Zinātņu akadēmija:

Ar dzirnakmeņa pamatīgumu, ar saules starojumu

Zem letonikas zīmola, pie letonikas avotiem

Akadēmiķis Jānis Stradiņš, lietojot gan sev tīkamo terminu “letonistika”, Letonikas otrā kongresa plenārsēdē 2007.gada 30.oktobrī definēja letonikas jēdzienu: “tā ir pirmavotos, pētījumos un interpretācijās balstīta starpnozaru zinātne par Latviju un latviešiem, par mūsu etnosu un valodu, vēsturi un kultūru. Letonika ir valsts pētījumu programmas nosaukums un arī ziņu kopums par Latviju un latviešiem, to valodu, vēsturi un kultūru.”

Nu tā jau vairākus gadus pieder pie prioritārajām Latvijas valsts pētījumu programmām. Jo Eiropas Savienības dalībvalstī, kur spēkā ir vadmoto “vienoti dažādībā “, nedrīkst pārtrūkt nevienas valodas, vēstures un kultūras pētījumi. Un Letonikas otrais kongress 2007.gada 31.oktobrī pasludināja 2008.gadu par Letonikas gadu. Par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienai un mūsdienu ortogrāfijas simtgadei. Un šis gads vainagojās ar labiem rezultātiem – publicēti piecdesmit divi izdevumi. To klāstā jaunākais – piecdesmit trešais – “Kultūrvēstures avoti un Latvijas piekraste” (Rīga, Apgāds “Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis”, 2008., 382 lpp.) tika svinīgi atvērts Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas J.Misiņa nodaļā aizvakar, sevī ietverot divdesmit rakstus, ko rosinājis Letonikas otrais kongress vien.

Uzreiz jāatzīmē: šo fundamentālo krājumu īstenā misijas apziņā sastādījis, rakstus rediģējis un papildinājis LZA īstenais loceklis Dr. habil. hist. Saulvedis Cimermanis. Un jaunums vai inovācija, kā, atklājot pasākumu, vērtēja Akadēmiskās bibliotēkas direktore Dr.h.c. philol. Venta Kocere, ir tā, ka lasītāji saņem oriģinālus pētījumus, kuru pamatā ir līdz šim zinātnieku nepietiekami izmantoti vai vispār vēl neizmantoti pirmavoti. Tāpat uzteicama ir autoru cenšanās salīdzināt savus datus ar kolēģu materiālu, dokumentālās ilustrācijas, objektus rādot plašā laika distancē un tātad dažādās uzņemšanas tehnikas atainotus. Pamatīgas zināšanas, kritiska pieeja, izvairīšanās no cittautiešu darbu literāra tulkojuma ļauj ieraudzīt pētījumu perspektīvas.

LZA prezidents Juris Ekmanis atzina: “Mūsu priekšā ir kultūras fakts, pirmavotu apzināšana, kuras vērtība nevar samazināties, bet laika gaitā tikai pieaugt. Tā ir spoža Letonikas gada pāreja uz Letonikas trešo kongresu 2009.gada oktobrī. Letonika kā prioritāte mums ir mūžīga, tā ir kā dabas bagātība, kas jāapzina un jāizmanto. Un līdzās vācu valodai, kādā ir rakstīti kopsavilkumi, labi iederētos tulkojumi arī angļu valodā, lai izdevums vēl drošāk un tālāk ietu pāri Latvijas un Eiropas robežām.”

Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš, atskatījies uz letonikas vēsturi 90.gados, rosināja nākamreiz palūkoties vēl citā dimensijā – ne tikai Latvijas piekrastē, Kurzemes un Vidzemes piekrastē, šaipus jūras, bet arī pāri jūrai un dziļākā senatnē – piem., kā tapa un attīstījās Kurzemes hercogiste izcilā hercoga Jēkaba vadībā. Jo daudzviet pasaulē šodien vispirms tomēr atpazīst jēdzienu Kurzeme, un tikai pēc tam Latvija.

Tāpat akadēmiķi Tālis Millers, Tālavs Jundzis un Ilga Jansone, cildinoši vērtējuši bagātīgo rakstu krājumu, prognozēja tā sekmīgu izmantošanu gan valsts zinātniski praktiskajā rīcībā, gan skolās un mājās, visdažādākajās auditorijās.

Vadoties no Letonikas otrā kongresa dienās pieredzētā, krājumā ir divu izstāžu apraksti, kas saglabās anotācijas nākamajām paaudzēm.

Raksts “Letonikas avoti: Latvijas piekraste” (Ieva Cimermane, Arta Poriete, Saulvedis Cimermanis) raksturo izstādi, kura 2007.gada oktobra beigās Akadēmiskās bibliotēkas apmeklētājus aicināja izstaigāt Baltijas jūras Latvijas piekrasti 494 kilometru garumā, no Rucavas līdz Ainažiem. Un – vēsturiskā dziļumā. Senākie attēli ekspozīcijā stāstīja jau par 17.gs. otro pusi. Veidotāji vēlējās parādīt Latvijas piekrasti kā rosīgu, stipru cilvēku apmešanās, darbošanās, kā dažādu tautu tikšanās un savstarpējās bagātināšanās vietu. Tika izmantoti Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas fondi, Igauņu Tautas muzeja (Tartu), Krievu ģeogrāfijas biedrības, Krievijas Valsts vēstures arhīva, Krievijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Saksijas Zemes bibliotēkas materiāli, privātkolekciju bagātības. Radās viela pārdomām un svaigai uztverei. Rokraksts, kurā Liepupes draudzes mācītājs 1802.gadā raksta par zemnieku tieksmi iegūt izglītību. Turpat Alojas draudzes mācītāja Paula Zandera raksts par novada ļaužu kāzu ierašām. Tallinas mākslinieka Augusta Pecolda 1846.gada vasarā zīmētā līgava un līgavainis savā kāzu apģērbā, ar Mazirbes pirmo koka baznīcu fonā. Grezni tērptā līgava sēž zirga mugurā, kuru pietur līgavainis katliņcepurē. Un liecības par pirmajiem latviešu kuģu būvētājiem piekrastē, bagātiem un stipriem cilvēkiem. Un par daudz ko citu senākā un ne tik senākā pagātnē.

Vienlaik Inguna Mīlgrāve, analizējot Letonikas otrā kongresa sekcijas “Nevardarbīgās pretošanās loma Latvijas neatkarības atjaunošanā” ietvaros notikušo Tautas Frontes muzeja un Akadēmiskās bibliotēkas veidoto izstādi “Nevardarbīgā pretošanās dokumentos un publikācijās”, atsauc atmiņā nesenās pagātnes notikumus, kuru dalībnieki un aculiecinieki mēs visi bijām. Nekas nav tik nepastāvīgs kā atmiņa. Memoria minuitur, nisi eam exerceas. Atmiņa kļūst vājāka, ja to nevingrina – saka sena gudrība. Tieši tāpēc ir būtiski perfekti dokumentēt un laiku pa laikam atgādināt arī nesenus notikumus, kā to izdarīja šī izstāde.

LZA korespondētājlocekle Dr. philol. Anna Stafecka rakstā “Vēstures arhīvu dokumenti un dialektoloģija” runā par baltu tautu – latviešu un lietuviešu – valodas teritoriālajiem variantiem dialektiem. Dialektu pētījumi ļauj atklāt kultūras, sadzīves un valodas parādību noturību un paredzēt ne tikai dialektu, bet arī visas valodas attīstības tendences. Arhīvu materiāli dod iespēju vārdu etimoloģijas (vārdu izcelsmes un sakaru) skaidrošanai, kā, piem., Nautrēnos ir vietas nosaukums Salaviči, kurš 1805.gada dokumentos minēts kā Salavieši jeb salas apdzīvotāji. Par salu Austrumlatvijā apzīmē augstāku vietu purvā, klajumu mežā, nelielu birzi pļavu vai tīrumu vidū, koku puduri, tīrumu un pļavu, ciemu. Ar šo vārdu apzīmēja vietu, pievienojot apzīmētāju – Kļavusala, Zirņu sala. Nautrēnu izloksnē vārdam sala zudusi nozīme ciems, taču vārds, kas tagad satopams tikai Dienvidlatgalē, kādreiz bija daudz plašāk izplatīts.

Kompleksas pētniecības metožu un rūpīgu, kritisku avotu izmantošanas nepieciešamību pierāda Saulveža Cimermaņa pētījums “1897.gada tautskaites anketu pavērtās iespējas etnokulturāliem pētījumiem”. Krievijas impērijas Pirmās vispārējās tautskaites anketu daļa glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Katrā anketā par katru personu ir 20 jautājumu un tikpat daudz atbilžu latviešu, krievu, vācu valodā. Dažādos rokrakstos, padzisušiem burtiem un nepilnīgi izpildītas. Taču ticamību var iegūt, salīdzinot tās ar materiāliem Krievijas Valsts vēstures arhīvā Sanktpēterburgā. Un salīdzinājumi dod patiesu demogrāfisko un sociālo ainu un atklāj interesantus datus par nodarbošanās nozarēm un to kombinācijām vienas ģimenes, vienas lauku sētas, viena ciema, viena pagasta ietvaros. Darbaspēka, zināšanu un prasmju kooperācija. Senatnē sekmīgi pielietota, mūsdienās nepelnīti piemirsta metode.

Par apdzīvojuma attīstību Kurzemes piekrastē, skatot to kopsakarā un izceļot problēmas, raksta LZA korespondētājlocekle Dr. geogr. Aija Melluma. Secinājums mūsdienām, plānojot apdzīvotības perspektīvu – šajā būtiski svarīgajā darbā ir noteikumu komplekss – jāņem vērā klimats, jāievēro tradīcijas, kultūrvēsturiskais mantojums, lai jaunā zemes ieguvēja intereses neizrādītos stipri vienpusīgas, par ļaunu piekrastei, dabas un kultūrvēstures ziņā ir unikālajam Latvijas reģionam. Dr.geogr.Inese Stūre iepazīstina ar aizjomiem kā dabas un cilvēku attiecību apliecinātājiem ainavā Dienvidkurzemes piekrastē. Pētnieces lietotais termins “aizjomi” ir maz pazīstams, tas nozīmē nelielos tīrumus, kas iekārtoti jūras piekrastē, izlīdzinot zemi vai arī nosusinot purvu starp kāpām. Šodien šī īpatnā dabas veidojuma aizsardzība ietilpst dabas parku “Bernāti” un “Pape” uzdevumos.

Līdz ar dabas pieminekļu izpēti krājumā minēti slaveni kultūras darbinieki – LZA korespondētājlocekle Dr. habil. philol. Brigita Bušmane raksturojusi dundadznieci Sofiju Dravnieci kā vienu no ievērojamākajām izlokšņu pierakstītājām 80.gadu sākumā. Uljana Gintere pētījusi Jāņa Sudmaļa – Liepājas muzeja un Liepājas kultūrvides veidotāja – devumu.

“Piekrastes grāmatniecība: sākotnējai ievirzei” – Guntas Jaunmuktānes pētījums atļauj ielūkoties laikā, kad latviešu izdevēju grāmata sāka savu ceļu pie lasītāja ar privātās iniciatīvas un entuziasma palīdzību. Cīņā ar Baltijas vācu grāmatu firmām, ar cenzūru, slikto poligrāfiju, ar naudas trūkumu pircēju aprindās. Un tomēr – laikā no 1853. līdz 1911.g. tika izdota reliģiska satura literatūra, daiļliteratūra, arī bērniem, ābeces, mācību grāmatas, valodnieciska satura darbi, dažādu tautu folkloras izdevumi, padomnieki darbiem un situācijām, vēsturiski un juridiski darbi, grāmatas par mūziku, notis, par jūru un kuģošanu. Īpaši populāri bija kalendāri, kas stāstīja par ievērojamo un gaidāmo tuvākajā apkārtnē un iepazīstināja ar ārpasauli – kā dzīvo, piem., maģāru un fiņņu zemēs. Daiļliteratūra, dzeja, stāsti, lugas bija gan oriģinālie, gan tulkotie. Antons Čehovs 1903.gada 13.augustā Jaltā uzrakstīja: “Latvisku grāmatu izdevēju biedrībai Liepājā dodu vienīgo tiesību manus rakstus tulkot latviešu valodā.” Viktora Nīmaņa tipogrāfijā Liepājā 1878.gadā iznāca “F. Mēkons. Svešu vārdu grāmata priekš grāmatniekiem un laikrakstu lasītājiem ar 2200 svešiem vārdiem un viņu nozīmēšanu latviskā valodā”. Tā latviešu lasītājs saņēma pirmo svešvārdu vārdnīcu.

Inita Heinola, raksturojot cimdus kā latviešu tradicionālās kultūras īpašu sastāvdaļu, citē Kurzemes literatūras un mākslas biedrības korespondētājlocekli Johanu Georgu Kolu: “Starp latviešu apģērba gabaliem visai ievērojamu vietu patur cimdi, kurus gan neviena tauta nevalkā tik daudz kā latvieši.” Pētnieks novērojis, ka ganu zēns, malkas cirtējs, kalps, valkā cimdus, ka cimdi ir dāvana. Pat līgava kāzu dienā tur rezervē trīs līdz piecus simtus cimdu pāru, lai neiekļūtu kaunā. Izmantojot pirmreizēju Pieminekļu valdes ekspedīcijās (kopš 1924.g.) iegūtos eksponātus, visus pierakstītos cimdu rakstu nosaukumus un ilustrējot ar krāsainiem zīmējumiem, pētniece ieguvusi liecību par tautas daiļamata meistaru senām prasmēm un lielisko pasaules un dabas izpratni un izjūtu. Kurzemes piekrastes kolekcijas vecākie cimdi adīti ap 1850., 1870.gadu, sastopami pat 1820.gada eksemplāri, jaunākie 20.gs. 70.gados. Ir kaķa pēda, mazā kaķa pēda, vārnu actiņas, ielēgtas mītēs, āža rags, auna ragi, āboliņš, lielā roze, ošlapas ar mītēm, riekstu ķeķi, no pasaules: bezgala raksts, plikais raksts, zvaigznes, krustiņš, nabagkrustiņš, pusnabagkrustiņš. Un daudzi citi, poētiski un jaunus rakstus un pieejas tautas tradicionālajai kultūrai rosinoši.

Par Pieminekļu valdes materiālu kā jaunu, mazapgūtu avotu izmantošanu labus vārdus pelnījušas arī Gunita Baumane, Ilze Ziņģīte un Sanita Stinkule. Un tie nav vienīgie piemēri, kā atrast un zinātniskajā apritē ieviest jaunus avotus.

Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, pateicies autoriem un visiem līdzdarbīgajiem, izteica vēlējumus nākamo zinātnieku izglītošanā. Proti, humanitārajās fakultātēs būtu ļoti lietderīgi topošajiem pētniekiem mācīt avotu mācību saiknē ar historiogrāfiju, iepazīstināt ar pētnieciskā darba metodiku, apgūt paleogrāfiju – seno rokrakstu pētīšanu un šifrēšanu un, protams, valodas – vācu, latīņu, krievu. Jo pētnieciski orientētā jaunatne studentu vidū ir un būs.

Latvijas vēsture, valoda un kultūra ir pietiekami sena, bagāta un daudzveidīga, lai tā sniegtu tēmas jaunām un jaunām zinātnieku paaudzēm. Letonika ir un tai jābūt ilgtermiņa valsts pētījumu programmai.

Mūsu visu izglītošanai un savas tautas patības nedziestošai apziņai un nezūdamībai.

Ilga Tālberga, LZA Zinātniskais sekretariāts