Par izglītības likumdošanu, par ceļu, kas nebeidzas

Dzintars Ābiķis, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Kādi ir izglītības likumdošanas svarīgākie uzdevumi?

— Pirmkārt, mūsu valsts likumdošana ir jāsaskaņo ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu likumiem, protams, ievērojot nacionālās intereses. Otrkārt, likumdošanai jābūt tādai, lai panāktu maksimālu izglītības pieejamību un iespēju vienlīdzību visiem Latvijas iedzīvotājiem. Treškārt, ievērojot dramatiskās iedzīvotāju nacionālā sastāva izmaiņas okupācijas gados, nedrīkst pieļaut, ka Latvijā izveidotos divkopienu valsts, jo tas radītu nestabilu situāciju.

Jāatceras, ka izglītības likumdošanai jābūt ar skatu vērstai tālā nākotnē. Būtu nepareizi, ja mēs katru gadu pieņemtu jaunu izglītības likumu. Likumdošanas politikai jābūt ilgtspējīgai, lai katrai nākamajai Saeimai nebūtu jāpārskata un jāmaina iepriekš pieņemtie likumi. Pirmais atjaunotās Latvijas Izglītības likums tika pieņemts 1991. gadā un funkcionēja visai ilgi — līdz 1998. gadam, kad tika pieņemts jauns Izglītības likums. Tagad ir pieņemta vesela likumu pakete saistībā ar šo jauno Izglītības likumu: Vispārējās izglītības likums, Profesionālās izglītības likums un pēc ļoti ilgām diskusijām — grozījumi Augstskolu likumā. Tajā ir dažas būtiskas lietas. Pirmkārt, sākot no 2004. gada, uzņemšana augstskolā notiks, pamatojoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem, līdz ar to nebūs iespējama korupcija, stājoties augstskolās. Trīs gadus iepriekš, tātad — šogad, augstskolām jāpaziņo par papildu prasībām, ja tādas ir nepieciešamas, piemēram, vizuālajā mākslā, mūzikā vai medicīnā. Otrkārt, likumā noteikta lielāka rektoru atbildība par augstskolu finansiālo darbību. Mums ir diezgan bēdīga pieredze ar Rīgas Aviācijas universitāti. Ļoti žēl, ka tiesībsargājošās institūcijas nenoveda līdz galam šīs augstskolas sabrukuma lietu, jo, manuprāt, atbildīgajām amatpersonām bija jāsēž aiz restēm. Diemžēl prokuratūra izrādījās pārāk "bezzobaina". Šobrīd tiek veikts audits Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Izmaiņas likumā samazinās iespēju veikt negodīgus finansu darījumus augstskolās.

Studentiem jau tagad ir iespēja ņemt kredītus ne vien sociālām vajadzībām, bet arī studiju vajadzībām. Ministru kabinets jau ir sācis praktizēt, ka studiju kredīti tiek dzēsti tiem augstskolu absolventiem, kas aiziet strādāt attiecīgajā valstij nepieciešamajā specialitātē, piemēram, skolotājiem, policistiem. Likuma grozījumi paredz papildināt Augstākās izglītības padomes sastāvu, jo šai padomei ir diezgan liela teikšana augstskolu lietās.

Turpmāk padomē darbosies arī pašvaldību un citu juridisko un fizisko personu dibināto augstskolu pārstāvis, pārstāvji no Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības, Koledžu direktoru padomes un Darba devēju konfederācijas.

Ir svarīgi augstāko izglītību saskaņot ar darba tirgus prasībām.

Augstskolu likuma grozījumos ir vienkāršotas lietas, kas skar noteikumus, kļūstot par profesoru. Turpmāk tiks likvidēts habilitētā doktora statuss un noteikta kārtība vienpakāpes doktora grāda iegūšanai. Cerams, ka tas sekmēs jaunu mācībspēku ienākšanu augstskolās.

— Kādas, jūsuprāt, ir būtiskākās problēmas izglītībā un kultūrā, kuru novēršanu sekmē aizvien jaunu likumu un likumu grozījumu pieņemšana?

— Manuprāt, viena no svarīgākajām problēmām, ko jācenšas atrisināt gan Latvijas izglītības sistēmā, gan kultūrā, ir vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana neatkarīgi no dzīvesvietas. Diemžēl plaisa starp Rīgu, Ventspili un mazākām apdzīvotām vietām ir strauji pieaugusi tieši sociālo iespēju ziņā. Tas vēlāk atsaucas uz iespēju iegūt tālāko izglītību. Statistika liecina: Rīgas skolu beidzēju īpatsvars studentu vidū ir neadekvāti liels salīdzinājumā ar visiem Latvijas vidusskolu absolventiem. Protams, mums ir daudzas lieliskas skolas Valmierā, Cēsīs un citās pilsētās, kā arī lauku apvidū. Tomēr nedrīkst aizmirst to, ka Latvijā dzimstība ir samazinājusies, tādējādi apdraudēta daudzu mazo skolu eksistence. Reģionos ir lielas atšķirības sociālās nodrošinātības ziņā, piemēram, reti kura pašvaldība var atļauties maksāt par transportu skolēnu pārvadāšanai, tomēr jāteic, ka lielāko daļu sava budžeta līdzekļu tās atvēl tieši izglītības iestāžu uzturēšanai.

Uzskatu, ka valstij ir pienākums, pieņemot jebkuru likumu, ņemt vērā to, ka Latvija nav tikai Rīga. Latvija savā ziņā ir unikāla valsts, jo galvaspilsētā dzīvo trešā daļa no visiem iedzīvotājiem, bet Rīgas aglomerācijā — gandrīz puse. Latgales reģions un daži Vidzemes rajoni ir ļoti atpalikuši, salīdzinot ar lielāko daļu Eiropas Savienības reģionu. Visos likumos to jācenšas ņemt vērā. Vispirms Budžeta likumā ir jāparedz, ka vajadzēs piemaksāt dzīves līmeņa ziņā atpalikušajiem rajoniem. Izglītības nozarē īsteno Latgales programmu, kas veicina latviskas izglītības ieguves iespēju nostiprināšanu šajā reģionā. Kaut arī summa nav ļoti liela, tā ir būtisks atbalsts latviskas kultūrvides veidošanā Latgalē.

Runājot par latviskās izglītības nostiprināšanu, jāteic, ka neatkarības gados esam spēruši ļoti lielus soļus uz priekšu. Pirms desmit gadiem latviešu un krievu mācībvalodas skolēnu bija puse uz pusi, bet šogad pirmajās klasēs mācības latviski sāka 76% bērnu. Arī visās valsts finansētajās augstskolās, izņemot specifiskas mācību iestādes, kur mācības notiek angļu valodā, studenti mācās latviski. Citu tautību jaunieši ļoti sekmīgi tiek galā ar studijām valsts valodā. Viņi ir sapratuši, ka konkurētspēju darba tirgū lielā mērā noteiks valsts valodas prasmes līmenis. Ja kāds runā par diskrimināciju, liedzot minoritātēm tiesības mācīties dzimtajā valodā, tad gribas norādīt, ka daudz lielāka diskriminācija būtu tad, ja jauniešiem tiktu liegta iespēja mācīties latviešu valodā. Hāgas konvencija izglītības jautājumos paredz, ka vecākajās klasēs jādod iespējas mācīties valsts valodā, pretējā gadījumā jaunieši pēc tam tiks diskriminēti.

Domājot par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu visiem iedzīvotājiem, gribu minēt spraigās diskusijas Saeimā par Televīzijas un radio likumu. Manuprāt, bija iecerēts pieņemt ļoti bīstamu normu, proti, ka apraides tiesības uz Olimpiskajām spēlēm, Dziesmu un deju svētkiem vai Pasaules čempionātu hokejā var iegūt tad, ja apraide aptver 75% valsts iedzīvotāju. 75% iedzīvotāju taču dzīvo Rīgā, simt kilometru rādiusā ap to, plus Latvijas lielākajās pilsētās — Daugavpilī un Liepājā. Tas nozīmētu, ka divpadsmit Latvijas rajonu iedzīvotājiem tiktu atņemta iespēja noskatīties pasaules vai vietēja mēroga nozīmīgākos pasākumus sporta un kultūras dzīvē. Vai tad šādā rajonā gribētu dzīvot jaunas ģimenes? Protams, ne. Likumdevējiem tas vienmēr ir jāatceras, pieņemot lēmumus.

Manis vadītās komisijas darbs saistās ne vien ar likumdošanu izglītībā, bet arī ar kultūru. Kultūrkapitāla fonds ir izveidots, bet mēs tomēr redzam, ka ļoti maz naudas tiek piešķirts projektiem, kas tiek īstenoti ārpus Rīgas. Protams, ir nacionālie projekti, kas aptver visu Latviju, piemēram, grāmatu izdošana, pasūtījumi sabiedriskajā televīzijā vai kinofilmas, ko var noskatīties visi Latvijas iedzīvotāji. Tomēr laukos specifiskiem kultūras projektiem naudas ir par maz. Uzskatu, ka Kultūrkapitāla fonda likumā vajadzētu rezervēt noteiktu naudas daļu projektu atbalstīšanai lauku apvidū, īpaši depresīvajos novados.

—Kādi ir tuvākās nākotnes uzdevumi, kas veicami Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai?

— No fundamentāliem likumiem nepieņemts vēl palicis Pieaugušo izglītības likums. Likumprojekts ir sagatavots. Galvenais šķērslis šī likuma pieņemšanai ir tas, ka ir vajadzīgs papildu finansējums no valsts budžeta, bet finansiālā situācija nav spīdoša.

Pagājušajā gadā komisija ļoti daudz darīja, lai aizstāvētu izglītības prioritāti, pieņemot budžeta likumu. Tika atbalstīti gandrīz divdesmit mūsu komisijas priekšlikumi, kas saistīti ar izglītību un kultūru. Vismaz nedaudz izdevās naudu pārdalīt par labu skolām, turklāt lielākā daļa projektu bija lauku skolu atbalstam.

Daudz ir jādara profesionālās izglītības sakārtošanā, jo darba tirgus mainās strauji, bet izglītības sistēma netiek līdzi pieprasījumam. Darba devēji arī vēl nespēj dot lielu ieguldījumu profesionālās izglītības sistēmas pilnīgošanā, jo pašiem klājas diezgan smagi.

— Vai izglītības speciālistu pārstāvniecība Saeimā ir pietiekama, lai spētu būtiski ietekmēt lēmumu pieņemšanu?

— Izglītības, kultūras un zinātnes komisija nav no tām prestižākajām. Šai komisijai nav lielas ietekmes uz ekonomisko likumdošanu. Kaut gan teorētiski visiem deputātiem ir vienādas iespējas balsot, tomēr tās komisijas, kuras nodarbojas ar naudas dalīšanu, ir daudz prestižākas.

Viena prioritāte šī gada budžetā atspoguļojas simtprocentīgi, tā ir valsts aizsardzība. Tā kā mēs vēlamies iestāties NATO, summas šī mērķa īstenošanai salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu ir būtiski pieaugušas.

Var teikt, ka arī izglītība ir mūsu valsts prioritāte, kas atspoguļojas budžetā, bet tikai daļēji. Kopš tā laika, kad Tautas partijas pārstāvji ieņēma izglītības un zinātnes ministra posteni, vērojama apņemšanās izcīnīt prioritāti izglītībai. Ļoti svarīgi, ka no nulles punkta ir izdevies iekustināt pedagogu atalgojuma palielināšanas jautājumu, kas mācību iestādēs ir vissmagākais. Zemā atalgojuma dēļ darbu mācību iestādēs pārtrauca daudzi speciālisti, jo skolotāju algas ir smieklīgi mazas. Žēl, ka pedagogu algas paaugstināšanas nākamais solis netika veikts, sākot ar pirmo janvāri, kā tas sākotnēji tika plānots. Jācer, ka pēc ekonomiskās situācijas uzlabošanās mūsu valstī darba samaksas reformas skars gan pirmsskolas mācību iestāžu, gan interešu izglītības pedagogus. Patlaban valsts finansiāli vēl nespēj pacelt šo uzdevumu.

— Izglītības un zinātnes ministrijā ir izstrādāta izglītības attīstības programma četriem gadiem. Ir izskanējis priekšlikums programmas izstrādes veicināšanai un atbalstam izveidot īpašu Saeimas apakškomisiju.

— Ne jau komisiju skaits nosaka Saeimas darba kvalitāti. Turklāt tie ir papildu izdevumi. Saeimā ir daudz apakškomisiju, un deputāti, kas tajās darbojas, saņem atalgojumu — piemaksu par sēdēm. Bet es zinu arī tādas apakškomisijas, kas sanāk kopā un piedāvā ieteikumus likumdošanā ļoti reti.

Var jau būt, ka minētā apakškomisija varētu darboties, bet no mūsu komisijas visu frakciju pārstāvjiem neviens neuzskatīja, ka pašlaik būtu lietderīgi atbalstīt šādas komisijas izveidi, jo izglītības attīstības programmas izskatīšana ir visai šaurs jautājums. Mūsu uzdevums ir sakārtot likumdošanu un atbilstoši likumam nodrošināt izglītības finansējumu. Tas ir galvenais. Protams, ir jādiskutē par izglītības attīstības koncepciju, bet dažkārt mēs pārāk aizraujamies ar runām.

Saistībā ar izglītību ir kāds smags jautājums, par ko neviens negrib runāt, — reģionālā reforma. Bet profesionālās izglītības sistēmu nevar sakārtot rajona mērogā. To var izdarīt vai nu Latvijas, vai atsevišķa reģiona mērogā. Vidzeme tam ir labs piemērs — Valmierā tagad veidojas profesionālās izglītības reģionālā bāze. Manuprāt, vairāk jāreģionalizē būtu arī vidējā vispārējā izglītība, jo daudzviet vērojams, ka rajona barjeras traucē izveidot optimālu izglītības iestāžu tīklu.

Marika Līdaka,

"LV" iekšlietu redaktore