— par grozījumiem likumā "Par valsts pensijām"

Turpinājums no 1.lpp.

Pozīcija likumu ir rediģējusi, un opozīcija to ir apturējusi uz diviem mēnešiem. Tālākie soļi ir vienīgi tautas rokās. Ja tiks savākts nepieciešamais parakstu skaits, notiks referendums. Un referenduma gadījumā tauta kā augstākā lēmējinstance, Satversmē paredzētā lēmējinstance, dos galīgo lēmumu par to, vai šie likuma grozījumi tiek akceptēti valdības ieteiktā versijā, vai tiek noraidīti. Un šajā gadījumā tautas lēmums būs galīgs. Tā tas arī paliks. Šeit Valsts prezidentei likumīgi nav nekur kur iejaukties. Šis process tagad pilnīgi tautas rokās.

Kā es saskatu iespējamos ceļus, kas patlaban varētu vēl notikt? Ir ierosināta šī procedūra, un to likumīgā kārtā neviens nevar apturēt, izņemot tie paši ļaudis, kas parakstīja šo prasību. Ar viņiem aprunājoties, esmu konstatējusi, ka viņiem ir nopietni iebildumi pret likuma pašreizējo formu, tādēļ viņi šo rīcību ir uzņēmušies, un procedūra ris tālāk.

Pēc likuma būtības, pēc tā satura, ir skaidrs, ka pat tie, kas to proklamēja, neuzskata to par ideālu. Tas ir valdības proponēts konkrēts risinājums situācijai, ko varētu traktēt kā kritisku pensiju sistēmai kopumā. Un tādai finansiālai situācijai, kas apdraud šīs pensiju sistēmas pēctecību. No triju pozīcijas partiju frakciju vadītāju un viņu pārstāvju viedokļa — viņu ieteiktais risinājums ir viens veids, kā sakārtot situāciju, kā to risināt, lai izglābtu vai izvairītos no pensiju sistēmas vispārēja sabrukuma. Opozīcijas viedoklis turpretim ir tāds, ka šis risinājums nav tas labākais, ka ir dažādi alternatīvi risinājumi. Un — visbeidzot — pašiem ieinteresētajiem, šajā gadījumā pensionāriem, arī nav simtprocentīgi vienota viedokļa. Tie pensionāri, kas patlaban nav strādājuši, kas saņem savas pensijas un no tām dzīvo, viņiem no likuma grozījumiem būs ieguvums tādā nozīmē, ka šie grozījumi palielina viņu cerības nākotnē saņemt to pašu pensiju kā līdz šim. Turpretim tiem pensionāriem, kas ir strādājuši, šeit atkal viss atkarīgs no tā, cik liela ir viņu pensija un cik liela ir viņu alga, viņiem var būt pilnīgi pretēji viedokļi atkarībā no esošās situācijas. Ja kāds strādā un saņem pensiju, kas pārsniedz atļauto minimumu, viņš, protams, pēc šī likuma traktējuma būs zaudētājs. Turpretim tie, kam ienākumi vēl arvien būs ļoti mazi, šajā likumā netiek skarti. Tātad viņiem kaut kāds minimums tiek tomēr nodrošināts.

Tiktāl par situāciju un Valsts prezidentes likumīgām saistībām ar visu šo procedūru. Būtībā es neesmu šeit kā Valsts prezidente iejaukta, jo viss ir risinājies savā neatkarīgā gaitā. Tā būs līdz brīdim, kad uzzināsim: būs vai nebūs referendums, būs vai nebūs tautas nobalsošana par to, pieņemt vai noraidīt šo likumu. Valsts prezidentei tur nav ko iejaukties.

Es saprotu, ka prese ir izteikusi interesi par to, kāds būtu mans personīgais viedoklis. Šajā gadījumā — pēc tam, kad esmu uzklausījusi visus dažādos viedokļus,— man nebūtu jācenšas sintezēt visas pastāvošās pozīcijas un mēģināt tās atspoguļot. Tas ir preses darbs, tas ir atsevišķo frakciju un partiju darbs, tāpat ieinteresēto pensionāru un citu ļaužu darbs — katram informēt publiku pēc iespējas vairāk. Uzskatu, ka šajā situācijā ir ārkārtīgi svarīgi, lai prese būtu precīza un korekta, lai atspoguļotu šos dažādos viedokļus.

Es, kā persona, kā indivīds, varu sniegt savus apsvērumus, kas man šķiet svarīgi. Domāju, ka pašlaik Latvijas valstī nav iespējams atbildēt uz visiem viedokļiem. Tādēļ mums ir izveidojusies šī krīzes situācija. Bet kas būtu tas principiālais mērķis, uz ko mēs vēlētos virzīties?

Es teiktu tā — cilvēkam civilizētā sabiedrībā ir jābūt nodrošinātām vecumdienām tādā līmenī, kas atbilst minimālam iztikas līmenim. Tātad pensijai ideālā gadījumā jābūt vismaz tādā līmenī, kas attiecīgā valstī tiek kalkulēti kā minimālie iztikas līdzekļi. Tas būtu viens veids, kā garantēt cilvēcīgas vecumdienas, un ka šīs vecumdienas pensijas piederētu pie ikviena cilvēktiesībām, kādas to garantē dažāda veida deklarācijas, ieskaitot mūsu valdības deklarāciju. Ka cilvēkam ir tiesības par mūža ieguldījumu, ko viņš kā sabiedrībā aktīvs līdzdalībnieks ir savā mūžā nopelnījis, saņemt šīs cienīgās vecumdienas. Tas ir viens.

Otrs — patlaban visā pasaulē ļoti aktuāls ir jautājums, kādā vecumā cilvēkam varētu sākties šīs pelnītās vecumdienas. Tas ir viens no būtiskiem jautājumiem, kas tiek risināts šā likuma grozījumā, kur tiek apsvērts minimālās pensijas vecums. Runa ir tieši par principu, vai ir leģitīmi runāt par pensijas vecuma paaugstināšanu Latvijas situācijā. Atklāti sakot, salīdzinot pastāvošo Latvijas pensijas vecumu ar citu valstu iedzīvotāju pensijas vecumu, ir jāatzīst, ka lielā vairumā citu valstu pensijas vecums ir augstāks nekā Latvijā. Mūsu valstī pensijā iet relatīvi jauni cilvēki. Pat daudzas bagātas zemes uzskata, ka 65 gadu vecums varētu nebūt pietiekams, lai sabiedrībā būtu pietiekami daudz strādājošo, kas varētu uzturēt pensijā esošo sabiedrības daļu. Ir zemes, kurās cilvēki sūdz tiesā, lai protestētu pret to, ka viņiem spiež iet pensijā. Viņi uzskata, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums, ka tiek lietots vecuma aizspriedums, kas liedz cilvēkam zināmā vecumā turpināt strādāt, kaut viņš pats to vēl vēlētos darīt. Viedokļi pasaulē ir ļoti dažādi. Katrā ziņā gribu vērst uzmanību uz to, ka pensijas vecums Latvijā ir nenormāli zems salīdzinājumā ar citām zemēm, un, tādā starptautiskā perspektīvā raugoties, būtu pilnīgi leģitīmi, ka pensijas vecums pakāpeniski tiktu paaugstināts. Latviešiem visā visumā būtu tam jāgatavojas.

Jautājums par izmaksu summu un lielumu — kā tās tiek uzkrātas. Mans komentārs par šo likumu ir tāds, ka tiek likts liels uzsvars uz to, kā samazināt izmaksas no pensiju fonda un esošo situāciju, varētu teikt, glābt uz maznodrošināto ļaužu rēķina. Turpretim likumā nav aplūkots tas, kā palielināt un pavairot ienākumus šajā pensiju fondā. Man šodien bija saruna ar Šķēles kungu, un es no viņa dzirdēju, ka valdība ir iecerējusi pievērsties jautājumam par sabiedrisko nodokļu iekasēšanu nākotnē. Bet tas, manuprāt, ir trūkums, ka šajā likuma formulējumā šīs divas lietas ir nošķirtas — ienākumi no izdevumiem. Gluži tāpat kā Latvijas valdības struktūrā Labklājības ministrija tikai gādā par izmaksām no pensiju fonda, bet Finansu ministrija — par iekasējumu. Man šķiet, ka šeit ir atstāts novārtā kas ļoti būtisks un svarīgs, proti, ienākumu trūkums pensiju fondā. To nosaka divi apstākļi. Viens — vispārējā finansiālā krīze, kuras rezultātā ievērojams skaits firmu ir guvušas atlaides no pensiju iemaksām. Šis, manuprāt, ir ļoti debatējams jautājums, jo grūtībās nonākušās firmas ir pelnījušas valsts atbalstu. Šāds valsts atbalsts neefektīvai saimniekošanai būtībā ir pamudinājums vadītājiem turpināt dzīvot savā ierastā gaitā. Tas attur firmas vadītājus no vajadzīgās iniciatīvas un tās piepūles, kas viņiem būtu ļāvusi pārstrukturēties un pārveidot savas darbošanās metodes. Tas atbalsta pasivitāti un izmaiņu trūkumu uzņēmējsabiedrībā. Šis ir ļoti diskutējams jautājums, jo šāda veida atlaides ir likumīgas. Protams, ja firma tūlīt bankrotē, tad visi cilvēki ir bezdarbnieki, un konsekvences ir tādas, kādas tās ir. Bet paskatīsimies, kura firma ir pelnījusi atlaides, cik ilgi tā ir pelnījusi atlaides. Lūk, tie ir ļoti debatējami jautājumi, kuri ir tikpat svarīgi, kā tas, cik latu vai santīmu saņem katrs pensionārs.

Vēl gribu vērst uzmanību uz jautājumu, kas man šķiet pilnīgi nepieņemams. Jautājums par to, ka firmas atvelk no darbinieka naudas it kā viņa daļu, kas iemaksājama pensiju fondā. Bet iemaksa netiek izdarīta. Firma ne tik vien aiztur pašas maksājumu, bet darba devējs aiztur to maksājumu, kas skaitās darbinieka daļa. Un to strādājošais atklāj tikai vēlāk. Tas nekādā veidā nav attaisnojams, un tur valstij noteikti būtu jāiejaucas un jāgādā, lai šādas situācijas nenotiktu.

Tie ir galvenie apsvērumi, ko es no savas puses varētu teikt.

Es redzu pensiju situāciju ne tikai kā konfrontāciju starp valdību un pensionāriem, bet kā tādu būtisku trīsstūri, kurā iesaistīts darba devējs, darba ņēmējs un valsts kā starpnieks starp abiem. Un kur atkal izdevumi nav tikai vienīgais aspekts, kam jāpievērš uzmanība, bet kur ieņēmumi ir tikpat svarīgi, lai izprastu kopējo situāciju.

Vēl noslēgumā es gribu teikt, ka šis tiešām ir ārkārtīgi sarežģīts un emocionāli ļoti saspringts jautājums. Un es vēlos aicināt katru vēsi un racionāli censties izprast situāciju un savstarpēji informēt citam citu par dažādajiem aspektiem, kas šeit tiek skarti. Un apzināties, ka šajā situācijā atbildība par tālāko likuma gaitu gulstas uz ikkatra pleciem. Kā cilvēki izlems kopumā, tāds arī būs iznākums.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— sarunā ar arodbiedrību vadību

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 25.augustā, tikās ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadību.

Prezidenti interesēja arodbiedrību viedoklis un vērtējums par izmaiņām Pensiju likumā, kā arī sociālā budžeta stāvoklis. Tikšanās laikā arodbiedrību pārstāvji informēja Vairu Vīķi–Freibergu par savu nostāju pensiju, pabalstu, bezdarba, minimālās algas un citos jautājumos. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadība lūdza Valsts prezidenti izmantot savu autoritāti un zināšanas, lai panāktu kompromisu un pieņemamu risinājumu visām ieinteresētajām pusēm.

Valsts prezidenta preses dienests