Daidžests. Citu rakstītais

"Jauna miljardu apsūdzība"

"Dagens Industri"

— 99.08.24.

Revidentu biroju "Öhrlings Pricewaterhouse Coopers" gaida jauns zaudējumu atlīdzināšanas process ar prasību 1,3 miljardu kronu apmērā. Šo prasību izvirza Latvijas "Bankas Baltija" administrators. Šī Latvijas banka 1995. gadā bankrotēja, un tās parādi bija 3,2 miljardi kronu.

Pagājušo svētdien Öhrlings Pricewaterhouse Coopers (ÖPC) izdevās izlīgt ar Hāninges komūnu un tās dzīvokļu uzņēmumu Haningehem . Apsūdzība pret ÖPC revidentu Laršu Rībergu bija 1 miljards kronu. Šis izlīgums, kas netiek darīts zināms sabiedrībai, nozīmē, ka ÖPC apmaksās Haningehem juristu darba izmaksas plus zaudējumu atlīdzību. Jaunā informācijā redzams, ka kopējā zaudējumu atlīdzināšanas summa sasniedz 60 – 70 miljonus kronu.

Nākamais miljardu process pret ÖPC ir saistīts ar apsūdzību par nolaidību, revidējot Latvijas "Banku Baltija", kas bankrotēja 1995. gadā. Pret revidentu biroju un tās Baltijas valstu nodaļas vadītāju Džeriju Ralovski (Jerry Ralowski) izvirzītā zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir 1,3 miljardi kronu.

"Banka Baltija" tika pasludināta par bankrotējušu pēc Latvijas valsts bankas iejaukšanās 1994. gadā.

Banka, ko vadīja Aleksandrs Lavents un Tālis Freimanis, bija viena no vislielākajām Latvijā, un tai problēmas radās jau 1993. gadā.

Apsūdzības pieteikumā pret ÖPC un Džeriju Ralovski — tas ir iesniegts Stokholmas pašvaldības tiesā, jo ÖPC Baltijas valstu darbība atradās ÖPC Stokholmas biroja pakļautībā — bankrotējušās "Bankas Baltija" administrators norāda, ka revidentu birojs nav uzņēmies pilnu profesionālo atbildību, apstiprinot "Bankas Baltija" sastādītā ekonomiskā stāvokļa ziņojumu.

"Banka Baltija", kurā savu naudu bija ieguldījis gandrīz pusmiljons latviešu un uzņēmumi, esot atradusies krievu mafijas rokās. Liela daļa no pazudušajiem 3,2 miljardiem kronu tika aizdota kontu īpašniekiem Mēnas salā.

Par bankas administratoru tika izraudzīta Londonas revidentu firma Deloitte & Touche, bet tagad administratora uzdevumu veic Latvijas revidentu firma Invest Rīga. Juridiskais pārstāvis ir advokātu firma Vinge.

Tā kā tiesas process starp Haningehem un Laršu Rībergu nenotiks, gaidāms, ka "Bankas Baltija" process sāksies ātrāk nekā gaidīts. "Mēs rēķināmies, ka tas varētu notikt 2000. gada sākumā", teica Vinge advokāts Hanss Bagners.

ÖPC līdz šim ir noraidījis visus mēģinājumus panākt izlīgumu.

Jans Vēingelīns

"Baltijas valstu biržas piņķerīgas izvēles priekšā"

"Dagens Industri"

— 99.08.24.

Trīs mazās akciju biržas Tallinā, Rīgā un Viļņā vēlas saskaņot akciju tirdzniecību ar starptautisku biržu aliansi.

Visiespējamākā ir zviedru un dāņu biržas sadarbība "Norex", taču pašsaprotama šī lieta nav.

Nupat tikās trīs Baltijas valstu biržu vadītāji, lai apspriestos par nākotni. Vienlaikus OM Stokholmas biržas priekšnieks Karls Juhans Hēgbūms un Kopenhāgenas biržas pārstāvis Klauss Torbals bija uzaicināti, lai informētu par Norex (Nordic exchanges). Viņi arī parādīja, kāda varētu izskatīties šī sadarbība.

"Mums bija dažas sarunas, taču vēl ir pāragri runāt par to, kādus risinājumus viņi izvēlēsies", Hēgbūms teica.

Baltijas valstu biržas tiecas katra uz savu pusi, runājot par sadarbību ar ārpus Baltijas esošām biržām. Kamēr Tallinas biržas pārstāvji ir visdedzīgākie sadarbības ar Norex piekritēji, Viļņa skatienus met uz ģeogrāfiski tuvāko Varšavas biržu.

Viena lieta tomēr ir skaidra — katra par sevi šīs biržas ir pārlieku mazas. Tallinas biržas apgrozījums 1998. gadā bija tikai nožēlojami 0,5% no Stokholmas biržas apgrozījuma. Visu trīs Baltijas valstu biržu kopējais apgrozījums bija tikai 0,6%.

"Iesaistīšanās starptautiskā biržu sadarbībā Igaunijai, ko es pārstāvu, tālākā perspektīvā ir vienīgā iespēja nepalikt ārpus Eiropas kapitāla tirgus", teica Tallinas biržas vadītājs Gerts Tivas.

Vai Tallinas birža saskaņos savu akciju tirdzniecību ar Norex vai kādu citu aliansi, tomēr vēl aizvien ir atklāts jautājums.

"Dalība ziemeļvalstu sistēmā Norex ir viena alternatīva, cita iespēja ir kontinentālā Londonas — Frankfurtes sadarbība", Tivas norādīja.

Pievienošanās lielākai sistēmai varētu palielināt visu trīs Baltijas valstu biržu darbības aktivitāti.

Igaunijā tomēr skan spēcīgas un skaļas balsis, tostarp biržas analītiķu, kas labāk redzētu kopīgu Baltijas biržu. Viņi bažījas, ka mazākie uzņēmumi varētu palikt ēnā lielākās tirdzniecības vietās, piemēram, Norex.

Jau ilgu laiku ir notikušas diskusijas par kopīgas Baltijas biržas veidošanu, tomēr līdz šim nav izdevies vienoties par tās konstrukciju.

Trim mazajām Baltijas valstu biržām šajā sanāksmē tomēr izdevās vienoties par kopīga baltiešu biržas saraksta, kurā iekļautas visvairāk pirktās un pārdotās akcijas, principiem. Šī saraksta kotēšanas prasības, kas uzņēmumiem būs obligāti jāizpilda, būs vienādas visās trīs valstīs vai arī jāatbilst ES direktīvām. Finansu ziņojumiem būs jāatbilst starptautiskajam grāmatvedības standartam.

Kaut kad nākošgad šāds kopīgs Baltijas biržas saraksts varētu tikt radīts. Ja pamazām varētu izveidoties arī kopīga Baltijas birža, kas gan nav sevišķi ticams, problēmu radīs tās nosaukums. Anglijā jau ir reģistrēts nosaukums Baltic Exchange .

Kaimiņos esošā Helsinku birža ir izvēlējusies dominējošo Londonas — Frankfurtes sadarbību, kurā ir iekļāvušās jau septiņas citas Eiropas biržas.

Kopenhāgenas birža turpretī jūnijā pievienojās Stokholmas biržas SAX 2000 sistēmai, un līdz ar to sākās biržu sadarbība, kas saucas Norex.

Oslo birža nevar izlemt, vai pievienoties Norex, vai tuvināties Londonas biržai. Šis jautājums šodien tiks izskatīts Oslo biržas valdes sanāksmē. Līdz šim Oslo biržas priekšsēdis Ule Lunds ir teicis, ka viņa vadītā birža vēlas plašu eiropeisku biržu sadarbību un ka tikai viena ziemeļvalstu birža neesot interesanta.

Biržu vērtība

(miljardos kronu) 1998. gada 31. decembrī:

Londona 18 614

Stokholma 2257

Helsinki 1254

Kopenhāgena 802

Oslo 373

Igaunija 8,0

Lietuva 1,8

Latvija 0,6

Avots: OM Stokholmas birža

Rēta Vaikla

 

"Bijusī padomju valsts iedrošinās sapņot"

"Los Angeles Times"

— 99.08.24.

Igaunija bijušo republiku vidū ir panākusi vislielāko ekonomisko progresu. Pierobežas pilsēta ir laimīga, ka tā neapvienojās ar Krieviju un tādēļ tā nav nonākusi tik smagā situācijā, kā kaimiņpilsēta.

Narva, Igaunijā. Dažus mēnešus pēc tam, kad Igaunija 1991. gadā atguva neatkarību no Padomju Savienības, šīs vēsturiskās robežpilsētas iedzīvotāji noturēja referendumu jautājumā par to, vai atdalīties no Igaunijas un apvienoties ar Krieviju.

Laimīgā kārtā šis mēģinājums bija neveiksmīgs, un šodien pilsētas iedzīvotāji mēģina aizmirst, ka kaut kas tāds vispār ir noticis. Narvas labklājībai augot līdzi visas pārējās kapitālistiskās Igaunijas labklājībai, cilvēki var palūkoties pāri Narvas upei uz noplukušo Krievijas pilsētu Ivangorodu un ieraudzīt nožēlojamo dzīvi, no kuras tiem ir izdevies izvairīties.

Pēc neatkarības atgūšanas mazā Baltijas valsts sāka dzēst padomju okupācijas mantojumu, pieņemot radikālu "slīksti vai peldi" stila ekonomisko programmu. Iedvesmojoties no tādiem piemēriem, kā bijusī konservatīvā britu premjerministre Mārgareta Tečere un ASV brīvā tirgus ekonomists Miltons Frīdmens, valdība likvidēja tirdzniecības tarifus, piesaistīja ārvalstu investīcijas, ieviesa visiem vienādu ienākumu nodokli, privatizēja lielāko daļu valsts īpašumu un saistīja savu naudas vienību ar vācu marku.

Igaunija izveidoja arī brīvās tirdzniecības zonu, kurā tās rūpnīcas bija spiestas konkurēt ar pasaules tirgu bez valdības subsīdiju atbalsta. Šodien Igaunija, kura izmēru ziņā ir mazāka par Sanbernardino apgabalu, ir visveiksmīgākā no 15 valstīm, kuras savulaik veidoja Padomju Savienību.

"Salīdzinājumā ar Krieviju, Igaunija ir kā eskimosu kajaks," tīk sacīt Igaunijas prezidentam Lenartam Meri. "Supertankerim ir vajadzīgas 16 jūras jūdzes, lai apgrieztos. Eskimoss to var izdarīt uz vietas."

Atrodoties stratēģiskā Baltijas jūras pozīcijā, Igaunija lielu pēdējās tūkstošgades daļu ir bijusi arī Austrumu un Rietumu konflikta centrā. Dāņi, teitoņu bruņinieki, zviedri, krievi un vācieši — tie visi ir cīnījušies, lai gūtu kontroli pār to.

Pētera I 1710. gadā iekarotā Igaunija 1918. gadā pasludināja neatkarību no Krievijas. Otrā pasaules kara laikā nacistu un komunistu sagrābta, tā visbeidzot 1944. gadā nonāca padomju kontrolē.

Valsts cer iestāties ES, NATO

Šodien valdības politika vadās no bailēm, ka agrāk vai vēlāk Krievija kļūs pietiekoši spēcīga, lai atkal sagrābtu Igauniju. Apzinoties, ka tai nav īpaši daudz izredžu izdzīvot vienai, šī 1,4 miljonu cilvēku valsts cenšas integrēt savu ekonomiku ar Rietumeiropu un iestāties Eiropas Savienībā. Tāpat tā cer nodrošināt savu aizsardzību, panākot uzņemšanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā.

Igaunijai ir kopīga okupācijas vēsture ar tās Baltijas kaimiņvalstīm — Latviju un Lietuvu. Šīs abas pārējās valstis savos ekonomiskās pārstrukturēšanās centienos ir atpalikušas no Igaunijas, taču arī tās ir saistījušas savu nākotni ar pievienošanos ES un NATO.

Uzgriežot muguru Krievijai, Igaunija ir piesaistījusi 1,5 miljardus dolāru Rietumu investīciju — liela daļa no tā ir izmantota, lai pārkārtotu rūpnīcas preču ražošanu Eiropas tirgum. Laikā kopš 1992. gada Igaunijas eksporta daļa uz Krieviju ir kritusies no 85% līdz 8%.

Kamēr Krievija nepārtraukti lūdz jaunu ārvalstu aizdevumus, Igaunija 1997. gadā pārsteidza Pasaules Banku, piedāvājoties sākt atmaksāt savus aizņēmumus pat pirms noteiktā termiņa. Kamēr Krievijas nacionālais parāds sastāda gandrīz 90% tās iekšzemes kopprodukta, Igaunijas parāds ir tikai 4% no IKP.

Viens no vislabāk redzamajiem Igaunijas panākumiem ir Tallinas vecpilsēta, kuras atjaunotās vēsturiskās ēkas, bruģētās ielas un preču pārpilnie veikali katru gadu piesaista miljoniem tūristu. Par spīti kara un padomju okupācijas postījumiem, tas ir viens no vislabāk saglabātajiem viduslaiku pilsētu centriem visā Eiropā.

 

Mazā Baltijas valsts

pieslēdzas tīklam

Modernās tehnoloģijas Igaunijā ir ienākušas ātri, un tagad mobilo telefonu un Interneta tīkla lietotāju skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu ir lielāks, nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Valdība ir sākusi programmu, kuras mērķis ir līdz 2000. gadam nodrošināt katrai klasei Interneta pieslēgumu. Pašreiz jau 64% Igaunijas skolu lieto Internetu.

"Startējot vēlāk ir viena priekšrocība," sacīja Marts Lārs, kurš tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem ekonomiskās transformācijas virzītājiem 90. gadu sākumā. "Tad var redzēt tās kļūdas, kuras ir pieļautas pirms jums. Ja jūsu ekonomika bija iznīcināta, jūs varat izveidot ļoti modernu ekonomiku, kādu tagad ceļam mēs."

Taču, pat neraugoties uz to, ar Igaunijas centieniem atbrīvoties no saiknēm ar tās gigantisko kaimiņu nepietika, lai tā varētu pasargāt sevi no Krievijas pagājušā gada ekonomiskā sabrukuma sekām.

Viens no pēdējiem lielākajiem eksporta veidiem uz Krieviju — pārtikas produkti — līdz ar rubļa devalvāciju krasi samazinājās. Tallinas baņķieri cieta vērā ņemamus zaudējumus, un dažas no lielākajām bankām bija spiestas apvienoties. Tas izraisīja recesiju. Ekonomika, kura 1997. gadā pieauga par 11%, 1998. gada beigās sāka samazināties, un tai vēl tikai ir jāatveseļojas. Valdība bija spiesta samazināt savu budžetu par 5% un tajā joprojām ir deficīts.

Tomēr analītiķi paredz, ka Igaunija līdz gada beigām atsāks virzību uz augšu.

"Tehniski mums ir recesija pieaugumā," sacīja prezidents Meri. "Protams, par to nav jāpriecājas, taču tā nav krīze. Lielākās daļas uzņēmēju iekšējā sajūta saka, ka mēs esam pārvarējuši šo punktu un ekonomika iet uz priekšu."

Pēc Padomju Savienības beigām igauņi apstiprināja savu nacionālo identitāti uz valsts krieviski runājošās minoritātes rēķina. Uzskatot krievus par daļu no padomju okupācijas spēku daļas, valdība liedza pilsonību pat tiem, kuri bija dzimuši Igaunijā pēc 1940. gada, ja vien tie nespēja nolikt eksāmenu igauņu valodā, kuru lielākā daļa etnisko krievu nepūlējās iemācīties.

Etniskos krievus ir smagi skārusi arī ekonomikas restrukturizācija. Komunisma laikā tiem bieži vien bija labākās darbavietas un labākie dzīvokļi. Taču tagad, bez valsts subsīdijām, rūpnīcas, kurās tie strādāja, ir slēgtas. Daudzi sūdzas, ka valdība tos diskriminējot.

Krievija ir skaļi kritizējusi Igaunijas attieksmi pret krieviem, un Maskavas politika ir paplašinājusi plaisu abu valstu starpā. Krievija, piemēram, ir ieviesusi dubultus tarifus visam importam no Igaunijas.

Krievija nekad nav atzinusi padomju okupācijas faktu Igaunijā, tā vietā uzstājot, ka komunisti palīdzējuši brālīgajām Baltijas tautām.

Igauņiem, kuri savulaik robežu varēja šķērsot brīvi, tagad, lai iebrauktu Krievijā, ir nepieciešama vīza. Taču turp brauc tikai nedaudzi, un igauņu jaunieši savu viedokli par Krieviju veido no amerikāņu filmām. Tie atsakās mācīties krievu valodu, un par Igaunijas otro valodu arvien vairāk kļūst angļu valoda.

Ričards Pedoks

 

"Igaunija var atteikties no korporatīvā nodokļa""Financial Times"

— 99.08.24.

Igaunija — mazā Baltijas valsts ar vienu no visbrīvākajām ekonomikām pasaulē — plāno nākošajā gadā atcelt savu korporatīvo ienākumu nodokli, tādējādi cenšoties piesaistīt ārvalstu investīcijas un palielināt ekonomisko pieaugumu.

Tomēr valdība plāno pirmo reizi ieviest arī tarifu barjeras, lai novērstu budžeta iztrūkumu, kas šogad sasniegs 800 miljonus Igaunijas kronu (55 miljonus dolāru).

Igaunija gatavojas ieviest muitas tarifus importam no ne–Eiropas Savienības valstīm, kas 2000. gadā varētu dot 350 miljonus kronu.

Lai segtu iztrūkumu, valdība var paplašināt un palielināt arī pievienotās vērtības nodokli.

Saskaņā ar plānu, Igaunija neattiecinās tarifus uz valstīm, ar kurām tai ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi, tajā skaitā arī ar kaimiņvalstīm Latviju un Lietuvu. "Mēs nevaram izvairīties no muitas tarifu ieviešanas, jo tā ir ļoti spēcīga prasība no Eiropas Savienības," sacīja Igaunijas finansu ministrs Sīms Kallass.

Tarifu apmēri atbildīs Pasaules Tirdzniecības Organizācijas nosacījumiem.

Korporatīvā nodokļa atcelšana tika apšaubīta, jo šogad ir novērojams krass ekonomiskā pieauguma palēninājums, ko izraisījusi tirdzniecības samazināšanās ar Krieviju.

Paredzēts, ka šogad ekonomika pieaugs par 0,4%, salīdzinājumā ar 4% 1998. gadā. 2000. gadā šis skaitlis varētu būt 4,1%.

Tomēr, neraugoties uz sarežģīto situāciju, otrā lielākā valdošās koalīcijas dalībniece — Reformu partija — aizstāvēja 26% lielā korporatīvo ienākumu nodokļa atcelšanu.

"Nodokļa atcelšanas pamatā, protams, ir ideja par investīciju pastiprināšanu. Šajos apstākļos, kad mums ir pesimistiska situācija, ir jāparādās arī zināmam pozitīvam impulsam, un, manuprāt, tas varētu tāds būt," teica Kallass, Reformu partijas priekšsēdis.

Abus soļus atbalsta triju partiju veidotā centriski labējās koalīcijas valdība, kas kontrolē vairākumu Igaunijas parlamentā. Gaidāms, ka balsojums par tiem notiks nākošmēnes.

 

 

"Kurš izlaupīja Krieviju?"

"The Washington Post"

— 99.08.25.

Kāds jautājums mācas virsū Alam Goram līdzīgi šausmu vilcienam melnā naktī: Kas viceprezidentam bija zināms par organizētās noziedzības veikto Krievijas izlaupīšanu, un ko viņš ir darījis, lai to apturētu?

Šis jautājums, kuru varētu nosaukt par "Rusigeitu" nonāca uzmanības centrā šomēnes, pateicoties jauniegūtai atklātībā nonākušai informācijai par mūsdienu Krievijas bezlikumību un Klintona administrācijas samierināšanos ar lejupslīdes un sabrukuma procesu šajā valstī.

Visdramatiskākais atklājums tika izpausts pagājušajā nedēļā, kad New York Times informēja, ka izmeklētāji nodarbojoties ar jautājumu par to, vai Krievijas aizdomās turētā gangstera Semjona Mogiļeviča palīgi ar Ņujorkas Bankas palīdzību nav atmazgājuši līdz pat 10 miljardiem $. Iedomājieties! Cilvēks, kuru FIB 1993.gadā identificēja kā iespējamo galveno personu Krievijas organizētajā noziedzībā, varētu būt izmantojis ASV banku, lai slēptu savu laupījumu.

Bijušais FIB organizētās noziedzības apkarošanas nodaļas vadītājs Džims Mūdijs, kurš pašlaik ir privātais drošības konsultants un viens no galvenajiem jaunā Krievijas bandītisma ekspertiem, teica: "Savienotajām Valstīm ir bijis ļoti sarežģīti pievērst savas aktivitātes Krievijas organizētajai noziedzībai."

Ņujorkas Bankas gadījumu īpaši intriģējošu dara fakts, ka viena no bankas darbiniecēm, kura tiek turēta aizdomās par naudas atmazgāšanu, ir precējusies ar Konstantīnu Kagalovski — cilvēku, kurš no 1992. Līdz 1995.gadam bija Krievijas pārstāvis SVF. Izmeklētāji noskaidro, vai Ņujorkas Banka nav kalpojusi par vienu no ceļiem, kur aizplūda 200 miljoni $ un vairāk no SVF kredītiem Krievijai.

Šāda apsūdzība Goram varētu kļūt par nopietnu problēmu. Tas ir tādēļ, ka viceprezidents īpaši aizstāvēja SVF kredītu turpināšanu Krievijai, kaut arī bija iegūti pierādījumi par to, ka biznesa oligarhi un viņu politiskie aizstāvji daļu no šīs naudas bija izmantojuši personīgām vajadzībām.

Goram problēmas varētu sagādāt arī pierādījumi par to, ka Krievijas centrālā banka spekulēja ar daļu no 20 miljardiem $, kurus SVF bija aizdevis Krievijai kopš 1992.gada. The Washington Post autors Deivids Hofmans ir rakstījis par to, ka šī spekulācija nelegāli tika īstenota caur firmu Normandijas salās. Krievi varētu būt šos fondus izmantojuši, lai spekulētu ar saviem vērtspapīriem, uzpērkot īstermiņa valdības parādu laikā, kad sabruka rublis, un, cenām augot, pārdotu tos atpakaļ tirgū.

Gora nopietnākā problēma varētu izrādīties viņa ciešās attiecības ar bijušo Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu. Viceprezidents izveidoja ar viņu politisko aliansi, neraugoties uz pierādījumiem par to, ka Černomirdins ir sadarbojas ar korupcijas spēkiem, kā arī pats piederēja pie oligarhiem sakarā ar saviem īpašumiem Gazprom , kuru viņš ļoti apšaubāmos apstākļos palīdzēja "privatizēt."

Kāda ievērojama bijusī valdības amatpersona teica: "Tas viss Goram tika izklāstīts, taču viņš nevēlējās klausīties. Mūsu valdība ļoti labi zināja par notiekošo."

Jautājuma atrisināšana par to, ko īsti Gors ir zinājis par vadošu krievu amatpersonu iesaistīšanos korupcijas aktivitātēs, un ko viņš šajā sakarā ir darījis, būs nopietns ASV un Krievijas preses uzdevums, ieejot vēlēšanu kampaņu sezonā. Gors varētu nožēlot savu lēmumu uzņemties vadošo lomu Krievijas politikā ar "Gora—Černomirdina komisijas" palīdzību.

Kāds Gora palīgs uz visu izteikto kritiku reaģē šādi: "Vai mēs izlasām mums pienākošos izlūkdienestu ziņojumus? Vai mēs bijām nobažījušies par korupciju Krievijā? Protams. Vai mēs šos jautājumus iekļāvām sarunās ar krieviem? Jā. Vai saites ar Černomirdinu ir izrādījušās nozīmīgas? Protams."

Jautājumu ir ļāvušas apkopot divas Krievijas novērotāju analīzes. Pirmā bija garš raksts The New York Times svētdienas izdevumā pirms divām nedēļām, kas aplūkoja jautājumu: "Kurš zaudēja Krieviju?" Tā autors bija Džons Loids. Loids apgalvo, ka ļaujot oligarhiem brīvā tirgus vārdā sagrābt Krievijas resursus un ienākumus pārsūtīt uz offshore banku kontiem, Savienotās Valstis grāva Krievijas pāreju no komunisma. Viņš apgalvo, ka ierindas krievu acīs kapitālisms kļuva kaut kas līdzīgs zādzībai.

Jaunas, nepatīkamas detaļas pievienoja bijušais The Washington Post Maskavas biroja vadītājs Roberts Kaizers. Savā 15.augusta rakstā Kaizers citēja divus bijušos ASV vēstniecības Maskavā diplomātus, kuri vēroja visu notiekošo.

Gora—Černomirdina komisija kļuva par "padomju stila birokrātiju, kurā panākumi bija obligāti, un jebkura informācija, kas varētu liecināt par pretējo, tika slēpta."

Krievijas gadījumu īpaši bēdīgu dara tas, ka Klintona administrācija, iespējams, ir izšķērdējusi vienu no lielākajām vērtībām — Krievijas tautas ideālismu un labo gribu pēc komunistu valdīšanas 70 gadiem. Krievijas sabrukums būs jūtams vēl daudzās paaudzēs. Šajā procesā svarīga loma ir bijusi Goram, un viņam nāksies to paskaidrot.

Deivids Ignatiuss

 

"Slazdā"

"Der Spiegel"

— 99.08.23.

Krievijas iekšlietu ministra vietnieks Valerijs Fjodorovs par jauniem Maskavas karagājieniem Kaukāzā.

Spiegel:

Vai Krievijai draud jauns karš Kaukāzā, šoreiz Dagestānā?

Fjodorovs:

Par karu es to vēl nesauktu; tā ir politiska kategorija. Bet tas, kādus apmērus notikumi pieņems nākotnē, ir pavisam cits jautājums.

Sp:

Vai Jūs rēķināties ar sauszemes karagājienu?

F.:

Mēs drīz būsim iznīcinājuši bandas, kas Dagestānā iebrukušas no Čečenijas.

Sp:

Vai Jūs pēc tam ķersieties klāt viņu atbalsta punktiem Čečenijā?

F.:

Mūsu tautā pieaug neapmierinātība par vardarbību un kriminalitāti, kas nāk no Čečenijas apgabala. Valdība tur patlaban nav spējīga darboties. Noziedznieki un teroristi no visas pasaules jūtas tur kā mājās— līdz zobiem apbruņojušies bandīti iedzīvotājiem un valdībai uzspiež savu gribu.

Sp:

Taču Čečenija sevi uzskata par valsti, kas ir no Maskavas neatkarīga…

F.:

… tomēr joprojām ir Krievijas Federācijas daļa. Mūsu cilvēki pieprasa, lai tur tiktu ieviesta kārtība. Tā kā noziedznieki savas pozīcijas nevēlas atdot labprātīgi, nepieciešama lielāka plānota pretterora akcija.

Sp:

Kurš islama separātistiem Kaukāzā dod finansējumu?

F.:

Starptautiskās ekstrēmistu organizācijas un narkotiku tirgoņu karteļi. Piemēram, islama aktīvistu fronte Jordānijā. Vai musulmaņu brālība Ēģiptē. Nauda nāk arī no visā pasaulē meklētā terorista Usama Bin Ladina. Pagājušajā gadā Čečenijā vien koncentrētās bandas saņēma ieročus un munīciju divu miljonu ASV dolāru vērtībā.

Sp:

Vai Jūs sev esat noteikuši termiņu, līdz kuram Dagestāna jāatbrīvo?

F.:

Turienes teroristi ir slazdā, pilnībā ielenkti. Kaujas mūsu armijas komandatūras vadībā tiks pabeigtas pēc pāris dienām, varbūt dažām nedēļām. Pēc tam mums vēl būs nepieciešami divi, trīs mēneši, lai apgabalu attīrītu no bandītu grupām.

Sp:

Vai islama kaujinieki rod atbalstu iedzīvotāju vidū?

F.:

Nē. 20 000 Dagestānas iedzīvotāju spontāni un brīvprātīgi pieteikušies pilsoņu aizstāvībai. Viņi nevēlas islama fundamentālistu režīmu, kā to viņiem cenšas uzspiest bandīti. 25 miljoni dolāru, ko teroristu vadonis Basajevs saņēma no ārzemēm, lai samusinātu Dagestānu, tāpat tiks izšķiesti veltīgi.

 

"Nemiernieki ieņem ciemus Kirgīzijā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.24.

Tadžikijā iebrukuši islamisti. Jeļcins dodas uz Biškeku.

Neilgi pirms galotņu tikšanās ar Krievijas un Ķīnas vadītājiem Kirgīzijā, situācija, pateicoties islama nemiernieku uzbrukumam, Vidusāzijas republikā ir saasinājusies. Krievijas prezidents Jeļcins otrdien vēlas doties uz Kirgīzijas galvaspilsētu Biškeku. Tur kopā ar Ķīnas valsts un partijas vadītāju Dzjangu Dzeminu, kā arī ar Kirgīzijas, Kazahijas un Tadžikijas prezidentiem viņš apspriedīs problēmas, kas saistās ar militāro drošību šajā reģionā. Pirmdien aptuveni 100 nemiernieku iebruka Kirgīzijā, ieņēma vairākus ciemus un gūstā saņēma aptuveni 120 cilvēku.

Neskatoties uz saspīlēto stāvokli Kirgīzijas dienvidos, prezidentu tikšanās Biškekā notikšot, atsaucoties uz Kirgīzijas prezidenta Askara Alijeva pārstāvja preses jautājumos izteikumu, paziņoja ziņu aģentūra Itar—Tass . Tikšanās laikā tiks runāts par pieaugošo islama ekstrēmismu bijušajā Vidusāzijas Padomju republikā, kā arī par situāciju Afganistānā, kas robežojas ar Tadžikiju. Pēc Kirgīzijas valdības ziņām, nemiernieki iebrukuši no kaimiņos esošās Tadžikijas. Viņi ieņēma trīs Kirgīzijas ciematus Ošas apriņķī, kā arī aptuveni 120 cilvēkus saņēma gūstā. Gūstekņu vidū esot arī viens kirgīzu ģenerālis, kā arī četri japāņu ģeologi. Apgabalu, kas robežojas ar Tadžikiju un Uzbekiju, ielenca valdības karaspēka daļas. Atsaucoties uz ziņojumiem, nemiernieki no ciemu iedzīvotājiem pieprasījuši pārtiku.

Pēc oficiāliem Tadžikijas datiem uzbrukumos piedalās uzbeku lauka komandiera Džuma Namangoni vienības, kurš jau piecus gadus pārvietojoties starp Uzbekiju un Afganistānu un laiku pa laikam esot pievienojies Tadžikijas apbruņotajai islama opozīcijai. Tadžikijā pēc gadiem ilgušā pilsoņu kara islama opozīcija un Krievijai draudzīgi noskaņotā valdība 1997.gadā noslēdza mieru. Saskaņā ar panākto vienošanos par mieru, līdz šai otrdienai bija jāatbruņo opozīcijas vienības.

Pēc neoficiālas Tadžikijas informācijas, Namangoni vienības esot piedalījušās februāra ekstrēmistu rīkotajā uzbrukumu sērijā, kas bija vērsta pret Uzbekijas prezidentu Islamu Karimovu un esot palikušas Tadžikijā.

Kirgīzija līdz šim bija pasargāta no bieži reliģiski motivētās vardarbības šajā galvenokārt izteiktajā musulmaņu reģionā. Ķīna, Krievija, Kazahija, Kirgīzija un Tadžikija 1996.gada aprīlī Šanhajā noslēdza vienošanos par kopējās robežas aizsardzību. Pirmdien, pēc Kremļa ziņām Jeļcinam bijusi telefona saruna ar Dzjanu Dzeminu, kuru viņš trešdien pirms galotņu tikšanās sākuma grib satikt individuālās sarunās.

 

"Islamistu brigādes"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.24.

Ja Ķīna un Krievija atzīst savas kopējās robežas aizsardzības nepieciešamību, tad tas vairāk saistīts nevis ar partnerattiecību stratēģiju, bet gan ar konkrētu islama spēku neatzīšanu: Šanhaju Ķīnā un galvenokārt Kaukāzu Krievijā.

Par apdraudētām sevi uzskata piecas Centrālāzijas bijušās padomju republikas, galvenokārt no Afganistānas puses, kur ar Pakistānas un Sauda Arābijas palīdzību radikāli—islamiskais Taliban valda pār aptuveni četras piektdaļas lielu kalnu un tuksneša teritoriju. Tas nozīmē, ka uz otrdien ieplānoto Krievijas prezidenta Jeļcina un viņa kolēģa Dzjana Dzemina tikšanos Kirgīzijas galvaspilsētā Biškekā, kurā viņi grib runāt par aizsardzības pasākumiem, ieradīsies arī Kazahijas, Kirgīzijas un Tadžikijas prezidenti.

Iespējama esot bijusi arī Uzbekijas valsts vadītāja Karimova ierašanās. Kā neviens cits viņš runāja par islama režīma iespiešanās briesmām Vidusāzijā, pie kam arvien biežāk radās priekšstats, ka viņš tādējādi centās attaisnot savu stingro rīcību, kas bija vērsta pret opozīciju. Kopš šī gada februārī notikušajiem sprādzieniem Taškentā, uzbeku autokrāts aizdomās tur pat kaimiņvalstis, kas viņa politiskajiem pretiniekiem dodot patvērumu, to tad arī varētu uzskatīt par viņa neierašanās iemeslu Biškekā.

Visvairāk apvainota jūtas pilsoņu karam līdzīgu nemieru piemeklētā Tadžikija, caur kuru islama brīvprātīgo vienības no Afganistānas nokļūst kādreizējās Padomju Savienības teritorijā.

Šīs brīvprātīgo vienības, kas kļuvušas par sava veida brigādēm, patreiz īpaši agresīvā veidā izaicina Krievijas bruņotos spēkus Dagestānā. Maskavai uz to nav zināma neviena cita atbilde kā vien militārā, tāpat kā agrāk kaimiņos esošajā Čečenijā. Krievijas nolaidības sekas tam, ka Čečenijā netiek panākta politiska un ekonomisku vienošanās ar Mashadova pakļautībā esošajiem mērenajiem spēkiem, izpaužas tādējādi, ka radikālie elementi zem islama karoga Ziemeļkaukāza kalnu tautās iegūst arvien lielāku ietekmi. Un ne tikai tur. Tik ilgi, kamēr Ķīna Šanhajā turpinās savu apspiešanas politiku un Vidusāzijā opozīcijai nebūs tikpat kā nekādu attīstības iespēju, tik ilgi arī nekāda kopējās robežas drošība nepalīdzēs.

 

"Iepriecinoša prognoze"

"Dagens Industri"

— 99.08.25. Nākamgad atkal palielināsies trīs Baltijas valstu — Igaunijas, Latvijas un Lietuvas — iekšzemes kopprodukta pieaugums.

"Baltijas valstu normālajam pieaugumam jābūt ap 5 — 6 procentiem. Šī gada lejupslīde ir saistīta ar tirdzniecības ar Krieviju samazināšanos", teica jaunais "Merita Nordbanken" galvenais ekonomists Juha Ahtola.

Bankas prognozē redzams, ka Igaunijā, Latvijā un Lietuvā nākamajos gados būs spēcīgākais ekonomiskais pieaugums Baltijas jūras reģiona ziemeļdaļā. Pēc šī gada pauzes, kad smagu ietekmi atstāja apsīkusī tirdzniecība ar Krieviju, piemēram, Igaunijas IKP pieaugums nākošgad būs 4,6% un nākamajos divos gados pieaugs attiecīgi par 5,6 un 4,6 procentiem. Apmēram tikpat iepriecinošus skaitļus uzrādīs Latvija un Lietuva.

"Trīs Baltijas valstis ir pieauguma reģions. Tās ir veikušas plaša apmēra privatizāciju, un tajās ir ienācis ļoti liels kapitāls. Tagad šo valstu rūpniecība sāk augt un internacionalizēties, tiek veidota rūpnieciskā bāze", Juha Ahtola paskaidroja.

Prognozē redzams, ka arī Somijas IKP aug ārkārtīgi strauji, par veseliem 4,2% nākošgad. Galvenais šīs izaugsmes faktors ir pārvietojamo tālruņu gigants Nokia.

" Nokia devums visā IKP pieaugumā ir apmēram 1,5%", Juha Ahola teica un norādīja, ka banka ir bijusi spiesta revidēt Somijas bezdarba skaitļus. Bezdarbnieku skaits samazinās ātrāk nekā agrāk prognozēts. Jau nākošgad tas samazināsies līdz 9,2%, lai pēc tam turpinātu noslīdēt līdz 8,2% 2001. gadā un 7,5% 2002. gadā.

Tajā pašā laikā, kad banka otrdien publicēja pieauguma skaitļus, Somijas Sarkanā Krusta, Pestīšanas armijas un citu palīdzības organizāciju skaitļi tomēr rāda, ka aizvien vairāk somu klājas grūti. Vislielākā problēma ir saistīta ar ekonomiku un līdz ar to dzīvesvietu, bezdarbu un slimībām. Arvien vairāk somu ir spiesti uzmeklēt brīvprātīgo jeb nevalstiskās organizācijas, lai saņemtu palīdzību, jo sociālās aizsardzības sistēmas darbība ir nepietiekama.

Sevišķi iepriecināts Juha Ahtola ir par Zviedrijas lieliskajām izredzēm tuvākajos gados. Šajā valstī nav tādu izlēcēju kā Nokia, kas sagroza skaitļus, bet viss iet uz priekšu vienmērīgā tempā. "Zviedrijas rūpnieciskā bāze ir plaša un spēcīga, un tai ir pavisam cita struktūra kā Somijā", Ahtola norādīja.

Šķiet, ka Juhu Ahtolu pārlieku nesatrauc tas, ka Norvēģijas un Dānijas ekonomikas pieauguma skaitļi ir nedaudz mazāki kā pārējās Ziemeļvalstīs. "Visām Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm pašlaik ir ļoti labas izredzes", viņš uzsvēra.

Mosse Vallēns

 

 

"Dienvideiropa — Zviedrijas eksporta kāpuma iemesls"

"Dagens Industri"

— 99.08.24. Zviedrijas eksports uz Eiropu turpina palielināties. Tirdzniecība ar tādām Dienvideiropas valstīm kā Spāniju, Grieķiju un Turciju ir pārsteidzoši spēcīga, un dzinējspēks ir automašīnas, telekomunikācijas un ārstniecības līdzekļi.

Turpretī uz Āziju eksports mazinās.

Tas redzams Zviedrijas Statistikas pārvaldes, SCB, pirmdien publicētajos skaitļos.

Zviedrijas kopējais preču eksports no janvāra līdz maijam, salīdzinot ar atbilstošo 1998. gada periodu, palielinājās par 3% un sasniedza 284,0 miljardus kronu.

Ārvalstis no Zviedrijas visvairāk pērk elektroniku, zāles un automašīnas, ar citiem produktiem neiet tik spoži.

"Ar tautsaimniecības pamatnozarēm iet slikti, ņemot vērā celulozes un tērauda cenu krišanos. Mašīnbūve, izņemot spēkratu ražošanu, klibo. Lēnām samazinās arī ķīmijas rūpniecība, izņemot ārstniecības līdzekļu ražošanu", teica Zviedrijas Eksporta padomes galvenais ekonomists Mauro Gocco.

Preču imports palielinājās par 2% līdz 226,6 miljardiem kronu.

Zviedrijai tātad ir izveidojies eksporta pārpalikums ar ārzemēm, kas šī gada pirmajos piecos mēnešos sasniedza 57,4 miljardus kronu.

Eksports uz ES dalībvalstīm, uz kurieni iet 60% no visa eksporta, palielinājās par 7%, kamēr imports pieauga par 1%, salīdzinot ar atbilstošo pērnā gada posmu.

Lielu pārsteigumu radīja Spānija. Eksports uz turieni šajā laika periodā palielinājās par 77%. Spānijas īpatsvars Zviedrijas kopējā eksportā ir 4%, un tagad tā pārvietojas uz desmito vietu Zviedrijas lielāko eksporta valstu vidū.

"Spānija nekad nav atradusies starp Zviedrijas desmit lielākajām eksporta valstīm, kas kopš 60. gadiem nav mainījušās. šajā peridā to starpā ienāca Japāna, taču tagad ir atpalikusi", Mauro Gocco teica.

Spānija uz leju pabīdīja Itāliju, kas ir ievērojami lielāka ekonomika, taču ar vāju konjunktūru.

Labi tātad veicas ar Dienvideiropu. Tirdzniecība ar Vāciju, kas ir Zviedrijas lielākā tirdzniecības partnere, palielinājās tikai par 2%. "Šī ir pozitīva attīstība, kaut arī pārāk vāja", Gocco aprādīja.

Eksports uz Lielbritāniju samazinājās par 1%, bet uz Norvēģiju par 9%.

Eksports uz Krieviju šajā periodā samazinājās uz pusi līdz 1,5 miljardiem kronu. Tāpat arī eksports uz Igauniju, Latviju un Lietuvu ir sarucis atbilstoši par 9%, 29% un 22%.

Kamēr imports ir samazinājies arī no Krievijas, tas turpretī ir krietni pieaudzis no Igaunijas un Latvijas.

Eksports uz Poliju ir pieaudzis par 6% un imports par 12%.

Ar Āziju vēl aizvien iet grūti. Eksports uz turieni ir sarucis par 6%, toties imports ir palielinājies par 6%.

Centrālā un Dienvidamerika kļūst par aizvien svarīgākiem Zviedrijas eksporta reģioniem. Uz Meksiku šī gada pirmajos piecos mēnešos eksports palielinājās par 107%, un arī Brazīlijā bija vērojama laba attīstība, raksta SCB.

"Mēs prognozējam, ka nākošgad Zviedrijas eksports palielināsies par 7 procentiem," Mauro Gocco konstatēja.

Rēta Vaikla

 

"Kāda mauzoleja beigas"

"Globe and Mail"

— 99.08.23.

Pasaule viņu slavināja, kad Reihstāga ugunsgrēka tiesā 1933.gadā viņš triumfēja pār Hitleru un nacistu partiju, taču nu viņa marmora memoriāls gatavojas krist zem ēku graušanas lodes. Iemesli mauzoleja nojaukšanai, kur reiz atradās Bulgārijas pirmā komunistu līdera Georgija Dimitrova iebalzamētas atliekas, lielākoties attiecas uz gaumes jautājumiem: taisnstūrainā, baltā marmora celtne Sofijas centrā neiederas pilsētas plānotāju estētiskajos arhitektūras kritērijos.

Celtniecības ministrijas spīkere sacīja: "Strādnieki pašlaik nodarbojas ar mauzoleja pamatu izpēti. Ir nolemts, ka tas tiks nojaukts, jo eksperti ir vienojušies, ka tas neiederas Sofijas arhitektoniskajā tēlā."

Celtniecības ministrs Jevgēņijs Bakardžijevs 8.septembri ir noteicis kā mauzoleja nojaukšanas termiņu.

Tomēr daudz ticamāks izskaidrojums varētu būt tas, ka Bulgārija palēnām un cerīgi gatavojas iespējamai uzņemšanai ES. Tādēļ milzīgais, staļiniskā stila bloks, kas pašlaik ir izrotāts ar grafiti, izraisa pārsteigumu par šo valsti, kas cenšas atbrīvoties no savas komunistiskās pagātnes.

Bulgārijas komunistiskās valsts dibinātāja Dimitrova, kurš vadīja valsti pēc II Pasaules kara līdz pat savai nāvei 1949.gadā, ķermenis 1990.gadā tika kremēts. Tās bija 45 gadus ilgušās vienpartijas vadības laika beigas Bulgārijā.

Komunistu ēras Todora Živkova diktatūras laikā Bulgārija bija viena no padomju bloka valstīm, kas bija vislojālākā Maskavai. Kopš komunisma sabrukuma 1989.gadā Bulgārija līdztekus Rumānijai no malas vēroja, kā Centrāleiropas valstis tām pa priekšu steidzas uz NATO un ES. Pirms diviem gadiem, sabrūkot tās trešajai bankai, Bulgārijai draudēja ekonomiskais haoss. Pašlaik valdošās centriski–labējās Demokrātisko Spēku Apvienības vadībā ekonomika ir stabilizēta, un valsts ir kļuvusi ārvalstu investoriem daudz pievilcīgāka.

Dimitrova mauzolejs, būdams tūrisma objekts, tomēr nerada pareizo iespaidu par Bulgārijas politisko un ekonomisko nākotni.

Tomēr ne visi vēlas mauzoleja nojaukšanu. Reģionā, kur gadsimtiem ilgi cīnījās dažādas impērijas un ideoloģijas, tādas ēkas kā Dimitrova memoriāls simbolizē noteiktu posmu Bulgārijas vēsturē. Bulgārijas vecākās paaudzes pārstāvju vidū, kuri kapitālisma apstākļos ir nonākuši nabadzībā, ir izjūtama nostaļģija pēc komunistu laika drošās dzīves. Un pat kapitālisma apstākļos mauzolejs ir bijis noderīgs. 1997.gadā tas tika izraibināts ar vairāk nekā 100 melniem plankumiem, lai reklamētu Disneja filmu "101 dalmācietis." Vēlāk tas tika pārvērsts par Ēģiptes piramīdas veida atklāto skatuvi Džuzepes Verdi operas "Aīda" izrādei. Vēlāk valsts opera sāka regulāri izmantot mauzoleja fasādi.

Neraugoties uz visu, Dimitrova mauzolejs ir viens no pēdējiem pasaulē; atgādinājums par to, kā komunisms centās savus līderus pielīdzināt dieviem, pēc nāves balzamējot viņu ķermeņus.

Bulgārijas opozīcijas Sociālistu partija, kas ir Bulgārijas Komunistiskās partijas mantiniece, ir asi kritizējusi lēmumu nojaukt mauzoleju. Kā izteicās partijas spīkere, šāds lēmums esot politiski motivēts, ņemot vērā oktobrī gaidāmās vēlēšanas. Sociālisti plāno uzstāties pret lēmumu nojaukt mauzoleju ar tiesu starpniecību. Partija vēlas, lai tiktu organizētas publiskas diskusijas par ēkas nākotni; tā vēlētos mauzoleju pārvērst par Bulgārijas karavīru memoriālu.

Ir pagājuši 50 gadi, kopš kādā Maskavas sanatorijā mira Dimitrovs. Būdams pie varas, viņš bija stingras līnijas staļinists, labprātīgs instruments Maskavas rokās, kurš lojāli pildīja visas instrukcijas ar visām asiņainajām sekām — paraugtiesām, vajāšanām un nāves sodiem. Viņš salauza opozīciju gan pašā Komunistu partijā, gan ārpus tās, un izveidoja brutālu diktatūru. Tomēr Dimitrovu atcerēsies arī sakarā ar viņa izturēšanos nopratināšanas laikā 1933.gadā, kad viņš stājās pretī Hermanam Gēringam un Reihstāga dedzināšanas tiesu pārvērta par paša nacistu režīma tiesu.

Adams Lebors

 

"Ex uno, plures""The Economist"

— 99.08.21/27.

Sestais un pēdējais raksts sērijā par demokrātijas attīstību nobriedušajās demokrātiskajās valstīs vaicā, vai lobisti un viena jautājuma atbalsta grupas neapdraud tās.

Iepriekšējie sērijas raksti ir aplūkojuši pašreiz bagātajās valstīs praktizētās demokrātijas trūkumus, kā arī dažādu valstu centienus to pārvarēšanai. Pie pierādījumiem, ka viss nebūt nav kārtībā, pieder zūdošā sabiedrības uzticība politiķiem, aizvien vairāk krītošais politisko partiju biedru skaits un mazākā vēlētāju aktivitāte vēlēšanās. Uzlabojumu ideju spektrs ir dažāds: sākot no plašākas referendumu un citu tiešās demokrātijas formu izmantošanas un beidzot ar plašāku pilnvaru piešķiršanu tiesām, lai ierobežotu politiķu varu. Šajā rakstā tiek izskatīts cita veida jautājums: vai par ārkārtīgi ietekmīgiem uzskatītie vēlētie politiķi mūsdienu demokrātiskajās valstīs patiesībā nav pārāk vāji?

Kad Aleksis de Tokevils (Alexis de Toqueville) 19.gadsimtā apmeklēja Savienotās Valstis, viņu pārsteidza amerikāņu entuziasms par iestāšanos dažādās biedrībās vai par to veidošanu. De Tokevils uzskatīja, ka tādā veidā vara aizplūst no centra un ar to tiek veicināta demokrātisko tradīciju un pilsoniskas sabiedrības veidošanās. Līdz pat pašam pēdējam laikam lielākā daļa politologu bija vienisprātis ar de Tokevilu. Tomēr pēdējā laikā, jo īpaši Amerikā, par to ir radušās zināmas šaubas. Apšaubītāji uzskata, ka kādā zināmā brīdī spiediena grupu, ikviena no kurām iestājas par savu speciālo interešu ievērošanu un mērķu sasniegšanu, kumulatīvā iedarbība var izrādīties tik stipra, ka tā spēj aizkavēt vēlētos politiķus īstenot tādu politiku, kas kalpotu visa vēlētāju kopuma interesēm.

Rokasgrāmata bezbiļetniekam

Šāda veida kritiķiem pats galvenais teksts ir 1965.gadā publicētā amerikāņu ekonomista Mankūra Olsona (Mancur Olson) grāmata "Kolektīvās darbības loģika" ( The Logic of Collective Action ). Šajā darbā Olsons apšauba tradicionālo ideju par to, ka demokrātijas veselīgums ir atkarīgs no aktīvas konkurences spiediena grupu starpā, kā arī no valdībās uzstāšanās sava veida arbitra lomā, kurš pēc savstarpēji konkurējošo spiediena grupu izraisīto debašu beigām ir spējīgs izvēlēties vislabāko politisko kursu. Olsons apgalvo, ka tradicionālais uzskats kļūdaini pieņem, ka spiediena grupas ir vairāk vai mazāk spēkos līdzīgas. Taču patiesībā, tā iemesla dēļ, kuru ekonomisti pazīst ar nosaukumu "bezbiļetnieka problēma", tā tas nenotiek.

Kādēļ? Piemēra pēc apskatīsim piecas automobiļu ražošanas kompānijas, kuras ir izveidojušas lobēšanas grupu ar mērķi paaugstināt automašīnu cenas. Ja kompānijas savu panāks, tad katra no tām iegūs vienu piekto daļu no papildus peļņas. Šīs izredzes katrai kompānijai ļauj izrēķināt, ka lobēšanas grupas izveidošana un tās atbalstīšana, investējot šim nolūkam kā laiku, tā arī naudas līdzekļus, būs izdevīga. Ja autoražotāji gūs panākumus, tad nav šaubu, ka cietīs autoīpašnieki. Taču daudzu miljonu autoīpašnieku organizēšana savu tiesību aizstāvēšanai ir daudz sarežģītāka, jo ir nepieciešams liels darbs, lai koordinētu miljoniem motoristu rīcību, turklāt potenciālais ieguvums katram autobraucējam būs relatīvi mazs. Individuālajiem autoīpašniekiem radīsies kārdinājums uzskatīt, ka, tā kā cenu paaugstinājums skar miljonus cilvēku, viņiem pašiem nekas nebūtu jādara, tā vietā izvēloties "braukšanu bez biļetes" un paļaujoties uz citu ieinteresēto personu aktivitāti.

Šim vienkāršajam aprēķinam ir iespaidīgas sekas. Patiešām, kādā no saviem turpmākajiem darbiem Olsons izvērsa savu argumentāciju, apgalvojot, ka viņa teorija palīdzot izskaidrot, kādēļ dažas valstis attīstās sekmīgi, turpretī citās ir vērojama lejupslīde. Tā kā laika gaitā spiediena grupas savairojas, tad to skaita pieaugums sāk izrādīt graujošu ietekmi uz valsts vitalitāti, apspiežot valdības spēju rīkoties kopīgo interešu labā. Olsons apgalvoja, ka tieši šī iemesla dēļ tādas valstis kā Vācija un Japāna, kuru interešu grupas traumatiskās sakāves rezultātā tika likvidētas, pēc Otrā Pasaules kara guva daudz lielākus panākumus nekā Lielbritānija, kuras institūcijas pēc kara saglabājās visā pilnībā. Olsons rakstīja, ka, ņemot vērā ilgstošo stabilitāti Lielbritānijā, "tās sabiedrībā ir izveidojušās tik daudzas ietekmīgas organizācijas un apvienības, ka Lielbritānijā ir izveidojusies institucionālā skleroze, kas kavē tās pielāgošanos mainīgajiem apstākļiem un jaunajām tehnoloģijām".

Olsona idejām ir bijuši pietiekami daudzi kritiķi. Taču tās ir atstājušas lielu iespaidu uz mūsdienu uzskatiem par to, kādas vainas piemīt amerikāņu demokrātijai. Grāmatā "Demokrātijas skleroze" ( Demosclerosis, Times Books, 1994) Olsona ideju popularizētājs Džonatans Rauhs (Jonathan Rauch) apgalvo, ka Ameriku apdraud "hiperplurālisms". Tā kā vismaz septiņi no katriem desmit amerikāņiem darbojas vismaz vienā šādā interešu asociācijā, tad visa sabiedrība un ne tikai "īpašas" tās daļas ir iesaistījusies dažādu ideju uzspiešanā pārējiem.

Tā rezultātā ievēlētajiem politiķiem ir gandrīz neiespējami rīkoties, ņemot vērā tikai plašākās sabiedrības intereses. Bils Klintons vēlas reformēt veselības aizsardzības sistēmu? Dzīvības apdrošināšanas industrija reformu nekavējoties nobloķē. Ķīnas līdzdalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā nāktu par labu amerikāņu patērētājiem? Pret to kategoriski iebilst Amerikas tekstila un tērauda ražotāji. Atstājot prezidenta amatu, Džimijs Kārters sūdzējās, ka amerikāņi aizvien vairāk iesaistoties viena jautājuma spiediena grupās, lai, neraugoties ne uz ko, panāktu savu privāto interešu ievērošanu un aizsardzību. Problēma ir tikai tā, ka "nacionālās intereses ne vienmēr ir visu mūsu atsevišķo vai speciālo interešu summa."

Spiediena grupas īpaši izplatītas ir Savienotajās Valstīs. Kā saka Oksfordas universitātes pētnieks Džeremijs Ričardsons (Jeremy Richardson) ( Pressure Groups , Oxford University Press, 1993), "spiediena grupas ņem vērā (un izmanto) visdažādākās iedarbības iespējas, kas ir tik raksturīgas Amerikas pārvaldes sistēmai — prezidentūru, birokrātiju, abas Kongresa palātas, ietekmīgās Kongresa komitejas, tiesu sektoru, kā arī štatu un vietējās pārvaldes institūcijas."

Tomēr spiediena grupām arī citās valstīs nereti ir tikpat liela ietekme. Tajās valstīs, kur parlamenti ciešāk kontrolē izpildvaru — piemēram, Kanādā, Lielbritānijā vai Vācijā — valdība kontrolē parlamenta dienaskārtību un parlamentāro komiteju ietekme ir daudz vājāka. Tas nozīmē, ka spiediena grupām ir jāizmanto citāda taktika. Tām ir vairāk iespēju politikas ietekmēšanai aiz slēgtām durvīm, slēdzot darījumus ar izpildvaru un tās ierēdņiem vēl pirms likumprojektu nonākšanas parlamentā. Šādi rīkojoties, šajās valstīs spiediena grupas nereti var izrādīties ietekmīgākas nekā Amerikā.

Politiskās ciltis

Daudzas Eiropas valstis ir arī nostiprinājušas spiediena grupu ietekmi, piešķirot tām pusoficiālu statusu. Piemēram, Vācijā izpildvarai pirms likumu izstrādāšanas ar likumu ir noteikta nepieciešamība konsultēties ar dažādām lielām "interešu organizācijām". Dažās Vācijas federālajās zemēs vadošajām interešu grupām (tāpat kā politiskajām partijām) tiek piešķirtas vietas raidorganizāciju uzraudzības padomēs.

Arī Francijas spiediena grupas ir ietekmīgas, neraugoties uz tradicionālo uzskatu par stipro Francijas valsti, kas pārvalda relatīvi vāji attīstīto pilsonisko sabiedrību. Ir tiesa, ka daudzas franču interešu grupas ir atkarīgas no valsts kā finansiālā ziņā, tā arī līdzdalības ziņā formālajās konsultatīvajās institūcijās. Taču šo institucionālo vājumu zināmā mērā kompensē tiešā protesta tradīcijas. Francijā masu demonstrācijas, streiki, ceļu bloķēšana un komunālo pakalpojumu pārtraukšana tiek uzskatīti par normāla demokrātiska politiskā procesa sastāvdaļu.

Japānā tādās ietekmīgas spiediena grupas kā Zenchu (Lauksaimniecības kooperatīvu centrālā savienība) plašas sabiedriskās politikas jomas ir pārvērtušās par būtībā neaizskaramām. Ar vairāk nekā 9 miljoniem biedru (kā arī ar tādu vēlēšanu sistēmu, kurā lauksaimniecības apvidiem ir trīskārt lielāks balsu svars nekā vēlētājiem pilsētās) zemnieki parasti var bloķēt jebkādu politiku, kas varētu kaitēt to interesēm. Līdzīgā kārtā skolotāju arodbiedrība ir bloķējusi visus mēģinājumus reformēt izglītības sistēmu. Turklāt gandrīz ikvienam Japānas sabiedrības segmentam ir savs zoku giin (politiskā cilts), kurā ietilpst parlamenta deputāti, kas ir specializējušies viena vai otra rūpniecības sektora problēmās, kas, savukārt, apmaksā viņu sekretāru darbu, kā arī vēlēšanu kampaņas izdevumus. Parlamenta loceklis, kurš pārstāv "transporta cilti", strādās roku rokā ar Transporta ministrijas augstākajiem birokrātiem un autopārvadātāju pārstāvjiem, izveidojot to, ko Japānā dēvē par "dzelzs trīsstūri": politiķu, birokrātu un lielā biznesa pārstāvju apvienību.

Spiediena grupas aizvien lielāku aktivitāti izrāda arī pārnacionālajā līmenī. Gluži tāpat kā ikviena birokrātiskā sistēma, arī Eiropas Savienība ir radījusi plašu interešu grupu tīklu. 1992.gadā ES Komisija bija aprēķinājusi, ka Briselē eksistē vismaz 3000 īpašo interešu grupas, kurās kā lobisti darbojas vismaz 10 tūkstoši cilvēku. Interešu grupējumos ietilpst gan plaša mēroga lobisti, tādi kā Amerikas Tirdzniecības palātas Eiropas Savienības komiteja, gan arī mazas firmas un individuāli darbojošies lobisti. Uzņēmēji bija pirmie, kuri saskatīja izdevīgo iespēju ietekmēt ES likumdošanas procesus. Taču tiem drīz vien sekoja arodbiedrības, kuras bieži vien Briselē gūst tādus panākumus (piemēram, noteikumus par darba apstākļiem), kurus nebūtu iespējams panākt savās valstīs.

Nobeigums nākamajā

preses pārskatā

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS