcā. Es nebiju vēl beidzis savu atbildi, kad saņēmu sitienus pa galvu. Viens no tiem bija labi trāpīts. Man tikai nogriezās dažādas krāsas gar acīm un pārtrūka apziņa.

Kad atģidos, sēdēju uz krēsla, seja un drēbju priekša bija slapja. Man jautāja — vai es zinot, par ko esmu saņēmis kāvienu? Neteicu ne vārda, tikai skatījos apkārt. Uz atkārtotu jautājumu atbildēju — domāju, ka zinu. Kāpēc es esot melojis? Teicu, ka nebūtu nekādas jēgas iejaukt vēl kādu citu cilvēku, jo attiecībā uz sarakstu nekas nemainītos. Atviegloti uzelpoju, kad man pateica, ka to izšķirt neesot mana daļa. Man esot jādod tikai atbildes, kas atbilstot patiesībai. No tā sapratu, ka Krastiņš arī ir apcietināts un arī viņš teicis, ka sarakstu atradis Lunas kafejnīcā. Ar Krastiņu tikos tikai tad, kad bijām jau pārsūtīti uz Salaspili. Viņa stāsts bija, ka kādā reizē viņam pēkšņi rādīts saburzītais saraksts un jautāts, kad viņš šo sarakstu iedevis Nepartam. Viņš domājis, ka es esmu atzinies, ka sarakstu saņēmis no viņa, un tādēļ uz tālāko atbildējis tā, kā bijām norunājuši. Tā bija reize, kad mums "sagāja dēlī".

Par tālāko pratināšanas gaitu man atmiņa nav vairs tik skaidra. Atceros tikai, ka no šī brīža viss jautājumu smagums grozījās ap Džemu Raudziņu. Apzinājos, ka šajā jautājumā man ir jāklusē, un to arī mēģināju darīt, kā nu spēju. Par to saņēmu diezgan pamatīgu kāvienu. Vēl vismaz divas reizes man "pārtrūka lente" — vienu reizi tāpat no sišanas un otru reizi, kad man ar šauteni, no kuras bija izņemts aizslēgs, lika izstieptām rokām tupties un celties. Jāsaka, ka ar dūri sitējs visumā bija "lāga" vīrs. Viņš prata trāpīt un "nolikt uz dēļiem" ar "knock–out" pēc pavisam nedaudziem sitieniem. Pēc visas sišanas viņiem tomēr neizdevās panākt, lai es inkriminētu Džemu. Kad ar Džemu tikāmies Salaspilī, arī viņš varēja teikt, ka galveno kāvienu saņēmis, kad jautājs par mani. Abi bijām izturējuši, un Džemu 1943.gadā uz Ziemassvētkiem atbrīvoja.

Ar to arī mana pratināšana bija beigusies, un 13.aprīlī mani pārsūtīja uz Rīgas Centrālcietumu. Cik atceros, mūs, kādu pusduci apcietināto, pārveda ar "Melno Bertu". Nevienu no man zināmiem cilvēkiem kopā ar mani nepārveda. Neviens mums arī neteica, uz kurieni mūs ved. Neziņā nāca prātā visdažādākās varbūtības, sevišķi tā, ka mūs varētu vest uz mežu likvidēšanai. Vēsais prāts tomēr teica, ka tik ātri pēc apcietināšanas tas nevarētu būt. Tā kā nevarēja redzēt kur braucam, pēc dzirdes un mašīnas ātruma, kā arī pēc pagriezieniem centos uzminēt, kur mūs ved, bet nekas prātīgs jau no tā neiznāca. Tas pats vēsais prāts arī teica, ka vispirms būtu jābrauc uz Centrālcietumu. Tā arī notika. Gandrīz vai līdz atbrīvošanai Vācijā man nebija pilnīgi skaidrs, kas bija apcietināti kopā ar mani. Reimersa ielā pēc kāviena zināju, ka apcietināts arī Ilmārs Krastiņš. No "zīmēm" Reimersa ielas mazā mājiņā pieņēmu, ka apcietināts ir arī Leonards Bērziņš. Tāpat pēc pratināšanas loģikas un varbūt arī pēc "zīmēm" mazā mājiņā, ko gan vairs neatceros, varēja pieņemt, ka apcietināti būs arī Viktors Dāniels, Fricis Sīpols un Vilhelms Pētersons, kaut konkrēti par katru atsevišķi no viņiem man neko nejautāja. Ka apcietināts ir arī Laimonis Grundulis, uzzināju tikai Centrālcietumā. Tikai pēc kara Vācijā no Jāņa Čermaka dzirdēju, ka apcietināts bijis arī Vilis Roze Jelgavā. Čermaks ar Rozi bija it kā sadraudzējušies. Pēc apcietināšanas Roze dabūjis atļauju lietot telefonu un zvanījis Čermakam. Kad Čermaks uzzinājis, kas par lietu, viņam piemetusies gandrīz "sirds klape". Šādos apstākļos zvanīt draugam, turklāt skolu inspektoram, diemžēl no Rozes puses nebija prāta darbs, un to no viņa negaidīja ne Čermaks, ne es.

B. — Rīgas Centrālcietumā

Nonākot Centrālcietumā, oma tā kā uzlabojās, jo tur priekšā jau bija puiši līdzīgi man. Visus apcietinātos pagrabā sagaidīja Vilis Rutks no "Tautas Balss". No Centrālcietuma man vēl tagad saglabājusies kvīts, kas apliecina sudraba pieclata atņemšanu. Par manu "permanento" dzīves vietu kļuva 1. korpusa kamera 3. stāvā pa labi no kāpnēm, kas atradās korpusa vidū. Tur no apcietinātiem par stāva rakstvedi, kas varēja kustēties pa koridoru un šad tad, atkarībā no uzrauga, varēja arī apmainīt kādu vārdu ar kameru iemītniekiem, bija "Tautas Balss" redaktors, teoloģijas students, tagad prāvests un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Arturs Kaminskis. Viņš prata sadzīvot ar cietumsargiem un varēja būt ļoti palīdzīgs apcietinātiem kamerās, sevišķi ar informāciju. Stāva uzraugs un Kaminskis mani saņēma ļoti laipni un ievietoja kamerā, kuras vecākais arī bija "Tautas Balss" vīrs Staņislavs Barkāns. Barkāns bija kalsns, gara auguma vīrs, kurš savu pienākumu pildīja ļoti aktīvi un taisnīgi. Kamerā tuvāk sadraudzējos ar poļu pretestības kustības dalībnieku profesoru Salcēviču. Viņš bija beidzis, ja nemaldos, Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti un pēc tam strādājis par profesoru, atkal ja nemaldos, Krakovas universitātē. Centrālcietumā bija vairāki desmiti poļu pretestības kustības dalībnieku. Pēc vienām ziņām viņi visi esot nošauti, bet tas nenotika 1943. gada 5. maija naktī, kad arī es piedzīvoju apcietināto aizvešanu likvidēšanai.