Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 1999. gada jūnija skatu

No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta

cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības

apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču

grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas

maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un

vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas

ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un

pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācija un īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma objektu privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un

nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un

izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

5.11. Ēnu ekonomikas aprēķini

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums -

 "LV" 13.08.1999., Nr.256/257; "LV" 17.08.1999., Nr.258;

"LV" 20.08.1999., Nr.264/267; "LV" 25.08.1999., Nr.270/273

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

 

3.3. Maksājumu bilance

un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas darbs. Svarīgs faktors Latvijas un Krievijas ekonomisko attiecību normalizēšanai ir līgumtiesiskās bāzes sakārtošana.

Nepieciešama valdības un citu valsts institūciju vienota darbība, lai atsāktu sarunas starpvaldību līmenī par Latvijas-Krievijas starpvaldību komisijas ekspertu grupu darbu pie līgumu sagatavošanas parakstīšanai, kā bija paredzēts 1998. gada 28. janvārī, tiekoties Komisijas līdzpriekšsēdētājiem.

No ekonomiskā aspekta svarīgi noslēgt līgumus:

- par kapitālieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību;

- par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu;

- par sadarbību un savstarpējo palīdzību muitas jautājumos;

- par atbilstības novērtēšanas, kvalitātes sistēmu, standartu savstarpēju atzīšanu;

- par sadarbību un savstarpējo palīdzību eksporta kontroles jomā.

Baltijas valstu ekonomiskā integrācija

Baltijas valstu sadarbība ir mērķtiecīgs process ārējās un drošības politikas mērķu sasniegšanai, integrējoties ES un NATO struktūrās.

Paralēli Baltijas valstu ekonomiskajai integrācijai ES turpinās Baltijas valstu sadarbība vienotas ekonomiskās telpas izveidē.

Pašreiz ir grūti novērtēt Baltijas valstu ekonomiskās integrācijas efektivitāti, jo daudzās sfērās sadarbība ir tikai sākumposmā. Tomēr salīdzinošu novērtējumu ir iespējams dot jau tagad:

- Baltijas valstu ekonomikas ir samērā līdzīgas, tās ir konkurentes gan tranzīta jomā, gan investīciju piesaistē. Konkurences gars ne vienmēr veicina produktīvu sadarbību;

- Baltijas valstu tirgi ir salīdzinoši mazi, un to apvienošana pagaidām vēl nedod vēlamo rezultātu. Tomēr tas stimulē uzņēmumu konkurētspējas palielināšanos pasaules tirgū;

- Baltijas valstīs ir dažādi reformu tempi, tāpēc atšķiras tempi integrācijai Eiropā. Procesi integrācijai Eiropā padara Baltijas valstu ekonomisko sadarbību par otršķirīgu un ievērojami to palēnina. Nozīmīga ir ES nostāja - vai tā vēlas integrēt Baltijas valstis kā vienotu bloku, vai kā atsevišķas valstis;

- Baltijas valstu ekonomiskā integrācija sniedz virkni ieguvumu - uzņēmumi pierod pie starpvalstu konkurences un specializējas, kas savukārt veicina gan savstarpēju, gan ārvalstu investīciju piesaisti.

Pašreiz integrācijas vēlamais virziens būtu Baltijas valstu saskaņota ES direktīvu adaptēšana, tādējādi veidojot ES modeli un dodot iespēju pielāgot valstu ekonomikas Eiropas savienības tirgus prasībām. Līdzīgs princips jau ir paredzēts Baltijas valstu un Eiropas savienības Asociācijas līgumos.

Ekonomiskās integrācijas būtisks faktors ir līgumtiesiskās bāzes izveide. Pašreiz starp Baltijas valstīm ir spēkā vairāki līgumi - brīvās tirdzniecības līgumi gan ar rūpniecības, gan ar lauksaimniecības precēm, kā arī līgums par netarifu barjeru atcelšanu, kas stājies spēkā 1998. gada 1. jūlijā.

Saskaņā ar Lietuvas, Igaunijas un Latvijas valdību vadītāju 1999. gada 5. februāra rezolūciju īpaša uzmanība jāvelta Baltijas valstu integrācijai ES un vienotas ekonomiskās telpas izveidei. Papildus jau pastāvošajai brīvai preču kustībai ir jāveicina darbaspēka un pakalpojumu brīvā tirgus izveide. Šobrīd jau notiek trīspusējās konsultācijas par pakalpojumu un darbaspēka tirgus liberalizāciju. Svarīga ir arī sadarbība stratēģisko preču importa un eksporta kontroles jomā. Minētajās sfērās ir izstrādāti līgumu projekti, kurus pašreiz apspriež dažādās komitejās.

Latvija ir ieinteresēta integrācijas padziļināšanā, kā arī noslēgto līgumu darbības saglabāšanā līdz ar iekļaušanos Eiropas savienībā. Problēmas var rasties, ja Baltijas valstis neiestājas ES vienlaicīgi. Šajā gadījumā būtu ieteicams Baltijas Ministru padomes ietvaros vienoties par kopīgu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pozīciju sarunās ar Eiropas savienību.

Iekšējā tirgus aizsardzība. Vienlaicīgi ar pieaugošo tirgus liberalizāciju nepieciešams nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus un vietējo ražotāju interešu aizsardzību.

Līdz ar Latvijas iestāšanos PTO un integrāciju ES nepieciešama jaunas, kvalitatīvi atšķirīgas iekšējā tirgus aizsardzības likumdošanas izstrāde un pieņemšana. Pašreiz spēkā esošie normatīvie akti iekšējā tirgus aizsardzības jomā neparedz PTO un ES standartiem atbilstošu administratīvo procedūru aizsardzības pasākumu piemērošanai.

Atbilstošas juridiskās un institucionālās bāzes izveidošana iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu piemērošanai kā viena no prioritārajām darbībām ietverta arī Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā.

1999. gada 11. februārī Saeima pieņēma likumu "Par iekšējā tirgus aizsardzību", kurš nosaka iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu piemērošanas kārtību gadījumā, kad konkrētā prece tiek importēta Latvijas teritorijā pieaugošā apjomā vai apstākļos, kad tiek nodarīti nopietni zaudējumi vai rodas zaudējumu draudi līdzīgu vai tieši konkurējošu preču vietējiem ražotājiem. Iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu primārais mērķis ir dot attiecīgajai vietējai ražotnei laiku piemēroties pieaugošajiem konkurences apstākļiem, ar kuriem tā saskarsies pēc aizsardzības pasākumu piemērošanas termiņa beigām.

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi un Ministru kabinets 1999. gada 11. maijā akceptēja likumam "Par iekšējā tirgus aizsardzību" pakārtotos noteikumu projektus "Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisijas nolikums" un "Noteikumi par kārtību, kādā veicami iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi". Līdz ar šo noteikumu pieņemšanu ir radīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi likuma "Par iekšējā tirgus aizsardzību" ieviešanai.

Notiek likumprojekta "Par kompensācijas pasākumiem" izstrāde. Likumprojekts paredz kompensācijas maksājumu piemērošanu, ja subsidētais imports nodara zaudējumus vietējiem ražotājiem. Tomēr jāņem vērā, ka likumprojekta normu piemērošanas iespējas cīņai pret subsidēto lauksaimniecības preču importu būs stipri ierobežotas, jo PTO normas paredz atšķirīgus subsīdiju un kompensācijas pasākumus un kompensācijas pasākumu piemērošanas principus rūpniecības un lauksaimniecības precēm.

Ministru kabinetam izskatīšanai iesniegts likumprojekts "Par antidempingu". Likumprojekts paredz antidempinga maksājumu piemērošanu negodīgas konkurences gadījumos, kad imports par dempinga cenām rada vai var radīt materiālus zaudējumus vietējiem ražotājiem.

 

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

Uzkrātā reālā kapitāla apjoms un kvalitāte lielā mērā ietekmē valsts konkurētspēju pasaules tirgū, ekonomikas izaugsmi un iedzīvotāju labklājības palielināšanas iespējas. Savukārt investīcijas ir resursi, kuri tiek izmantoti reālā kapitāla pieaugumam, atjaunošanai, uzturēšanai un modernizācijai. Tātad iedzīvotāju pašreizējo labklājības līmeni lielā mērā noteica iepriekšējo periodu investīcijas, tāpat kā dzīves līmenis nākotnē ir atkarīgs no investīcijām, kas ir veiktas šodien.

Investīcijas ne tikai ietekmē kopējo saimniekošanas efektivitāti un izaugsmes potenci nākotnē, bet arī tai pašā gadā iespaido IKP, nodarbinātības un iedzīvotāju ienākumu pieaugumu. Tāpēc investīcijas ir nozīmīgs faktors ekonomiskai izaugsmei kā īsā, tā arī ilgā laikā.

Būtisks investīciju pieaugums Latvijā bija 1996. un 1997. gadā. Šajā periodā to pieauguma tempi pārsniedza 20% (izdevumi kopējā pamatkapitāla veidošanai). Tik strauju investīciju kāpumu sekmēja vairāki faktori: ārvalstu investīciju ieplūdums, galvenokārt sakarā ar privatizācijas procesa sekmīgo norisi, neatkarīgo starptautisko organizāciju atzītais augstais Latvijas kredītreitings, procentu likmju pazemināšanās un banku sektora stabilizēšanās pēc 1995. gada banku krīzes, kopējo ekonomisko aktivitāšu pieaugums visās nozarēs un pozitīvo nākotnes paredzējumu veidošanās u.c.

1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu investīciju apjomi Latvijas tautsaimniecībā turpināja pieaugt, kaut gan ar mazākiem tempiem (skatīt 3.11. tabulu).

 

3.11. tabula

Investīciju dinamika

	1995	1996	1997	1998
	Reālais pieaugums pret iepriekšējo gadu (procentos)
IKP	-0,8	3,3	8,6	3,6
Kopējā kapitāla veidošana	-6,6	6,0	12,2	27,8
- kopējā pamatkapitāla veidošana	8,7	22,3	20,7	11,1
	Procentos pret IKP
Kopējā kapitāla veidošana	17,6	18,8	22,8	23,0
- kopējā pamatkapitāla veidošana	15,1	18,1	18,7	20,1

Mūsu statistikā nav tiešu datu, kas atspoguļotu kopējā kapitāla veidošanu sadalījumā pa tautsaimniecības nozarēm. Zināmu ieskatu var dot nefinansu investīciju1 struktūras un dinamikas rādītāji (skatīt 3.12. tabulu).

3.12. tabula

Nefinansu investīciju nozaru struktūra un dinamika

(procentos)

Reālais

- krājumu izmaiņas	2,5	0,7	4,1	2,9
	Nozares	1995	1996	1997	1998	pieaugums 1998 g.
						pret 1995. g.
Kopā	100	100	100	100	159,1
Lauksaimniecība un zvejniecība	1,6	1,8	1,7	2,1	229,7
Ieguves un apstrādājošā rūpniecība	16,7	15,2	16,1	15,0	133,5
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	9,7	4,8	7,4	7,9	111,1
Būvniecība	11,5	8,8	8,6	6,8	53,3
Tirdzniecība	7,1	10,4	12,8	13,8	401,8
Transports un sakari	30,7	35,1	26,1	26,0	119,5

1998. gadā salīdzinājumā ar 1995. gadu nefinansu investīcijas Latvijā pieauga par 159%, tai skaitā rūpniecībā par 125% un pakalpojumu sfērā par 192%. Tātad pārsvarā tiek investēts pakalpojumu nozarēs. 1998. gadā nefinansu investīcijas rūpniecības nozarēs sastādīja 23%, bet pakalpojumu sfērā - 68% no kopējā nefinansu investīciju apjoma. Relatīvi lēni pieaug investīcijas būvniecībā. 1998. gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu tās pieauga tikai par 8%, un tas bija viens no zemākajiem investīciju pieauguma tempiem no visām tautsaimniecības nozarēm.

Investoru intereses joprojām koncentrējas pakalpojumu sfērā, kaut gan nefinansu investīciju sadalījumā starp pakalpojumu nozarēm ir iezīmējušās jaunas tendences. Līdz 1996. gadam 50% no ieguldījumiem pakalpojumu sfērā bija tirdzniecībā, pēdējos divos gados to īpatsvars samazinājās un 1998. gadā sastādīja 38%. Savukārt strauji pieauga ieguldījumi nekustamajā īpašumā. Nefinansu investīciju īpatsvars šajā nozarē 1998. gadā sasniedza gandrīz 11%, kas ir divreiz lielāks nekā iepriekšējos gados.

1999. gada investīciju procesu negatīvi var iespaidot:

- Latvijas apstrādājošās rūpniecības ražošanas sašaurināšanās Krievijas krīzes iespaidā. Nepietiekams pieprasījums un esošo jaudu nepilnīga izmantošana ir viens no būtiskiem investīcijas bremzējošiem faktoriem;

- gadā salīdzinājumā ar 1997. gadu pieauga reālās procentu likmes. Reālo procentu likmju kāpumu iespaidoja galvenokārt inflācijas samazināšanās, kā arī nominālo likmju pieaugums 1998. gada beigās. Ņemot vērā to, ka 1999. gadā inflācijas samazinājums var būt straujāks nekā plānots, tad arī kredīti paliks dārgāki, kas uzņēmējiem var sadārdzināt kapitālizmaksas un samazināt kapitālieguldījumu ienesīgumu.

1998. gadā palielinājās starpība starp nacionālajiem uzkrājumiem un iekšzemes investīcijām (izdevumi kopējā kapitāla veidošanai). Tas nozīmē, ka palielinās ārējo uzkrājumu izmantošana iekšzemes investīciju segšanai. 1997. gadā iekšzemes investīcijas par 73% bija nosegtas no iekšējiem uzkrājumiem un par 23% - no ārējiem uzkrājumiem, 1998. gadā - attiecīgi par 52% un 48 procentiem.

1 Nefinansu investīcijas ir ieguldījumi pamatlīdzekļos un apgrozāmos līdzekļos. Latvijas CSP sniedz datus par nefinansu investīcijām tikai pamatlīdzekļos un ilgtermiņa nemateriālos ieguldījumos. Tās ir kopējā pamatkapitāla veidošanas aprēķina bāzes rādītājs.

Pārējie pakalpojumi

22,7

23,9

27,3

28,4

124,5