"Ceļš no Molotova — Ribentropa pakta uz Eiropas Savienību"

"Svenska Dagbladet"

— 99.08.23.

Šodien, 23. augustā, mums ir iemesls atcerēties divus visai atšķirīgus notikumus Baltijas valstu jaunāko laiku vēsturē.

Tieši pirms sešdesmit gadiem Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas ārlietu ministri parakstīja paktu — tā saukto Molotova — Ribentropa paktu — par Eiropas sadalīšanu, kas trīs Baltijas valstis piešķīra Padomju Krievijai. Mēs varmācīgi tikām atšķelti no saviem Eiropas kaimiņiem un mums uzspieda svešu, totalitāru sabiedrības sistēmu.

Šajā pat dienā pirms desmit gadiem cilvēki nostājās roku rokā no Tallinas, cauri Rīgai līdz Viļņai, kopīgi izveidojot 600 kilometru garu cilvēku ķēdi, kas pasaulei uzskatāmi parādīja Baltijas valstu apņēmību atgūt savu neatkarību. Tas turklāt liecināja, ka mēs šajos centienos bijām vienoti. "Dziesmotā revolūcija" kā brīvības atgūšanas un mierīgā veidā īstenotu lielu pārmaiņu simbols kļuva par starptautiski labi pazīstamu jēdzienu, kas šobrīd, domājot par notikumiem bijušajā Dienvidslāvijā un tagad Kaukāzā, šķiet gluži vai kā brīnums.

Kopā ar saviem baltiešu kaimiņiem Igauniju un Lietuvu Latvija tādējādi ir atgriezusies Eiropā. Varbūt Eiropa ir atgriezusies pie mums, jo mēs taču nekad neaizgājām no Eiropas.

Šajā laikā Baltijas valstīs ir notikusi tāda attīstība, kurai daudzām citām valstīm bija nepieciešami vairāki gadu desmiti. Citām Austrumeiropas valstīm, par spīti visam, bija savs valstiskums un to saimnieciskajā dzīvē pastāvēja daži tirgus ekonomikas elementi, un tās bija arī daudz atvērtākas apkārtējai pasaulei. Baltijas valstis bija spiestas sākt praktiski no nekā.

Kas tad vieno Baltijas valstis? Pirmkārt, kopīgie ārpolitiskie un drošības politikas mērķi — Latvija, Lietuva un Igaunija gatavojas dalībai Eiropas Savienībā un NATO, tās veido labas attiecības ar savām kaimiņvalstīm un citām Baltijas jūras reģiona zemēm, kā arī sekmē šī reģiona attīstību, kura nozīme kopīgajā Eiropas projektā arvien pieaug.

Šajā sadarbībā Latvija ir uzticama un solidāra partnere. Kopīgie mērķi ir spēcīgs sadarbības dzinulis, un ja arī starp mūsu valstīm reizēm ir radušās problēmas, piemēram, jūras robežu jautājumi, mēs vienmēr esam spējuši tās atrisināt.

Šobrīd darba kārtībā ir katras valsts Eiropas integrācijas "mājas darbu" izpilde. Tā ir ne tikai katras valsts panākumu ķīla, bet arī atbildība pārējo Baltijas valstu priekšā. Neraugoties uz jau minētajām sliktajām starta pozīcijām, Baltijas valstis ir sasniegušas ievērojamus rezultātus un tādējādi uzskatāmas par īstu success story bijušajā Austrumeiropā. Igaunija veiksmīgi risina iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību, Latvija ir visdrošākā kandidāte uzaicinājumam Helsinkos šogad sākt sarunas par dalību Eiropas Savienībā. Mēs gribam, lai arī Lietuvu iekļauj šajā procesā, jo šī reģiona stabilitātei ir svarīgi, lai neviena Baltijas valsts neatpaliktu eirointegrācijas procesā un lai tās visas pēc iespējas drīzāk atrastos pie iestāšanās sarunu galda.

Eirointegrācijā Zviedrijas atbalstam ir bijusi izšķirīga nozīme, tāpat arī tā sauktajam suverenitātes atbalstam mūsu aizsardzības nostiprināšanā.

Baltijas valstu drošība ir viena un nedalāma. Mūsu vēsture mums ir rādījusi, ka tikai ar neitralitāti vien mums nepietiek. Mūsu sadarbības aizsardzības jomā mērķis ir nostiprināt drošību un gatavoties dalībai NATO. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopīgais miera uzturēšanas spēku bataljons, kopējie pretgaisa un jūras aizsardzības projekti uzskatāmi parāda mūsu valstu spēju sadarboties, stiprina mūsu militāro kapacitāti un rāda, ka mēs esam spējīgi ne tikai patērēt drošību, bet arī to veicināt un ka mums ir tās pašas vērtības un ideāli kā aliansei. Par to liecina arī Baltijas kontingenta līdzdalība gan agrāk Bosnijā, gan nupat Kosovā.

Baltijas valstu attiecībās ar Krieviju iezīmējas jauni aspekti — intensīvāka reģionālā sadarbība, jo sevišķi pierobežas rajonos, un sadarbība starptautiskajās organizācijās, tostarp reģionālajā Baltijas jūras valstu padomē. Tālākā perspektīvā Krievijai vajadzētu būt ieinteresētai redzēt Baltijas valstis Eiropas Savienībā un NATO kā sakārtotus, drošus un prognozējamus kaimiņus. Turklāt dialogam atvērta Krievija, kas apzinās savu vēsturisko atbildību, varētu gūt atbalstu turpmākai demokratizācijai un stabilizācijai arī no savām Baltijas kaimiņvalstīm. Tas tādēļ, ka tieši mūs interesē ekonomiski plaukstoša, stabila un demokrātiska Krievija!

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas integrācija Eiropas struktūrās un mūsu valstu savstarpējā sadarbība ir procesi, kas viens otru veicina un papildina. Jā, mūsu kultūras un vēsturiskā pieredze ir daudzveidīga, pie mums pastāv viedokļu dažādība par mūsu kopīgo ekonomisko telpu un ārpolitisko un drošības politikas mērķu īstenošanas aspektiem, taču tas mūsu sadarbību padara vēl auglīgāku un veicina ne tikai katras atsevišķas valsts, bet arī visa reģiona attīstību un konkurētspēju. Vienlaikus tas ir mūsu ieguldījums Eiropas daudzveidībā.

Šodien, kad mūsu valstis ar dažādiem kopīgiem pasākumiem — izstādēm, riteņbraucēju sacensībām, filmu rādīšanu, televīzijas tiltu u.c. — atzīmē šī notikuma desmito gadadienu, "Baltijas ceļš" vairs nav sauciens pēc brīvības un fiziskas vienotības demonstrācija. Šodien "Baltijas ceļš" ir dinamiskas attīstības, pieauguma un sadarbības ceļš uz visai Eiropai kopīgu nākotni.

Indulis Bērziņš

Ārlietu ministra I. Bērziņa publikācijas, veltītas Baltijas Ceļa desmitgadei, savās slejās ievietojuši portugāļu laikraksts "O Publico", 23.08.99., Čehijas "Lidove novini", 23.08.99., Lietuvas "Lietuvas rytas", 23.08.99., Polijas "Rzeczpospolita", 23.08.99., kā arī Zviedrijas "Svenska Dagbladet", 23.08.99., Somijas zviedru "Hufvudstadsbladet", 23.08.99., itāļu "Il Tempo", 24.08.99., ukraiņu "Ukraina Moloda", 21.08.99. un Pēterburgas "Ņevskoje vremja", 24.08.99.

 

"Pikniks ar sekām"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.23.

Pirms desmit gadiem baltieši pieminēja Hitlera—Staļina paktu.

Pirms desmit gadiem izskatījās, it kā visi baltieši gatavotos doties piknikā. Igauņi, latvieši un lietuvieši pulcējās nelielās grupiņās vairāku simtu kilometru garumā, sēdēja saliekamajos krēslos, ēda sviestmaizes, dzēra kafiju un saulītē tērzēja. Tad, kā slepenas pavēles vadīti, vairāk nekā miljons cilvēku šajā 1989. gada 23. augusta dienā sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi, kurai vēsturē jāieiet kā lielākajai pret Padomju Savienību vērstajai provokācijai, un ir uzskatāma par PSRS sabrukuma sākumu. No Tallinas, caur Rīgu, uz Viļņu baltieši pauda izaicinājumu "sagurušajam" režīmam, kas pirms piecdesmit gadiem ar Hitlera—Staļina paktu aizsāka trīs Baltijas jūras valstu ieņemšanu un vēlāko aneksiju.

Neatkarības kustības, "Tautas frontes", kas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izveidojās gadu pirms tam, atceroties Hitlera— Staļina paktu, ar šo 50.gadadienu gribēja panākt Baltijas aneksijas anulēšanu. Tajā vasarā tā vēl bija utopija, cilvēku ķēde — ideālistiska demonstrācija, kas nesimbolizēja neko vairāk kā vien milzīgu pret padomju sistēmu vērstas kritikas atbalstu. Ar to tomēr pietika, lai miermīlīgajai revolūcijai Baltijā piešķirtu spēku, ko vēlāk vairs nevarēja apturēt. Asā Maskavas reakcija ļāva nojaust, ko Kremlis licis uz spēles, un daudz kas liecina par to, ka cīņas par varu, kas vēlāk noveda pie puča mēģinājuma, kas bija vērsts pret "perestroiku", sākas jau toreiz. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka Rietumos tik apbrīnotais valdības un partijas vadītājs Gorbačovs dažas dienas pēc "Baltijas ķēdes" parakstīja politbiroja dokumentu, kurā baltiešiem tika draudēts ar bojā eju, gadījumā, ja tie atdalīsies no Padomju Savienības. Brutālie draudi sasaistījās ar 1991.gada sākumu, kad ar tanku palīdzību mēģināja savaldīt trīs valstis.

Pēc Baltijas politiķu domām, Gorbačova toreizējā reakcija netika pietiekami novērtēta, vēl joprojām valda uzskats, ka Rietumi nesaprata, kādu lomu Hitlera— Staļina pakts toreiz un šodien spēlēja cilvēku prātos aiz dzelzs priekškara. Šīs pirmdienas piemiņas pasākumi, lai atcerētos "Baltijas ķēdi" pirms desmit gadiem ir tik pat nozīmīgi kā atskatīšanās uz Ribentropa— Molotova tikšanos Maskavā pirms sešdesmit gadiem. Līguma slepenajā papildprotokolā viņi Austrumeiropu sadalīja Vācijas un Padomju Savienības ietekmes sfērās. Baltija kopā ar Somiju tika piešķirta Staļina pārvaldes sfērai, Poliju bija jāsadala. Beigu beigās Igaunija, Latvija un Lietuva bija spiestas, ierīkot savā teritorijā atbalsta punktus Sarkanajai armijai, vēlāk sekoja iebrukums, inteliģences deportācijas un "brīvas vēlēšanas", kuru rezultāts, iekļaušanās Padomju Savienībā, bija paredzēts jau iepriekš.

Cilvēku ķēde bija šīs vēstures atgādinājums, ar domu, ka gadījumā, ja Maskava būtu spiesta atzīt varmācīgo uzbrukumu Baltijai, tad šī atzinuma nenoliedzamas sekas būtu padomju kundzības beigas Baltijas jūras krastos. Lenarts Meri, Igaunijas prezidents un toreizējais nenogurdināmais publicists, ja runa bija par slepenā papildprotokola "publicēšanu", atceras, ka šī doma bija "loģiska, taču naiva". Tomēr nedaudz vēlāk viņš Padumju Savienību virzīja uz pieminēšanas vērtu pretrunu.

1989.gada Augstākās Padomes vēlēšanās Baltijas Tautas frontu pārstāvji izcīnīja lielu uzvaru. Viņi devās uz Maskavu, lai PSRS Augstāko Padomi piespiestu atzīt Hitlera—Staļina pakta papildprotokola esamību. Gadu desmitiem Maskava noliedza šāda dokumenta eksistenci. Tomēr baltieši Maskavā panāca, ka tiek pieņemta rezolūcija par to, ka tāds papildprotokols pastāvējis. Protams, vienlaicīgi tika teikts, ka tam nav nekāda sakara ar Baltijas pievienošanu Padomju Savienībai. Kā vēstures brīnums uzskatāms tas, ka cilvēku ķēdei, neraugoties uz padomju pretestību, izdevās īstenot savu utopisko ideju par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, toties savu patieso mērķi ne. Vēl joprojām Krievija savu ārpolitiku Baltijā balsta uz "pasakām", ka Baltijas valstis, meklējot no Hitlera Staļina patvērumu, labprātīgi iestājušās Padomju Savienībā. Ar nepatieso vēstures atainojumu Krievija cenšas saglabāt savu interešu leģitimitāti Baltijā, vispirmām kārtām vērā ņemot drošības intereses. Tādēļ Baltijas Republikās starp ciešanām, ko izraisīja Hitlera—Staļina pakts, pastāv ļoti cieša saistība starp drošības garanta nepieciešamību un tiekšanos uz Rietumu drošības organizācijām, galvenokārt NATO. Dalībvalsts statuss Baltijā tiek uztverts kā sava veida vēršana par labu. Kādēļ par to liecina Somijas piemērs.

Arī Somijā 1939.gada "sātana pakts" līdz pat šodienai atstājis dziļas pēdas. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kurās pretošanās tika uzskatīta par veltīgu, Somija "Ziemas karā" sevi aizstāvēja ar zobiem un nagiem. Tādējādi valsts pierādīja, ka tā augstu vērtē rietumu demokrātiju un tāpēc Somiju cildināja no Urugvajas līdz pat Lielbritānijai, pašām valstīm gan neejot palīgā. Makss Jakobsons, bijušais ANO sūtnis un viens no vadošajiem valsts ārpolitikas veidotājiem, šajā sakarā astoņdesmitajos gados rakstīja: "Viens no šo notikumu rezultātiem ir tas, ka vārds "simpātijas" somu valodā ieguvis viegli ironisku pieskaņu". Tomēr Somija spēja izglābt savu neatkarību un deviņdesmito gadu sākumā, kad garā Hitlera—Staļina pakta ēna izzuda, kļuva ES dalībvalsts. Savukārt Igaunija, Latvija un Lietuva, kuras neaizmirsīs 1939.gada "nodevību" un kuras līdz šim bez sekmēm klauvējušas pie NATO durvīm, un arī vēl ilgi gaidīs uz iespēju kļūt par ES dalībvalstīm, šai viegli ironiskai niansei pievieno krietnu sarkasma devu.

Jaspers fon Altenbokums

 

"Karotājs pret stratēģi"

"The Economist"

— 99.08.21/27.

Prezidents Boriss Jeļcins ir uzsācis nelielu karu Dagestānā. Taču cīņa norit par daudz ko vairāk, nekā tikai par šo nepaklausīgo Krievijas republiku.

Šis ir pats smagākais karš Krievijā kopš 1996.gada. Tas ir prasījis jau desmitiem cilvēku dzīvības, turklāt tas draud paplašināties. Taču rodas iespaids, ka neviens īsti nezina, kādēļ tas ir sācies un kas tieši notiek.

Pirms divām nedēļām Krievija paziņoja par militāras operācijas uzsākšanu pret pašpasludinātajiem islamistu separātistiem Dagestānā — pussabrukušā republikā, kurā arvien lielākā nabadzība un augošais bezdarbs ir stingri ierobežojuši Maskavai uzticīgās vietējās valdības spēju saglabāt neitralitāti starp aptuveni 30 dažādām etniskajām grupām. Par nemiernieku vadoņiem ir izvirzījušies divi kaimiņzemes Čečenijas ievērojamākie partizānu līderi, savācot aptuveni tūkstoti kaujinieku. Kopš tā laika Krievijas televīzijas skatītāji ik vakaru ekrānos var vērot artilērijas apšaudes un aviācijas uzlidojumus, kā arī dzirdēt nomierinošus paziņojumus par uzvarām un smagiem zaudējumiem dumpinieku pusē. Krievi ir sākuši izdalīt ieročus atsevišķiem jau tā labi bruņotajiem iedzīvotāju grupējumiem Dagestānā, neraugoties uz to, ka šāda taktika varētu izraisīt gadiem ilgu daudzu pušu savstarpēju partizānu karu.

Visā pārējā nav nekādas skaidrības. Šis reģions ir bīstams tur nepiederošajiem galvenokārt labi attīstītās vietējās cilvēku nolaupīšanas industrijas dēļ, un tādēļ tikai retais žurnālists ir iedrošinājies papētīt kaut ko vairāk nekā vienīgi militāros paziņojumus un brīfingus. Žurnālisti, kuri ir uzturējušies dumpinieku pusē, apstrīd daudzus Krievijas armijas apgalvojumus: piemēram to, ka nopietni ievainots esot viens no galvenajiem dumpinieku vadoņiem, čečenu izcelsmes emigrants no Jordānijas Hatabs — kāds žurnālists vairākas dienas pēc ziņojuma par smago ievainojumu bija viņu saticis sveiku un veselu.

Propagandas kara aprises ir nedaudz skaidrākas. Te galvenā fronte ir cīņa par sabiedrisko domu. Krievijas jaunais premjerministrs Vladimirs Putins apgalvo, ka uzvara tikšot panākta nedēļas laikā. Taču ciniķi atceras, ka arī Čečenijas karā, kas plosījās divus gadus līdz pat Krievijas sakāvei 1996.gadā, regulāri tika pasludināta galīgā uzvara. Lai gan Krievijas ģenerāļi atklātības brīžos nav tik pārliecināti, daži politisko notikumu vērotāji Kaukāzā izsaka aizdomas, ka Krievija būtu spējīga karu arī izbeigt, kaut vai tādēļ, ka tā, tieši vai netieši, ir pielikusi roku tā izraisīšanā. "Kā gan čečenu cīnītājiem būtu izdevies pāri labi apsargātajai robežai iekļūt Dagestānā, ja krievi nebūtu palīdzējuši?" vaicā kāds ciniķis.

Otrā fronte ir diplomātijas jomā. Krievu politiķi bez kavēšanās sāka apgalvot, ka dumpiniekus atbalstot islamiskās valstis, turklāt daži vēl piebilst, ka tas esot darīts, slepeni vienojoties ar Rietumiem. Aizdomās turamo grēkāžu skaitā tiek iekļauta Turcija (kas reizi pa reizei sniedza atbalstu čečeniem), Taliban cīnītāji, kuru kontrolē atrodas lielākā daļa Afganistānas, Saūda Arābija un, protams, CIP.

14.augustā Krievija nosūtīja steidzamu vēstuli G—7 grupas valstīm, Eiropas Savienībai un Islama Konferences valstīm, apgalvojot, ka "neapstrīdami fakti liecina, ka teroristi saņem finansu, materiālo un cita veida palīdzību no ārpuses." Lai gan pierādījumi vēl ir jāatrod, Krievija tagad visiem spēkiem centīsies izmantot iespēju, lai uzstātos Eiropas civilizācijas bastiona lomā, aizstāvot to pret draudošajām islama piekritēju ordām.

Karš arī satricina Maskavas neskaidrās attiecības ar Čečeniju, kas sevi uzskata par neatkarīgu, lai gan tās neatkarību Krievija neatzīst (un līdz ar to arī to neatzīst neviens cits). Optimisti uzskata, ka prezidenta Aslana Mashadova vadītā mērenā Čečenijas valdība varētu krieviem izrādīties tik noderīga konflikta noregulēšanā, ka par to tā varētu saņemt kā politisku, tā arī finansiālu piekāpšanos — piemēram, ratificētu līgumu par kvazi—neatkarību no Maskavas. Citi novērotāji izsaka bažas, ka Mashadovu sāks uzskatīt par Maskavas pakalpiņu un viņš zaudēs varu, dodot vietu saviem vietējiem konkurentiem, tādiem kā Šamils Basajevs. Pieredzes bagātais cilvēku nolaupītājs un ķīlnieku saņēmējs, kurš tagad ir viens no Dagestānas sacelšanās līderiem, Šamils Basajevs skaļi runā par no krieviem brīvas zonas izveidošanu, kas sniegtos no Čečenijas galvaspilsētas Groznijas līdz pat Kaspijas jūrai.

Treša, potenciāli visnozīmīgākā fronte ir saistīta ar Krievijas iekšpolitiku. Prezidentam Borisam Jeļcinam tagad pretī stāv iespaidīga jauna alianse, kurā ietilpst valsts vispopulārākais politiķis Jevgēņijs Primakovs un lielākā daļa ietekmīgo reģionālo līderu, kuru vidū izceļas Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. 17.augustā Primakovs piekrita vadīt Lužkova grupējumu 19.decembrī paredzētajās parlamenta vēlēšanās.

Kaut arī gan Jeļcins, gan arī Putins vienā balsī apgalvo, ka vēlēšanu kampaņa noritēšot normāli, daudzi krievi šos apgalvojumus uztver skeptiski. Ja karš ieilgtu, tad tās varētu izrādīties par lielisku aizbildinājumu vēlēšanu atlikšanai vai pat ārkārtas stāvokļa ieviešanai. Vai vismaz valdības asā reakcija Dagestānā varētu izrādīties par savlaicīgu atgādinājumu nepakļāvīgajiem gubernatoriem, ka ar Maskavu vēl joprojām ir jārēķinās pat Krievijas visnepakļāvīgākajos reģionos. Aizejošais tieslietu ministrs Pāvels Krašeņiņikovs šonedēļ sniedza satraucošu norādi par Kremļa vēlmi rīkoties pa tiešo. Krašeņiņikovs izteicās, ka Jeļcins viņu esot atlaidis no darba, jo viņš neesot spējis sameklēt pietiekami labu iemeslu Komunistiskās partijas aizliegšanai, kā arī esot devis Lužkova Tēvzemes partijai iespēju piereģistrēties laicīgi, lai varētu piedalīties vēlēšanās.

Līdz šim Primakovs ir izturējies samiernieciski. Paziņodams par vadības uzņemšanos jaunajā aliansē, viņš aicināja veikt izmaiņas likumdošanā, kas "nodrošinātu bijušajiem prezidentiem pilnīgu drošību un cieņas pilnu dzīvi". Šis izteikums bija skaidra norāde uz Jeļcina drauģeļu un ģimenes bažām par iespējamo vajāšanu, kas liek tiem meklēt jebkādu iespēju, lai tikai noturētos pie varas.

To var uzskatīt par miera olīves zaru — turklāt par kaut ko tādu, ko būtu grūti sagaidīt no Lužkova, kurš ir pasācis valdību dēvēt par "režīmu". Bet vai Jeļcina galms uzticēsies dzelžainajam Primakovam? Līdz šim kā Maskavā, tā arī Kaukāzā likmes tiek liktas uz kara spēlēm un nevis uz izlīgumiem.

 

 

"Kara atspoguļošana un apslēpšana"

"Radio Free Europe/

Radio Liberty"

— 99.08.23.

Maskavas lēmums aizliegt Krievijas radio un televīzijas tīkliem pārraidīt intervijas ar čečenu un dagestāņu līderiem ir izraisījis asu kritiku no visas pasaules mediju uzraudzības grupām, kā arī licis uzdot plašākus jautājumus par preses brīvību Krievijā.

Pagājušo otrdien Krievijas valdības jaunizveidotā Preses, televīzijas un radio ministrija nāca klajā ar formālu brīdinājumu visiem Krievijas nacionālajiem radio un televīzijas tīkliem, iesakot tiem nepārraidīt nekādas intervijas ar "islamistu dumpinieku līderiem" pašreizējā militārā konflikta laikā.

Ministrija, kuras nesenā izveidošana raisīja bažas, ka to varētu izmantot preses apspiešanai pirms parlamenta un prezidenta vēlēšanām, uzstāja, ka šādu interviju pārraidīšana būtībā palīdz dagestāņiem un čečeniem uzsākt "masveidīgu propagandas karu", kurināt etnisko un reliģisko neiecietību, un mēģināt panākt Krievijas robežu pārskatīšanu.

Vēstulē Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam Ņujorkas žurnālistu grupa Committee to Project Journalists nosodīja šo akciju, atzīmējot, ka ministrijas "pašreizējie mēģinājumi kontrolēt televīzijas ziņu raidījumu saturu un iepriekšējas cenzūras ieviešana jebkuros apstākļos pārkāpj visas Krievijas starptautiskās saistības preses brīvības garantēšanā."

Kā visas Čečenijas un Dagestānas konfliktos iesaistītās puses labi saprot, modernie kari un it īpaši konflikti starp mazām, par neatkarību karojošām grupām un lielām valstīm tiek izcīnīti vienlīdz lielā mērā kā kaujas laukā, tā arī masu medijos.

Krievijas neveiksmīgās invāzijas Čečenijā laikā Krievijas varas iestādes atskārta, ka to pozīciju grauj ne tikai čečenu spēku pretestība, bet arī pašas Maskavas masu mediju sniegtās ziņas. Tās bieži vien bija pretrunā ar oficiālajiem paziņojumiem un spēlēja ļoti nozīmīgu lomu Krievijas sabiedriskās domas pavēršanā pret Maskavas militāro centienu turpināšanu Čečenijā.

Līdz ar to Krievijas valdības lēmums ir saprotams, taču tas nešaubīgi pastiprinās bažas. No vienas puses, tagad, kad Maskava ir atzinusi, ka cīņa Dagestānā tuvākajā laikā nebeigsies, tas nozīmē, ka Krievijas tautai būs liegta informācija, kas tai nepieciešama, lai izvērtētu notiekošo.

Un no otras puses, veids, kādā Maskava izmanto savu jauno komunikāciju ministriju, ieviešot ko vairāk, nekā tikai kaujaslauka cenzūru, vedina domāt, ka daudzi Krievijas līderi varētu būt gatavi pielietot šo līdzekli pret medijiem, kad vien tie nonāktu nepatikšanās. Tas iezīmētu nopietnu atkāpšanos no dažādajām demokrātisko brīvību ieviešanas saistībām, ko uzņēmusies Krievijas valdība. Un pat ja Maskava nākotnē nepielietos šo spēku, tās gatavība un vēlēšanās to darīt tagad, Dagestānas konflikta laikā, nesīs vēsumu Krievijas politiskajā un sociālajā dzīvē.

Vēsturē žurnālisti regulāri ir novērojuši, ka militārā konfliktā patiesība bieži vien ir "pirmais upuris". Tiešām, daudzas valdības ir ierobežojušas to apdraudošu militāru konfliktu tā vai cita aspekta atspoguļošanu presē. Taču tas, ko Krievijas varasiestādes ir izdarījušas šajā gadījumā, var likt uz spēles ne tikai patiesību un Krievijas kontroli pār Dagestānu, bet arī demokrātijas likteni Krievijā.

Pols Goubls

 

"Jeļcins negaida

ātru Dagestānas konflikta risinājumu"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.23.

Maskava ziņo par atgūtajām teritorijām. Mashadovs dod pavēli 15000 karavīru mobilizācijai.

Ziemeļkaukāza republikā Dagestānā krievu karaspēka vienības cīņā ar islama nemierniekiem ir atguvuši vairākas teritorijas, taču acīmredzot nav guvuši nekādus nozīmīgus militārus panākumus. Prezidents Jeļcins uz konfliktu raugoties ar lielām bažām, nedēļas nogalē Maskavā sacīja prezidenta pārstāvis preses jautājumos Jakuškins. Par mēreno dēvētais čečenu prezidents Mashadovs Groznijā noliedza, ka čečenu karavīri piedaloties kaujās, kas notiek Dagestānā; vienlaicīgi viņš deva pavēli 15000 karavīru mobilizācijai, jo viņš baidoties no jauna kara Čečenijā.

Pēc Dagestānas Iekšlietu ministrijas datiem, svētdien krievu karaspēka vienībām izdevās atkarot daļu Tando ciemata, kas atrodas pie Čečenijas robežas Botlihas rajonā, kā arī norobežot aptuveni simts nemiernieku lielu grupu no iespējamā pastiprinājuma, kas varētu ierasties no Čečenijas. Pirms tam krievu karaspēka vienībām esot izdevies izpostīt svarīgo Harami kalnu pārejas ceļu, pa kuru pārvietojās nemiernieku papildspēki. Bojā esot gājuši 28 nemiernieki un viens krievu oficieris.

Prezidents uz konfliktu Dagestānā raugās kā uz draudu Krievijas vienotībai, nedēļas nogalē Maskavā paziņoja valdības preses pārstāvis Jakuškins. Jeļcins esot par "stingru un noteiktu" rīcību, kas vēršama pret nemierniekiem: vienlaicīgi esot jādara viss, lai izbēgtu no zaudējumiem krievu pusē. Jeļcins nesagaidot ātru konflikta atrisinājumu. Pie tam prezidents nedomā Krievijā izsludināt ārkārtas stāvokli, "šajā sakarībā nepastāvot arī nekādi plāni", sacīja Jakuškins, atbildot uz spekulācijām, kas šajā sakarībā cirkulē Maskavā. Jeļcins stingri pastāvot uz tikšanās nepieciešamību ar čečenu prezidentu Mashadovu; iepriekš gan vajadzētu noskaidrot, par ko Jeļcins un Mashadovs tiekoties varētu vienoties.

Nedēļas nogalē Mashadovs paziņoja, ka Čečenija nav ieinteresēta karā ne ar Krieviju, ne ar Dagestānu. Viņa valsts cīņās Botlihas rajonā nepiedaloties: "neviens karavīrs no Čečenijas" neesot karojošo vienību sastāvā.

Lai atrisinātu Ziemeļkaukāzā radušās problēmas, esot jānovērš politiskās neskaidrības Krievijas un Čečenijas attiecībās, sacīja Čečenijas prezidents. Čečenija kopš 1996.gada kara beigām uzskata sevi par neatkarīgu republiku, savukārt Krievija to uzskata par Krievijas Federācijas sastāvdaļu. 2001.gadā Čečenijas statusu jādefinē pilnībā. Mashadovs, raugoties uz šo datumu, teica, ka tā esot utopija, ja Krievija sagaidot, ka Čečenija savu attieksmi pret valsts neatkarību vēlreiz mainīšot. Vienošanos būšot grūti panākt, ja Krievija turpināšot savu pret Čečeniju vērsto "ideoloģisko informācijas karu", kurā čečenu tauta tiek dēvēta par bandītu un noziedznieku tautu. Mashadovs izteica viedokli, ka konflikts Dagestānā esot tikai aplinkus manevrs un kalpojot par pamatu tam, "lai izprovocētu lielu karu pret Čečeniju". Tādēļ viņš pasludinājis Čečenijā ārkārtas stāvokli un devis pavēli rezervistu mobilizācijai.

 

"Mēs neesam terorisma apoloģēti"

"The Washington Post"

— 99.08.24.

Autore kategoriski noraida The Washington Post izteiktās apsūdzības, ka Sinn Fein locekļi esot Omahas bombardēšanas autoru "apoloģēti", kā arī laikraksta mēģinājumus pārvērst Sinn Fein attieksmi pret Olsteras Karalisko Policiju (RUC) par atbalstu Omahai. Tas neatbilst patiesībai un sekmē to mērķu īstenošanu, kuri cenšas graut Lielās Piektdienas līgumu.

Tūlīt pēc Omahas sprādziena Sinn Fein prezidents Gerijs Adamss nekavējoties to nosodīja, kā arī tos, kuri bija par to atbildīgi. Vairāk nekā 10 gadus Gerijs Adamss, Martins Makginess un Sinn Fein vadītāji ir centušies radīt politiskos pamatus demokrātiskai un miermīlīgai ieilgušā konflikta atrisināšanai Īrijā. Viņi ir izturējuši, neraugoties uz noraidījumu, nepildītām saistībām un izolētību pirmajos miera procesa gados, pārkāptiem termiņiem un atkārtotiem mēģinājumiem izslēgt Sinn Fein no šī miera procesa.

Sinn Fein

palīdzēja IRA pamiera nodrošināšanā, kā arī sniedza partijas atbalstu Lielās Piektdienas līgumam, neraugoties uz nopietnajām bažām par slēgtajiem kompromisiem. Diemžēl, Sinn Fein nespēja sev piesaistīt visus republikāņus. Neliela grupiņa noraidīja Lielās Piektdienas vienošanos. Sinn Fein un vairākums republikāņu nekādi nespēj piedot šo dažu republikāņu rīcību, un it īpaši Omahas spridzinātājiem.

Lielās Piektdienas līgumā RUC tika identificēta kā viens no konflikta iemesliem. Sinn Fein pienākums ir veicināt RUC izformēšanu un tā nebaidās to atklāti pateikt. Sinn Fein pārstāvji nebūs liekuļi un neizliksies, ka viss ir kārtībā, lai šajā nestabilajā laikā vienlaicīgi "apšaudītu" RUC ar propagandas ieročiem.

RUC tika izveidota pēc 1922.gada Īrijas sadalīšanas, un tās nolūks bija saglabāt "protestantu valsti protestantu tautai." 93% RUC pārstāvju ir protestanti. Vēl šobrīd tā par savu galveno misiju uzskata to 47% katoļu iedzīvotāju saglabāšanu savās vietās. RUC ir unionisma bruņotais spārns, un to raksturo fanātisms un sektantisms.

Pagājušajā nedēļā atklātībā nāca fakts, ka RUC maksāja 50% no pabalstiem divām to katoļu ģimenēm, kurus 1989.gadā noslepkavoja lojālistu nāves bataljoni. Turpmāk tika atklāts, ka RUC negatavojas paskaidrot Ziemeļīrijas policijas iestādēm, kādēļ tā piekrita maksāt, apgalvojot, ka informācija esot "pārāk riskanta." Laika gaitā galvenais iemesls tiks atklāts. Nav šaubu, ka visi uzzinās par vēl kādu no neskaitāmiem RUC un lojālistu pusmilitāro grupējumu slepeno vienošanos gadījumiem.

RUC vēsturi, izveidi un tās sektantiskā spēka lomu ir dokumentējusi tāda starptautiski cienījama organizācija kā Amnesty International . 70. gados ASV Kongress ieviesta ieroču eksporta aizliegumu RUC vajadzībām. Šī gada jūlijā Kongress pieņēma likumu, kas aizliedz jebkādu FIB finansējumu RUC apmācībai.

Tas ir skaidrs, ka ne jau vienīgi Sinn Fein uzskata, ka RUC ir nepieņemama un ir daļa problēmas. Nav taisnība arī tas, ka vienīgi Sinn Fein ir pieprasījusi jauna policijas dienesta izveidi. Lielās Piektdienas līguma ietvaros tika izveidota komisija, lai izpētītu RUC un informētu par jauna policijas spēka izveidi. Komisija ir saņēmusi tūkstošiem rakstisku un mutisku iesniegumu. Ziņojums, kas ir līguma un miera procesa galvenais elements, tiks publicēts septembrī. Nav nekāds pārsteigums, ka atsevišķi unionisma un britu sistēmas elementi iebilst pret šo komisiju un ir centušies apturēt ziņojuma publicēšanu.

Omahas, Īrijas sešu ziemeļu apgabalu un visas Īrijas iedzīvotāji ir pelnījuši miermīlīgu nākotni. Tas ir sasniedzams vienīgi nodrošinot, lai tiktu īstenoti līguma noteikumi, kā arī tiktu izdiskutēti konflikta iemesli un to atrisināšana.

Politiskais vakuums ir radīts apzināti. To nedrīkst aizpildīt tie, kuriem ir tendence graut miera procesu, vai nu tie būtu republikāņi vai unionisti.

Galvenā atbildība par līguma īstenošanu ir jāuzņemas Lielbritānijas valdībai. Tonijam Blēram piemīt vara un nepieciešamā atbildība, lai stātos pretī tiem pašas britu valdības struktūras pārstāvjiem, kuri ir apdraudējuši jaunas ēras iestāšanos Īrijas ziemeļos. Ir jānotiek izmaiņām. Tas ir nenovēršami. Vislabākais ceļš, kādā veidā virzīties uz priekšu, ir cieši sadarboties visiem politiskajiem pārstāvjiem, lai šīs izmaiņas stimulētu.

Rita O’Hare

 

"Francijas klusā revolūcija""Financial Times"

— 99.08.23.

Saskaroties ar eiro un globalizācijas mesto dubulto izaicinājumu, valsts sāk izrādīt jaunu laisser faire attieksmi, un tā labi pielāgojas savai sarūkošajai lomai.

Kāda ir valsts loma globalizācijas laikmetā? Franču kapitālismā notiekošās iespaidīgās revolūcijas perfekti parāda visaptverošo pielāgošanās procesu. Zemē, kur valsts loma vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga, un kur tās klātbūtne ir bijusi jūtama vairāk, nekā jebkurā citā demokrātiskā sabiedrībā, šī pārmaiņas ir vēl pārsteidzošākas.

Sakaroties ar dubulto izaicinājumu, ko met valsts lomu pamatīgi samazinošais eiro un globalizācija, kura arī met izaicinājumu nacionālās suverenitātes realitātei, Francijas valsts, pretēji tās kritiķu apgalvotajam, visai labi pielāgojas savas lomas sarukšanai. Francija nav — vai vairs nav — globalizācijas kaprīzais skolnieks.

Nesenā trīspusējā cīņa Francijas banku sektorā starp Banque Nationale de Paris , Paribas un Societe Generale , kas beidzās ar vismaz daļēju BNP uzvaru, ir visspilgtākais šīs klusās revolūcijas apstiprinājums. Vai tam ir ekonomiska un finansiāla jēga — tas ir cits jautājums.

Pašas šīs "cīņas" raksturs Francijai ir pārsteidzošs. Pirms dažiem gadiem vienkārši nebūtu iedomājams, ka "elites" pārstāvji, vienu un to pašu prestižo augstskolu beidzēji, būtu sākuši "karot" viens ar otru.

Šodien, pateicoties globalizācijas izaicinājumam, šīs elites vispirmām kārtām identificējas ar savām attiecīgajām industriālajām kompānijām, vairs nepiešķirot prioritāti tradicionālajai esprit de corps — t.i., savam "veco zēnu" tīklam valsts elites sistēmā. Galveno lomu spēlētāji joprojām sauc viens otru vārdā un pat lieto neformālo uzrunu tu . Televīzijā var dzirdēt, ka tie sauc viens otru par Mon Cher Michel , Mon Cher Daniel, Mon Cher Andre (attiecīgi BNP vadītājs Mišels Pebero, Societe Generale Daniels Butons un Paribas Andrē Levī—Langs).

Taču par spīti šai intimitātei un pat personīgajām saiknēm, tagad tie ir kļuvuši par sīviem konkurentiem vispasaules izdzīvošanas spēlē. Un šajā cīņā nozīme ir tam, ka Francijas valsts ne tikai nav neko darījusi, lai to novērstu, bet pat diskrēti ir veicinājusi šo procesu.

Šāda attieksme Francijai ir revolucionāra ne tikai šīs jaunās pieejas dēļ, bet arī vēl viena cita, strukturālāka iemesla dēļ. Nevajadzētu aizmirst, ka bankas, kuras grasījās apvienoties, nemaz ne tik sen vēl bija nacionalizētas bankas. BNP un Societe Generale bija nacionalizētas jau kopš Otrā pasaules kara, kamēr Paribas tika nacionalizēta Miterāna "sarkanās" sociālistu administrācijas laikā 80. gadu sākumā.

Tādējādi ļaut tirgum izdarīt galīgo izvēli nozīmēja faktiski apgriezt pilnīgi otrādi visu Francijas pēckara ekonomisko filozofiju. Francijas finansu elite bija pieradusi padevīgi ieklausīties visspēcīgās Ekonomikas un Finansu ministrijas "rekomendācijās".

Abās pusēs tradicionālie mijiedarbības un ietekmes refleksi starp augstākajiem valsts ierēdņiem un banku vadītājiem vēl kādu laiku saglabāsies. Francijas Bankas pārvaldnieka Žana Kloda Trišē būtiskā loma "triju banku cīņas" pēdējā fāzē perfekti atspoguļo šī pārejas perioda hibrīdo raksturu. Taču ilgtermiņa tendence ir skaidra. Valsts var radīt iespaidu, ka tā turpina manipulēt spēli, taču realitātē tā labprātīgi atstāj laukumu.

Dabiski, ka Francijas valstij, virzoties uz globālo laikmetu, vispirmām kārtām vajadzētu veicināt nacionālo konsolidāciju. Tā ir rīkojušies gan amerikāņi, gan itāļi, nemaz nerunājot par britiem vai japāņiem.

Ultraliberālisma piekritēji ir apsūdzējuši Francijas valsti, ka šajā banku karā tā ir pielietojusi "kolbērismu" — protekcionisku praksi, kuras nosaukums patapināts no Luija XIV ekonomikas un finansu ministra vārda. Savukārt kreisie ir nosodījuši valsti par tās pasivitāti iepretī zināmam tirgus diktātam. Taču abas šīs apsūdzības ir nepareizas. Francijas valsts pielāgojas globalizācijas prasībām, lai arī dažiem tas šķiet par lēnu, bet citiem — par ātru.

Vēl vakar Francija uztvēra importu kā sakāvi, kā sava veida Vaterlo, bet eksportu — kā uzvaru, kā kaut ko līdzvērtīgu Austerlicai tirdzniecības jomā. Šodien — un tas ir patiess progress — šāda attieksme ir novērojama tikai firmu pārpirkšanā. Kamēr vien franču kompānija var tikt uzskatīta par vadošo, visas alianses tiek ne tikai pieņemtas, bet arī pat veicinātas.

Franču izņēmuma nostāja ir nevis leģenda, bet izgaistoša realitāte. Franču kapitālisms ir dinamisks un darbīgs. Tā rezultātā valsts tagad ir izvēlējusies iet pret tradīciju un, kā daži teiktu, pat pati pret savu dabu, lai samazinātu savu lomu šajā jaunajā atmosfērā, jo tā jūtas pārliecinošāk spēcīgā Francijas ekonomikā.

Valsts ir rīkojusies šādi tādēļ, ka tā pārsvarā ir spējusi pārliecināt visus, ka valsts vitālās intereses un atbildību nevajadzētu jaukt ar tās varas vai pat tās ietekmes kvantitatīvo apmēru.

Šo samazināto lomu pamazām sāk pavadīt arī mazāks prestižs. Atrasties augstā civildienesta ierēdņa postenī vairs nav talantīgo un ambiciozo franču jauno cilvēku vienīgais sapnis. Tiem pastāv alternatīvas karjeras ceļi privātajā sektorā, kuri ir ne tikai ienesīgāki, bet tikpat prestiži, un tas ir kas jauns.

Protams, ka nevajadzētu jaukt nepieciešamo un, iespējams, neatgriezenisko tendenci, un sarežģītāko un pretrunīgāko realitāti. Šodienas Francijā vienlaicīgi pastāv pārāk daudz un pārāk maz valsts. Tās ir pārāk daudz, kad tā mēģina samazināt bezdarbu, pielietojot ideoloģizētus un pārsvarā neefektīvus līdzekļus, kā, piemēram, 35 darba stundu likumu. Taču tās ir pārāk maz, kad elektorālu iemeslu dēļ visas valdības nespēj ķerties pie saviem pienākumiem īstenot tik ļoti nepieciešamās strukturālās reformas socioekonomiskajā jomā, ar savu pasivitāti parādot, ka tās mazāk baidās no bezdarbā nonākušo izmisuma, nekā no status quo piekritēju korporatīvā spēka.

Taču kopumā ņemot, valstī, kur tradicionāli L’Etat c’est la France , globalizācijas atstātais iespaids ir bijis ievērojams.

Dominiks Moisi

 

 

"Vācijas līderi atkal Berlīnē"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.24. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders pirmdien iezīmēja jaunas "Berlīnes Republikas" dzimšanu, uzsākot savu darbu atdzimušajā Vācijas galvaspilsētā, Berlīnei no jauna iegūstot savu nacionālās valdības centra lomu 54 gadus pēc tās krišanas II Pasaules karā.

Atgriežoties no atvaļinājuma, Šrēderam šoruden ir jāķeras pie nopietnas politiskās programmas īstenošanas, viņam cenšoties apliecināt savu kontroli pār savu sašķelto valdību, pieņemt ambiciozu un pretrunīgu reformu paketi, kā arī atgūt vēlētāju uzticību pirms piecu galveno zemju vēlēšanām.

Vasaras pārtraukums ļāva Vācijas valdībai pārvietot parlamentu, ministrijas un 12 000 darbiniekus no Bonnas uz šo plaukstošo metropoli 80 km no Polijas robežas.

Tomēr šis sajukums saasināja arī Šrēdera augošās problēmas attiecībās ar arodbiedrību līderiem un viņa valdošās Sociāldemokrātu partijas kreisajiem pārstāvjiem, kuri neatbalsta viņa plānus par valsts lomas mazināšanu vācu sabiedrībā.

Šrēders uzstāj, ka viņam ir jāierobežo Vācijas plašās labklājības un pensiju programmas, lai piesaistītu investīcijas, radītu jaunas darba vietas un saglabātu pasaules trešās lielākās ekonomikas konkurētspēju globālajos tirgos.

Pirms iekārtošanās savā pagaidu birojā, kuru agrāk aizņēma komunistiskās Austrumvācijas vadītāji, Šrēders tikās ar ievērojamiem sociāldemokrātiem un paziņoja, ka viņš esot apņēmies vest partiju pa biznesam daudz draudzīgāku ceļu.

Partijas vadītāju sanāksmē Zārbrikenā Šrēders paziņoja, ka sociāldemokrāti esot vienojušies decembrī paredzētajā partijas kongresā pārskatīt savus galvenos politiskos principus.

Šrēders uzskata, ka viņa partijai esot jāatzīst, ka ir pienācis laiks atteikties, kā viņš uzskata, jēdzieniem par "valsts—aukles" saglabāšanu par labu pragmatiskākai attieksmei, kas vairāk atbilst informācijas revolūcijas laikmetam.

Cīņā par savas partijas dvēseli Šrēders ir iesaistījis sociāldemokrātu jauno paaudzi. Pagājušajā mēnesī vairāki gados jauni parlamenta locekļi publicēja manifestu, aicinot sociāldemokrātus izbeigt savu "ideoloģisko skatīšanos pašiem uz savu nabu" un pieņemt Šrēdera "jaunā centra" skatu punktu, vājinot valsts lomu.

Pagaidām Šrēders ir apņēmies atjaunot kārtību valdības iekšienē, partijas vienotību, kā arī nodrošināt mierīgu valdības pāreju.

Kā pēckara vācu politiķu paaudzes pārstāvis Šrēders vēlas pierādīt, ka viņa valsts spēj pāriet uz jaunu "normālas" Eiropas valsts pakāpi, apzinoties savu vēsturi, tomēr neļaujot tai sevi kropļot.

Tomēr bēgšana no pagātnes ir pārāk sarežģīta. Pretrunīgu attieksmi ir izraisījis lēmums izvietot valdības ministrijas vairākās ēkās, kas ir pazīstamas ar savu saistību ar nacistisko pagātni. Finansu ministrija pašlaik aizņem Aviācijas ministriju, kur Luftwaffe šefs Hermans Gērings vadīja Hitlera gaisa karu. Darba ministrija aizņem kādreizējās nacistu propagandas šefa Jozefa Gebelsa štāba telpas.

Viljams Drozdjaks

 

"Bezpalīdzīgā Turcijas valsts vara"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.21.

 

Pēc katras zemestrīces Turcijā dzirdama tā pati žēlošanās: pārāk ilgs laiks paiet līdz ierodas palīdzība.

Šoreiz zemestrīce nenotika atstatus esošajā Ercinkanā un arī nomaļajā Dinārā ne, bet gan visblīvāk apdzīvotajā Turcijas reģionā. Tomēr atkal pagāja tik daudz dārgā laika, līdz katastrofas rajonā ieradās palīdzība un tika izdalīta pārtika. Ministru prezidents Edževits (Ecevit) apgalvo, ka valsts strādājot, cik spēka. Postošā zemestrīce savukārt nesaudzīgi atklāj šī spēka robežas. Valsts roka nedarbojās pietiekoši ātri, uz to atkal bija jāgaida.

Veselības ministrs pašpārliecināti apgalvo, ka visu notiekošo daudz izpostītajā Jalovas pilsētā valsts kontrolē. Tāpat ultranacionalistiskās Nacionālās kustības partijas lauksaimniecības ministrs nekavējoties pievienojās: turku valsts esot pietiekami liela un nekāda steidzamība nav nepieciešama. Ne viens, ne arī otrs dzīvus palikušos nenomierināja.

Protams nebija vajadzīgi šie tukšie apgalvojumi, lai cietušos saniknotu. Ciemati starp Izmitu un Jalovu vairākas dienas nebija sasniedzami ne pa ūdens, ne sauszemes ceļiem. Pārtikas līdzekļi tur bija vairāk kā nepietiekoši, trūka dzeramais ūdens. Ar kailām rokām dzīvi palikušajiem vajadzēja glābt drupās apraktos. Televīzijas kameru priekšā aizkustinošās ainās viņi apgalvoja, ka viņi tāpat esot šīs Republikas pilsoņi.

Cik patiesībā bezpalīdzīga ir turku valsts, to atklāja viņu augstākais reprezentants. Valsts prezidents Demirels ticēja, ka ar paziņojumu, ka divas nedēļas no drupām iespējams izglābt dzīvus palikušos, viņš cilvēkos radīs paļāvību. Agrāk populistiskais ideju atbalstītājs patreizējajā katastrofu apgabalā tika uzņēma ar sajūsmu. Tagad viņš tur sastopas ar vēsu attieksmi un asu kritiku.

Līdz šim nesatricināmi šī valsts paziņoja, ka pati kontrolē zemestrīces radītās sekas. Valsts līdz pat attālākajam zemes nostūrim tiek centralizēti pārvaldīta no Ankāras, neuzticoties saviem nenobriedušajiem pilsoņiem pat tad, kad nepieciešama steidzama rīcība. Pazīstamais uzņēmējs Rahmi Kocs (Rahmi Koc) neizturēja. Tas nekas, ka privātie vienmēr dodot naudu: "Arī mēs gribam ko teikt".

Valstij jāuzklausa četrkāršs pārmetums. Bez infrastruktūras nav iespējami glābšanas darbi. Ceļi jau vairākas dienas pirms zemestrīces nebija izbraucami, arī telekomunikācijas ir noslogotas un nav funkcionētspējīgas. To varētu novērst ar ātru mobilo satelītantenu uzstādīšanu. Tā vietā politiķi sniedz garus paskaidrojumus un cenšas sevi izcelt uz krīzes rajonu fona. Neskatoties uz viņu dāsnajiem solījumiem, valsts organizatoriskā palīdzība nāca par vēlu, un tas uzskatāms par otru pārmetumu. Pat viegli sasniedzamajā Jalovā glābšanas darbi savu gaitu uzņēma tikai pēc glābšanas brigāžu ierašanās no Izraēlas un Vācijas.

Treškārt vilcināšanās ir iemesls tam, ka valsts vēl joprojām nav sagatavojusies katastrofām — un tas viss situācijā, kad 95 % Turcijas iedzīvotāju dzīvo apgabalos, kuros pirmo četru baļļu zemestrīces ir bieža parādība. Sarkanā Pusmēness organizācijas koordinētā medicīniskā palīdzība bija iedarbīga. Valsts nevarēja nociesties, nerunājot par plāniem, kas saistīti ar katastrofu. Ap improvizētiem krīzes sarunu galdiem spiedās politiķi, birokrāti un karavīri. Viņi, izņemot karavīrus, nav raduši rīkoties efektīvi.

Caurmērā Turciju liela zemestrīce piemeklē reizi desmit gados. Neskatoties uz to, valsts līdz šim nav izveidojusi īpašu glābšanas komandu. Iekšlietu ministrijai pakļautajā civilajā aizsardzībā ietilpst 118 personas, no kurām 70 atrodas Ankārā. Likumprojekts, kas paredz lielāku skaitu profesionāļu iesaistīšanu civilajā aizsardzībā, kopš 1997.gada atrodas parlamentā.

Ceturtkārt, valsts, neskatoties uz savu lielo varu, nespēj izkontrolēt pastāvīgo Anatolijas lauku reģionu iedzīvotāju pārvietošanos. 1960.gadā pilsētās dzīvoja viena trešdaļa no visiem 32 miljoniem iedzīvotājiem; šodien tās ir divas trešdaļas no 70 miljoniem. Šiem ieceļotājiem nepieciešami dzīvokļi, lielais pieprasījums pēc tiem rada ienesīgu dzīvokļu būvniecības nozari, kurā daudzi specializējas uz ātri no lētiem materiāliem ceļamām mājām. Tās tagad sagruvušas kā kāršu namiņi.

Tas, ka tās vispār drīkstēja celt, saistīts ar neizteikto briesmu apziņu, ar daudzu būvuzņēmēju sirdsapziņu, kā arī ar līdz šim trūkstošo valsts vēlmi, veikt pasākumus pret tiem, kuri ar nodomu pavirši būvē. Pie tam būvniecības nolikumi un uzraudzība ir ne vien pilnībā nepietiekoša, bet arī ienesīgs korupcijas avots, ar kura palīdzību slikti atmaksātie būvuzraugi uzlabo savas algas.

Milzīgā kritika, ko iedzīvotāji veltījuši valsts pārstāvjiem, nedrīkst aizēnot vienu: cietušajiem steidzami nepieciešama palīdzība, pārtika un ūdens, zāles un teltis, ģeneratori un celtniecības tehnika. Turcijai vismaz jāpalīdz mazināt postošās zemestrīces sekas.

Rainers Hermans

 

"Izzūdošie čehu intelektuāļi"

"The Economist"

— 99.08.21/27.

Pirms desmit gadiem disidentiskie čehu intelektuāļi palīdzēja gāzt Čehoslovākijas komunistisko režīmu.

Pēc tam nodibinātajā pārejas perioda valdībā amatus ieņēma dažāda veida ar mākslu saistītas personas — dramaturgi, gleznotāji, filozofi, droši vien cerēdami uz mākslas uzplaukumu čehu tautas dzīvē. Taču šodien čehu intelektuāļu vērtības ir devalvējusi cinisma, populārās kultūras un padibeņu izvirzīšanās desmitgade.

Pagājušajā mēnesī Čehijas Republikas vadošo intelektuāļu grupa, kurā ietilpa valsts augstākais garīdznieks kardināls Miloslavs Vlks, akadēmiķi, aktieri un rakstnieki, pirmo reizi pa ilgiem laikiem apvienojās, lai parakstītu Impuls 99 — manifestu, kas pieprasa, lai politiķi pārstātu kašķēties savā starpā, lai tie atmestu savu augstprātību un sāktu kārtīgi strādāt valsts pārvaldē. Vai tas nozīmētu, ka čehu intelektuāļi zināmā veidā ir atdzimuši? Vai arī tas ir vienīgi neveiksmei lemts mēģinājums atgriezties tajos laikos, kad cilvēkiem patiešam bija svarīgi, ko domā dzejnieks?

Impuls 99

parakstītāji apgalvo, ka viņi vienkārši esot vēlējušies saviem politiķiem iespert ar kāju pa pēcpusi. Nesenā aptauja liecina, ka 76 procentiem čehu pašmāju politiķi "iedveš riebumu". Taču šajos laikos čehi atbildes nemeklē pie intelektuāļiem. Savukārt politiķi uzskata intelektuāļus par apgrūtinājumu un nevis par kaut kādu vērtību.

Paradoksālā kārtā tieši komunisma sabrukums sāka graut čehu intelektuāļu pozīcijas. Līdz 1989.gadam viņiem — vai vismaz tiem varonīgajiem nedaudzajiem intelektuāļiem ar disidentisko orientāciju — eksistēja sistēma, kuru tie varēja ienīst. Pēc Aukstā kara beigām šis mērķis sabruka. Piepeši sāka raisīties aizdomas par rīcības motīviem. Vai tu esi sociālists, neo—konservatīvais, katolicisma atdzimšanas atbalstītājs, vai arī tev vienkārši gribas kaut ko nopelnīt? Kaut arī pēc 1989.gada smadzeņu aizplūdi uz ārzemēm zināmā mērā kompensēja emigrantu atgriešanās, čehu intelektuāļu iekšējie zaudējumi par labu komercializācijai izrādījās daudz postošāki.

Lielu ieguldījumu komercializācijas virziena attīstībā ir devis kādreizējais disidents un tagadējais valsts vispopulārākās televīzijas stacijas TV Nova līdzīpašnieks Vladimirs Železni. Nova tagad baro čehus ar smadzenes notrulinošām ziepju operām, amerikāņu bojevikiem un, protams, arī ar kailām meitenēm laika ziņu raidījumos. Intelektuāļi sūdzas, ka Nova izmantojot komunisma izraisīto "morālo vakuumu". Viņi apgalvo, ka tad, ja televīzija uzlabotu savu raidījumu kvalitāti, čehi sekotu tās sniegtajam piemēram. Taču Železni ir sava pārliecība: "Mēs tikai rādām to, ko pieprasa tirgus." Ja opera būtu tikpat populāra kā ieroču zibināšana vai kailas meitenes, tad Nova rādītu arī operas.

Ar dramaturgu prezidenta krēslā (Vāclavs Havels) un izcilām literatūras tradīcijām (Milans Kundera, Ivans Klima, Bohumils Hrabals) čehi gluži nav novērsušies no augstās kultūras. Viņi joprojām ir aktīvi teātru apmeklētāji pat provincē un — neraugoties uz TV Nova pakalpīgajiem centieniem piegādāt apšaubāmas kvalitātes intelektuālo barību — arī lieli operas un klasiskās mūzikas cienītāji, jo valsts joprojām daļēji subsidē biļetes uz šādiem pasākumiem. Čehu kino, kas ir augstāka līmeņa nekā Holivudas ražojumi, arī turas virs ūdens. Izdevniecības turpina publicēt nopietnas un diskusijas izraisošas grāmatas, kaut arī mazākos metienos.

Taču pakāpeniskā valsts subsīdiju samazināšana un tirgus atvēršana neizbēgami rada priekšrocības populārajai kultūrai uz intelektuālās kultūras rēķina. Železni stāsta, ka viņa kādreizējie disidentu draugi tagad izvairoties no viņa, jo viņš esot atklājis nepatīkamo patiesību — to, ka lielākajai daļai čehu nekad nav īpaši patikuši intelektuāļi. "Disidentu starpā komunistu laikā eksistēja mīts par to, ka vienkāršie čehi slepeni lasot Prustu," stāsta Železni. "Mūsu tirgus pētījumi ir parādījuši, ka čehi nebūt nav tik rafinēti intelektuāļi. Viņi galīgi nemaz neinteresējas par Prustu. Nepavisam! Mēs atklājām, kādi ir ierindas čehi: tie ir alus dzērāji un strādnieku šķiras katoļi, līdzīgi beļģiešiem, tikai ar zemāku kultūras līmeni." Tieši tāda veida runas satracina intelektuāļus. "Ja ļautu vaļu Železni, tad mēs visi to vien darītu, kā skatītos viņa pornogrāfiju," nošņācas kāds no viņiem.

 

"Kosovas albāņi krievu priekšā

aizbarikādē ceļus"

"The Washington Times"

— 99.08.24.

Etniskie albāņi, izmantojot traktorus, smagās automašīnas un citus transporta līdzekļus, ir aizbarikādējuši ceļus, kas ved uz Kosovas dienvidu pilsētu Orahovacu, lai neļautu pilsētā ierasties krievu miera uzturētājiem.

Zaļās uniformās tērptie krievu karavīri palika savos transporta līdzekļos, kamēr vācu un nīderlandiešu miera uzturētāji centās pārliecināt etniskos albāņus nojaukt barikādes un ļaut krieviem ienākt pilsētā.

Krieviem bija paredzēts pārņemt pilsētas kontroli no nīderlandiešu miera uzturētājiem.

Tomēr etniskie albāņi vēlas, lai NATO un ANO nosūtītu krievus jebkurā citā virzienā un būtu gatavi ilgstošam strupceļam. Sievietes uz barikādēm esošajiem vīriem un puišiem piegādāja pārtiku, ūdeni un apģērbu.

Iepriekšējā naktī etniskie albāņi apvija galveno ceļu ar dzeloņstieplēm.

Nīderlandiešu virsnieki izteicās, ka gatavojas tikties ar saviem krievu kolēģiem, lai apspriestu radušos situāciju.

Viens no protesta organizētājiem Bejtullahs Hajrullaga teica: "Kamēr mūsu prasības netiks izpildītas, mēs neatkāpsimies." Viņš paziņoja, ka albāņu delegācija esot devusies uz Prištinu, lai nogādātu vēstuli ANO Drošības Padomei, ANO misijai un NATO komandieriem, pieprasot krievu aiziešanu.

Kosovas albāņu iedzīvotāju vairākums iebilst pret Krievijas lomu NATO vadītajā miera uzturēšanas misijā, jo viņi ir pārliecināti, ka krievi atbalsta serbus. Kosovas albāņi apgalvo, ka 18 mēnešu kaujās krievu brīvprātīgie esot cīnījušies kopā ar serbiem, kuri arī ir slāvi.

Etniskie albāņi reportieriem demonstrēja cirvi ar iezīmēm, kas liecināja, ka tas ir ražots Krievijā, kuru, kā apgalvoja albāņi, krievu algotņi esot izmantojuši, lai slepkavotu un sadalītu kāda Orahovacas iedzīvotāja Smiji Dekeri ķermeni divas dienas pēc NATO karaspēka ierašanās jūnijā.

Krievu karavīri visā Kosovā ir tikuši sagaidīti ar protestiem, lai gan ASV un NATO amatpersonas apgalvo, ka Maskavas karavīri esot izturējušies profesionāli.

Laikam ejot, kļuva skaidrs, ka krievi bija gatavi gaidīt, nevis censties ar spēka palīdzību pārraut barikādes.

Ģenerālpulkvedis Georgijs Špaks Krievijas Itar—Tass ziņu aģentūrai pavēstīja: "Mūsu ierašanās termiņš nav noteikts. Mēs metodiski un mierīgi ieņemsim savas pozīcijas."

Belgradas valdība īpaši atbalsta Krievijas lomu. Dienvidslāvijas ārlietu ministrijas pārstāvis Staņislavs Stojanovičs izteicās, ka Krievijas līdzdalība "miermīlīgam Kosovas problēmas noregulējumam ir īpaši nepieciešama."

Orahovacā etniskā spriedze ir īpaši jūtama, jo šajā pilsētā 1998.gada jūlijā norisinājās īpaši asiņaini notikumi.

Pirms pilsētas atstāšanas nīderlandieši un vācieši pagājušajā nedēļā veica uzbrukumu, lai atrastu nelikumīgos ieročus, kas, kā tiek uzskatīts, atrodas pilsētas 2 000 serbu rīcībā.

Miera uzturētāji publicēja to serbu sarakstus, kuru rīcībā atrodas ieroči, un lika viņiem ieročus atdot, vai arī viņi tikšot arestēti.

Blerims Gjoci

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS