Lai kā arī mēs nekritizētu savu valdību par tās neizdarībām, daudzu neveiksmju cēloņus radām paši. Ar savu rīcību mēs nesekmējam augstākajai izglītībai atvēlēto finansu līdzekļu un citu resursu racionālu izmantošanu. Savu nespēju pareizi organizēt darbu, nesagatavotību tam, kā arī apzinātu, parasti ambīciju radītu, destruktīvu darbību daudzi cenšas aizsegt ar atsaucēm uz partiju, valdības vai citu "augstāku spēku" vainu. Un traģiskākais ir tas, ka no tā visa cieš studējošie. Smagus konkursus izturējuši vai lielas naudas samaksājuši viņi vairs nejūtas droši par to, ka izvēlētās studiju programmas vai pat izvēlētās augstskolas netiks slēgtas vai citādi "reorganizētas". Un izrādās, ka šodien tas jau vienādi sācis skart kā tikko kā dzimušās un pašas sevi augstu novērtējušās augstskolas un steigā radītās, darbaspēka tirgū nekādi nepārbaudītās, jaunās studiju programmas, tā arī tās augstskolas un programmas, kas jau sen sevi ir apliecinājušas un pat Latvijai augstu starptautisku atzinību sagādājušas.

Un to visu ir spiesti vērot tie, kas gatavojas kļūt par jaunajiem studentiem, jūtoties bezgala dezinformēti un apjukuši un parasti tikai tādēļ savus skatus uz ārzemju augstskolām vērst spiestie.

Kur ir visa tā cēloņi? Kam tas ir izdevīgi? Var jau izmisumā to visu novelt uz mūsu kārtējo valdību, pašreizējām partijām. Bet nav grūti pamanīt, ka labāk nebija ne pie iepriekšējām valdībām, ne arī citām valdošajām partijām. Vienkārši, ir pienācis tas laiks, kad visi iepriekš krājušies netīrumi ir uzpeldējuši, koncentrējoties lielā, melnā traipā. Un tajā savākušies spēki ir nolēmuši sākt uzbrukumu.

Kas un kam uzbrūk? Ir labi zināms, ka pirms astoņdesmit gadiem Latvija izšķīrās par vienotu visas valsts augstākās izglītības sistēmu, kuras priekšgalā ar Latvijas Saeimas lēmumu tā nolika Latvijas Universitāti. Bet tas bija tad, kad pat visattīstītākajās valstīs studentu bija daudzkārt mazāk nekā šodien. Augot studentu skaitam, daudzviet pasaulē lielās augstskolas sadalījās vairāk vai mazāk patstāvīgās vienībās, kuru darbību koordinēja vienota ministrija, rektoru padome vai cits centrs.

Latvijā šāds process notika, galvenokārt fakultātēm atdaloties no Latvijas Universitātes. Un nu tās ir droši uz savām kājām stāvošas, gadu desmitos sevi apliecinājušas augstskolas. Bet tām nav vienota pārraudzības centra, kā dēļ tās jaunajos apstākļos zem augstskolu autonomijas zīmes sākušas nekontrolētu savstarpējo konkurenci apstākļos, kad mācībspēku potenciāls augstākajā izglītībā Latvijā ir vairāk nekā pieticīgs. (Ir jau gan tādi, kas atbalsta rupju valsts valodas lietošanas likuma pārkāpumu, sekmējot ārzemju augstskolu ieplūšanu Latvijā.) Tikai retais ieminējās, ka šāda tradīcija nesekmē augstākās izglītības attīstību Latvijā, neļauj studentiem brīvi izvēlēties studiju virzienus, nejūtot administratoru uzceltās starpaugstskolu barjeras, kā tas ir šodien tajā Eiropā, uz kuru tik cītīgi it kā ejam. Pirmais, kas ieminējās par to, ka Latvijā vienīgajā klasiskajā universitātē — LU — trūkst studijas medicīnā, saņēma par to no Latvijas Medicīnas akadēmijas vadības tik asu kritiku, ka bija spiests pat pārtraukt darbu šajā augstskolā. Skaļi runājot par Latvijā daudziem labi saprotamu problēmu, — speciālistu medicīnā, veselības aprūpē, māszinībās u.c. trūkumu — LMA zem šķietamu reformu lozunga sāka atlaist no darba vienu profesoru pēc otra. Redzot, ka tas minēto problēmu vēl vairāk saasina, LU nolēma šo vērtīgo, neizmantoto speciālistu potenciālu pieņemt darbā pie sevis. Atsaucīga izrādījās arī LR Saeima, kas speciāli šim nolūkam sarūpēja valsts budžeta finansējumu. Rezultātā LMA rektora vietas izpildītājs (līdz šim viņš šajā amatā vēl nav apstiprināts) Jānis Vētra novājināja LMA, tai paredzēto uzdevumu veikšanu nododot LU.

LU tos pārņēma ar entuziasmu, izmantojot to unikālo iespēju, uz kuru tik bieži ir atsaucies arī J.Vētra, — uzsākt jaunas studiju programmas atbilstoši modernajām prasībām un izmantojot Latvijā modernāko klīnisko bāzi. Bet LU nekad nav bijusi gatava traumēt LMA darbu, to administratīvi sev pakļaujot, likvidējot vai kā citādi. Laika gaitā LU labprātīgi pievienojās daudzi bijušie LZA institūti. To izdarīja arī Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts. Ar UNESCO tiešu atbalstu pie LU tika nodibināts moderns Starptautiskais biomedicīnas pētījumu centrs. Attīstījās studijas optometrijā, klīniskajā psiholoģijā, sociālpediatrijā.

LMA vadība, tā vietā, lai meklētu viegli atrodamus ceļus uz sekmīgu sadarbību, uzsāka pret LU apmelošanas un tiešu uzbrukumu kampaņu. It kā LU "monopola" likvidēšanas nolūkos steigā sāka piedāvāt LU dublējošās studijas socioloģijā, žurnālistikā u.c. sociālajās zinātnēs. Tika izlietoti lieli studiju maksas veidā savāktie līdzekļi, lai masu saziņas līdzekļos izplatītu par sevi ziņas, kas bija pilnīgi pretējas realitātei, — tam, ka LMA nav akreditēta neviena studiju programma, ka tai pat nav apstiprināta Satversme, ka Valsts kontroles atklātie trūkumi tiek "novērsti" ar vienkāršiem apgalvojumiem: "Valsts kontrole no tā, ko dara LMA, neko nesaprot. Tā nezina valsts likumus." Cīnoties ar iedomāto rēgu, vēl nesen LMA studenti tika nostādīti MK ēkas priekšā ar lozungiem, kas vēstīja par viņu nevēlēšanos kļūt par LU studentiem. Rēgs bija iedomāts, jo visā savā pastāvēšanas vēsturē LU nekad nevienu sev ar spēku nav piesaistījusi. Tieši pretēji — tajā varēja iekļūt tikai tie, kas bija gatavi savu gribēšanu un gatavību demonstrēt konkursa kārtībā.

Bet LU darbību tas netraumēja. Visiem viss bija skaidrs, tāpēc kontruzbrukumus LMA tā neorganizēja līdz brīdim, kad šā gada augusta sākumā, LU studentu, darbinieku un arī mana paša kā rektora atvaļinājuma laikā, kad arī jaunā IZM ministre tikko kā bija iekārtojusies savā jaunajā darbavietā, LMA rektors J.Vētra inspirēja MK rīkojuma sagatavošanu par LU un LMA apvienošanu. Viss bija jāizdara trīs (!) dienu laikā. Man telefoniski gan tika jautāts, vai esmu par šo divu augstskolu apvienošanos, uz to atbildēju pozitīvi. No laikrakstiem uzzināju, ka pozitīvi to vērtē arī J.Vētra. Un tikai 6.augustā kā AIP loceklis (ne kā rektors) uzzināju, ka sagatavotais apvienošanas projekts paredz LU un LMA (to pašu, kas nelikumīgi pati sevi jau labu laiku dēvē par RSU) likvidāciju, to vietā izveidojot jaunu universitāti. Biju izbrīnījies, ka to (RSU likvidāciju) dedzīgi atbalsta J.Vētras kungs. Sapratu viņu tikai tad, kad viņš atklāti paziņoja, ka būšot jaunās universitātes rektors. Domāju, ka tas ir tikai joks: neakreditētas augstskolas, bez Satversmes, neapstiprināts rektors, pilnīgi bez pieredzes klasiskās universitātes darbā un vēl ar smagu Valsts kontroles konstatēto pārkāpumu nastu, uzskata sevi par spējīgu pārņemt ļoti sekmīgi akreditētas (ar 61 akreditētu studiju programmu), astoņdesmit gadus pastāvējušas klasiskās universitātes, ar tikko kā apstiprinātu Satversmi un likumīgu rektoru, vadību!

Valdībai pietika pāris dienu, lai sekmīgi izšķirtos par iespējamo LU un LMA apvienošanas modeli, kurā, atšķirībā no J.Vētras sākotnēji iecerētā, bija tikai viena izmaiņa — nebija atstāta iespēja viņam pašam nedemokrātiskā ceļā nokļūt taisnā ceļā pie LU stūres. Un tad, nepilnu 24 stundu laikā, viņš no paša tikko kā inspirētās pievienošanas idejas autora pēkšņi pārtapa tās asā nosodītājā. Tika saukti "palīgā" studenti. Pēkšņi viņam ievajadzējās arī LMA Senāta "atbalstu" (iepriekšējo lēmumu taču bija iecerēts "izdabūt cauri" bez tā ziņas!), studentu "nosodošo" reakciju, to panākot ar nepamatotiem LU apmelojumiem un klaju šantāžu līdz pat draudiem par griešanos LR Satversmes tiesā. Daudzi šos draudus, kā tas jau bija agrāk, uztvēra nopietni. Aktīvākie LMA studenti pat sāka interesēties, vai nevar šo procesu apturēt. Uz to man nācās atbildēt, ka viss notiekošais ir pēc J.Vētras iniciatīvas man uzspiests un es esmu gatavs arī turpmāk strādāt tikai LU labā. Biju spiests gan brīdināt, ka valdības kā LU un arī LMA dibinātāja lēmumi mums ir saistoši. Kā oficiāli savā darbā valdības apstiprinātam rektoram man tie ir jāpilda. Pretējā gadījumā man savs amats ir jāatstāj. Bet es to nevaru darīt bez savu vēlētāju — LU kolektīva — ziņas, kas savu pozitīvo attieksmi pret pieņemto MK lēmumu jau ir paudis. Savu tālāko rīcību jau esmu uzsācis sadarbībā ar Ministru prezidentu un valdības pilnvarojumā strādājošajiem IZM darbiniekiem. Savstarpējā sapratne šo jautājumu risināšanā man ir arī ar ministri Silvu Goldes kundzi.

Varu apgalvot, ka turpmākajā darbībā tiks ievērotas studentu vēlmes turpināt studijas izvēlētajās programmās. Arī studiju apstākļi līdz laikam, kad būs radušās iespējas tos pienācīgi uzlabot, netiks mainīti, izņemot to, ka apvienojoties jebkuram studentam, tiks piedāvāta iespēja brīvi izvēlēties visu šajā augstskolā pieejamo studiju virzienu vai atsevišķu studiju priekšmetu spektru pēc saviem ieskatiem.

Apzinoties lielo kvalificētu augstskolu mācībspēku trūkumu Latvijā, ir pilnīgi izslēgta iespēja viņu nepamatotai atlaišanai. Maksimāli, garantējot pienācīgo apmaksu, tiks piesaistīti arī ārštata speciālisti, kuri šodien sekmīgi strādā dažādās klīnikās un citās veselības aprūpes un medicīniskā profila iestādēs. Studentu brīva pieeja viņiem un viņu brīva pieeja studentiem kļūs par turpmākās darbības pamatu.

Uzskatu, ka sasteigtība, kādu valdībai uzspieda atsevišķas ambiciozas personas, tiks izbeigta, tās vietā pārejot uz neatgriezenisku sen neatrisinātas problēmas izsvērtu un demokrātisku risināšanu. Esmu pārliecināts, ka rezultātā pat būsim guvuši labumu no tā, ka līdz šim tālā un nezināmā nākotnē atbīdītais jautājums tiks atrisināts jau tuvākajā, pārskatāmajā nākotnē.

Latvijas Universitātes rektors

Juris Zaķis