“Patiesības stunda ir situsi, —”

Ministru prezidenta saruna ar Latvijas Televīzijas žurnālisti Ivetu Elksni raidījumā “Panorāma” 2009.gada 1.februārī (pilns teksts)

Ministru prezidents Ivars Godmanis 1.februāra vakarā:

Ministru prezidents Ivars Godmanis: Vāciešiem ir tāds teiciens: “Patiesības stunda ir situsi”. Gadu jau strādāju šajā amatā un visu laiku esmu mēģinājis saliedēt koalīciju un valdību. Man jāsaka paldies ministriem, kas pieņēmuši ļoti smagus lēmumus jau no pašas pirmās dienas, kad darbojamies situācijā, kurā mūsu ekonomika pasliktinās. Bet ir vairākas lietas, kas man šodien jāpasaka – par koalīciju, par opozīciju un pēc tam par to, kas jādara.

Koalīcija. Sāksim ar “Zaļajiem zemniekiem”. Nedrīkst tā darīt! Nedrīkst spēlēties ar to, vai iet valdībā vai neiet! Vienu dienu saka tā: “Ja nebūs tas, mēs iesim ārā no valdības... tad iesim atkal iekšā.” Iesim ārā... iesim iekšā... Piemēram, mēs bijām ļoti tuvu krīzei tajā brīdī, kad bija principiāla situācija – administratīvi teritoriālā reforma. Toreiz mēs jautājumu atrisinājām. Jā, katrs palika daļēji pie savām domām, taču bija skaidrs – ko mēs programmā bijām ierakstījuši, to mēs izpildījām.

Ja runājam par lauksaimniecību. Man jāsaka pilnīgi nopietni – nedrīkst izmantot pašreizējo situāciju, lai celtu savas partijas akcijas vai kļūtu populārāki. Tā gluži nav lauksaimnieku problēma, īpaši piena lauksaimnieku, es uzsveru – piena, jo govi nevar aizslēgt ciet un kādu brīdi turēt, tā teikt, rezervē. Mani satrauc, ka pusgada laikā katru mēnesi esmu prasījis, kā ir, kāda ir situācija. Nebija tādu signālu! Varbūt situācija ir saistīta ar to, ka kāds lauksaimniekiem iestāstīja: viņi nedabūs nevienu santīmu no ekonomikas atbalsta naudas – tā nav taisnība! Katrā ziņā man jāsaka, ka šāda rīcība nav pieļaujama, jo ekonomiskā situācija mums šobrīd pasliktinās, nevis stabilizējas, un domāju – šis gads būs vēl grūtāks. Tāpēc tā rīkoties nedrīkst! To es gribu teikt arī Brigmaņa kungam, kurš paziņoja (nevarētu teikt, ka ministri tā būtu paziņojuši, bet Brigmaņa kungs ir tā ziņojis – gan tā, gan tā): ja jūs tā sakāt – vienā dienā iekšā, vienā – ārā, tā jūs pazemināt arī savu ministru darba vērtību un valdības darbības spēju. Tā nedrīkst darīt! Mēs visi, kas esam, kopā atbildam par stāvokli valstī, valdībā un tostarp atbildam arī par savām nozarēm.

Ja runājam par Tautas partijas nostāju. Es runāju ar Tautas partijas priekšsēdētāju. Esmu dziļi pārliecināts, ka Tautas partija, lai cik grūti arī būtu, ir palikusi rīcības partija. Minēšu piemēru. Trīs sfēras, kas ir Tautas partijas ministru atbildības sfēras. Pašvaldību lietas, ko vada Zalāna kungs. Mēs pieņēmām visus nepieciešamos likumus, neskatoties uz to, cik grūti un smagi tas gāja parlamentā. Tas tika izdarīts, atbildību uzņēmās, un tika izdarīts līdz tam, ka vēlēšanas tagad ir jaunā statusā. Otrs – finanšu sfēra. Visus jautājumus, kas ir bijuši smagi, mēs esam pieņēmuši. Tā ir Tautas partijas atbildības sfēra. Te neviens neskrien prom un nesaka: “Man ir grūti, es rīt nestrādāšu.” Trešā sfēra – veselības aprūpe. Es teicu dakterim, vai varēs saņemt dūšu, jo joki ir mazi – runa ir par ārkārtīgi nopietnām lietām – par pacientiem. Jā, ir tā drosme! Mēs abi apsēdāmies blakus un viens otru aizstāvējām. Tā ir rīcība! Tāpēc, kad partijas priekšsēdis man saka, ka ir rīcībnespēja... Ziniet, tad, kad valdība būs rīcībnespējīga, es būšu pirmais, kas to paziņos. Tas notiks tad, ja nespēsim izpildīt programmu, ko esam paredzējuši.

Ja runājam par “Tēvzemei un brīvībai”. Jā, tā ir pieredzējusi partija. Es šodien runāju ar Robertu Zīli un teicu: “Man ir zināmas nopietnas pretenzijas. Es saprotu, ka ir grūti saņemt dūšu. Es cienu ekonomikas ministru kā speciālistu. Viņš ilgstoši ir bijis valsts sekretārs. Bet viena lieta, kur viņam jāsaņem lielāka dūša un jāuzņemas atbildība, ir tā, ko visa tauta gaida, – cik ir naudas, kā tie sešsimt miljoni sadalās, kas tos var saņemt, kurā datumā, kad tas sāksies. Esmu lūdzis, lai vismaz to vienkāršā valodā paziņo tautai. Līdz šim to neesmu sagaidījis.

Ja runājam par mūsu partiju, jāsaka, ka arī partijas līdzpriekšsēdētāja darbs šajā gadā ir bijis ļoti smags. Ir pārvarēta pasta krīze. Sfērā, par ko viņš atbild, – lidostā situācija ir tāda, ka domāju, investīcijas tiks piesaistītas. Rezultāts dzelzceļā ir plus apmēram 4,5% attiecībā pret iepriekšējo gadu. Ostās tiešām ir pozitīvi rezultāti, turklāt – šajā situācijā. Taču!... Personālpolitika, izraugoties kadrus, ir nepareiza. Tā ir nokaitinājusi sabiedrību, tā ir nokaitinājusi cilvēkus, ministram ir jāpieņem kritika un jāizdara secinājumi, ka tomēr pirmais kritērijs ir profesionalitāte un otrais – lojalitāte. Vislabāk, protams, ja tie abi ir kopā.

Ja runājam par mani pašu. Jā, man jāizsaka sev kritika. Acīmredzot tāpēc, ka mana pieredze ir pietiekami ilgstoša – nu jau būs divdesmit gadu – es apzinos situāciju, kurā mēs esam. Tāpēc visos kritiskajos brīžos esmu ministrus atbalstījis, varbūt vairāk, nekā vajadzējis... centies viņus atbalstīt, centies viņus piesegt. Atsevišķos brīžos diemžēl esmu arī jaucies viņu darbā. Rezultātā, jūtu, tas ir novedis pie tā... skatos pēc opozīcijas – viņiem galvenais – jānovāc ļaunuma sakne Godmanis, tad visi jautājumi atrisināsies. Jā, domāju, ka tomēr atsevišķu ministru atbildība tiks palielināta. Un vēl... esmu nācis klajā ar priekšlikumu par konkrētu valdības samazinājumu, esmu nācis klajā ar priekšlikumu par aģentūru samazinājumu, un to es netaisos atcelt! Es neticu, ka kāda partija – vienalga, vai tā tagad ir pozīcijā vai opozīcijā – ir spējīga teikt “nē”. Šajā situācijā, kad mēs visiem samazinām atlīdzību, kad mēs prasām, lai privātajā sfērā cilvēkus atlaiž no darba, ka mēs teiksim: “Nē, mēs sēdēsim tik, cik mēs sēžam, mēs gribam to pašu un tikpat lielu pārvaldi.” To mēs nevaram izdarīt, tāpēc a) mēs to nevaram finansēt, un b) mēs nevarēsim skatīties cilvēkiem acīs.

Vēlreiz teikšu par opozīciju. Veselu gadu ļoti rūpīgi esmu uzrunājis arī opozīciju. Es nekad parlamentā īpaši neesmu dalījis cilvēkus, kaut gan zinu, ka par valdības lēmumiem pamatā balsos tikai pozīcija – tas arī fakts. Bet, redziet, situācija ir tāda – un es tagad vēršos pie opozīcijas – ir jābūt skaidrībai, kur mēs valstī atrodamies. Var jau runāt tā: “Ziniet, mums tur ir visādi varianti, mums ir kaut kādi priekšlikumi, mums ir kaut kas noslēgts, mums ir bezpartejisks premjers, kuru negribam parādīt, jo ir bail, ka viņam..., un tā un tā...” Tāda politika neder! Ja jums ir dūša, nāciet ārā, rādiet, ko jūs piedāvāsit, ko jūs darīsit. Vai jūs turpināsit programmu, ko esam sākuši un parakstījuši un kam ir starptautisks atbalsts? Nenoliedzami! Es neredzu citu iespēju! Mēs izgājām uz to, lai mēs latu turētu, mēs to noturēsim, bet tad mums būs jāsamazina savi izdevumi daudzās vietās. Vai jūs kaut kādā veidā iedomājaties jebkādus citus politiskus priekšlikumus tajās struktūrlietās, kas mums sagatavoti izglītībā? Pirmajā septembrī... kad tas ir sagatavots, un zinu, ka ministre ir gatava to veidot. Es nepieļaušu, ka partija, kas ir koalīcijā, mēģinās ministrei traucēt to darīt! Tādā gadījumā mēs šķirsimies.

Tas pats, ja runājam par veselības aprūpi. Pirmie soļi ir sperti, bet tie ir jāveic tāpēc, ka mēs atkal nevaram finansēt, mums ir jāskatās, lai paralēli būtu atbalsts gan neatliekamajai palīdzībai, gan skolu autobusi, to mēs panāksim. Nevar būt tā – mēs sēžam tikai tāpēc, ka mums ir jāsēž, un opozīcijas uzdevums ir cits – jā, tās uzdevums ir kritizēt.... Un nāk priekšlikumi. Par atbildības dalīšanu vai nedalīšanu. Es izeju no tāda principa – ja esam šo glāzi uzbūvējuši [paņem rokā uz galda nolikto ūdens glāzi] un tā tagad sāk strādāt – es no tās dzeru, es to lietoju. Nevaru šai brīdī iet pie jums un teikt: “Ziniet, vai jūs nevarat uzņemties atbildību par to, ka šī glāze nesaplīsīs, ja es to turēšu rokā.” Pienāks laiks, jums būs labāki priekšlikumi, jūs gribēsit kaut ko citu darīt – lūdzu! Es neesmu par to, ka ir kaut kāda iespēja nodalīt atbildības daļu. Uzskatu, ka tas, ka mums situācija valstī (kā bija jārēķinās) 2009.gadā neies uz labo pusi, bet drīzāk mums visiem spēkiem jāturas, lai tā nepasliktinātos, ir situācija, kurā nav vietas tādai atrunai, ka “es aizeju no atbildības”, “es pastāvēšu malā”, “man ir bail”, “es negribu uzņemties”. To darīt nedrīkst. Es esmu cilvēks, kas to nekad nav darījis.

Salīdzinu mūsu situāciju – ne tikai mums (runāju arī ar prezidentu no Davosas) – situācija visā pasaulē ir ļoti nopietna. Tās valstis, kur ir liela ražošana, liela rūpniecība, šajā brīdī cieš vēl vairāk nekā mēs. Ekonomikā, finansēs mēs krītam pa klinti un cenšamies pie tās noturēties, pieķerties. Mēs cenšamies un ceram, ka vienā brīdī noturēsimies uz tās. Varbūt ātrāk nekā citi. Bet viens ir skaidrs – ja mēs rokas palaidīsim vaļā, ja sāksim noskaidrot, vai vispār ir vērts turēties, varbūt labāk nokrist, varbūt vienkārši rokas celt pret debesīm un kliegt – mēs neizdarīsim neko!

Noslēgumā. Domāju, ka šajā situācijā ātrāk no krīzes izkļūs tās nācijas, kas spēs saglabāt drosmi, racionalitāti, paškritiku un tajā pašā laikā būs gatavas (arī valdības pārstāvji, politiķi) zināmā mērā iet uz pašuzupurēšanos. Tā ir jārealizē, citādi cilvēki neticēs. Ja jūs neliekat galvu ķīlā, jums neticēs. Es esmu gatavs to darīt. Ja arī kuģis nogrims – mani trešdien “nobalsos” – labi, es pēdējais, nenokāpjot no kuģa, ar to nogrimšu, bet jebkādas vaļīgas runas par to, ka, “ziniet, mums šķiet, ka mēs it kā vairs neko nevaram izdarīt, un var būt, ka kāds mums kaut ko tur var palīdzēt”... Piedošanu! Piedošanu! Tad, kad jūs uzņematies atbildību, jums Saeima ir uzticējusi atbildību, ir jāstrādā! Nevarat strādāt – cita lieta, lieciet mandātus nost! Punkts. Nevar spēlēties – šodien iekšā, rīt ārā; nevar teikt: “Es neko nevaru izdarīt!”; nevar nesaņemt dūšu un neiet riskēt ar sevi; nevar mēģināt kaut kā savas personīgās lietas, savas doktrīnas pateikt, ka tās ir labākas, nekā visā pasaulē pieņemts. Tā ir mana nostāja, to esmu teicis prezidentam. Protams, parlaments lemj, lemj prezidents. Es savu lēmumu esmu pieņēmis! Es strādāšu, kamēr varēšu strādāt. Punkts!

LTV žurnāliste Iveta Elksne: Godmaņa kungs, jūs jau pats minējāt, ka koalīcijā nav vienotības. Jautājums ir: kā tas tiks pārvarēts – veidojot jaunu valdību? Vai jūs pa sestdienu, svētdienu esat sapratuši, ka atkal esat gatavi strādāt kopā, vai tomēr tā nav? Kāds ir risinājums šajā jautājumā?

Ministru prezidents Ivars Godmanis: Risinājums ir šāds: kamēr nebūs skaidrs opozīcijas piedāvājums, nevis vispārēja runāšana par kaut ko, kas būs konkurētspējīgāks un pieņemamāks parlamentam, tikmēr strādājam mēs. Protams, ja partijas turpinās (šoreiz gribu teikt pārmetumu “zemniekiem”) teikt tā – kā kas, mēs iesim ārā... Starp citu, nevis zemniekiem ir jāatsauc savs ministrs. Mēs nevarēsim izpildīt visas prasības, bet centīsimies izpildīt tās, kuras es minēju, un tās izpildīsim – par garantijām: mēs meklēsim vēl resursus. Bet tas nebūs tā, ka tie ministri, kas atbildīgi par savu sfēru, pirmie skries pa durvīm ārā. Nē, ir cita lieta – tas nozīmē: ja tik tiešām nespēsim izdarīt to, ko zemnieki prasa, jā, mēs varam to neizdarīt, bet no tā nav arī jābaidās. Mēs darīsim, ko varēsim, bet tā nav spēlēšanās – “šodien gribu, ja neiznāk, eju prom”. Kas attiecas uz pārējām partijām, es jau pateicu: jūs nevarat strādāt atbildīgi, ja visu laiku ir tāda sajūta, ka neesat rīcībspējīgi. Domāju, ka cilvēki ir rīcībspējīgi. Ja kāds jūtas rīcībnespējīgs, lūdzu, dodiet citus.

Jautājums: Ja Tautas partija piektdien uzskata, ka valdība nav rīcībspējīga, kur ir teikts, ka pirmdien, otrdien kaut kas mainīsies?

Atbilde: Tad, kad valdība būs rīcībnespējīga, es būšu pirmais cilvēks, kas nāks un to jums pateiks. Tā būs tā pati diena un tā pati stunda, kad iesniegšu demisiju, paziņodams, ka nevaram vairāk to pildīt, tāpēc ka mums nav atbalsta Saeimā, nav pietiekami daudz balsu Saeimā vai koalīcija brūk nost. Pagaidām mēs lēmumus pieņemam. Tajā brīdī, kad nespēsim pieņemt... viss.

Jautājums: Vai Tautas partija un “zaļie zemnieki” jums ir apliecinājuši, ka viņi tiešām būs gatavi turpināt darbu?

Atbilde: Jautājums nav par apliecināšanu. Jautājums ir par to, ka balsojums ir trešdien, katra partija pieņem savu lēmumu, katra partija izvērtē visas situācijas. Savu pozīciju esmu pateicis.

Jautājums: Tad arī trešdien būs tāda patiesības stunda?

Atbilde: Mana patiesības stunda ir šodien, ko te runāju. Es parasti nekad tā nerunāju. Es ļoti ilgstoši runāju, piemēram, par valdības struktūrām. Jā, es neskrēju un centos pamatā panākt. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēki ir cilvēki, sevišķi zinot, ka ne visiem ministriem ir tāda pati pieredze. Un, kā jūs redzat, viens otrs ministrs arī neizturēja šo spriedzi, un bija grūti izturēt šo spriedzi. Redziet, esmu pieradis tādā situācijā strādāt jau pirms daudziem gadiem un zinu, ka šajā situācijā ir ļoti svarīgi citam citu atbalstīt, nevis teikt: “Vai mēs būsim kopā vai nebūsim, rītā redzēsim, parīt neredzēsim.” Piedošanu, šī situācija nav tāda, lai varētu spēlēties ar savām attiecībām. Ja mēs tā darām, tad valdība nestrādās. Ja valdība nestrādās, es to pateikšu.

Jautājums: Tas nozīmē, ka jauna valdība šobrīd netiek veidota?

Atbilde: Es to neveidoju.

Jautājums: Un jūsu partneri?

Atbilde: Jautājiet viņiem.

Jautājums: Jūs esat runājis arī par to, ka jāsamazina ministriju skaits.

Atbilde: Jā. Te pats svarīgākais ir nevis ministriju skaits, bet aģentūru skaits.

Jautājums: Jā, bet par to mēs arī esam runājuši.

Atbilde: Piektdien publicēju savu priekšlikumu (skat. šā “Latvijas Vēstneša” laidiena 68.–71.lpp. — Red.), kurā konkrēti ir: cik mēs ietaupām štatus, cik ietaupām naudu, kas ar ko tiek apvienots. Tas nav galavariants. Es pieļauju diskusijas. Protams, bet principam ir jābūt dzelžainam. Šajā situācijā, kad samazinās ieņēmumi, kad vairs nevaram izmaksāt to, kas noteiktās profesijās pienākas, piedošanu, mēs arī sev neesam tiesīgi vairs to izmaksāt.

Jautājums: Jūs vērtējāt ministru darbu un par vairākiem izteicāt kritiku, tostarp ekonomikas ministru un satiksmes ministru. Vai jūs varētu pieprasīt šo ministru nomaiņu? Vai jūs domājat, ka šo problēmu var risināt citādi?

Atbilde: Es izteicu kritiku par tiem punktiem, kur, uzskatu, ir jāizsaka kritika. Tomēr katram cilvēkam pašam jāizvērtē, vai viņš ir spējīgs. Es pieņēmu lēmumu par iešanu iekšā Parex bankā. Es teicu: “Apzinieties, ka šis solis ir ļoti smags un atbildība ar šo brīdi palielināsies ar katru stundu. Vai jūs esat gatavi uz šādu atbildības palielinājumu?” Tāpat kā es teiktu attiecībā par veselības aprūpes tarifiem. Mēs ejam uz soli, par ko mūs ne tikai nosodīs, bet, domāju, liela daļa arī nolādēs. Problēma ir, ka mums nav citu iespēju. Vai jūs esat gatavi to darīt? Tajā brīdī, ja kāds cilvēks jūt, ka viņš to darīt nevar, pietrūkst kādas no īpašībām, viņam godīgi tas jāsaka. Domāju, ka tas ir labāk nekā kādam stāstīt, ka man vajag kādu atlaist un viss būs kārtībā. Es teikšu tā: mūsu uzdevumi ir skaidri. Ja šogad spēsim tos īstenot, tad ir liela iespēja, ka mēs tos īstenosim nākamgad vai aiznākamgad vai arī citi to izdarīs.

Un ir viens lineāls (lai man te nestāsta – te ir daudz stāstītāju, kā es teicu Dombura kungam – “psihotāju”, kas tikai te nav!) – tas lineāls ir vēlēšanas. Jā, var teikt: “Pašvaldības nav valsts.” Nē, ir gan! Un tieši tur tagad ir visgrūtākais sektors. Cilvēki vēlēšanās ieliks atzīmi un ar savu lineālu nomērīs. Tagad ir brīdis, kad ir objektīvs pamats teikt: “Piedošanu, mums ir lielāka tautas uzticība nekā jums. Ja ir programma, paejiet malā, bet, ja mēģina stāstīt visādi, ka “tauta ir manā pusē”, nē, “tauta ir manā pusē”, un otrs saka: “nē, tauta ir manā pusē”, tie saka: “tauta ir tavā pusē”, piedošanu, es to nopietni neņemu.

Jautājums: Vai jūs ar Zatlera kungu esat pārrunājis situāciju, kāda šobrīd ir koalīcijā?

Atbilde: Ar Zatlera kungu mēs runājām nupat, pirms divām stundām, pa telefonu. Runājām par citu tēmu – par to, ka, nedēļu būdams vidē, kur viņš bija, tiekoties ar Zviedrijas vadītāju un vairākām ekonomiskajā pasaulē noteicošām personām, ir skaidra ziņa – tas pats, kas man bija Japānā un Korejā: patlaban visu izšķirs ātri, nepopulāri, bet tajā pašā laikā skaidri lēmumi. Tā ir noskaņotas visas Eiropas valdības. Nav garantijas, ka šie lēmumi nesīs simtprocentīgu rezultātu, bet, ja šie lēmumi netiks pieņemti, simtprocentīgi droši ir tas, ka rezultātu nebūs.

Jautājums: Pēdējais jautājums, Godmaņa kungs. Ja valdība pati atkāptos, vai tas zināmā sabiedrības daļā neviestu cerības, ka valstī kaut kas tomēr mainās, jo neuzticības krīze šobrīd ir ļoti liela?

Atbilde: Domāju – ir samērā kļūdaini šajā brīdī uzskatīt, ka jebkuras pārmaiņas koalīcijā vai opozīcijā, pieaicinot (tā ir mana nostāja, es nepretendēju, ka man ir taisnība)... Situācija valstī, situācija ekonomikā un arī sociālajā sfērā ļoti saasinās. Nedomāju, ka būs iespēja, kaut daļēji izmainot koalīcijas sastāvu, cerēt, ka uzreiz radikāli mainīsies atbalsts sabiedrībā vai kāds radikāli mēģinās vērtēt valdības darbu ar maigāku lineālu. Tā nebūs. Tāpēc uz to cerēt nevajadzētu. Tajā pašā laikā... Jā, viss ir pilnīgi skaidrs – vēlēšanas ir tās, kas nosaka visu. Neesmu cilvēks, kurš uzskata, ka tūlīt ir nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas. To es esmu pateicis. Domāju, ka nav nobriedusi situācija, lai tā notiktu. Ir svarīgi, lai 6.jūnijā notiktu pašvaldību vēlēšanas un Eiroparlamenta vēlēšanas. Atcerieties vēl vienu lietu – mēs pirmoreiz vēlam pašvaldības jaunās struktūrās – novados. Ir ļoti svarīgi, lai pašas vēlēšanas un tas viss, kas notiek pēc vēlēšanām, kur novadu skaits ir daudz mazāks, kaut gan likumi ir pieņemti... Mums ir ļoti svarīgi, lai visas šīs struktūras sāktu strādāt. Lai valdība un parlaments zināmā mērā būtu atbalstošs, nevis neesošs, nevis priekšvēlēšanu gaidās saplēsies savā starpā, kas nu galīgi tajā brīdī nerūpēsies par to, lai tas, kas ir noteikts administratīvi teritoriālajā reformā, reāli dzīvē tiktu īstenots, un lai neiznāk tā, ka pēc vēlēšanām jaunās pašvaldības īsti nesāk strādāt, jo, redziet, mums ir vienas vēlēšanas, vēl vienas, trešās, ceturtās, piektās. Domāju, tas nav pareizais ceļš. Un tomēr, ja tas lineāls būs tāds, kas pateiks, ka tie, kas strādā tagad, viennozīmīgi ir jāmaina, tad tas jādara.

Žurnāliste I.Elksne: Paldies, ka jūs šovakar atnācāt!

...Tas bija premjera vērtējums – kā viņš pats teica: “Patiesības stunda ir situsi.” Tagad jums, skatītāji, pašiem ir iespējas vērtēt to, ko teica premjers...

“LV” (Sandra Apele) atšifrējums pēc ieraksta diktofonā