Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/28-734

Rīgā 2009.gada 2.februārī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2008.gada 14.oktobrī pieņēma spriedumu lietā “Blumberga pret Latviju”, kurš stājās spēkā 2009.gada 14.janvārī.

Lūdzu publicēt iepriekšminētā Tiesas sprieduma tulkojumu latviešu valodā oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 
 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas spriedums Lietā “BLUMBERGA PRET LATVIJU”¹

(Iesniegums Nr.70930/01) Strasbūrā 2008.gada 14.oktobrī

 

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu.Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Lietā Blumberga pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Corneliu Bîrsan, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, David Thór Björgvinsson, Ineta Ziemele, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās palātā 2008.gada 23.septembrī, šajā datumā pieņem sekojošu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.70930/01), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru Latvijas pilsone Inā­ra Blumberga (turpmāk tekstā – “iesniedzēja”) vērsās Tiesā 2001.gada 19.aprīlī saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 34.pantu.

2. Neskatoties uz to, ka iesniedzējai bija nodrošināta juridiskā palīdzība, viņa pati sagatavoja un iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz iesnieguma pieņemamību izskatīšanai un būtību.

3. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “valdība”) Tiesā pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

4. Iesniedzēja apgalvoja, ka policijas pienākumu neizpildes rezultātā viņa bija zaudējusi daļu sava īpašuma un ka ilgās un neefektīvās krimināllietu pirmstiesas izmeklēšanas dēļ, kā arī tiesu atteikuma izskatīt viņas civilprasību rezultātā, viņai nebija iespējams saņemt atlīdzību par radītajiem zaudējumiem. Viņa atsaucās uz Konvencijas 6. un 13.pantu, kā arī Konvencijas 1.protokola 1.pantu.

5. 2005.gada 14.decembrī Tiesa nolēma nosūtīt iesniegumu valdībai. Saskaņā ar Konvencijas 29.panta 3.punkta nosacījumiem, tā nolēma vienlaicīgi izskatīt iesnieguma pieņemamību un izvērtēt to pēc būtības.

FAKTI
I. LIETAS APSTĀKĻI

6. 1995.gada 19.aprīlī iesniedzēju, kas dzimusi 1939.gadā un šobrīd dzīvo Ventspilī, arestēja Jelgavas policija un paturēja apcietinājumā līdz 1995.gada 13.jūnijam. Minētajā laika posmā tika apzagta iesniedzējas dzīvojamā māja un tajā esošā kafejnīca Jelgavā, kā arī viņas māja Dobelē. Šajā sakarā tika ierosināti kriminālprocesi.

1. Kriminālprocess attiecībā uz zādzībām Jelgavā

7. 1995.gada 23.maijā Jelgavā tika ierosināts kriminālprocess lietā Nr.22546495 attiecībā uz zādzību Jelgavā.

8. 1995.gada 25.maijā ar Jelgavas policijas lēmumu krimināllietā Nr.22546495 iesniedzēja tika atzīta par civilprasītāju 763 LVL (aptuveni 1 090 EUR) apmērā.

9. 1995.gada 11.jūlijā tika ierosināts vēl viens kriminālprocess lietā Nr.22564195 attiecībā uz zādzību Jelgavā. Ar Jelgavas policijas lēmumu, kas datēts ar to pašu datumu, lietā Nr.22564195 iesniedzēja tika atzīta par civilprasītāju 6 725,60 LVL (aptuveni 9 607 EUR) apmērā. Saskaņā ar iesniedzējas iesniegto šī lēmuma kopiju, policijas inspektors vēlāk šo summu pārlaboja uz 12 103 LVL (aptuveni 17 290 EUR). Iesniedzēja bija lūgusi atzīt viņu par civilprasītāju iepriekš minētajā apmērā laikā, kad viņa tika atkārtoti nopratināta 1995.gada 11.septembrī.

10. 1997.gada 28.februārī Jelgavas policija apvienoja abus iepriekš minētos kriminālprocesus vienā lietā Nr.22564195.

11. 1997.gada 17.septembrī Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore informēja iesniedzēju, ka, pēc viņas sūdzības Ģenerālprokuratūrai, tika veikta krimināllietu izmeklēšanas gaitas pārbaude. Pārbaudes rezultātā tika konstatēti nopietni Kriminālprocesa kodeksa normu pārkāpumi. Šajā sakarā, kā informēja Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore, 1997.gada 27.janvārī viņa bija lūgusi Jelgavas policijas pārvaldes priekšnieku novērst konstatētos pārkāpumus un identificēt vainīgos policistus, kuri nebija nodrošinājuši iesniedzējas īpašuma aizsardzību atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 80.panta prasībām, viņai atrodoties apcietinājumā. Par iepriekš minētajiem faktiem tika veikta dienesta izmeklēšana. Tās rezultātā tika identificēti divi policisti, kuri bija vainojami iesniedzējas īpašuma aizsardzības neno­drošināšanā. Vienam no viņiem tika izteikts rājiens, bet otra profesionālā rīcība tika izvērtēta kadru atestācijas komisijas sēdē, ar to aprobežojoties.

12. 2000.gada 20.augustā iesniedzēja griezās ar atkārtotu iesniegumu pie Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora, interesējoties par izmeklēšanas gaitu krimināllietās.

13. 2000.gada 26.septembrī Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore informēja iesniedzēju, ka viņas sūdzība attiecībā uz izmeklēšanas darbību trūkumu krimināllietās ir bijusi pamatota, tā kā Jelgavas policija nebija veikusi nekādas turpmākas izmeklēšanas darbības un izmeklēšana krimināllietās bija nepamatoti iekavēta. Prokurore papildus norādīja, ka 2000.gada 25.septembrī par iepriekš minētajiem faktiem viņa ir informējusi Valsts policijas priekšnieku Iekšlietu ministrijā.

14. 2001.gada 20.janvārī iesniedzēja griezās ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā, sūdzoties par Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurores darba neefektivitāti, kā rezultātā ieilga viņas nozagtā īpašuma atgūšana. 2001.gada 5.februārī ģenerālprokurors informēja iesniedzēju, ka viņas sūdzība tika nosūtīta izskatīšanai Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram.

15. 2001.gada 13.februārī Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore informēja iesniedzēju, ka izmeklēšana krimināllietā Nr.22564195 joprojām turpinājās. Viņa bija lūgusi Jelgavas kriminālpolicijas priekšnieci paātrināt krimināllietas objektīvu izmeklēšanu un izpildīt 1997.gada 27.janvārī Jelgavas policijai izteiktos norādījumus līdz 2001.gada 25.februārim. Pēc norādītā datuma vajadzēja veikt atkārtotu izmeklēšanas gaitas izvērtējumu.

16. 2001.gada 12.maijā iesniedzēja sūdzējās ģenerālprokuroram par jebkāda progresa trūkumu krimināllietu izmeklēšanā.

17. 2001.gada 20.jūnijā Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore apstiprināja, ka iesniedzēja ir atzīta par civilprasītāju krimināllietā Nr.22564195, kurā izmeklēšana joprojām turpinājās.

18. 2001.gada 19.jūlijā ģenerālprokurors informēja iesniedzēju, ka viņas 2001.gada 12.maija iesniegums 2001.gada 21.maijā tika nosūtīts izskatīšanai Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram.

19. 2001.gada 23.jūlijā Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore nosūtīja iesniedzējai 2001.gada 20.jūnija lēmumu, nesniedzot atbildi pēc būtības uz iesniedzējas jautājumu par izmeklēšanas virzību krimināllietā.

20. 2001.gada 24.jūlijā Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurore informēja iesniedzēju, ka viņai tika nosūtīti abi lēmumi, ar kuriem iesniedzēja tika atzīta par civilprasītāju.

21. 2001.gada 11.decembrī Jelgavas policija, saskaņā ar Krimināllikuma 139.panta 5.daļu, atzina iesniedzēju par civilprasītāju krimināllietā Nr.22564195 32 798,10 LVL (aptuveni 46 840 EUR) apmērā.

22. 2005.gada 5.maijā iesniedzēja griezās ar iesniegumu pie Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora, lūdzot informēt par krimināllietu izmeklēšanas rezultātiem.

23. 2005.gada 13.maijā Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors informēja iesniedzēju, ka viņas pieprasījums attiecībā uz krimināllietu Nr.22564195 tika nosūtīts Jelgavas pilsētas prokuratūras virsprokuroram, bet pieprasījumi attiecībā uz krimināllietām Nr.20517495 un Nr.2503000802 (33.rindkopa tālāk) Dobeles prokuratūras virsprokuroram.

24. 2005.gada 7.jūnijā Jelgavas pilsētas prokuratūra informēja iesniedzēju, ka izmeklēšana krimināllietā Nr.22564195 joprojām turpinājās. Jelgavas policijas pārvaldei tika uzdots īsākā laikā veikt visas nepieciešamās izmeklēšanas darbības krimināllietā.

25. 2005.gada 30.jūnijā Jelgavas policijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas inspektors pieņēma lēmumu par krimināllietas nodošanu Jelgavas pilsētas prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Pirms­tiesas izmeklēšanā bija noskaidrots, ka laikā no 1995.gada 19.aprīļa līdz 13.jūnijam, iesniedzējai atrodoties apcietinājumā, R.Z., E.R., V.I. un I.B. bija nozaguši un patērējuši pārtikas preces un alkoholu, nozaguši naudu, drēbes, virtuves piederumus un citas mantas, kas kopumā sastādīja iesniedzējai zaudējumus 32 798,10 LVL (aptuveni 46 841 EUR) apmērā. Tādējādi R.Z., E.R., V.I. un I.B. bija izdarījuši Krimināllikuma 139.panta 5.daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Šis lēmums tika nosūtīts iesniedzējai 2005.gada 1.jūlijā.

26. 2005.gada 8.jūlijā Jelgavas pilsētas prokuratūras prokurors pieņēma lēmumu par I.B. saukšanu pie kriminālatbildības par zādzību 2 642 LVL (aptuveni 3 774 EUR) apmērā. Viņai tika piemērots drošības līdzeklis – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu.

27. 2005.gada 17.augustā Jelgavas pilsētas prokuratūras prokurors pieņēma lēmumu par E.R. saukšanu pie kriminālatbildības par zādzību 2 622 LVL (aptuveni 3 746 EUR) apmērā.

28. 2005.gada 8.septembrī Jelgavas pilsētas prokuratūras prokurors pieņēma lēmumu par kriminālprocesa lietā Nr.22564195 izbeigšanu pierādījumu trūkuma dēļ. Lēmumā tika atzīmēts, cita starpā, ka, tā kā nopratināšanu laikā iesniedzēja bija pastāvīgi palielinājusi viņai it kā radīto zaudējumu apmēru, šie apgalvojumi bija jāvērtē ar piesardzību. Tika noskaidrots, ka nopratināšanu laikā R.Z., E.R., V.I. un I.B. bija nolieguši iesniedzējas īpašuma zādzības izdarīšanu un ka pierādījumu izvērtēšanas rezultātā bija neiespējami konstatēt, kas bija nozagts no iesniedzējas īpašuma un kādos apstākļos. Pie tam kopš kriminālprocesa ierosināšanas brīža 1995.gadā tā arī netika iegūti pierādījumi, kuras personas būtu atbildīgas par iesniedzējas īpašuma zudumu vai zādzību. Prokurors uzskatīja, ka lieta būtu izbeidzama, tā kā nebija iespējams iegūt papildus pierādījumus un pierādīt apsūdzības pret iepriekš minētajiem indivīdiem. Saskaņā ar valdības sniegto informāciju, šis lēmums tika nosūtīts iesniedzējai 2005.gada 14.septembrī un viņa tika informēta, ka lēmumu var pārsūdzēt Zemgales tiesas apgabala prokuratūrā. Iesniedzēja iepriekš minēto apstrīdēja, apgalvojot, ka lēmumu nav saņēmusi.

2. Kriminālprocess attiecībā uz zādzību Dobelē

29. 1995.gada 28.jūnijā Dobeles policija ierosināja kriminālprocesu lietā Nr.20517495 attiecībā uz zādzību iesniedzējas mājā Dobelē.

30. 1995.gada 8.augustā iesniedzēja tika atzīta par civilprasītāju par zaudējumu summu 9 439 LVL (aptuveni 13 484 EUR) apmērā.

31. 1996.gada 28.februārī Dobeles rajona prokuratūras prokurore pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā un iesniedzējas pieteiktās civilprasības daļēju noraidīšanu. Tika noskaidrots, ka apsūdzētais E.R. bija atzinies par dažu no iesniedzējas uzrādīto mantu zādzību un tādējādi bija atbildīgs par zaudējumu nodarīšanu 1 005 LVL (aptuveni 1 436 EUR) apmērā. Ņemot vērā, ka iesniedzēja nevarēja sniegt informāciju par visām nozagtajām mantām un to vērtību, prokurore nolēma, ka viņas ciestie zaudējumi ir uzskatāmi par aptuveniem un, saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 208.panta 2.daļu, pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā pret E.R. pierādījumu trūkumu dēļ un noraidīja iesniedzējas civilprasību 8 434 LVL (aptuveni 12 049 EUR) apmērā kā nepamatotu.

32. 1996.gada 16.decembrī Dobeles rajona prokuratūras prokurore pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu atlikušajā daļā. Viņa atzina, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā netika savākti pierādījumi, kas būtu par pamatu apsūdzības celšanai pret I.B. Attiecībā uz E.R., ņemot vērā, ka viņš izcieta 1996.gada 25.novembrī cita kriminālprocesa ietvaros piespriesto sodu un tādējādi nevarēja izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus, prokurore nolēma izbeigt kriminālprocesu pret viņu tā atlikušajā daļā.

33. 2002.gada 10.decembrī Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors atcēla Dobeles rajona prokuratūras prokurores lēmumu par iesniedzējas pieteiktās civilprasības par 8 434 LVL (aptuveni 12 049 EUR) apmērā noraidīšanu kā nepamatotu. Virsprokurors norādīja, ka pirmstiesas izmeklēšanā vajadzēja pārbaudīt, vai zādzību būtu varējusi izdarīt cita persona, un ka bija nepieciešams detalizētāk nopratināt iesniedzēju par it kā nozagtajām mantām, to aprakstu un vērtību. Prokurors izdeva rīkojumu par jauna kriminālprocesa, lietas Nr.2503000802, ierosināšanu attiecībā uz iesniedzējas īpašuma zādzību 8 434 LVL (aptuveni 12 049 EUR) apmērā.

34. 2005.gada 31.maijā Dobeles rajona prokuratūras prokurore informēja iesniedzēju, ka kriminālprocess lietā Nr.20517495 tika izbeigts 1996.gada 16.decembrī saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 208.panta 4.daļu, bet kriminālprocess lietā Nr.2503000802 (attiecībā uz nozagto mantu 8 434 LVL (aptuveni 12 049 EUR) apmērā) joprojām atrodas pirmstiesas izmeklēšanā Dobeles rajona policijā un ka vainīgā persona joprojām nav identificēta.

35. Saskaņā ar Dobeles rajona prokuratūras vēstuli, 2003.gada 7.janvārī krimināllieta Nr.2503000802 tika nosūtīta Dobeles rajona policijas pārvaldei pirmstiesas izmeklēšanas veikšanai. Dobeles rajona prokuratūras prokurore krimināllietas materiālus pārbaudīja 2005.gada 1.jūlijā.

36. Saskaņā ar valdības sniegto informāciju, pirmstiesas izmeklēšana lietā joprojām turpinās.

3. Iesniedzējas uzsāktais tiesas process

37. 2001.gada 10.jūnijā iesniedzēja griezās ar civilprasību par zaudējumu atlīdzību Rīgas apgabaltiesā pret Valsts policiju un tās amatpersonām, lūdzot viņu atbrīvot no valsts nodevas sliktā finansiālā stāvokļa dēļ. Kā liecina iesniedzējas Tiesā iesniegtie dokumenti, lūgumam tika pievienota viņas 1996.gada 15.maijā izdotā pensijas apliecības kopija, kas apliecināja, ka viņa saņem vecuma pensiju 35,91 LVL (aptuveni 50 EUR) apmērā, kā arī Zemgales tiesas apgabala prokuratūras 2001.gada 13.februāra, 2000.gada 26.septembra un 1997.gada 17.septembra atbilžu uz viņas iesniegtajām sūdzībām kopijas. Viņa lūdza tiesu piespriest viņai kompensāciju 250 000 LVL (aptuveni 357 143 EUR) apmērā kā zaudējumu atlīdzību par nozagto īpašumu un morālo zaudējumu atlīdzību, kuri tika viņai nodarīti Jelgavas policijas darbinieku bezdarbības rezultātā – nenodrošinot viņas īpašumu apsardzību Kriminālprocesa kodeksa 80.panta kārtībā.

38. 2001.gada 14.jūnijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis informēja iesniedzēju, ka viņa ir lūgusi atbrīvošanu no valsts nodevas, nesniedzot nekādus pierādījumus par savu slikto finansiālo stāvokli. Tiesnesis arī atzīmēja, ka viņa nav iesniegusi nekādus dokumentārus pierādījumus savas prasības pamatošanai. Tiesnesis noteica papildus termiņu līdz 2001.gada 23.jūlijam, kura laikā iesniedzējai vajadzēja novērst šos trūkumus.

39. 2001.gada 27.jūnijā iesniedzēja Rīgas apgabaltiesā iesniedza papildinājumus prasības pieteikumam, norādot, ka, tā kā policija bija rīkojusies pretrunā Kriminālprocesa kodeksa 80.panta prasībām, tika pārkāptas viņas Konvencijas 13.pantā un Konvencijas 1.protokola 1.pantā garantētās tiesības. Viņa atkārtoti lūdza atbrīvošanu no valsts nodevas, pievienojot savas pensijas apliecības kopiju un Zemgales tiesas apgabala prokuratūras 2000.gada 26.septembra un 1997.gada 17.septembra atbilžu kopijas savas prasības pamatošanai.

40. 2001.gada 29.jūnijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis atbildēja iesniedzējai, ka 2001.gada 27.jūnijā iesniegtie papildinājumi nebija pietiekami un ka viņai šie trūkumi jānovērš līdz 2001.gada 23.jūlijam.

41. 2001.gada 15.jūlijā iesniedzēja papildināja prasības pieteikumu, iesniedzot 1995.gada 11.jūlija Jelgavas policijas lēmuma kopiju ar kuru viņa tika atzīta par civilprasītāju, norādot, ka, lai novērtētu pārējā nozagtā īpašuma vērtību, viņa pieaicinās lieciniekus liecību sniegšanai.

42. 2001.gada 13.augustā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nosūtīja iesniedzējai atpakaļ viņas prasības pieteikumu, norādot, ka viņas prasība tiek uzskatīta par neiesniegtu, jo nav novērsti tajā pieļautie trūkumi.

43. 2001.gada 4.oktobrī Augstākās tiesas Civillietu tiesas palāta, izskatot iesniedzējas 2001.gada 21.augusta blakussūdzību, atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas lēmumu. Tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja nebija iesniegusi pierādījumus, kas pamatotu viņas finansiālo stāvokli, un nebija pievienojusi dokumentus, kas pamatotu lietas apstākļus, uz kuriem viņas prasības pieteikums bija balstīts. Šis lēmums bija galīgs un nepārsūdzams.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMIE TIESĪBU AKTI

1. Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim

44. 80.pants noteica, ka “ja apcietinātajai personai ir īpašums vai dzīvoklis, kas paliek bez uzraudzības, izziņas iestādei, prokuroram vai tiesai jāgādā par to aizsardzības nodrošināšanu”.

45. 101.pants noteica, ka civilprasību var pieteikt persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi. Civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību (1.daļa). Civilprasību var pieteikt kā ierosinot krimināllietu, tā pirms­tiesas izmeklēšanas laikā, kā arī tiesā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam (2.daļa). Ja tiesa lietas iztiesāšanu atlikusi, tad cietušais saglabā tiesību pieteikt civilprasību līdz tiesas izmeklēšanas sākumam arī nākamajā tiesas sēdē (3.daļa). Personai, kas nav pieteikusi civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesa kārtībā (7.daļa).

46. Saskaņā ar 102.pantu, persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, var pieteikt civilprasību pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību, šo civilprasību tiesa izskata kopā ar krimināllietu. Personai, kura ar izziņas izdarītāja, prokurora, tiesneša vai tiesas lēmumu atzīta par civilprasītāju, bija tiesības iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesas rīcību.

47. 140.pants paredzēja, ka, ja personai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, tad pirmstiesas izmeklēšanas laikā viņas var tikt atzītas par civilprasītājām.

48. Saskaņā ar 208.panta 2. un 4.daļu, krimināllietu vai tās atsevišķu daļu izbeidz, ja nav pierādīta apsūdzība un nav iespējams savākt papildus pierādījumus, kā arī ja ir konstatēts, mainoties lietas apstākļiem lietas izmeklēšanas laikā, ka personas izdarītais noziedzīgais nodarījums ir zaudējis sabiedrisko bīstamību vai ka persona vairs nerada draudus sabiedrībai.

49. Civilprasītājs var iesniegt prokuroram sūdzības par izziņas izdarītāja darbībām. Sūdzība iesniedzama prokuroram tieši vai arī ar tās personas starpniecību, par kuras darbību sūdzību iesniedz. Izziņas izdarītājam iesniegtā sūdzība kopā ar saviem paskaidrojumiem divdesmit četru stundu laikā jāvirza prokuroram (220.pants).
Prokurors sūdzību izšķir desmit dienu laikā pēc tās saņemšanas un par tās izskatīšanas rezultātiem paziņo sūdzības iesniedzējam. Ja sūdzību noraida, prokurors paziņo motīvus, kuru dēļ sūdzība atzīta par nepamatotu. Prokurora lēmumi un darbības ir pārsūdzamas amatā augstākam prokuroram un izšķiramas jau iepriekš paredzētajā kārtībā (221. un 222.pants).

50. Saskaņā ar 308.pantu, ja civilprasība atstāta bez izskatīšanas, cietušais var pieteikt to no jauna civilprocesa kārtībā.

2. Latvijas Kriminālkodekss, kas bija spēkā līdz 1999.gada 1.aprīlim

51. 139.panta 5.daļa noteica, ka par laupīšanu, kas izdarīta vainu pastiprinošos apstākļos, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.

3. Civilprocesa likums, kas ir spēkā no 1999.gada 1.marta

52. Saskaņā ar 7.panta 1.daļu, civilprasību par mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu krimināllietā var celt kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

53. 96.panta 3.daļa nosaka, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā ir obligāts tiesai vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi un vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona.

54. Tiesa aptur tiesvedību, ja lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav izšķirta cita lieta, kas jāizskata kriminālā kārtībā (attiecīgā 214.panta daļa).

4. Civillikums

55. 1635.pants paredz, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

56. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis (1779.pants). Ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums (1770.pants). Zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā; pirmajā gadījumā tas dod tiesību uz atlīdzību, bet otrajā uz nodrošinājumu (1771.pants). Jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums (1772.pants).

5. Latvijas Republikas Satversme

57. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību (92.pants).

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR KONVENCIJAS 1.PROTOKOLA 1.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

58. Iesniedzēja sūdzējās, ka policijas pienākumu neizpildes rezultātā viņa bija zaudējusi daļu sava īpašuma un ka ilgās un neefektīvās krimināllietu pirmstiesas izmeklēšanas, kā arī tiesu atteikuma izskatīt viņas civilprasību pret policiju dēļ, viņai nebija iespējams saņemt atlīdzību par radītajiem zaudējumiem. Viņa atsaucās uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu, kurš attiecīgajā daļā nosaka sekojošo:

“Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.”

A. Pieņemamība izskatīšanai

59. Valdība apgalvoja, ka krimināllietu, kurās iesniedzēja bija atzīta par civilprasītāju, pirmstiesas izmeklēšanas laikā iesniedzējai neeksistēja “īpašums” Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Saskaņā ar valdības teikto, pats fakts par sevi, ka iesniedzēja bija atzīta par civilprasītāju kriminālprocesa ietvaros neradīja viņai “izpildāmu prasību”, ko varētu uzskatīt par “īpašumu” Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Vēl jo vairāk, iesniedzējai nebija arī “pamatotas izredzes” iegūt savā rīcībā noteiktu materiālu vērtību Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē, tā kā civilprasības pieņemamību un galīgo apmēru nebija noteikusi tiesa vai nu kriminālprocesa vai atsevišķa civilprocesa ietvaros. Šajā sakarā valdība atzīmēja, ka prasība kļūst izpildāma tikai ar to brīdi, kad tiesa to ir pilnībā vai daļā apmierinājusi. Valdība īpaši uzsvēra, ka tas bija vienīgi nacionālo tiesu ziņā novērtēt iesniedzējas prasības apmēru un atsevišķi izvērtēt, kāpēc pirmstiesas izmeklēšanas laikā viņas prasības summa bija pieaugusi no 763 LVL līdz 32 798,10 LVL (aptuveni no 1 090 līdz 46 854 EUR). Attiecīgi valdība apgalvoja, ka iesniedzējas īpašuma tiesības nekad nav tikušas atzītas ar tiesas spriedumu un iesniedzējas tiesības uz atlīdzību šajā lietā nav bijušas izpildāmas Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē, kas attiecīgi šajā lietā nebija piemērojams. Tādējādi valdība secināja, ka iesniedzējas sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu. Papildus valdība apgalvoja, ka iesniedzēja nekad netika pārsūdzējusi 1996.gada 16.decembra un 2005.gada 8.septembra lēmumus, nedz arī bija iesniegusi civilprasības saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 308.pantu.

60. Iesniedzēja apgalvoja, ka viņas īpašuma tiesību pastāvēšana ir tikusi pamatota ar krimināllietu pirmstiesas izmeklēšanas dokumentiem. Attiecībā uz valdības argumentu, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā viņa bija ievērojami palielinājusi savas civilprasības apmēru, iesniedzēja atzīmēja, ka 1995.gada 25.maijā, kad viņa pirmo reizi tika atzīta par civilprasītāju, viņa atradās apcietinājumā un nevarēja zināt precīzu zaudējumu apmēru tajā laikā. Vēl jo vairāk, tā kā līdz viņas atbrīvošanai no apcietinājuma viņas īpašums bija atstāts bez uzraudzības, viņa bija cietusi turpmākus zaudējumus. Iesniedzēja pievienoja savas meitas un paziņu rakstiski sniegtās liecības, kur tika apgalvots, ka iesniedzēja ir zaudējusi īpašumu 50 000 – 100 000 LVL (aptuveni starp 71 429 un 142 857 EUR) apmērā. Iesniedzēja arī apgalvoja, ka viņa nebija saņēmusi 2005.gada 8.septembra lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu attiecībā uz zādzībām Jelgavā. Jebkurā gadījumā, lēmuma pārsūdzēšana tām pašām amatpersonām, kurām viņa iepriekš bija adresējusi neskaitāmas sūdzības, nepanākot nekādu rezultātu, nenodrošināja viņai pamatotas izredzes uz panākumiem.

61. Tiesa noraida valdības apgalvojumu, ka iesniedzēja nepārsūdzēja 1996.gada 16.decembra lēmumu, tā kā 2002.gada 10.decembrī Zemgales tiesu apgabala prokuratūras virsprokurors jebkurā gadījumā uzdeva ierosināt jaunu kriminālprocesu šajā sakarā un šis process joprojām turpinās. Tiesa uzskata, ka valdības iebildumi atlikušajā daļā ir cieši saistīti ar iesniedzējas sūdzības būtību un tāpēc to izskatīšana tiks apvienota ar sūdzību izvērtēšanu pēc būtības. Tiesa tālāk atzīmē, ka nepastāv citi apstākļi sūdzības noraidīšanai kā nepieņemamu izskatīšanai un tāpēc pieņem to izskatīšanai pēc būtības.

B. Sūdzības būtība

1. Pušu argumenti

62. Valdība apgalvoja, ka, ja pat Tiesa atzītu, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants ir piemērojams šajā lietā, to nevar saukt pie atbildības par iespējamo iesniedzējas īpašuma tiesību pārkāpšanu. Valdība atzīmēja, ka Latvija nav atbildīga par to indivīdu rīcību, kuri šajā lietā bija iespējamie zādzību izdarītāji un pret kuriem iesniedzēja bija iesniegusi civilprasības ierosināto kriminālprocesu ietvaros. Valdība tālāk atkārtoja, ka pēc tās domām iesniedzējas īpašuma tiesības nekad nav tikušas apstiprinātas tiesas ceļā un ka iesniedzējas tiesības uz atlīdzību nekad nav bijušas izpildāmas, tādējādi Konvencijas 1.protokola 1.pants nebija piemērojams šajā lietā. Visbeidzot, valdība uzsvēra, ka, lai gan kriminālprocess lietā Nr.225641955 tika izbeigts, iesniedzējai joprojām bija tiesības iesniegt civilprasību civilprocesuālajā kārtībā, lai prasītu zaudējumu atlīdzību.

63. Iesniedzēja apgalvoja, ka ir noticis viņas tiesību uz īpašumu pārkāpums.

2. Tiesas vērtējums

64. Tiesa atkārto, ka Konvencijas 1.protokola 1.pantā minētajam “īpašuma” jēdzienam ir autonoma nozīme un ka Konvencijas 1.protokola 1.pants pēc būtības garantē tiesības uz īpašumu (skatīt Marckx pret Beļģiju, 1979.gada 13.jūnija spriedums, 63.rindkopa, A sērija Nr.31). “Īpašums” iepriekš minētā panta izpratnē var būt vai nu “esošs īpašums” vai īpašums, tai skaitā, prasības, attiecībā uz kurām iesniedzējs var apgalvot, ka viņam ir vismaz “pamatotas izredzes” iegūt īpašuma tiesību izmantošanu (skatīt Pine Valley Developments pret Īriju, 1991.gada 29.novembra spriedums, 51.rindkopa, A sērija Nr.222 un Kopecky pret Slovākiju [Lielā palāta], iesniegums Nr.44912/98, 35.rindkopa, ECHR 2004-IX). Tiesa ir atzinusi, ka tās judikatūra nesaskata “patiesa strīda” vai “pierādāmas prasības” pastāvēšanu kā priekšnoteikumu tam, lai noteiktu, vai pastāv “pamatotas izredzes”, ko aizsargā Konvencijas 1.protokola 1.pants (skatīt iepriekš minēto Kopecky, 52.rindkopa). Lai prasību varētu uzskatīt par “īpašumu” Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē, tai ir jābūt pietiekamam pamatam nacionālajos likumos (skatīt Draon pret Franciju [Lielā palāta], iesniegums Nr.1513/03, 2005.gada 6.oktobra spriedums, 65.rindkopa, un iepriekš citēto Kopecky, 52.rindkopa). Ja tas tiek konstatēts, tad var runāt par “pamatotām izredzēm”, kam jābūt konkrētākām nekā vienkāršām cerībām un jābūt balstītām uz tiesību normu vai tiesību aktu tādu kā tiesas lēmums (skatīt iepriekš citēto Draon, 65.rindkopu un Gratzinger un Gratzingerova pret Čehu Republiku (lēmums), iesniegums Nr.39794/98, 73.rindkopa, ECHR 2002-VII).

65. Tiesa tālāk atgādina, ka patiesa, efektīva Konvencijas 1.protokola 1.pantā garantēto tiesību izmantošana nav atkarīga vienīgi no valsts pienākuma neiejaukties, bet var prasīt arī pozitīvus aizsardzības pasākumus, īpaši gadījumos, kad pastāv tieša saikne starp pasākumiem, attiecībā uz kuriem iesniedzējam bija pamatotas izredzes, un viņa efektīvu īpašuma tiesību īstenošanu (skatīt Öneryidiz pret Turciju [Lielā palāta], iesniegums Nr.48939/99, 134.rindkopa, ECHR 2004-XII un Broniowski pret Poliju [Lielā palāta], iesniegums Nr.31443/96, 143.rindkopa, ECHR 2004-V).

66. Tiesa iesākumā atzīmē, ka tai nav iemeslu apšaubīt, ka no iesniedzējas divām mājām Jelgavā un Dobelē pēc viņas apcietināšanas tika nozagts viņai piederošais īpašums. Šajā sakarā tā piezīmē, ka attiecībā uz abām zādzībām tika ierosināti kriminālprocesi un ka kriminālprocesu gaitā tika konstatēta iesniedzējai piederošā īpašuma zādzība (25. un 31.rindkopa iepriekš). Vēl jo vairāk, valdība nav apstrīdējusi, ka iesniedzējas īpašuma zādzība bija notikusi. Tāpēc Tiesa uzskata, ka nenoliedzami ir notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz īpašumu. Tiesa, kā valdība apgalvoja, ka iejaukšanos izraisīja indivīdu rīcība, par ko valsts nenes tiešu atbildību. Neskatoties uz to, Tiesa atzīmē, ka amatpersonām bija īpašs, ar likumu uzlikts pienākums, nodrošināt iesniedzējas īpašuma aizsardzību, viņai atrodoties apcietinājumā, kā to paredz Kriminālprocesa kodeksa 80.pants (skatīt 6., 11. un 44.rindkopu iepriekš), un ka fakts, ka policija šo pienākumu nebija izpildījusi, tika atzīts nacionālajā līmenī, disciplināri sodot atbildīgos policijas inspektorus (skatīt 11.rindkopu iepriekš). Tomēr tiesa nesaskata par vajadzīgu izvērtēt, vai pastāvēja pietiekami cieša saikne starp šī pienākuma nepildīšanu un iesniedzējas īpašuma zādzībām, kā rezultātā rastos valsts atbildība attiecībā uz iejaukšanos iesniedzējas īpašuma tiesībās kā tādās.

67. Tiesa uzskata, ka Konvencijas 1.protokla 1.panta kontekstā, kad iejaukšanās īpašuma tiesībās ir notikusi indivīda rīcības rezultātā, valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt tās tiesību sistēmā, ka īpašuma tiesības tiek pietiekoši aizsargātas ar likumu un ka cietušajam tiek nodrošināti atbilstoši tiesību aizsardzības līdzekļi, sakarā ar ko cietušais var prasīt savu tiesību aizsardzību, tai skaitā, ja nepieciešams, prasīt zaudējumu atlīdzību attiecībā uz jebkādu radušos zudumu. Turklāt gadījumos, kad iejaukšanās ir krimināla rakstura, šis pienākums papildus prasa, lai amatpersonas veiktu efektīvu kriminālizmeklēšanu un, ja nepieciešams, celtu apsūdzību (skatīt, mutatis mutandis, M.C. pret Bulgāriju, iesniegums Nr.39272/98, 151.-153.rindkopa, ECHR 2003-XII). Šajā sakarā ir skaidrs, ka pienākums, līdzīgi kā pienākums saskaņā ar Konvencijas 2. un 3.pantu veikt efektīvu izmeklēšanu nāves gadījumos vai gadījumos, kad ir aizdomas par sliktu izturēšanos, ir viens no līdzekļiem, bet ne viens no rezultātiem; citiem vārdiem sakot, amatpersonu pienākums izmeklēt un ierosināt lietu par šādu rīcību nevar būt absolūts, jo ir skaidrs, ka daudzi noziedzīgi nodarījumi paliek neatklāti vai nesodīti, neskatoties uz valsts amatpersonu pieliktajām saprātīgajām pūlēm. Drīzāk valsts pienākums ir nodrošināt, ka tiek veikta efektīva un atbilstoša kriminālizmeklēšana un ka iesaistītās amatpersonas rīkojas kompetenti un efektīvi. Turklāt Tiesa apzinās praktiskās grūtības, ar kurām amatpersonām var būt jāsaskaras, izmeklējot noziedzīgu nodarījumu un nepieciešamību izdarīt operatīva rakstura izvēli, dodot priekšroku smagāku noziegumu izmeklēšanai. Sekojoši, attiecībā uz mazāk nozīmīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, tādiem, kas attiecas uz īpašumu, pienākums izmeklēt ir mazāk prasīgs nekā attiecībā uz smagiem noziegumiem, tādiem kā vardarbīgi noziegumi un īpaši tādi, uz kuriem būtu attiecināms Konvencijas 2. un 3.pants. Tiesa tāpēc uzskata, ka lietās, kur ir runa par mazāk svarīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, valsts nebūs izpildījusi savu pozitīvo pienākumu tikai tādā gadījumā, ja kriminālizmeklēšanas un lietas ierosināšanas gaitā tiek konstatēti ļoti nopietni trūkumi un pārkāpumi (skatīt turpat, 167.–168.rindkopa).

68. Tiesa tālāk uzskata, ka iespēja iesniegt civilprasību civilprocesuālajā kārtībā pret iespējamajiem vainīgajiem nozieguma pret īpašumu izdarīšanā var nodrošināt cietušajam reālu alternatīvu līdzekli savu aizskarto tiesību aizsardzībai, pat ja kriminālprocess nav veiksmīgi pabeigts, ar nosacījumu, ka šādai civilprasībai ir pamatotas izredzes uz panākumiem (skatīt Plotiņa pret Latviju, iesniegums Nr.16825/02, 2008.gada 3.jūnija lēmums). Kamēr kriminālprocesa iznākumam var būt nozīmīga vai pat izšķiroša ietekme uz civilprasības, kas iesniegta vai nu kriminālprocesa vai atsevišķa civilprocesa ietvaros, panākumiem, valsts nevar būt atbildīga par šādas prasības panākumu trūkumu tikai tāpēc, ka kriminālprocess nav beidzies ar notiesāšanu. Drīzāk valsts nebūs izpildījusi savu pozitīvo pienākumu saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu, ja civilprasības panākumu trūkums būs tiešas sekas īpaši nopietniem un acīmredzamiem trūkumiem, kas pieļauti kriminālprocesa gaitā, kas izriet no tiem pašiem faktiem, kā izklāstīts iepriekšējā rindkopā.

69. Saskaņā ar Konvencijas 1.protokola 1.pantu, valsts pozitīvais pienākums rodas saistībā ar sākotnējo trešo personu iejaukšanos tiesībās uz īpašumu; pats par sevi tas nerada jaunas tiesības uz īpašumu attiecībā pret valsti, un tas rodas neatkarīgi no jebkādu prasību pastāvēšanas vai nu pret tiem, kas ir vainojami tiesību ierobežošanā, vai valsti (gadījumos, kad amatpersonas nav izpildījušas viņām uzlikto īpašo pienākumu, kā tas ir šajā lietā). Tādējādi ir taisnība, ko apgalvo valdība, ka civilprasības, ko iesniedzēja bija iesniegusi attiecīgo kriminālprocesu ietvaros, nekad netika izspriestas tiesā, tāpat kā viņas prasība pret policiju nekad netika izvērtēta tiesā pēc būtības. Tāpēc šīs prasības neradīja “īpašumu” Konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Tomēr, kā Tiesa atzina, iejaukšanās tiesībās uz īpašumu bija notikusi lietas apstākļu kontekstā (skatīt 68.rindkopu). Sekojoši, Tiesa noraida valdības iebildumu, ka iesniedzējas sūdzība nav pieņemama izskatīšanai ratione materiae.

70. Secinot, ka attiecībā uz iejaukšanos īpašuma tiesībās rodas noteikti pozitīvi pienākumi, Tiesa tālāk izvērtēs, vai kriminālprocesi, iespēja griezties tiesā civilprocesuālajā kārtībā un iesniedzējas prasība pret policiju nodrošināja viņai pietiekamu viņas tiesību uz īpašumu aizsardzību.

71. Pievēršoties šīs lietas apstākļiem, Tiesa atzīmē, ka zādzību izmeklēšana Dobelē, kas tika uzsākta vairāk nekā pirms trīspadsmit gadiem, joprojām turpinās (skatīt 36.rindkopu iepriekš), kamēr izmeklēšana attiecībā uz zādzībām Jelgavā tika izbeigta vairāk nekā pēc desmit gadiem, nepanākot nekādus rezultātus (skatīt 28.rindkopu iepriekš). Taisnība, ka vairākos gadījumos valsts amatpersonas bija atzinušas trūkumus krimināllietu pirmstiesas izmeklēšanas gaitā attiecībā uz zādzībām Jelgavā, un saistībā ar to tika dotas attiecīgās norādes izziņas izdarītājiem (īpaši skatīt 11., 13., 15., 24. un 33.rindkopu iepriekš) un, kā rādās, šie norādījumi netika ņemti vērā un izmeklēšana netika paātrināta. Turklāt kriminālprocesā, kas bija ierosināts par zādzību Dobelē, virsprokurors uzdeva uzsākt jaunu kriminālprocesu sešus gadus pēc tam, kad jau sākotnējais process bija izbeigts tajā pieļautu trūkumu dēļ (33.rindkopa iepriekš). Neskatoties uz to, Tiesa neuzskata, ka izmeklēšanas gaitā pieļautie trūkumi bija tāda rakstura un pakāpes, kā rezultātā varētu atzīt, ka valsts nav izpildījusi savu pienākumu, ko tai uzliek Konvencijas 1.protokola 1.pants, ciktāl tas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu un lietu ierosināšanu. Šajā sakarā tā īpaši atzīmē, ka kriminālprocesi attiecībā uz zādzību Jelgavā tika izbeigti, jo nebija iespējams savākt pietiekošus pierādījumus, lai celtu apsūdzību konkrētiem indivīdiem, kamēr kriminālprocesā attiecībā uz zādzību Dobelē nebija iespējams identificēt iespējamos vainīgos. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa neuzskata, ka par iemeslu kriminālprocesu nenovešanai līdz veiksmīgam iznākumam bija acīmredzami un nopietni trūkumi to gaitā.

72. Kas attiecas uz iespēju celt prasību civilprocesuālajā kārtībā, valdība atzīmēja, ka, lai gan krimināllieta Nr.225641955 attiecībā uz zādzību Jelgavā tika izbeigta, iesniedzējai joprojām pastāvēja iespēja iesniegt civilprasību, lai prasītu zaudējumu atlīdzību. Tiesa tālāk ņem vērā, ka saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem galējais lēmums kriminālprocesā nav nepieciešams, lai iesniegtu prasību par zaudējumu atlīdzību civilprocesuālajā kārtībā (skatīt iepriekš citēto Plotiņa pret Latviju). Sekojoši iesniedzējai bija iespēja, ja viņa uzskatīja, ka kriminālprocesi bija neefektīvi un ka šo procesu ietvaros viņas iesniegtās prasības netika pienācīgi izvērtētas, iesniegt prasību tiesā civilprocesuālajā kārtībā. Ņemot vērā tās secinājumus attiecībā uz kriminālizmeklēšanu veikšanu, Tiesa nevar secināt, ka civilprocesam nebūtu pamatotas izredzes uz panākumiem. Tiešām, Tiesa atzīmē, ka kaut arī kriminālprocess attiecībā uz zādzībām Jelgavā bija izbeigts pietiekamu pierādījumu trūkumu dēļ, lai iespējamos vainīgos varētu krimināli sodīt, atsevišķi aizdomās turamie tika identificēti (lai gan desmit gadu vēlāk), kamēr kriminālprocesā attiecībā uz zādzību Dobelē aizdomās turamie tika identificēti jau pašā sākumā. Nav apšaubāms, ka pret šiem aizdomās turamajiem iesniedzēja varēja iesniegt civilprasību atsevišķa civilprocesa ietvaros, kur pierādījumu nasta būtu mazāk svarīga. Tiesa uzskata, ka šāds process principā būtu varējis nodrošināt iesniedzējai atbilstošu viņas interešu aizsardzību. Pie tam Tiesa atzīmē, ka iesniedzējai bija iespēja griezties tiesā civilprocesuālajā kārtībā jebkurā kriminālprocesa stadijā, un tas bija viņas pienākums, ja viņa uzskatīja, ka kriminālizmeklēšanas gaitā tika pieļauti trūkumi vai tā bija neefektīva, iesniegt pret aizdomās turamajiem civilprasības. Tā kā iesniedzēja nebija to izdarījusi, Tiesa uzskata, ka nevar atzīt, ka šāds process nebija atbilstošs līdzeklis, kur valsts būtu varējusi izpildīt savu pozitīvo pienākumu, ko tai uzliek Konvencijas 1.protokola 1.pants.

73. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secina, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums. Pie šiem apstākļiem tā uzskata, ka nav nepieciešams tālāk izvērtēt valdības iebildumu par to, ka iesniedzēja nepārsūdzēja 2005.gada 8.septembra lēmumu un negriezās tiesā ar civilprasību.

II. PAR KONVENCIJAS 6. UN 13.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

74. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzēja sūdzējās, ka tiesu nepamatota atteikuma pieņemt izskatīšanai viņas civilprasību, kā arī krimināllietu pirmstiesas izmeklēšanas ilguma un ne­efektivitātes rezultātā viņai bija liegta pieeja tiesai. Ņemot vērā iepriekš minētos trūkumus, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēja sūdzējās, ka viņai nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai realizētu savas Konvencijas 1.protokola 1.pantā garantētās tiesības. Attiecīgie panti, ciktāl tie attiecināmi uz šo lietu, nosaka sekojošo:

6.pants

“Ikvienam ir tiesības, nosakot viņa civilo tiesību un pienākumu pamatotību, uz .. lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā ..”

13.pants

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.”

A. Pieņemamība

75. Valdība nesniedza nekādus komentārus attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par iespējamo Konvencijas 6.panta pārkāpumu, savukārt attiecībā uz sūdzību par iespējamo Konvencijas 13.panta pārkāpumu valdība apgalvoja, ka tā nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, tā kā attiecīgā sūdzība par iespējamo Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpumu bija acīmredzami nepamatota.

76. Tiesa uzskata, ka iesniedzējas sūdzības par iespējamiem Konvencijas 6.panta 1.punkta un 13.panta pārkāpumiem nav acīmredzami nepamatotas Konvencijas 35.panta 3. un 4.punkta izpratnē. Pie tam nepastāv citi apstākļi sūdzību noraidīšanai kā nepieņemamas izskatīšanai un tāpēc pieņem tās izskatīšanai pēc būtības.

B. Sūdzības būtība

77. Iesākumā Tiesa atzīmē, ka prasība, ko iesniedzēja bija iesniegusi Rīgas apgabaltiesā pret Valsts policiju saistībā ar amatpersonu likumā uzliktā pienākuma nodrošināt viņas īpašuma aizsardzību, viņai atrodoties apcietinājumā, nepildīšanu (37.rindkopa iepriekš), bija materiāla rakstura un viennozīmīgi attiecās uz nacionālajos tiesību aktos nostiprinātām tiesībām, un ir uzskatāma par civilo tiesību Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē (57.–59.rindkopa iepriekš).

78. Tiesa atzīmē, ka nacionālās tiesas atteicās izskatīt prasību pēc būtības, pamatojoties uz to, ka tā nebija pienācīgi iesniegta. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka iesniedzēja bija pievienojusi dokumentus, kas apstiprināja viņas finansiālo stāvokli, kā arī attiecīgās Zemgales tiesas apgabala prokuratūras prokurora atbildes, kuras, pēc tās domām, nodrošināja saprātīgu un pietiekošu viņas prasības pamatojumu (39. un 41.rindkopa iepriekš). Tiesa tālāk atzīmē, ka nacionālās tiesas nebija norādījušas iesniedzējai, kādus papildus dokumentus bija nepieciešams iesniegt, lai pierādītu savu finansiālo stāvokli un apstākļus, uz kuriem bija pamatota viņas prasība (38. un 40.rindkopa iepriekš). Tā nevar pieņemt nacionālo tiesu secinājumus (42. un 43.rindkopa iepriekš), ka iesniedzēja nebija iesniegusi pietiekamus pierādījumus sava finansiālā stāvokļa un prasības pamatošanai. Tādējādi Tiesa uzskata, ka nacionālo tiesu atteikums izskatīt iesniedzējas prasību pēc būtības bija acīmredzami neattaisnojams. Sekojoši, kaut gan formāli iesniedzējai tika nodrošināta pieeja tiesai, tiesas atteikuma izskatīt viņas prasību pēc būtības rezultātā tā zaudēja jebkādu jēgu.

79. Tiesa secina, ka šajā lietā ir noticis Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums. Tālāk, atgādinot, ka 6.panta garantijas aptver 13.pantā garantētās, Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt Konvencijas 13.panta iespējamo pārkāpumu.

III. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

80. Saskaņā ar Konvencijas 41.panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Kaitējums

1. Pušu argumenti

81. Attiecībā uz materiālo kaitējumu, iesniedzēja prasīja 50 000 LVL (aptuveni 71 429 EUR) kā kompensāciju par nozagto īpašumu. Saskaņā ar viņas teikto, šī summa bija aptuvens viņai nodarīto zaudējumu aprēķins. Iesniedzēja pievienoja savas meitas un trīs paziņu rakstveida liecības, kur tika teikts, ka viņa bija pazaudējusi īpašumu 50 000 līdz 100 000 LVL (aptuveni 71 429 un 142 857 EUR) apmērā. Šie apgalvojumi nesaturēja jebkādu sīkāku zaudēto lietu sarakstu, kā vien to, ka iesniedzējai bija bijis grezns dzīvesveids.

82. Viņa tālāk prasīja kompensāciju par morālo kaitējumu 60 000 LVL (aptuveni 85 714 EUR) apmērā par viņai nodarītajām morālajām ciešanām Konvencijā garantēto tiesību pārkāpuma rezultātā.

83. Valdība šajā sakarā nesniedza nekādus komentārus.

2. Tiesas vērtējums

84. Tiesa nesaskata nekādu cēlonisko saikni starp konstatēto pārkāpumu un iesniedzējas prasīto materiālo zaudējumu kompensāciju. Tāpēc tā šajā sakarā nepiespriež nekādu atlīdzību. Tomēr tā uzskata, ka iesniedzēja cieta zināma mēra morālo kaitējumu viņas tiesību uz pieeju tiesai pārkāpuma rezultātā, kas nevar tikt kompensēts vienīgi ar pārkāpuma konstatēšanu šajā lietā. Tomēr iesniedzējas prasītais apmērs ir pārmērīgs. Izdarot taisnīgu novērtējumu, kā to prasa Konvencijas 41.pants, Tiesa piešķir iesniedzējai atlīdzību 8 000 EUR apmērā, kam pieskaitāmi jebkādi nodokļi, kas var tikt piemēroti.

B. Izdevumi

1. Pušu argumenti

85. Iesniedzēja prasīja 2 600 LVL (aptuveni 3 714 EUR) par izdevumiem, kas viņai bija radušies nacionālajā līmenī saistībā ar viņas lietu un saistībā ar procesu Tiesā. Tie ietvēra viņas ceļošanas izdevumus uz Jelgavu, kur viņa it kā bija apmeklējusi vietējās amatpersonas. Iesniedzēja iesniedza apstiprinājumu benzīna un dažiem pasta izdevumiem. Iesniedzēja arī prasīja 2 000 LVL (aptuveni 2 857 EUR) par viņas juridisko pārstāvēšanu Tiesā, kā arī par izdevumiem, kas bija radušies saistībā ar juridiskās palīdzības sniegšanu, izskatot viņas lietu nacionālajā līmenī. Iesniedzēja pievienoja 1997.gada 10.jūnijā noslēgtās vienošanās attiecībā uz juridisko palīdzību nacionālajā līmenī un Tiesā, kas bija noslēgta starp viņu un indivīdu E.E., kurš nav jurists, kopiju.

86. Valdība šajā sakarā nesniedza nekādus komentārus.

2. Tiesas vērtējums

87. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, iesniedzējam pienākas izdevumu atmaksa tikai tiktāl, cik ir pierādīts, ka šie izdevumi ir patiešām radušies un ir bijuši nepieciešami, kā arī ka tie ir bijuši saprātīgi. Šajā lietā, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju un iepriekš minētos kritērijus, Tiesa noraida prasību par izdevumu atlīdzību, kas radušies nacionālajā līmenī un Tiesā.

C. Nokavējuma procenti

88. Tiesa uzskata par piemērotu nokavējuma procentu likmi pamatot ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pievieno izskatīšanai pēc būtības valdības sākotnējo iebildumu attiecībā uz īpašuma trūkumu šajā lietā un noraida to;

2. Pievieno izskatīšanai pēc būtības valdības sākotnējo iebildumu attiecībā uz 2005.gada 8.septembra lēmuma nepārsūdzēšanu un civilprasības neiesniegšanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 308.pantu;

3. Pasludina iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai;

4. Nolemj, ka nav noticis Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums;

5. Nolemj, ka ir pārkāpts Konvencijas 6.panta 1.punkts un ka atsevišķi nav nepieciešams izvērtēt iespējamo Konvencijas 13.panta pārkāpumu;

6. Nolemj

(a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu ir jāizmaksā iesniedzējai 8 000 EUR (astoņi tūkstoši euro) kā kompensācija par morālo kaitējumu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(b) par laika posmu no minētā termiņa iztecēšanas līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus;

7. Noraida iesniedzējas taisnīgās atlīdzības prasību pārējā daļā.

Taisīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2008.gada 14.oktobrī atbilstoši Tiesas Reglamenta 77.panta 2. un 3.punktam. 

Santiago Quesada	Josep Casadevall
Sekretārs	Priekšsēdētājs

Saskaņā ar Konvencijas 45.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 74.panta 2.punktu, šim spriedumam ir pievienotas tiesneses Ziemeles atsevišķās piekrītošās domas.

 

TIESNESES ZIEMELES ATSEVIŠĶĀS PIEKRĪTOŠĀS DOMAS

Līdzīgi kā vairākums es balsoju, ka šīs lietas apstākļu kontekstā nav noticis Konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums. Tiešām, ja iesniedzēja nav mēģinājusi griezties tiesā ar civilprasību pret identificētajiem aizdomās turamajiem abu zādzību izdarīšanā, Tiesai ir grūti spriest par šī tiesību aizsardzības līdzekļa raksturu un to, kā valsts ir izpildījusi savu pienākumu, ko tai uzliek Konvencija (skatīt arī Diāna Plotiņa pret Latviju, iesniegums Nr.16825/02, 2008.gada 3.jūnija lēmums).

Tomēr ir nepieciešams uzsvērt, ka Tiesa norādīja, ka Konvencijas 1.protokola 1.pants uzliek valstij pienākumu nodrošināt, ka tiek veikta atbilstoša un pietiekama zādzību kriminālizmeklēšana un ka iesaistītās amatpersonas rīkojas kompetenti un efektīvi (skatīt sprieduma 69.rindkopu). Tomēr valsts nebūs izpildījusi savu pozitīvo pienākumu tikai tādā gadījumā, ja nopietni un acīmredzami trūkumi kriminālprocesa gaitā tiešā veidā ietekmē to, ka civilprasībai trūkst izredzes uz panākumiem (skatīt 69. un 70.rindkopu). Tā kā civilprocess netika ierosināts, mēs nezinām, vai izredzes uz panākumiem civilprocesā tika sagrautas kriminālprocesa ilguma un tajā pieļauto trūkumu rezultātā.

Tomēr ir jāatzīmē, ka šajā lietā izmeklēšana attiecībā uz zādzību Dobelē, kas tika uzsākta vairāk nekā trīspadsmit gadu atpakaļ, joprojām turpinās, kamēr kriminālprocess attiecībā uz zādzību Jelgavā tika izbeigts vairāk nekā desmit gadus pēc tā uzsākšanas. Šis apstāklis norāda uz nopietnām problēmām, kuras jārisina gan policijai, gan prokuratūrai Latvijā, pat ja tas ne vienmēr var novest pie Konvencijas pārkāpuma konstatēšanas. Tas ir vēl svarīgāk tajās lietās, kas skar īpašuma tiesības, jo gan vecais Kriminālprocesa kodekss, gan jaunais 2005.gada Kriminālprocesa likums uzliek attiecīgajām valsts institūcijām nopietnus pienākumus, kas attiecas uz indivīdu īpašuma aizsardzību, ja tāda nepieciešamība rodas laikā, kad viņu brīvība ir tikusi ierobežota.

 

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2009.gada 14.janvārī.