Rīt, 28. augustā, Johanam Volfgangam Gētem — 250. dzimšanas diena

Attēls no "Fausta" pirmizdevuma Rīgā 1898.gadā

Frankfurtē pie Mainas dzimušajam vācu dzejniekam jau labu laiku pievērsta uzmanība arī Latvijā. Gētes biedrība te organizējusi dažādu lekciju ciklus, jaunās interpretācijās teātrī parādīts "Fausts" un "Verters", nesen kā jaunā, Valda Bisenieka atdzejojumā izdots "Fausts". Svētku kulminācija būs starptautiska zinātniska konference, ko sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā organizēs oktobrī, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (LAB) tiek veidota izstāde "Johans Volfgangs Gēte (1749—1832). Dzīves un darba mozaīka". Jo Gēte, tāpat kā citi izcili šāgada jubilāri (200 gadu Puškinam un Balzakam) nepieder tikai vienai atsevišķai tautai, bet ir visas cilvēces kultūras bagātība.

Vai Gēte ir pats populārākais vācu literatūras klasiķis Latvijā? Diez vai. 19.gadsimtā vairāk tulkota Heinriha Heines nekā Gētes dzeja un biežāk uzvestas Šillera nekā Gētes lugas. Bet Gēte savā daudzpusībā tomēr pārspēj visus. Viņš tiešām ir homo universalis.

Gētes sasaistei ar Latviju ir divi aspekti. Pirmkārt, Gētes draugi un domubiedri toreizējā Baltijā un, otrkārt, Gētes darbu tulkojumi latviski, agrīnie viņa lugu uzvedumi Rīgā.

Gētes literārais skolotājs un jaunības dienu draugs Strasburgā (Strasbūrā), vēlāk arī Veimārā bijis par viņu nedaudz vecākais Johans Gotfrīds Herders (1744–1803). Herders, kā zināms, no 1764. līdz 1769.gadam dzīvojis Rīgā: bijis mācītājs, Rīgas Domskolas skolotājs, pilsētas bibliotēkas bibliotekāra palīgs, latviešu tautasdziesmu krājējs, filozofisku un estētisku rakstu sacerētājs, Johana Frīdriha Hartknoha un vēlāk viņa dēla apgādā Rīgā iznākuši gandrīz visi nozīmīgākie Herdera darbi, un ar šo pirmizdevumu kolekciju vēl tagad lepojas LAB. Te arī Herdera vēstuļu paraugi. Herdera Rīgā iznākušie filozofiskie, ētiskie un estētiskie darbi izraisa rezonansi tolaik visā Eiropā. Viņš arī modernās folkloristikas tēvs, kas Baltijas tautu mutvārdu daiļradei pievērsis jaunā Gētes uzmanību. Tieši Rīgas gados izveidojas tas Herders, ar kuru vēlāk lepojas Vācijā.

Gan Herdera, gan Gētes garīgo izaugsmi ietekmējis tā sauktais Ziemeļu mags (pēc Gētes iesaukas) Johans Georgs Hāmanis (1730—1788). Šis sokrātiskās ievirzes filozofs kritizēja racionālisma vienpusību, izcēla intuitīvās zināšanas ģēnija daiļradē, labi pazina arī Baltijas tautu folkloru, jo vairākkārt bija strādājis par mājskolotāju Vidzemē un Kurzemē, arī Rīgā un Jelgavā. Gēte Hāmaņa uzskatiem pievērsies vēl sava mūža otrajā pusē, sekmējis Hāmaņa kopoto rakstu izdošanu (1821).

Savos Vācijā aizvadītajos gados (1796—1806) ar Gēti Veimārā ticies un sevišķi ar Herderu dzimtu sadraudzējies mums labi pazīstamais baltvācu publicists, "Latviešu" autors, Lēdurgā dzimušais Garlībs Helvigs Merķelis (1769—1850). Ar Gēti viņa attiecības gan visai vēsas, pat saspīlētas, jo pārāk dažādi ir šo cilvēku estētiskie uzskati.

Gētes draugs jaunībā bijis arī Cesvainē dzimušais Jakobs Mihaels Reinholds Lencs (1750—1792) — apdāvināts dzejnieks, vērā ņemams dramaturgs un reizē pārāk impulsīva, traģiski sašķelta personība. Lenca neprognozējamība viņu ātri atsvešina no Gētes, neļauj ilgstoši palikt Veimārā. LAB saglabājies bagāts Lencu ģimenes arhīvs, tā sauktais "Lenziana", kas daudzkārt izmantots apcerējumos par J.M.R.Lencu. Stāstu "Reinholds Lencs" viņam 1927.gadā veltījis mūsu Līgotņu Jēkabs. Drāmu par Lencu bija jau iecerējis Jānis Poruks, kurš Gētes "Fausta" ietekmē rāda Lencu, šaubu un bēdu sagrauztu, sēžam uz Cesvaines baznīcas kāpnēm. Poruka spalvai pieder arī 1900.gadā tapušais raksts par Lencu, kur viņš izsaka vērā ņemamu domu: "Mūsu pienākums ir pieminēt godam Lencu kā dzejnieku, un tā nebūtu nekāda aplamība, ja Lencam nākošā vasarā (1901) pie Rīgas 700 gadu pastāvēšanas jubilejas uzceltu Rīgā pieminekli". Kas nav izdarīts 1901.gadā, varam vēl paspēt 100 gadu vēlāk, tātad 2001.gadā. Lencs ir izcilākais Baltijā dzimušais vācu dzejnieks.

Blakus Gētem, Šilleram un Lencam kā viens no tā sauktā vētras un dziņu laikmeta (Sturm und Drang) redzamākajiem autoriem minams Frīdrihs Maksimilians Klingers (1752—1831), kura luga "Sturm und Drang" (1776) dod nosaukumu visam laikmetam. Savu jaunības draugu Gēti Klingers apciemo Veimārā 1776.gadā, un Gēte palīdzējis studēt finansiāli maznodrošinātajam jauneklim. Ar Gētes svaiņa Šlosera atbalstu Klingers kļūst par cariskās Krievijas virsnieku, uzkalpojas līdz ģenerālleitnanta pakāpei, no 1803.gada ir Tērbatas universitātes kurators.

Gētes literārās un zinātniskās intereses saskaras ar vairākiem Baltijas zinātniekiem. Tā, Jelgavā 1772.gadā dzimušais Frīdrihs Ludvigs Lindners pēc Jelgavas pilsētas skolas un Academia Petrina apmeklēšanas 1791.gadā dodas uz Jēnu, lai tur studētu teoloģiju un medicīnu. Jēnā viņš nokļūst ne tikai Gētes cienītāju pulciņā, bet arī personīgi ar Gēti sastopas, vēlāk arī sarakstās. Profesora Lindnera apciemojumu Gēte, piemēram, fiksējis savā 1814.gada dienasgrāmatā. Jēnā izglītību guvušais Lindners vēlāk ir pats šīs universitātes profesors.

Jau agrāk, no 1778.gada, Jēnā par medicīnas, ķirurģijas un anatomijas profesoru strādā 1753.gadā Rīgā dzimušais Justus Kristians Loders, kura tēvs Johans Loders bijis Rīgas liceja rektors. Loders Jēnā veido tā saukto anatomisko teātri, kur biežs viesis ir arī Gēte, kam pašam ir vērā ņemami atklājumi cilvēka anatomijā. Gētes un Lodera zinātniskā saskare nepārtrūkst arī tad, kad Loders pēc 25 Jēnā aizvadītajiem gadiem pāriet uz Maskavu.

Interesanta personība arī agri mirušais Jelgavas Academia Petrina profesors Gotlobs Dāvids Hartmanis (1752—1775). Kā jauns profesors no Erfurtes, Štutgartes un Cīrihes viņš 1774.gadā pārnāk uz Kurzemi. Sākumā viņa attieksme pret Gētes darbiem ir visai kritiska, piemēram, "Gecu fon Berlihingenu" viņš nopeļ kā vāju Šekspīra atdarinājumu. Šo attieksmi izmaina personiskā sastapšanās ar Gēti Frankfurtē pie Mainas (1774). Viņš vēstulē Johanam Jakobam Bodmēram raksta, iepriecināts par sastapšanos ar Gēti, ka Gēte esot interesantākais cilvēks, ko viņam nācies satikt sava ceļojuma laikā.Bet Johans Kaspars Lafaters vēstulē Gētem (11.VI 1774) arī raksta ar neslēptu patiku: "Hartmanis tātad kļuvis tavs draugs: tas mani iepriecina! Tu vari viņam daudz noderēt, dari to!"

Jaunajam filozofijas profesoram Jelgavā izveidojas tuva draudzība ar literāri apdāvināto baronesi Šarloti Elizabeti Konstanci fon Reki (1754—1833). Viņi kopīgi lasa Gētes darbu "Jaunā Vertera ciešanas", un vēstulē Šveices draugam Lafateram Hartmanis apgalvo, ka grāmata pārlasīta pat desmit reizes: "Šī grāmata kļuvusi par manu draugu, un, Lafater, domā par to, ja mans liktenis izveidosies līdzīgs Verteram". Hartmanis raksta par "Verteru" pateicības vārdus arī pašam Gētem, un šī darba radītā eksaltācija, kā redzams, nav bijusi sveša arī Jelgavā. Jaunajam Hartmanim Elīza fon Reke ir savā ziņā Lote vai arī Šteina kundze, kāda tā bija Gētem. Grūti pateikt, kur beidzas garīgā tuvība un platoniskā mīlestība un kur sākas jutekliska pieķeršanās.

Gandrīz vienlaikus ar Gēti Leipcigas universitātē studējis (1767—1770) Ādažos dzimušais vācu tautības latviešu literāts, teologs, grāmatizdevējs, latviešu kalendāru sastādītājs un populārzinātnisku rakstu autors, Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis (1749—1814), kurš arī izdevis pirmos latviešu tautasdziesmu krājumus (1807, 1808). G.Bergmanis ne tikai vienā gadā ar Gēti dzimis, bet arī Leipcigā viņiem ir kopēji draugi, piemēram, pazīstamie grāmatizdevēji Breitkopfi. Ne visiem zināms, ka jaunais Gēte un jaunais Bergmanis iemīlējušies vienā un tanī pašā Leipcigas meitenē un tās dēļ pat duelējušies! Teoloģiju Leipcigā studējis arī Gustava brālis Liborijs, kas ir dažādu Rīgas kultūras pasākumu veicinātājs. Liborijs Bergmanis (1754—1823) bijis pazīstams arī ar Lesingu, Klopštoku un citiem vācu kultūras darbiniekiem. Veimāras ģimnāzijā mācījies (1748—1754) un vēlāk teoloģiju Jēnā studējis (1754—1757), bet pēc tam par mājskolotāju Rīgā strādājis (1757—1760) pazīstamais Baltijas vēsturnieks, etnogrāfs un folkloras vācējs Augusts Vilhelms Hupels (1737—1819), ko Gēte piemin savās vēstulēs.

Nepietiekami novērtēts ir Jelgavā dzimušais Kazimirs Ulrihs Bēlendorfs (1775—1825), kurš pēc mācībām Academia Petrina Jelgavā studējis Jēnā, sarakstījies ar Gēti un Šilleru, vēlāk bijis ievērojamā vācu dzejnieka Frīdriha Helderlina (1770—1843) tuvs draugs. "Mums ir vienāds liktenis," teicis par viņu Helderlins, un tiešām, liktenis abiem bijis traģisks. Kad Bēlendorfs 1794.gadā sāk studēt Jēnā, viņš nonāk Gētes, Šillera, Fihtes, Herbarta un vēl citu redzeslokā. Paša Bēlendorfa dzejas darbos jūtama Gētes un Šillera spēcīga ietekme. Viņš piesūta Gētes vērtējumam savu drāmu "Ugolino", bet Gēte pret to izturas noraidoši, jo uzskata šo darbu par Šillera "Valenšteina" ietekmē radušos neveiksmīga epigona darinājumu.

Ar Gēti saskarē nonāk pazīstamā Rīgas grāmatu izdevēja Hartknoha dēls, 1775.gadā Rīgā dzimušais Kārlis Eduards Hartknohs, kurš ir pianists un pazīstamā Veimāras kapelmeistera Johana Nepomuka Hummela skolnieks. K.E.Hartknohs bijis arī komponists un mūzikas skolotājs un 1824.gadā koncertējis Rīgas Mengalvju namā. Te, starp citu, 1822.gadā koncertējis arī viņa slavenais skolotājs, komponists un klaviervirtuozs Hummels, ko savulaik mācījis Mocarts. Hummela māja Veimārā ir netālu no Gētes mītnes, un Hummelu Gēte vairākkārt piemin savās vēstulēs un sarunās: "Napoleons pārvalda pasauli, tāpat kā Hummels savu flīģeli. Abu darbība šķiet apbrīnojama, lai arī mēs maz saprotam kā vienu, tā otru". Kā zināms, vēl vairāk kā mūzikā Gēte izcēlās tēlotājmākslā un bija arī teicams zīmētājs.

Jau būdams Leipcigas students (1765—1768), Gēte iepazīst Johana Ādama Hillera dziesmuspēles. Kurzemes hercoga Pētera Bīrona aicināts, Hillers 1782.gadā koncertējis Jelgavā, viņa komponētās operas uzvestas arī Rīgā. Dziesmas ar Gētes vārdiem komponējis pazīstamais vācu mūziķis Frīdrihs Heinrihs Himmels, kurš koncertējis ne tikai Veimāras hercoga aprindām, bet arī Rīgā (1799, 1801).

Ar Gēti bijis pazīstams Vācijas teātru darbinieks, aktieris, režisors un populāru lugu autors Kārlis fon Holtejs (1798—1880), kurš 1837.gadā kļūst par Rīgas teātra direktoru un uz kura aicinājumu par Rīgas teātra kapelmeistaru kļūst jaunais Rihards Vāgners. Holtejs savā laikā bija ticies ar Gēti Veimārā, draudzējies ar Gētes dēlu Augustu fon Gēti. Holtejs bieži viesojies Gētes dēla ģimenē Veimārā; ne vienam vien atmiņā palicis viņa spilgtais Gētes "Fausta" lasījums.

Jaunības gados Gēte iepazīstas ar vācu dzejnieku Justu Frīdrihu Vilhelmu Cahariju (1726—1777), kā arī ar viņa brāli Georgu Ludvigu Frīdrihu Cahariju, kas vēlāk nokļūst Baltijā, strādā te par mājskolotāju un 1777.gadā lūdz Rīgas rātes atļauju laikraksta "Rigische politische Zeitung" (Rīgas Politiskā Avīze) izdošanai. Viņš saradojies ar Rīgas patriciešu Bērensu ģimeni un savas dzīves gaitas noslēdz Rīgā 1808.gadā.

Gētes vārds saistāms ar diviem ievērojamiem gleznotājiem, kuriem kopsakars arī ar Baltiju. Pirmais ir Dzērbenes mācītāja dēls Kārlis Gothards Grass (1767—1814), kura pedagogs un ievirzītājs mākslas pasaulē ir Rīgas liceja konrektors J.Kr.Broce. Unikālajā J.Kr.Broces kopojumā "Monumente..." ir gan Grasa oriģinālzīmējumi, gan viņa akvareļu pārzīmējumi, piemēram, "Zemnieku laulības Dzērbenes draudzē", "Talkas aina Vidzemē". Studējot Jēnas universitātes teoloģijas fakultātē, Grass sadraudzējās ar Šilleru un iepazinās arī ar Gēti. Grass ne tikai glezno un zīmē, bet arī dzejo, viņa dzejoļus, piemēram, "Reinas krāces" Šillers publicē krājumā "Tālija". Veimārā Grass iepazīstas ar Gētem tuvo geznotāju un senatnes pētnieku Johanu Heinrihu Meijeru. Apceļojot Vāciju, Franciju, Šveici un Itāliju, rodas zīmējumu un akvareļu cikli. Sevišķi piemināmas Sicīlijas un Šveices ainavas. Grasa trauksmainā, bet īsā dzīve noslēdzas Romā, kur viņš arī apglabāts. J.Kr.Broce, G.Merķelis, Šillers, Gēte, Zeime, Klopštoks, Herders, Lafaters, V.Humbolts, Torvaldsens, Napoleons... Tikai daļa no ceļā sastaptajiem. "Gētes sejā ir gan uguns, gan maigums, tā nav līdzīga Herdera marmora vaibstiem," raksta Grass 1791.gadā. Bet Šillers kādā vēstulē par pašu Grasu saka: "Viņu iepazinis arī Gēte, un viņam pareģo gleznotāju nākotni".

Ar Gēti un Vidzemi saistās arī kāda cita, pāragri, pat traģiski aprauta vācu mākslinieka dzīve. Tas ir Francis Gerherds Kīgelgens (1772—1820), kurš kopā ar brāli, arī gleznotāju Johanu Kārli Ferdinandu Kīgelgenu (1772—1832) 18.gadsimta nogalē (1795—1798) dzīvo un glezno Rīgā. Viņa gleznas skatāmas gan Vācijā, gan Rīgā, gan Igaunijā un Sanktpēterburgā. Viņš ir viens no populārākajiem vācu tālaika portretistiem, un K.S.Morgenšterns Tērbatas universitātei speciāli pasūta Gētes, Vīlanda un Herdera portretus. Romā Kīgelgens iepazīstas ar Rīgas birģermeistara dēlu Ādamu Heinrihu Švarcu, un pēc tā ierosmes dodas uz Rīgu. Daudz draugu Kīgelgenam arī Rēvelē (Tallinā).

1805.gadā Kīgelgens atgriežas Vācijā, Drēzdenē. Arī te viņš tiekas ar draugiem no Baltijas, ir iecerējis altārgleznas kādai Rīgas baznīcai. 1808.gadā Kīgelgens ir Veimārā, kur gelzno Gētes un Vīlanda, tāpat jau mirušo Herdera un Šillera portretus. Otrreiz viņš glezno Gēti 1810.gadā Drēzdenē. Gēte, kā atmiņās raksta mākslinieka dēls, bijis Kīgelgena visaugstāk cienītais vācu dzejnieks, un Gētes "Faustu" viņš nozīmības ziņā pielīdzinājis Bībelei. Kīgelgena mākslu iespaidojis viņam radniecīgais Gētes garīgais tuvums.

Kopsakarā ar Gēti minami divi viņa laikabiedri, kas ir latviešu cilmes, kaut arī vēlāk pārvācojušies. Viens no tiem Kārlis Konstantīns Kraukliņš [Kraukling] (1792—1873). — Bauskas tirgotāja, namīpašnieka un vēlākā birģermeistera K.V.Kraukliņa dēls. Mācījies Jelgavā, studējis medicīnu Tērbatā, tad medicīnu un filozofiju Berlīnē, tālāko mūžu kopš 1818.gada aizvadījis Drēzdenē. Dažus latviskus dzejoļus ar pseidonīmu "Kurzemes dēls" publicējis 1824.gadā "Latviešu Avīzēs".

Drēzdenē Kraukliņš ir redaktors un izdevējs laikrakstiem "Dresdner Morgenzeitung" (Drēzdenes Rīta Avīze) un "Dresdner Abendzeitung" (Drēzdenes Vakara Avīze). Viņš bijis Drēzdenes Karaliskā vēstures muzeja direktors, arī pats kolekcionārs. Atradies Drēzdenes kultūras dzīves centrā, pazinies ar Gēti un citiem vācu rakstniekiem. Bijis arī labs zīmētājs, zīmējis, piemēram, Jelgavas grāmatu izdevēja Johana Frīdriha Stefenhāgena portretu. Jau Berlīnē viņš sadraudzējas ar Gētes draugu komponistu Kārli Frīdrihu Celteru (1758—1832), vēlāk Drēzdenē ar vācu romantiķi Ludvigu Tīku (1773—1853), kurš rediģē Kraukliņa izdotā laikraksta Teātra pielikumu.

Sastapšanās ar Gēti notikusi 1828. gada augusta beigās, par ko Gēte savā dienasgrāmatā ierakstījis: "Ieradies Doktors Kraulings no Drēzdenes ar Ekermaņa vēstuli. Runājamies ap četriem pēcpusdienā. Viņš pastāstīja daudz interesanta; ir saprātīgs, par jaunākiem literāriem strāvojumiem informēts vīrs".

Kraukliņš ieradies uz Gētes dzimšanas dienu (28.VIII) kas, starp citu, ir arī Kraukliņa dzimšanas diena. Saruna notikusi gleznainajā Dornburgā, un Gēte bieži pievērsis viesa uzmanību apkārtnes skaistumam. Gēte daudz runājis par savu dzejoļu un balāžu pirmuzmetumiem, par Helēnas tēla koncepciju "Faustā". Viņš lūdz Kraukliņu minēt kādus no jaunajiem dzejniekiem, no kuriem var ko cerēt nākotnē.

Ar Gēti sastapies Jēnā arī Rīgas mastubrāķera un koktirgotāja dēls Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), Baltijas ķīmiķis, farmaceits, dabaszinātnieks, ārsts, Tērbatas universitātes ķīmijas profesors (1804—1814), arī rektors (1810—1812). Viņš dibinājis Rīgas Ķīmiski farmaceitisko biedrību (1803), izdevis Rīgā pirmo farmācijas žurnālu visā Krievijas impērijā "Russisches Jahrbuch der Pharmazie" (1803—1810).

Grindelis no 1795. līdz 1798.gadam studē Jēnā dabaszinātnes, līdz ar to nāk saskarē ar Gētes dabaszinātniskajām ievirzēm. Tuva draudzība Grindeli saista ar Jēnas Dabaszinātņu biedrības dibinātāju, botāniķi Augstu Johanu Georgu Baču (Batsch), ar kuru vēlāk sarakstās. Arī Grindelis ir Jēnā dibinātās Dabaszinātņu biedrības biedrs, un ievērosim, ka šīs biedrības sēdē 1794.gadā notiek vēsturiskā Gētes sastapšanās ar Šilleru.

Šie, protams, nav vienīgie baltieši, kuri sastapuši Gēti Veimārā, Jēnā, Leipcigā, Frankfurtē pie Mainas vai citā ar viņa dzīvi saistītā pilsētā. Draudzīgas attiecības Gētem bijušas ar vairākiem Kurzemes hercogu dzimtas pārstāvjiem gan Veimārā, gan Karlsbādes kūrortā, gan Itālijā. Viņiem ir kopīgi paziņas, piemēram, gleznotāja Angelika Kaufmane (1741—1807). Kurzemes hercogiene Anna Šarlote Doroteja, dzimusi Mēdena, kopā ar savu pusmāsu Elīzu fon Reki apciemo Gēti un Vīlandu Veimārā. Pēc Kurzemes hercogistes atstāšanas (1795) Bīroni nopērk Lebihavas muižu Saksijā netālu no Veimāras. Ar hercogieni Gēte tiekas arī Karlsbādē 1808.gadā. Elīza fon Reke ir viena no retajām, kura respektē Gētes izvēli — draudzējas ar Veimāras galma atstumto Kristiānu Gēti, un Gēte par to ir visai pateicīgs. Lebihavā Gēte ciemojas 1810.gadā, bet 1811.gadā bijusī hercogiene nosūta Gētem no Parīzes franču mākslinieku veidotus medaljonus; viņa zina, ka Gēte ir nelabojams kolekcionārs.

Elīzas fon Rekes albumā Gēte ierakstījies jau 1785. gadā. Elīza pret Veimāras literāro zvaigzni ir visai kritiska. Viņa nav mierā ar Gētes tēlotajām sievietēm grāmatā "Vilhelma Meistara mācību gadi". Pēc Elīzas domām, Gēte te sievietes novērtējis par zemu. Tomēr viņa par šo grāmatu raksta samierinoši: "Pēdējā aina ar Minjonu ir "Vertera" autora cienīga". Gēte Elīzas fon Rekes vērtējumam piesūtījis arī citus savus darbus, piemēram, grāmatas "Poēzija un īstenība" 2. sējumu.

Žēl, ka 1941. gada vasarā, degot Rīgas rātsnamam līdz ar tur esošo Rīgas pilsētas bibliotēku, iet bojā lielākā daļa no Dr. Burharda Šrenka komplektētās Gētes darbu izdevumu kolekcijas, toties LAB saglabājušās vairākas ar Gētes vārdu saistāmas vēstules. Tās ir trīs Gētes vēstules agri mirušās māsas Kornēlijas znotam Georgam Heinriham Ludvigam Nikolaviusam ( Nicolavius ), kurš dzimis Kēnigsbergā 1767. gadā, bet miris Berlīnē 1839. gadā. Kopš 1809. gada viņš ir padomnieks kulta un izglītības jautājumos Prūsijas valsts dienestā. Vēstules Rīgas pilsētas bibliotēkai nodevusi viņa radiniece Elizabete Bergengrīna. Visas trīs Gētes vēstules diktētas, sūtītas no Veimāras (1821–1825) un oriģināls ir tikai paraksts. Minētais Nikolaviuss pazinies ar redzamiem kultūras darbiniekiem: Klopštoku, Lafateru, Pestalociju, Finti, Humboltu u.c. Vēstulēs parādās Gētes un Nikolaviusa kopīgā interese par jau minētā Hāmaņa darbiem; Gēte arī interesējas par slavenās Vācu ordeņa pils restaurāciju Marienburgā. LAB arī saglabājusies kāda Gētes dēla Augusta vēstule 1827. gadā un divas Gētes vedeklas Otīlijas vēstules.

Divas Gētes vēstules un viena viņam tuvās gleznotājas Angelikas Kaufmanes (1741–1807) glabājas Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Pirms kara tās atradušās Kurzemes Provinciālmuzejā Jelgavā, pēc kara nokļuvušas Valsts tēlotājas mākslas muzejā Rīgā un visbeidzot Raiņa muzejā.

Viena no Gētes vēstulēm rakstīta no Jēnas 1812. gada novembrī jau minētajai Elīzai fon Rekei, bet otra 1822. gada decembrī adresēta Veimāras hercogam Kārlim Augustam. Šī vēstule apliecina Gētes noturīgo interesi par dažādiem dabaszinātņu eksperimentiem. Angelikas Kaufmanes no Romas 1787. gada maijā rakstītā vēstule Kurzemes hercogam stāsta par laiku, kad Itālijā atradās arī Gēte.

Konspektīvi minēsim Gētes darbu agrīnos tulkojumus latviski, viņa dramatisko darbu uzvedumus Rīgas vācu teātrī vēl dzejnieka dzīves laikā un viņa darbu pirmos iestudējumus Latviešu teātrī līdz 19. gadsimta nogalei. Tālākais jau ir aktuālās kritikas uzdevums.

Gētes dzeju aizsāk tulkot Ārlavas mācītājs, vācu tautības literāts Kārlis Hugenbergers (1784–1860), kurš dēvēts par "sirmo latviešu mīļotāju". Viņš studējis teoloģiju Jēnā, Vircburgā, Heidelbergā un Strasburgā (Strasbūrā), personīgi ticies ar Gēti un Šilleru, bijis klāt Šillera darbu pirmizrādēs Vācijā. 1804. gadā atgriezies Kurzemē. Viņa izdotajā krājumā "Derīgs laika kavēklis (1–2, 1826–1827) ir Gētes dabas lirikas, Šillera balāžu latviskojumi, tāpat Ezopa un Lafontēna fabulu un brāļu Grimmu pasaku pārstāstījumi. Lai gan Hugenbergers latviski pratis labi un viņa dzejas tehnika jau samērā izkopta, šie tulkojumi vēl mākslinieciski nevarīgi. Viņš laviskojis Gētes "Ziedu dziesmiņu", balādi "Zvejnieks" un pantus, kas nav padevušies tulkojumam gluži vienkārši izlaidis(!). Bet Gētes liriskos dzejoļus "Mežrozīte" un "Atradums" apvienojis vienā dzejolī "Rozīte". Vēl minams Gētes "Leģendas par pakavu" latviskojums (1844). Līdz tam leģenda dzejas formā latviešu valodā vēl nebija pazīstama.

Cits Gētes laikabiedrs Latvijā ir Lielvārdes mācītājs Dionīsijs Gotfrīds Krons (1777–1838), kura pārtulkoto Gētes "Zvejnieku" rodam rakstu krājumā "Magazin" (1830), bet viņa dēls Kārlis Gotfrīds Georgs Krons (1808–1894) brīvi atstāstījis Gētes sacerēto dzīvnieku epu "Reiniķis Lapsa, veca pasaka 12 dziesmās" (1878), kā arī laidis klajā Gētes lugas tulkojumu ("Berliķina Gecs ar to dzelzs roku", 1887).

Vairākkārt Gētem pievērsies ražīgais latviešu autodidakts Ernsts Dinsbergs (1816–1902). Jau 1852. gada Kurzemes kalendārā "Veca un jauna laika grāmata" viņa tulkojumā parādās Gētes satīriskā epa "Lapsa Kūmiņš" 1. dziedājums, bet viss darbs grāmatā iznāk tikai 1879. gadā Jelgavā. Dinsbergs savā lokalizējumā latviskojis ne tikai personvārdus, bet vācu Vasarsvētki tam pārvērtušies par latviešu Jāņiem un stāstījumā iepīti pat ar Kurzemi saistīti notikumi. LAB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā saglabājies rokrakstā E.Dinsberga veiktais Gētes darba "Hermanis un Doroteja" latviskojums "Ērmanis un Dārte". Arī te lokalizētājs rīkojies visai brīvi: Reina pārvērtusies par Donavu, franči par turkiem, jo, pēc Dinsberga domām, Balkānu kara laikā tas skan aktuālāk un ietekmīgāk. Pa kādam Gētes dzejolītim tulkojis arī Kurzemes skolotājs, ķesteris un pagasta skrīveris Matīss Vītiņš (1795–1861), bet šiem mēģinājumiem vēl mazs māksliniecisks svars.

Dzeju jau kā estētisku vērtību redz jaunlatvieši. Jura Alunāna "Dziemiņās" (1856) — pirmajā latviešu mākslas dzejas krājumā ir Gētes dzejoļu četri atdzejojumi, pavisam viņš tulkojis septiņus. Te ir gan klasiskās balādes "Meža tēvs", "Zvejnieks", "Mantu racējs", gan arī liriskā dzeja ("Gājēja dziesma naktī").

Arī Krišjānis Barons latviskojis četrus Gētes dzejoļus. Viņa 1862. gadā tulkotā "Pavasara roze" ( Heidenröslein ) bija domāta "Pēterburgas Avīzēm", bet, cenzūras aizturēta, ilgus gadus nogulējusi rokrakstā. Arī Krišjānis Barons nav vēl gluži brīvs no lokalizēšanas grēka. Gētes dzejoļa beigas viņš pārveido pēc sava prāta, piedzejodams pat vienu pantu klāt…

Arī spilgtais nacionālais dzejnieks Auseklis, kuram gan garīgi tuvāks patosa pārpilnais Šillers, atdzejojis četrus Gētes dzejoļus: "Dievišķīgais", "Burvu māceklis", "Cilvēcības robežas" un "Prātulas".

Tā sauktā tautiskā romantisma laikmetā interese par Gētes dzeju pieaug, un varētu minēt kādus 15 šīs dzejas latviskotāju vārdus, kuru devumam gan šobrīd vairāk tikai kultūrvēsturiska nozīme. Jāpievienojas Zentas Mauriņas 1943. gadā teiktajam: "Eiropas kultūras kontinentā Gēte stāv kā klints, ko skalo visu tautu viļņi, daudzi slacina klints pakāji un tikai retais vilnis tiek līdz galotnei."

Piemēram, cienījamais zinātnieks un folklorists, bet pavārgais dzejnieks Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš (1847–1928) mēģinājis atdzejot pat vairākas Gētes Romas elēģijas. Viņš tulko Gētes sacerētās Minjonas dziesmas, bet vienā no tām Itāliju pārvērš par Kurzemi: "Vai zināma tev Dzintarzemīte,/ Kur ievas zied gan dažā pakalnē". Šie atdzejojumi iespiesti krājumā "Līga" (1880). Komentāri šķiet lieki.

Gadsimta nogalē un jaunā gadsimta sākumā Gēti mēģina tulkot Jānis Ilsters, Jēkabs Purkalītis, Diženajo Bernhards, Jēkabs Janševskis, Rūdolfs Blaumanis, Fricis Adamovičs, Vilis Plūdons, Līgotņu Jēkabs, Aspazija, Kārlis Krūza un vēl citi. Atsevišķi Aspazijas, Blaumaņa, Adamoviča, Krūzas atdzejojumi saglābājuši savu pašvērtību vēl šobrīd. Sēnalas aizpūtis gadsimtu vējš.

Tēma par sevi ir Raiņa veiktais "Fausta" atdzejojums (1897–1898), tāpat citi Gētes darbi Raiņa tulkojumos un šo divu gara milžu salīdzinājums plašākā kontekstā. Padomju laika attieksmi pret šādas tēmas risinājumu parāda atbilde, ko tolaik saņēma kāds latviešu literatūrvēsturnieks. Gēte, protams, klasiķis, un klasiķis arī Rainis, bet ko tas dos sociālisma celtniecībai. Jautājums bija izsmelts.

Jau minētā Zenta Mauriņa teikusi: "Rainis ar savu vārdu mākslu cēlis vārtus, pa kuriem Gēte, nesaliekdamies, visā savā gigantiskajā varenumā ienāca latviešu tautā." Viņam tiešām izdevās iestīgot latvisko stīgu pasaules kultūras koklē.

Rainis, protams, nebija pirmais, kas ķērās pie "Fausta" tulkošanas latviski. Jau 1886. gadā kāds vārdā neminēts dzejnieks pārtulkojis Grietiņas dziesmu ("Rota, 1886, 383). kādu daļu no "Fausta" esot pārtulkojis Esenberģu Jānis (1862–1890), bet tulkojums noklīdis. Latviešu teātra vajadzībām "Faustu" tulkojuši E. un J.Jaunzemji, bet tulkojums palicis neiespiests. Jānis Poruks apgalvo, ka 1895. gadā kāds no latviešu laikrakstu redaktoriem viņam rādījis "Fausta" tulkojumu nenogurdināmā E.Dinsberga veikumā. Manuskripts bijis rakstīts drukas burtiem, kādus Dinsbergs lietojis visu savu garo mūžu. Tulkojums, protams, bijis mākslinieciski nevarīgs, bet rakstā par E.Dinsbergu (1902) J.Poruks aizstāv sirmo latviešu tautskolotāju: "Ja Gēte būtu dzimis Dundagas īrnieku mājās, ja viņa vecāki būtu dzimtļaudis, kuri klausa un atkal klausa kungiem, tad viņš nekad nebūtu varējis sarakstīt "Faustu", bet var gan būt, ka tas tad nebūtu padarījis ne pusi no tā darba, kuru Dinsberģa Ernests savā grūtajā mūžā ir varējis veikt".

LAB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā saglabājušies divi nepublicēti "Fausta" tulkojumi latviski. Viens no tiem pieder Burtnieku skolotāja, autodidakta Jēkaba Māsēna (1844–1927) spalvai, kurš nebija vairījies arī no Dantes "Dievišķās komēdijas" un Homēra "Iliādas" tulkojuma. Vēl pirms Raiņa viņš savu tulkojumu iesniedz "Mājas Viesa Mēnešraksta" redaktoram Pēterim Zālītem, bet ar Raiņa veikumu Māsēns, protams, sacensties nevar. Nepublicētu "Fausta" tulkojumu atstājis arī ārsts un rakstnieks Kārlis Jannaus (1874—1963). Tulkot "Faustu" P.Zālīte piedāvājis arī valodniekam un folkloristam Pēterim Šmitam, bet tas nav juties to kompetents darīt. Kā varbūtēju "Fausta" tulkotāju P.Zālīte ņēmis vērā arī nesen no Drēzdenes pārbraukušo J.Poruku, bet sensiblais dzejnieks sapratis, ka šādam darbam tam nepietiks laika un spēka.

Bija jānāk Rainim. Kad Raini 1897.gadā Paņevēžā apcietina, viņš Aspazijai sūtītā zīmītē nelūdz ne drēbes, ne pārtiku; viņš lūdz atsūtīt "Fausta" eksemplāru, lai darbs turpinātos. Raiņa tulkotais "Prologs debesīs" parādījies jau "Mājas Viesa Mēnešraksta" 1896.gada 12.numurā, tālākais teksts visu 1897.gadu žurnālā, bet grāmatā tulkojums iznācis 1898.gadā. Bet no 1903.līdz 1904.gadam Ansis Gulbis Pēterburgā izdod Gētes Rakstus septiņās burtnīcās Raiņa un Aspazijas tulkojumā.

Pirmo plašāko rakstu par Gēti latviešu valodā publicējis literatūrkritiķis Teodors Zeiferts ("Austrums", 1896). Viņš arī Raiņa veiktā tulkojuma vērtētājs savus "Jaunās ražas" 1898.gada 1.numurā.

Gēti visā viņa darba un personības totalitātē tiecies aptvert viens no mūsu dziļākajiem dzejniekiem un domātājiem J.Poruks (1871—1911). Jau studiju gados Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (1893—1894) viņš pievēršas padziļinātai Gētes un "Fausta" izpratnei, viņa prātu nodarbina Novalisa, Vāgnera, Nīčes, Tolstoja, Šekspīra daiļrade, jo viņš studē ne tikai mūziku, bet arī filozofiju un literatūras vēsturi. Viņš viens no pirmajiem apsveic Raiņa un Aspazijas sākto "Fausta" tulkojumu. Nozīmīgi ir Poruka raksti "Jānis Volfgangs fon Gēte" (1897), "Šekspīrs vai Gēte" (1900).

Poruks aicina atmest neauglīgos strīdus: kurš lielāks — Gēte vai Šillers? Viņš aicina ar izpratni lasīt "Fausta" II daļas filozofiski blīvo tekstu, viņš pievērš lasītāju uzmanību Gētes daiļrades universālajam un dzīvi apliecinošajam raksturam: "Caur visu Gētes garīgo dzīvi velkas kā kāds gaismu izstarojošs zelta pavediens, kas visus viņa darbus vieno, kas sava vērpēja — ģēnija nāves brīdī it kā aizdegas, vēlreiz uzliesmo un iededz pār mirēja gultu lidojošus vārdus: "Vairāk gaismas!""

Salīdzinot Gēti ar Šekspīru, Porukam šķiet, ka ētiskā ziņā Gēte ir pārāks, jo grūti pieņemt estētisko bez labā. "Gētes mūzai ir vairāk morāliska spēka," apgalvo Poruks. Tikai vienā ziņā Poruks polemizē ar "Fausta" autoru. Vai tad ļaunajam principam mūžīgi jāpaliek ļaunam? Vai tad apskaidrībai nebūtu jānāk arī par Mefistofeli?

Laikrakstā "Mājas Viesis" J.Poruks jau 1834.gadā raksta par "Fausta" un "Egmonta" izrādēm Rīgas Vācu teātrī. Viņš priecājas par "Fausta" izrādi Rīgas Latviešu teātrī 1898.gada maijā. Polemizējot par Aspazijas "Zaudēto tiesību" izrādi (1903) Poruks pieskaras arī Grietiņas tēlam "Faustā" un to noceļ no ierastā pjedestāla: "Grietiņa — tā ir daiļā, nevainīgā pilsonība ar savu baznīcu, ar savu dziesmu grāmatu, kura netiek tālāk uz priekšu, kura nesaprot Fausta, kura cieš tāpēc, ka tā mīlē augstāku radījumu nekā viņa pate". Grietiņa Poruka skatījumā ir sieviete bez tālākas garīgas attīstības perspektīvas.

Gētes personības un daiļrades atspulgi atrodami Poruka vēstulēs, viņa dzejā, prozā. It kā polemizējot ar Gēti, Poruks saraksta nelielu dramatisku fragmentu, kur darbojas Fausts, Mefistofelis un Grietiņa: "Fausts. Quasi III daļa". Vēstulēs savai Ernai Poruks atzīst, ka arī viņam ir daļēji Vertera daba. Jau minējām Poruka rakstu par Gētes jaunības draugu, cesvainieti Lencu. Bet paša Gētes jaunību izteic skaistais Poruka dzejolis "Gētes jājiens uz Zezenheimu" "Uz balta zirga Gēte jāj/Uz Zezenheimas kluso sētu,//Kur Friderika galdu klāj,/It kā tā viesi paredzētu."

Neatkarīgās Latvijas laikā (1918—1940) viens no labākajiem Gētes sapratējiem ir profesors Aleksandrs Dauge (1868—1937), kurš Gēti piemin gan savā jaunības atmiņu grāmatā "Manā jaunības zemē" (1928), gan universitātes lekcijās, visbeidzot monogrāfijā "Volfgangs Gēte" (1935). Viņš arī sastādījis Gētes darbu izlasi 1930.gadā. Gētes rakstu izlasi 1936.gadā veidojis arī Antons Birkerts.

Izcili Gētes sapratēji bijuši Zenta Mauriņa (1897—1978) un Konstantīns Raudive (1909—1974). Jau 1927.gadā, papildinoties Heidelbergas universitātē, Z.Mauriņa satiek Gētes pētnieku Frīdrihu Gundolfu un iepazīst viņa monogrāfiju par Gēti. F.Gundolfu viņa vairākkārt min savās "Heidelbergas vēstulēs" "Viņa lielo, pelēko acu asais, dzīvais skats atgādina olimpieti Gēti." Un Z.Mauriņas teikto par F.Gundolfu var attiecināt arī uz viņu pašu: "Gundolfs sevī apvieno zinātnieku un mākslinieku, varbūt vispareizāk viņu saukt nevis par literatūrvēsturnieku, bet par literatūrfilozofu, jo tipiski filozofiska ir viņa tieksme tvert pasauli tās totalitātē."

Z.Mauriņas agrīnajā apcerē: "Jānis Poruks" (1923) ir nodaļas: "Faustiskā un apoloniskā dvēsele" un "Poruks kā faustiska dvēsele". Savas grāmatas "Pārdomas un ieceres" (1934) rakstā "Sievietes ideāls pagātnē un tagadnē" Z.Mauriņa runā par Gētes tēloto Grietiņu "Faustā". Bet grāmatā "Prometeja gaismā" (1943) ir plaša eseja par Gēti un fon Šteina kundzi. Arī savās esejās par ciešanām un prieku viņa atkārtoti runā par fon Šteina kundzi, par Gētes draudzību ar Šilleru un min vēl citas Gētes dzīves epizodes.

Grūtajos kara apstākļos Z.Mauriņa un K.Raudive sāk izdot Gētes Kopotos rakstus. 1.sējums 2000 eksemplāru metienā iznāk 1944.gada februārtī. Tālāko pārtrauc karš. Grāmatu ievada Z.Mauriņas apcere "Gēte un latviešu rakstniecība" un K.Raudives raksti "Gētes dzīves konturējums" un "Gēte — Eiropas gara ismbols". Te arī publicēts A.Dauges raksts "Domas par Gētes personību un pasaules uzskatu."

Jau minētajiem Gētes atdzejotājiem te piepulcējas Andrejs Johansons, Klāra Zāle, Kārlis Jēkabsons, Elīna Zālīte, Fricis Dziesma, Veronika Strēlerte, Vilis Cedriņš, Dzintars Sodums, Alfrēds Sils, Bruno Saulītis, Zinaida Lazda, Paulīna Bārda, Jānis Sudrabkalns, Abgara Skujeniece. "Zelta Ābeles" apgādā 1941.gadā iznāk V.Cedriņa tulkotās "Romas elēģijas", bet J.Kadiļa apgādā arī V.Cedriņa atdzejotais Gētes darbs "Hermanis un Doroteja" ar N.Strunkes ilustrācijām. Pirmo reizi latviski kara laikā iznāk arī Gētes prozas darbs "Gara radinieki" (1944) Austras Dāles tulkojumā. Gēte sāk atklāties latviešu lasītājam ne tikai ar "Faustu", bet dažādos aspektos, un liekas, ka piepildīsies Z.Mauriņas paustā atziņa viņa Kopoto rakstu ievadā: "Saki man, ko tu domā par Gēti, un es tev teikšu, kāds tu esi pats". Un tad Gētes tradīciju uz krietnu laiku pārcērt karš.

Tikai pēc 40 gadiem (1983) Māras Misiņas kārtojumā iznāk neliela Gētes dzejoļu izlase. Starp atdzejotājiem atkal jauni vārdi: Valdis Bisenieks, Māris Čaklais, Ārija Elksne, Jānis Paklons. Tālaik cenzūra neļauj publicēt trimdā dzīvojošos Gētes atdzejotājus. Pozitīvi jāvērtē Gētes "Prometeja" skaistais izdevums Rīgā (1983) Māras Misiņas atdzejojumā un tāpat "Jaunā Vertera ciešanu" izdevums (1979) Veltas Balodes tulkojumā ar izcilām Viestura Granta ilustrācijām.

Īsi par Gētes lugu uzvedumiem vēl viņa dzīves laikā Rīgas Vācu teātrī un pirmajiem iestudējumiem arī Rīgas Latviešu teātrī līdz 19.gadsimta nogalei. Par to stāsta arī unikālā teātru afišu un programmu kolekcija LAB no 1782.līdz 1914.gadam. Jau 1784.gada 16.septembrī notiek Gētes lugas "Klavigo" izrāde Rīgā, atkārtoti tā izrādīta arī 1785., 1787., 1795., 1796., 1797., 1798., 1799., 1800., 1801., 1802., 1803., 1805., 1806., 1812.gadā.

"Berlihingenes Gecs" izrādīts vispirms 1786.gada 20.aprīlī, bet luga "Līdzvainīgie" 1787.gada 6.decembrī. "Egmonts" ar Bēthovena mūziku pirmoreiz uzvests 1819.gada 17.martā. Izmantoti arī fragmenti no dažādiem Gētes darbiem un dramatiski muzikāli saviesīgajos vakaros skanējušas dziesmas ar Gētes tekstiem. Piemēram, 1809.gadā bijis Gētes dziesmu, balāžu un romanču vakars ar Johana Frīdriha Reiharta mūziku, par ko krājuma "Rutenia" novembra burtnīcā sacīts: "Tā kā pasaule apstulbusi klusēja par Gēti un Reiharts gandrīz bij vienīgais, kas, cildinot viņu dziesmās un stīgu spēlē, meklēja mums iespēju — tuvināt viņa bagāto dvēseli un pavērt mums saprašanu, viņš, bez šaubām, ir veicinājis šīs nemirstīgās dzejas izpratni".

Diezgan bieži ir inscenējumi, kur citi izmantojuši Gētes darbu motīvus, sevišķi no "Ifigēnijas", "Geca fon Berlihingena", "Hermaņa un Dorotejas". Maskavas franču teātra aktieri 1823.gada 28.aprīlī pat iestudējuši parodiju par Gētes "Verteru". 14 viesizrādēs uzvesta drāma "Verters vai jūtīgās sirds nomaldīšanās".

Latviešu ceļš pie Gētes bijis garš un grumbuļains. Pārcēlumu no vecām vācu tautas grāmatām izdod Stefenhāgens Jelgavā 1867.gadā "Dakteris Fausts un viņa burvīga jeb vella skunstīga dzīve un briesmīgs gals". Tikai 30 gadus vēlāk top Raiņa tulkotais "Fausts" (1897).

Jau pirms "Fausta" izrādes uz Rīgas Latviešu teātra skatuves to Rīgas Amatnieku biedrības zālē (1897.gada 2.novembrī) izrāda Roberta un Vilijas Jansonu vadītā amatieru trupa, sniedzot izrādes arī Jelgavā, Valmierā un Valkā, bet, kā teic, ko nevar celt, to nevar arī nest.

Daļa skatītāju ar skepsi gaida arī "Fausta" uzvedumu 1898.gada 3.maijā Rīgas Latviešu teātrī, kad Faustu tēlo Aleksandrs Freimanis, Mefistofeli — Pēteris Ozoliņš, Grietiņu — Dace Akmentiņa, Vāgneru — Aleksis Mierlauks, Martu — Berta Rūmniece, Skolnieku — Erihs Lauberts un Raganu — Olga Ezerlauka.

Rūdolfam Blaumanim, kas par šo izrādi 1899.gada 5.janvārī publicē recenziju laikrakstā "Rigasche Rundschau", ir pamats nopūsties par Latviešu teātra trūcīgo skatuves iekārtojumu. Doktors Fausts Rīgas Latviešu teātrī ir kā taupīgs vecpuisis, kas savā studiju istabā novietojis pavisam sagrabējušu virtuves plauktu. Toties Blaumanis ir priecīgs par Daces Akmentiņas atraisīto spēli: "Jāpasaka beidzot reiz atklāti, ka latviešu teātrim Akmentiņas personā ir tāda aktrise, kas citos, ne mūsu klusajos latviešu, apstākļos būtu slavena māksliniece".

Gribētos nobeigt ar rindām, ko 1812.gadā savā veltījumā "Draugiem Rīgā" rakstījis Gētem pazīstamais gleznotājs un dzejnieks dzērbenietis Kārlis Grass no Romas: "Lai Rīgai vienmēr labi klājas! Lai tur būtu altāris visiem cilvēka ģēnijiem un reizē arī mākslas ģēnijam!"

M.Sc. soc. Ojārs Zanders,

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas galvenais bibliogrāfs,

— "Latvijas Vēstnesim"