Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

III. Vācu apcietinājums

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.; "LV" Nr.268/269, 24.08.1999.;

"LV" Nr.270/273, 25.08.1999.

B. — Rīgas Centrālcietumā

Kamerā pie katras sānu sienas bija apmēram 10 dzelzs gultiņas. Tātad kamerā varēja ievietot ap 20 apcietināto. Gandrīz vai visu atrašanās laiku tur ieslodzītie šajā kamerā bija pilnā sastāvā, izņemot īsākus laika sprīžus, kad pāris gultiņas bija brīvas. Kameras vidū, cits citam galā, bija pāris garu galdiņu un gar to malām soli un daži krēsli. Ieeja sastāvēja no divveramām koka līstīšu durvīm ar skatāmo caurumu koridora pusē un no dzelzs restu durvīm kameras pusē. Ieeja bija apmēram kameras vidū. Pa labi no ieejas bija skapīši — katram apcietinātajam viens, kur novietot piederīgo atsūtīto pārtiku, traukus, zobu tīrāmos un citus mazākus personīgos piederumus. Pa kreisi stūrī pie koridora sienas atradās t.s. "paraška" — muca ar vāku, kur apcietinātie varēja nokārtot savas vajadzības naktī un laikā starp reizēm, kad visu kameru laida uz atejas vietu un mazgātavu. Parasti apcietinātie "parašku" centās nelietot un to darīja tikai ārkārtējos gadījumos. Apcietinātiem pašiem pēc kārtas bija jāgādā par "paraškas" tīrību. Parasti gan kamerā bija tādi, kuri no ārpuses neko nesaņēma. Tie tad bija ar mieru pret atlīdzinājumu aizvietot tos, kas varēja atlīdzinājumu atļauties. Uzturēt "parašku" tīru varēja būt arī sods, teiksim, tik un tik dienas "pie paraškas". Kameras divi logi izgāja uz cietuma pagalmu, bet koridora logi korpusa otrā malā — uz dzelzceļa vagonu parku. Visā savā Centrālcietuma ieslodzījuma laikā es ne reizi neesmu vests uz pastaigu svaigā gaisā. Vienīgās reizes, kad tiku laukā, bija tad, kad mūs veda uz pirti, kas atradās 4. korpusā vai pie tā. Ceturtais skaitījās slimnīcas korpuss. Zināju, ka tur bija ievietots Ilmārs Krastiņš. Otrā korpusā atradās vieninieku kameras, bet šī korpusa pašā augšā, ar pieeju arī no 1. korpusa trešā stāva, atradās no restēm veidotas izolācijas kameras, lai ievietojuma laikā apcietināto varētu nepārtraukti novērot.

Uzturs cietumā bija ļoti nepietiekams. Ja tomēr nezinu nevienu, kura nāvei par pamatu būtu bijis uztura trūkums, tad, manuprāt, tādēļ, ka no uztura daudzuma, ko no saviem piederīgiem saņēma nospiedošs apcietināto vairākums, daļa tika arī tiem, kas pienesumus nesaņēma. Parasti no rīta dabūjām augu kafiju, pusdienā bija zupa vai kāda putra vai arī kas cits ar pāris sausiem kartupeļiem. Vakarā parasti saņēmām maizes devu vienai dienai un šad tad arī pa desas gabaliņam, sviesta piciņai, kādu ar mizu novārītu kartupeli un nedaudz cukura, kā arī augu kafiju vai tēju. Ļoti taupīgi bijām ar sāli. Neatceros, ka sāli kādreiz būtu saņēmuši no cietuma. To parasti kādiem iesūtīja, kas tad dalījās ar citiem. Pilnīgi bez sāls mēs nekad nebijām, bet ļoti taupīgi gan.

Mūsu diena sākās, ja pareizi atceros, pulksten 6.00 no rīta, kad bija jāceļas, jāapģērbjas un jāsakārto guļas vietas. Gulējām dzelzs gultās, kas bija piestiprinātas pie sienas un dienā bija jāuzceļ un jāpieslien. Tas atbrīvoja telpu staigāšanai, ko darījām ļoti daudz. Tad pēc pavēles bija jānostājas rīta pārbaudei un skaitīšanai. Neatceros, ka tālākā dienas gaita būtu aizkavējusies sakarā ar nesaskaņu pārbaudē un skaitīšanā. Pēc pārbaudes katru kameru atsevišķi zināmā kārtībā katru rītu laida uz mazgātavu un mazo mājiņu, kas atradās pa labi no kameras, koridora un, liekas, arī korpusa galā, dzelzceļa pusē. Tur uzturēties varēja 5–10 minūtes. Tā kā koridors gāja gar korpusa āra sienu, tad pa logiem varējām redzēt daļu no dzelzceļa vagonu parka un pāri tam arī malu no Maskavas priekšpilsētas. Tas nebija daudz, bet cietumniekiem vienmēr bija vēlēšanās pie šī skata pakavēties. Ap pulksten 7.00 bija jau iepriekš minētās brokastis. Pēc tam sākās cietumnieka ikdiena. Ap pulksten 12.00 bija pusdienas. Ja atmiņa neviļ, arī pēc pusdienām mūs laida uz mazgātavu nomazgāt traukus un nokārtot personīgās vajadzības. Parasti, ja ar cietumnieku administrācijai vai vāciešiem bija kāda darīšana, to kārtoja rīta posmā, kad apcietināto no kameras izsauca parasti "bez mantām", kas nozīmēja, ka apcietinātais atgriezīsies. Šo atgriešanos gaidīja visa kamera. Pēc atgriešanās sākās gara izprašņāšana, ja attiecīgais apcietinātais uz to ielaidās. Parasti gan apcietinātie bija iemācījušies būt ļoti atturīgi, jo bija ļoti iespējams, ka kamerā ir kāds ziņotājs vai ziņotāji.

Garlaicīgākā dienas daļa bija pēc pusdienām, kad reti kas notika. Ap to laiku gan parasti saņēmām piederīgo sūtītās paciņas un vēstules. Tāpat ap šo laiku bibliotēkā nodarbinātie apstaigāja kameras, lai saņemtu izlasītās grāmatas un izsniegtu agrāk no jauna pasūtinātās. Reti jau viņi nāca, un tas kamerā skaitījās notikums. Tad ar šiem vīriem varēja drusku aprunāties, jo cietumsargi, kas viņus pavadīja, parasti bija ļoti solīdi un no apcietinātiem stāvēja tādu gabaliņu un, liekas, sarunās centās neklausīties. Šādās reizēs, ja "bibliotekāri" uzņēmās risku, viņi izmainīja vai arī tikai nodeva kādu zīmīti, kas vienam otram apcietinātam nozīmēja ļoti daudz, bet kādu ziņu saņemt ir katra cietumnieka vēlēšanās. Te gan jāpiezīmē, ka visumā Centrālcietuma kopējās kamerās atradās apcietinātie, kuru lietas bija izmeklētas, un viņi gaidīja tikai spriedumu. Tāpat jāpiezīmē, ka Centrālcietumā bija ļoti plaša un laba bibliotēka. Ne viens vien apcietinātais šo bibliotēku izmantoja, lai sagatavotu kādu augstskolas priekšmetu.

Ap pulksten 18.00 izsniedza jau iepriekš minētās vakariņas. Pēc vakariņām mūs atkal laida uz mazgātavu un nokārtot dabīgās vajadzības. Pēc tam arī pamazām sākām taisīties uz gulētiešanu. Normāli šim laikam vajadzētu būt mierīgam ar izredzēm uz atpūtu un izgulēšanos, bet tā tas nebija mums. Šajā laikā no kameras izsauca tos apcietinātos, kam bija paredzētas lielākas pārmaiņas viņu stāvoklī. Parasti šajā laikā apcietināto no kameras izsauca "ar visām mantām", kas nozīmēja neatgriešanos kamerā. Tad arī notika īsa atvadīšanās no pārējiem kameras iemītniekiem, ko cietumsargi centās netraucēt. Parastās izredzes šajā laikā izsauktiem bija trīs: atbrīvots, pārsūtīts uz Salaspils nometni vai likvidēts, resp., nošauts. Ka nenotiks pēdējais, par to neviens nekad nevarēja būt drošs. Tādēļ izsaukšana no kameras vakarā vienmēr saistījās ar zināmu neziņas satraukumu.

Apmēram reizi mēnesī mūs veda uz pirti, kas cietumniekam bija liels notikums. Kur pirts precīzi atradās, vairs skaidri neatceros, bet tā bija vai nu tieši ceturtajā (slimnīcas) korpusā, vai kādā mazākā būvē, vai arī piebūvē pie šī korpusa, bet noteikti šī korpusa iežogojumā. Jauniem pienācējiem tā bija zināma pārbaude, kad pārējie kamerā ieslodzītie tevi apskatīja, kāds tu izskaties "Ādama kostīmā", t.i., mēģināja saskatīt uz tavas miesas Reimersa ielas pratināšanas sekas. Mūsu kameras pirts diena pienāca drīz pēc manas ierašanās, un es tāpat biju padots šādās lietās pieredzējušu vīru vērtējumam. Līdz ar to, ko varēja redzēt uz manas sejas, vērtējums bija man labvēlīgs, un likās, ka pēc šīs dienas pārējo kameras locekļu izturēšanās kļuva vēl draudzīgāka.

Katru vakaru, īsi pirms gulētiešanas, cietumsargs ar dzelzs nūju pārbaudīja, vai visas kameras logu un durvju restes bija kārtībā. Pa pēkšņai reizei notika arī pamatīga kameras un tās iemītnieku kratīšana, kad atņēma visu, kas pēc priekšrakstiem nedrīkstēja kamerā un apcietinātiem būt. Kratītāji galveno vērību tomēr vairāk veltīja priekšmetiem, kas varēja apdraudēt drošību, kā nažiem un citiem asiem un dzelzs priekšmetiem.

Boļševiku laikā cietuma logiem uzliktās kastes, lai cietumnieki neko nevarētu redzēt, vācu laikā bija noņemtas. Daudz jau neko, vismaz caur mūsu kameras logu, redzēt nevarēja. Redzams bija pagalms, ko ierobežoja 1. un 2. korpuss, ja nemaldos, mūra sēta, kas atdalīja 3. (darbnīcu) korpusu, un atkal augsta mūra sēta Rīgas pusē. Lai arī neko daudz nevarējām redzēt, tomēr gandrīz vienmēr kāds bija pie loga, vai nu vēroja, kas notika pagalmā, vai arī, raugoties debesīs, kavējās savā domu pasaulē. Parasti jau pagalmā nekas nenotika, bet reizēm tur uz pastaigu bija izvestas apcietinātās sievietes. Pastaigā sardze lika viņām turēties cieši pie 1. korpusa sienas, tā ka mēs no augšas varējām redzēt tikai daļu no pastaigas dalībniecēm, kad viņas gāja iegarenā riņķī. Pavasara pusē ievēroju, ka starp apcietinātajām bija arī mūsu skolas biedrene Biruta Vanaga. Kā man vēlāk Vācijā stāstīja, uz viņu acis bija metis SD virsnieks un mūsu pratinātājs Štedrī, bet Biruta bija viņu noraidījusi un tā nonākusi Centrālcietumā. To, vai še manis teiktais ir patiesība, neesmu pārbaudījis.

Mūsu kameras cietumniekiem lielākais notikums bija, kad saņēmām piederīgo mums atnestās paciņas. No katras paciņas gandrīz vai katram kameras iemītniekam kas tika vai nu tieši no paciņas, vai arī no cietuma devas, no kuras šādās reizēs paciņas saņēmējs atteicās par labu kādam vai kādiem, kas paciņas nekad nesaņēma vai saņēma ļoti reti. Kad saņēmu paciņu, man vienmēr bija kunkulis kaklā, jo zināju, cik manai vecajai māmuļai ir bijis grūti to sarūpēt.

Tāpat liels notikums bija, kad varēja sākt saņemt vēstuli no mājām. To parasti atļāva, kad administrācijai to paziņoja vācieši un kas parasti nozīmēja, ka izmeklēšana par attiecīgo personu ir kopumā pabeigta. Kā paciņu, tā vēstuli es varēju saņemt un arī rakstīt reizi mēnesī. Daudz jau neko vēstulē rakstīt nevarēja, jo vēstules cenzēja, bet ģimenes cilvēkiem tās nozīmēja daudz.

Daudziem ieslodzītiem viena no lielākajām vajadzībām bija iespēja smēķēt. Cietumā šo vajadzību apmierināt nemaz nebija tik viegli. Bija, protams, tādi, kas no mājām paciņās saņēma gan tabaku, gan papirosus vai cigaretes. Bet katrā paciņā varēja būt tikai zināms daudzums tabakas preču, kas bieži nevarēja apmierināt pat vienu lielāku pīpmani. Paciņas, protams, pirms nodošanas apcietinātam kontrolēja, bet man nav zināms, ka būtu kādam kaut kas izņemts. Tā nu arī cietuma apstākļos tabakas preces un maize kļuva par cietumnieku galveno maiņas līdzekli. Nevaru teikt, ka daudzi atdeva savas dzīvības, lai tikai apmierinātu savu smēķēšanas vajadzību, bet tādi bija. Parasti tabaku vai papirosus mainīja pret maizi. "Labākā cena" bija labai mahorkai, jo tā bija "sātīga". Lētākie bija mahorkas "kauli", t.i., cietās daļas. Lietas bija tā "nokārtotas", ka tabakas preces varēja "pasūtināt" un iegūt no "avotiem", kuri bija ārpus attiecīgās kameras. Liekas, attiecībā uz šo tirdzniecību cietuma administrācija skatījās caur pirkstiem.

Kameras iemītnieku garlaicība bija liela. No tās varēja mēģināt izvairīties, ņemot lasīšanai grāmatas no cietuma bibliotēkas. Bibliotēkā strādāja apcietinātie, kam tas bija atļauts. Pāris no viņiem cietumsarga pavadībā ar ratiņiem, kuros bija grāmatas un kartotēka, apbraukāja kameras, katru apmēram ik pa 10 dienām, apmainīja grāmatas un pieņēma pasūtinājumus uz priekšu. Grāmatas ņēma diezgan daudzi, bet ar lasīšanu, sevišķi apcietinājuma sākumā, bija diezgan grūti. Par daudz dažādas domas un bažas, kas izrietēja no apcietināšanas, nomāca prātu. Es biju nolēmis sākt mācīties latīņu valodu, kur man labs palīgs būtu bijis prof. Salcēvičs, bet nekas prātīgs neiznāca, jo mani pārcēla uz darbnīcu korpusu.

Bibliotēkā atļauts strādāt bija arī vltn. Ērikam Pārupam, ar kuru biju pazīstams un kurš bija apcietināts kopā ar Džemu Raudziņu "Tautas Balss" lietā. Viņam kā virsniekam bija pazīstams arī cietuma priekšnieka palīgs, ja nemaldos, vltn. Līdums. Tā arī drīz pēc manas ievietošanas kamerā Pārups ārpus kārtas no bibliotēkas uz īsu brīdi atnāca mani izjautāt, vai es neesot pratināts par viņu un vai es esmu kaut ko par viņu teicis? Atbildēju, ka manā pratināšanā viņa vārds nav uzpeldējis, un viņš, ne vārda neteicis, arī tūlīt pazuda. Viņam gan vajadzēja saprast, ka, ja viņa vārds būtu uzpeldējis, viņš jau būtu atpakaļ Reimersa ielā, pirms mani pārveda uz Centrālcietumu, vai arī viņš vismaz šepat, Centrālcietumā, par to būtu pratināts.

Bez Barkāna un Salcēviča vēl prātā palikuši pāris mūsu kameras iemītnieki. Viens tāds bija ļoti nepatīkama izskata ar bakurētainu seju, pamaza, bet spēcīga auguma vīrs no Maskavas priekšpilsētas, liekas, krievs, rupjš un varmācīgs, esot bijis Sarkanajā gvardē. Viņš reti smaidīja, un viņa atmiņu stāsti vienmēr saistījās ar varmācību. 5. maija naktī viņu vienīgo no mūsu kameras izsauca nāvessoda izpildīšanai. Otrs bija profesionāls noziedznieks, kas gandrīz vai pusi no savas dzīves bija pavadījis cietumā. Viņš bija padrukna auguma ar drusku asimetrisku seju, kurā, kad viņš smaidīja, bija kaut kas biedinošs. Viņš bija kameras lielākais piedzīvojumu stāstītājs, tie vienmēr saistījās ar kādu kriminālu darījumu. Liekas, viņš bija viltīgi ļauns, bet viņa ļaunumam bija arī zināma robeža, ko viņš savā dzīvē centās nepārkāpt. Savus stāstus viņš stāstīja, sēdot kameras stūrī uz "paraškas" (ar vāku virsū) un šūpojot kājas. Viņa stāstos varēja klausīties un, kad tie beidzās, atlika tikai grozīt galvas. Daudzi stāsti saistījās ar būvuzņēmēju neētisko darbu nodošanu, kad par samaksu tādi vīri kā stāstītājs laikā, kad notika darba pieņemšana un nodošana, aizmuguriski darbināja dažādas ierīces, kas citādi vai nu nebūtu darbojušās, vai arī būtu darbojušās ne gluži tā, kā vajag.

Vēl atmiņā palicis Bētiņš, pamaza auguma vīrs, apaļš, normālā dzīvē, liekas, joku un smieklu pilns. Arī kamerā šad un tad viņam paspruka pa jokam un smieklu šaltei. Bet citādi viņš savās domās bija ļoti skumjš. Cik sapratu, mājā viņam bija palikusi jauna, skaista un mīļa sieva. Viņi, kopā pavisam trīs, strādāja un bija apcietināti Arsenālā. Bētiņš, cik atceros, bija strādājis pie ieroču labošanas. Ar viņu kopā bija apcietināts arī Ķirsis, kas cietumā bija kaut kādā darbā, tas deva viņam iespēju ar apsardzi arī pa cietumu kustēties. Ķirsis šad un tad pienāca arī pie mūsu kameras druvīm un laida vaļā zemā balsī savu skaļo runāšanu. Šīs runāšanas centrā vienmēr bija naids pret komunismu. Tā kā tas arvien atkārtojās, ar laiku teiktais zaudēja savu iespaidu klausītājos. Citādi Ķirsis, spartāniski kalsnējs, ar ļoti īsi apcirptiem, tumšiem matiem, likās godavīrs. Trešo personu no šīs trijotnes diemžēl vairs neatceros.

Gandrīz vai vienīgā blakusnodarbošanās kamerā bija domino spēle — ja nemaldos, kamerā mums bija divi šīs spēles komplekti. Tomēr daudzu apcietināto nervozitāte bija tik liela, ka viņi nespēja uz neko īsti koncentrēties, un galvenā nodarbošanās bija staigāt pa kameru uz riņķi.

Lielāks notikums bija, kad pa kamerām sadalīja apcietinātos homoseksuāļus. Vienu vīru, tā ap 30 gadu vecu, ar ļoti īsi apcirptiem iesarkaniem matiem, ievietoja arī mūsu kamerā. Cik atceros, viņš teicās esam grāmatvedis. Pēc citu nostāstiem, viņiem kādā Merķeļa ielas dzīvokļu namā esot gājušas vaļā īstas orģijas. Nelaimīgā kārtā zem šī dzīvokļa bijusi ierādīta apmešanās kādam augstākam vācu virsniekam. Sakarā ar lielo troksni virs viņa dzīvokļa virsnieks izsaucis žandarmēriju. Tiem tad arī nepārprotami atklājies, kas augšā notiek. Vācu nostāja pret homoseksuāļiem bija ļoti stingra. Tā arī orģiju dalībnieki nonāca Rīgas Centrālcietumā. Kas ar viņiem notika, es nezinu, bet bija runas, ka viņiem draudot nāvessods.

Nāvessoda izpildīšanas gaisotni pārdzīvojām arī mēs 1943. gada naktī no 5. uz 6. maiju (ja es pareizi atceros). Es lietoju terminu "nāves soda izpildīšana", ne "nošaušana" tādēļ, ka par šo nakti runāja — vācieši izmēģinot motora izdedzes vai arī citas gāzes apcietināto nonāvēšanai laikā, kad viņus, salādētus automašīnās, veda uz aprakšanu. Tā bija baiga nakts, un neviens no mums laikam negulēja un pat nedzirdēja kādu pakustamies. Apcietināto izsaukšana no kamerām "ar visām mantām" sākās pēc pulksten 20, bet atkārtotu izsaukšanu no kamerām, kā arī kustību koridorā varējām dzirdēt visu nakti. Šajā naktī no mūsu kameras izsauca tikai vienu — jau minēto gvardistu ar bakurētaino seju. Liekas, viņš uz to bija jau sagatavojies. Viņš cēlās ātri un runāja droši. Mantas viņam jau bija saliktas paciņā. Izejot viņš tikai noteica: "Uz neredzēšanos, puiši! Lai jums labi klājas!" Kad mūs nākamā rītā laida uz mazgātavu, nakts akcija vēl turpinājās pilnā sparā. Vēlāk dzirdējām, ka mēģinājums nogāzēt apcietinātos mašīnās neesot izdevies. Daži apcietinātie galapunktā uzrādījuši vēl dzīvības zīmes. Nogāzēšanas procesā gandrīz visi nelaimīgie bija vēmuši. Laiku prasījusi nonāvēto nogādāšana no mašīnām uz bedrēm, kā arī mašīnu, kaut arī pavirša, tīrīšana. Cietumā runāja, ka uz rīta pusi vācieši gāzēšanu pārtraukuši un atgriezušies pie "parastās" nošaušanas.

Pa labi no mūsu mazgātavas, koridora galā, bija paliela kamera. Ejot uz mazgātavu, caur restu durvīm, jo koka līstīšu durvis bija atstātas vaļā, redzējām, ka kamera bija pilna ar apcietinātiem, kas gaidīja savu pēdējo stundu. Skats bija vairāk nekā nomācošs — daži bija nometušies ceļos un lūdza Dievu; citi, rokas un kājas gar sienu laizdami, it kā vēlējās rāpties pa sienu augšā; citi ar dūrēm sita pa sienu, vaimanāja un raudāja; citi to darīja, galvu rokās saķēruši; bet citi nekustīgi stāvēja un it kā akli blenza telpā. Tā viņi tur vēl mocījās kādu stundu, līdz beidzot viņus mazākās grupās aizveda, kad mēs jau bijām atgriezušies kamerā. Pēc šīs nakts, liekas, mēs labu laiku runājām ļoti maz un smaidīt nevienam negribējās. Pēc cietumnieku minējumiem šajā naktī nāves sods bija izpildīts ap 400 apcietinātiem.

Drīz pēc 5.–6. maija nakts mani izsauca uz protokola parakstīšanu. Biju pārsteigts, cik vispārējās frāzēs bija uzrakstīts protokols. Benzīna tanku saraksts pat protokolā nemaz nebija pieminēts, bet bija minēti ieroči un munīcija. Kad par to jautāju vācietim, kas protokolu bija atvedis, viņš atbildēja, ka munīcija esot atrasta manā dzīves vietā. Tātad "munīcija" bija sešas dažāda kalibra patronas, kas rindā bija saliktas uz mana grāmatu plaukta. Protokolu pārlasīju un pārdomāju. Tur nekas graujošs nebija teikts. Manu domāšanu pārtrauca vācietis, teikdams — viņi neticot, ka es esmu tik nevainīgs, bet es dzīvošot. Tā arī es protokolu parakstīju, un mani aizveda atpakaļ uz kameru.

Nebija ilgi jāgaida, kad mani pārvietoja uz darbnīcu (3.) korpusu. Tur priekšā jau bija Laimonis Grundulis un Pēteris Vīksna. Pēdējais bija apcietināts par "Tautas Balsi". Abi sapratām, ka nebūtu prātīgi rādīt, ka esam tuvi paziņas.

Līdz manis pārcelšanai kurpnieku darbnīcā meistaram, Priedītim, kurš bija civilists, par rakstvedi bija strādājis Arnolds Bērziņš no "Tautas Balss". Tā kā Bērziņu pārcēla uz darbu cietuma dārzniecībā, kas bija viens no labākiem cietumnieku darbiem, viņa vietā nozīmēja mani.

Meistars Priedītis bija ilggadīgs cietuma darbinieks, kas bija pārdzīvojis arī boļševiku laiku, un labs sava amata pratējs. Viņš bija paliela auguma un stipri apaļš vīrs ar pliku galvu un varenām ūsām. Bieži vien viņš bija joku pilns un varēja vareni smieties. Bet, ja vajadzēja, bija arī ļoti nopietns un pēc savas dabas diezgan ātrs un dusmīgs. Ar Bērziņu viņi bija sadzīvojuši ārkārtīgi labi. Arī mēs sadzīvojām pietiekami labi, bet man nebija tā praktiskā tvēriena, kas bija Arnoldam, jo rakstvedim it kā bija jādara lietas, kuras meistars it kā nezinātu. Es diemžēl tik "gaišs" nebiju.

Kurpnieku darbnīcā darīja arī lietas, kas nebija gluži legālas, bet kuras nedarīt būtu nedabīgi. Pa apavu pārim bija jāsalabo pa klusam kā vienam otram cietuma darbiniekam, tā arī vienam otram vācietim un apcietinātam. Priedītis bija dzīvesgudrs. Viņš gādāja par to, ka viņš zināja visu, kas viņa darbnīcā notika, bet prata ļaut lietām notikt tā, ka viņam neko par to pārmest nevarēja. Tajā pašā laikā viņš arī nekad nepazaudēja kontroli pār to, kas notika. Par legāli apšaubāmiem darījumiem vai arī citādi viņš personīgi nekādu labumu nepieņēma, bet viņš arī nepiedeva nevienam "kundem", kurš par pakalpojumu neatlīdzināja apcietinātam darba darītājam. Šīs andeles izkārtotājam it kā vajadzēja būt man, bet es no tā izvairījos. Tā arī manā laikā šī lieta negāja tik gludi, kā Priedītis būtu to vēlējies, bet, liekas, sevišķi ļaunā viņš to man neņēma. Biju jau tikai skolotājs.

Priedīša birojs un mana darba vieta bija paliela telpa, kurā bez mums abiem un telefona atradās materiāli, kas bija nepieciešami kurpnieku darbam. Turpat bija arī labojamie un izlabotie apavi un dažādi dokumentācijas papīri, to nebija daudz, bet ar laiku sakrājās. Bez rakstu darbiem man bija jāpiegriež ādas labojamo apavu zolēm un jāizdala kurpniekiem arī citi materiāli. Viss, protams, bija jādara tā, lai beigās kaut kas paliktu arī pāri "neparedzētām vajadzībām". Ar visu to Priedītis ļoti sekoja, lai nekad "neizskrietu" no materiāliem oficiālajam darbam.

Mūsu galvenā "kunde" bija vācu dzelzceļnieki ar saviem lielajiem filca zābakiem. Pie mums ieveda simtiem pāru apvalkātu zābaku. Pēc noteikta laika tiem bija jābūt izlabotiem, lai apmainītu atkal pret citiem apvalkātiem un labojamiem zābakiem. Apavu labošana notika divās telpās. Tur strādāja ap 30 cilvēku, no kuriem tikai daži bija kurpnieku amata pratēji. Pārējie viņiem palīdzēja, katrs pēc savām spējām, lai darbs ārtāk veiktos. Mans uzdevums bija viņiem labojamos apavus līdz ar nepieciešamiem materiāliem izdot un pēc salabošanas, darbu pārbaudot, tos atkal saņemt atpakaļ. Tas viss man bija jāieraksta arī darba grāmatā. Kārtību darbnīcā pārraudzīja cietuma uzraugs.

Reizēm mūsu darbnīcā gatavoja arī kādu pilnīgi jaunu, parasti kurpju, pāri, kam Priedītis stingri sekoja, jo jaunais pāris lielākoties bija kādam augstākam SD vīram, pašu Langi ieskaitot. Manā laikā šo darbu darīja mūsu labākais kurpnieks Kušelis. Viņš strādāja ātri un labi, bet viņam bija arī tendence "ieņemt", tuklāt diezgan daudz atšķaidīta, denaturāta spirta, kas bija degviela piķu kausējamām lampiņām. To darīja arī viens otrs cits. Reiz laikam bija notikusi saindēšanās, tomēr lielāks tracis vismaz manā laikā nekad neizcēlās. Par visu to zināja arī Priedītis. Un, šķiet, viņš to, bija darījis zināmu arī savai priekšniecībai, kas, cik sapratu, Priedīti ļoti respektēja.

Šajā laikā man radās arī labas un drošas sazināšanās iespējas ar manu māti. Kāds mūsu agrāko laiku paziņa, kura uzvārds bija Minka, strādāja par cietuma uzraugu. Viņš pavadīja apcietinātos, kas nesa pusdienas zupas katlu uz darbnīcu korpusu un iegriezās arī pie mums. Laikā, kamēr dalīja zupu, Minka man pastāstīja visu, ko māte bija vēlējusies, un es savukārt varēju pateikt to, kas man bija sakāms. Minka pats vienmēr bija bijis godavīrs, tagad izskatījās sirms un sakritis, jo boļševiki, bēgot no Rīgas, bija nošāvuši viņa vienīgo dēlu, kas varēja būt manā vecumā. Lielas nozīmes jau mūsu sakariem nebija, tomēr es šad tad uzzināju to, ko citādi nebūtu varējis zināt — arī par to, kas notika pasaulē.

Brīvo laiku un nakti darba korpusā visi pavadījām vienā lielā telpā ar guļvietām divos stāvos. Pavisam kopā tur varēja būt ap 100 apcietināto. Pie šīs lielās telpas bija arī labierīcības un mazgātava, ko varēja katrā laikā pēc vajadzības izmantot. Pie ieejas bija brīvs laukums ar galdiem ēšanai un citām vajadzībām. Parasti gan apcietinātie nelielās grupiņās bija apmetušies savās "augštāva nāriņās". Tur notika pārrunas, daudzi nodevās arī lasīšanai. Gars darbnīcu korpusā bija daudz cerīgāks un priecīgāks nekā kamerās.