Par korupcijas izplatības un riska situāciju vērtējumu

Pēc starptautiskās noziegumu upuru aptaujas rezultātiem

Mag.iur. Kristīne Ķipēna, Kriminoloģisko pētījumu centra vadošā kriminoloģe, — "Latvijas Vēstnesim"

Starptautisko noziegumu upuru aptauju pasaulē veic jau kopš 70. gadiem. 2000.gadā Latvijā tā notika jau trešo reizi. (Latvijā — katru otro gadu — 1996., 1998. un 2000.gadā.) Tajā parasti tiek aptaujāti 1000—2000 respondenti atkarībā no valsts lieluma.

Aptauju rīkošanu koordinē ANO Starpreģionālais krimināltiesisko pētījumu institūts (UNICRI — United Nations Interregional Criminal Justice Research Institute ). Aptaujā visās valstīs tiek izmantota kopēja standartizēta anketa, kura tiek pārtulkota katras valsts valodā, un tāpēc ir iespējams plašs salīdzinājums par visām aptaujā iesaistītajām valstīm.

Šīs aptaujas mērķis visās valstīs ir viens — ņemot vērā to, ka policijā netiek reģistrēti visi notikušie noziegumi, noteikt reālo noziedzības stāvokli un sniegt alternatīvu informāciju par noziedzību līdzās oficiālajai noziedzības statistikai. Īstenojot aptauju, katrā valstī tiek izvēlētas vietas (pilsētas, reģioni), kur tā tiks veikta. Pēc tam no mājsaimniecības reģistriem tiek izvēlēts izlases kopums un noteikti respondenti, pie kuriem dodas speciāli apmācīti intervētāji un lūdz atbildēt uz anketas jautājumiem (dažās valstīs šīs aptaujas tiek veiktas arī pa tālruni).

Tādējādi starptautiskā noziegumu upuru aptauja ir avots, no kura līdzās datiem par vispārējo noziedzību ir iespējams uzzināt gan potenciālo korupcijas izplatības līmeni, gan novērtēt iedzīvotāju domas par iespējamām korupcijas situācijām, jo šajā aptaujā bez jautājumiem par tradicionāliem noziegumiem tiek uzdoti arī jautājumi par korupciju un situācijām, kurās iespējama korupcija.

Izlases kopuma raksturojums

Tā kā aptauja ir starptautiska, tās izlases kopuma veidošanu nosaka stingri noteikumi, kuri paredz, ka aptaujas izlases kopums tiek veidots no katras valsts mājsaimniecību ( household ) reģistra. Latvijā pagaidām nav šāda reģistra, tāpēc izlases kopuma veidošanai tiek izmantoti Iedzīvotāju reģistra dati. Izlases apjoms katrai izlases vienībai tika noteikts atbilstoši iedzīvotāju skaitam katrā no tām. Respondentu sadalījums izlases kopumā atbilst Latvijā pastāvošajam iedzīvotāju sadalījumam pēc dzimuma un vecuma pazīmes.

Izlases kopumā visā pasaulē tiek iekļautas personas, kas vecākas par 16 gadiem, un tāpēc katrā izlases vienībā, izmantojot vienkāršu gadījumskaitļu ģeneratoru, tika izvēlēts vajadzīgais respondentu skaits, ievērojot principu: vajadzīgais skaits + 10%. Šie papildu respondenti ir nepieciešami tāpēc, ka daudzi no viņiem konkrētajās adresēs vairs nedzīvo.

1996.gada aptaujas izlases kopums bija 1400 respondentu Rīgā, Rīgas rajonā (Siguldas pilsēta un pagasts, Olaines pilsēta un pagasts), Kuldīgas rajonā (Kuldīgas pilsēta, Pelču, Kabiles pagasti) un Jēkabpils rajonā (Jēkabpils pilsēta, Krustpils, Rites pagasts).

1998. gada aptaujas izlases kopums bija 1411 respondentu Rīgā, Rīgas rajonā (Saulkrastu pilsēta, Vidrižu pagasts, Salaspils pilsēta un pagasts), Kuldīgas rajonā (Kuldīgas pilsēta, Padures, Rumbas pagasts) un Jēkabpils rajonā (Jēkabpils pilsēta, Salas un Dignājas pagasts).

2000.gada aptaujas izlases kopums bija 1201 respondents Rīgā un Rīgas rajonā (Siguldas, Olaines un Jaunolaines pilsēta).

Korupcijas izplatības vērtējums

Šajā aptaujā respondentiem tiek jautāts, vai noteiktā laika posmā viņi ir cietuši no konkrēta nozieguma — auto zādzības, zādzības no auto, auto vandālisma, motocikla zādzības, velosipēda zādzības, zādzības ar ielaušanos, ielaušanās mēģinājuma, laupīšanas, personīgo mantu zādzības, seksuālajiem likumpārkāpumiem, uzbrukumiem/draudiem, korupcijas un krāpšanas. Tāpat respondentiem tiek uzdoti arī citi jautājumi par viņu vecumu, dzimumu, ienākumiem, izglītību, nodarbinātību, kā arī tādi, kuri ļauj spriest par respondentu uzskatiem tajā vai citā jautājumā.

Šeit īpaša uzmanība tiks pievērsta respondentu atbildēm uz jautājumiem par korupciju un personīgo saskarsmi ar to.

Jau trešo reizi, kopš Kriminoloģisko pētījumu centrs veic starptautisko noziegumu upuru aptauju, tajā tiek jautāts: "Vai iepriekšējā gadā kāds ierēdnis (piemēram, muitnieks, policists vai kāds inspektors u.c.) jūsu valstī ir prasījis vai licis saprast, ka jādod kukulis par kāda pakalpojuma veikšanu?"

Pēc būtības šis nozieguma veids no amatpersonu puses ir kvalificējams kā kukuļa izspiešana vai kukuļņemšana, bet no respondenta puses — kā kukuļošana. Taču šeit runāsim par korupciju, jo kukuļošana ir izplatītākais koruptīvo noziegumu veids, turklāt šīs aptaujas izpratnē vārds "korupcija" ir tiešs tulkojums no angļu valodas "corruption" (tā šīs darbības tika dēvētas starptautiskajā aptaujas anketā).

1996.gada aptaujā 12,7% respondentu atbildēja, ka minētajā laika posmā ir piedzīvojuši situāciju, ka kāds ierēdnis prasījis vai licis saprast, ka jādod kukulis par kāda pakalpojuma veikšanu. 1998.gada aptaujas rezultāti rāda, ka 23% respondentu ir piedzīvojuši šādu situāciju, bet 2000.gada aptaujas rezultāti liecina, ka šādā situācijā ir nonākuši 13,6% respondentu.

No šiem rezultātiem redzams, ka no korupcijas cietušo respondentu īpatsvars 1999.gadā (jo 2000.gada aptaujā tiek jautāts par iepriekšējo, tātad 1999.gadu, 1998.gada aptaujā — par 1997.gadu, bet 1996.gada aptaujā — par 1995.gadu) ir samazinājies, ja to salīdzina ar 1997.gada vērtējumu.

Taču šis rezultāts pats par sevi neļauj teikt, ka divas reizes ir samazinājies korupcijas līmenis valstī, bet gan liecina par to, ka 2000.gada aptaujas izlases kopumā respondenti mazāk ir piedzīvojuši korupciju.

Lai gan it kā vērojams korupcijā cietušo īpatsvara samazinājums, korupcijā cietušo skaits vēl joprojām ir augsts. Ja pieņem, ka aptaujas izlases kopums ir samazināts Latvijas iedzīvotāju modelis, pieņemot, ka no korupcijas cietuši aptuveni 13% iedzīvotāju, tad vienkāršu aprēķinu rezultātā iegūstam, ka 1999.gadā (jo respondenti atbild uz jautājumu, vai kļuvuši par upuriem iepriekšējā gadā) no korupcijas ir cietuši nedaudz vairāk nekā 300 000 Latvijas iedzīvotāju. Tālāk analizējot šo situāciju, ir jāatceras, ka Latvijā pavisam ir apmēram 40 000 amatpersonu, kuras potenciāli spēj iesaistīties korupcijā. Pretstatot abus minētos skaitļus, redzams, ka uz katru Latvijas amatpersonu ir aptuveni 7 no korupcijas cietuši iedzīvotāji gadā (tad, ja pieņem, ka korumpētas ir visas amatpersonas). Salīdzinot šeit iegūtos skaitļus ar oficiālo noziedzības statistiku, redzama pilnīgi neatbilstoša situācija.

Ja pieņem, ka aptaujas rezultāti nav objektīvi vai atrod vēl kādu aizbildinājumu, lai mazinātu tajā iegūto datu vērtību, arī tad šīs aptaujas rezultāti pierāda, ka oficiālā statistika nespēj reģistrēt visus korupcijas gadījumus. Tālāk analizējot aptaujas rezultātus, uzmanība tiks pievērsta arī ziņošanas līmenim par korupciju.

Turpinot analizēt starptautiskajā noziegumu upuru aptaujā iegūtos rezultātus attiecībā uz korupciju, ir vērojamas atšķirības, ja analizē korupcijas upuru dzimumu, jo, pēc 2000. gada aptaujas rezultātiem, 53,4% no korupcijā cietušajiem ir vīrieši, bet 46,6% — sievietes.

No tā, ka cietušo respondentu vidū mazliet lielāks ir vīriešu īpatsvars, var secināt, ka vīrieši vairāk (biežāk) bijuši kukuļdevēju lomā, kurā parasti nonāk sakarā ar dažādu biznesa lietu un dažādu citu jautājumu kārtošanu. Acīmredzot vīriešu sabiedriskās un biznesa aktivitātes, kopumā ņemot, ir vairāk izplatītas, un tieši šādi varētu izskaidrot lielāku vīriešu īpatsvaru no korupcijas cietušo respondentu vidū.

Tieši tāpat vērojamas atšķirības, arī analizējot 2000.gada aptaujā korupcijā cietušo respondentu ienākumus — korupcijā cietušo respondentu vidū divām trešdaļām respondentu ienākumi ir virs vidējā (virs Ls 153 mēnesī mājsaimniecībā pēc nodokļu nomaksas — šo summu aprēķina Centrālā statistikas pārvalde pēc īpašas metodikas).

Sīkāka datu analīze liecina, ka tendence ir raksturīga, jo tā parādās arī 1998.gada aptaujas rezultātos. Faktu, ka respondenti ar augstākiem ienākumiem biežāk kļūst par korupcijas upuriem, var izskaidrot ar to, ka personām ar zemiem ienākumiem ir mazākas (finansiālās) iespējas dot kukuļus, tāpēc arī tās mazāk cieš no korupcijas.

Atšķirības var konstatēt arī tad, ja analizē korupcijā cietušo respondentu dzīvesvietas rajonu. Lielākā cietušo respondentu daļa dzīvo Rīgā, jo Rīgā ir arī visvairāk aptaujāto respondentu. Taču ir iespējams uzzināt, kāds katrā pilsētā ir cietušo respondentu īpatsvars. No Rīgā dzīvojošajiem respondentiem korupcijā ir cietis katrs septītais no aptaujātajiem respondentiem, Olainē — katrs sešpadsmitais, Jaunolainē — katrs devītais, bet Siguldā — katrs septītais aptaujātais respondents. Šie rādītāji ļauj noteikt korupcijas upuru lielākās koncentrācijas vietas, taču jāņem vērā, ka respondenta dzīvesvieta var nebūt tā vieta (pilsēta), kur tas cietis no korupcijas, tāpēc ir iespējamas nelielas nobīdes šajos rādītājos.

Korupcijā iesaistītās amatpersonas

Aptaujas gaitā respondentiem tika arī jautāts, kurš ierēdnis prasījis vai licis saprast, ka jādod kukulis par kāda pakalpojuma veikšanu.

1996.gada aptaujā 36,3% no korupcijā cietušajiem respondentiem atbildēja, ka tas bijis valsts pārvaldes ierēdnis, 27,9% — muitnieks, 15,6% — inspektors, 10,1% — policists, bet 8,9% atbildējuši, ka tas ir bijis kāds cits ierēdnis.

1998.gada aptaujas rezultāti rāda: 40,9% respondentu ir atbildējuši, ka amatpersona, kas kukuli prasījusi vai likusi saprast, ka tas jādod, ir bijis valsts pārvaldes ierēdnis, 20,6% ir atzinuši, ka tas bijis muitnieks, 16,0% — inspektors, 9,8% — policists, bet 12,6% — ka cits ierēdnis.

2000.gada aptaujā atbildes uz šo jautājumu bija mazliet citādas, lai iegūtu vairāk informācijas par korupcijā iesaistītām personām. 37,4% cietušo respondentu ir atbildējuši, ka kukuli pieprasījis policists, 14,7% — valsts pārvaldes ierēdnis, 13,5% — vainīgais bijis muitnieks, 12,9% — ārsts vai medmāsa, 7,4% — pašvaldības ierēdnis, 4,3% — privātā sektora darbinieks, 3,7% — inspektors, 1,2% — nodokļu dienesta darbinieks, 1,2% — skolotājs vai pasniedzējs, bet 3,7% atbildējuši, ka vainīga bijusi cita persona. Dažas no šeit minētajām kategorijām nav amatpersonas Latvijas likumu izpratnē, bet, kā jau minēts, šajā aptaujā tiek izmantota starptautiska anketa, kuru valstīm nav tiesību mainīt.

Šie rezultāti liecina par to, ka Latvijā eksistē tādas parādības kā korupcija privātajā sektorā, kukuļu izspiešana skolās un slimnīcās, kas kļuvušas aktuālas tieši pēdējā laikā.

Analizējot respondentu atbildes uz šo jautājumu 2000.gada aptaujā, atkarībā no respondentu dzimuma vērojamas nelielas atšķirības. Jāatzīmē, ka vīriešiem kukuļus biežāk prasījuši policisti. To var izskaidrot ar to, ka vairums auto vadītāju ir vīrieši un tiem arī iznāk biežāk saskarties ar ceļu policistiem. Lielāks sieviešu īpatsvars ir vērojams kukuļu došanā pašvaldības ierēdņiem, nodokļu dienesta darbiniekiem, ārstiem/medmāsām un privātā biznesa pārstāvjiem.

Pozitīvi vērtējams fakts, ka neviens no respondentiem nav atzīmējis, ka kukuli būtu prasījis vai licis saprast, ka tas jādod, kāds no vēlētiem pašvaldības padomes (domes) locekļiem un no tiesas sistēmā strādājošajiem.

Analizējot respondentu atbildes uz jautājumu, kas tā bijusi par amatpersonu, kas kukuli izspiedusi, atkarībā no respondentu dzīvesvietas rajona var konstatēt dažas interesantas lietas. Skaitliski vismazāk korupciju piedzīvojuši respondenti no Jaunolaines — tikai 2 no 18 Jaunolainē aptaujātajiem. Vienam no viņiem kukuli 1999.gadā pieprasījis pašvaldības ierēdnis, vienam — cita amatpersona. Olainē no korupcijas cietuši jau 5 no 83 aptaujātajiem, Siguldā savukārt 13 no 98 aptaujātajiem.

143 Rīgā dzīvojošie respondenti (no 1002 Rīgā aptaujātajiem) ir atzinuši, ka kļuvuši par korupcijas upuriem. 57 respondentiem kukuli pieprasījis policists, 20 — valsts pārvaldes ierēdnis, 20 — ārsts/medmāsa, 18 — muitnieks, 9 — pašvaldības ierēdnis, 7 — privātā sektora darbinieks, 5 — inspektors, 4 — cita amatpersona, 2 — skolotājs/pasniedzējs, bet vienam — nodokļu dienesta darbinieks.

Šie rezultāti ļauj secināt, ka Rīgā visvairāk kukuļus prasījuši policisti, Olainē — muitnieki un policisti, Jaunolainē — pašvaldības ierēdņi, bet Siguldā — valsts pārvaldes ierēdņi.

Tāpat ir konstatējamas atšķirības, ja analizē respondentu atbildes uz šo jautājumu atkarībā no to vecuma. 16—34 gadus veco respondentu grupā, kuri cietuši no korupcijas, visvairāk respondentiem (26 no 74) kukuli ir pieprasījis policists, muitnieks (15 respondentiem no 74) un valsts pārvaldes ierēdnis (11 no 74). 35-54 gadus veco respondentu grupā kukuļus visvairāk ir pieprasījuši policisti (32 respondentiem no 74), valsts pārvaldes ierēdņi (11 no 74) un ārsti/medmāsas (0 no 74). Respondentiem, kas vecāki par 55 gadiem, kukuļus visvairāk prasījuši ārsti/medmāsas (6 respondentiem no 15) un policisti (3 no 15).

Šie rezultāti liecina, ka līdz ar respondentu vecumu pieaug ārstu un medmāsu loma un kontaktu biežums ar tiem, kam seko arī biežāka kukuļu izspiešana.

Ziņošana par viktimizāciju korupcijā

Aptaujas gaitā respondentiem tika jautāts: "Vai jūs vai kāds cits par notikušo paziņojāt policijai?" 1996. gada aptaujas rezultāti rāda, ka par viktimizāciju (kļūšanu par korupcijas upuri) policijai paziņoja 1,1% no korupcijā cietušajiem, 1998.gadā aptaujā 2,5% no korupcijā cietušajiem atbildēja, ka ir paziņojuši policijai. 2000.gada aptauja rāda, ka tikai 0,6% no korupcijā cietušajiem par to ir ziņojuši policijai.

Šie skaitļi rāda, cik traģiska ir situācija ar ziņošanu par korupciju, cik neadekvāta ir oficiālā statistika, kā arī par cik lielu noziegumu (korupcijas) daļu tiek paziņots, jo reģistrēti tiek tikai noziegumi, par kuriem ir saņemts iesniegums par viktimizāciju.

Atgriežoties pie aptaujas rezultātiem — tikai viens no 2000.gada aptaujā 163 korupcijā cietušajiem respondentiem par notikušo ir paziņojis policijai. Tas rāda, ka latentās korupcijas līmenis ir ļoti augsts.

Aptaujā respondentiem tika arī jautāts: "Vai jūs vai kāds cits par notikušo ziņojāt kādai sabiedriskai vai privātai struktūrai?"

2000.gada aptaujas rezultāti liecina, ka četri respondenti (viens vīrietis un trīs sievietes) ir paziņojuši citām iestādēm.

Neziņošanas iemesli

Respondentiem aptaujā tika uzdots arī šāds jautājums: "Kāpēc jūs neziņojāt policijai?" Šāds jautājums tiek uzdots tāpēc, lai noskaidrotu tos iemeslus, kas respondentus attur no ziņošanas.

2000.gada aptaujā 43,9% korupcijā cietušo respondentu, kuri neziņoja policijai, uzskata, ka tieši šādi — neziņojot — viņi ir atrisinājuši savu problēmu. 20,4% respondentu ir atbildējuši, ka neziņoja tāpēc, ka nav bijis vērts ziņot, 8,9% nav ziņojuši, jo notikušajā bijusi iejaukta policija, 8,3% — jo policija neko nebūtu darījusi/ nebūtu bijusi ieinteresēta, 4,5% — nav uzdrošinājušies ziņot, jo baidījušies no iesaistītās personas atriebības, 2,5% — nav ziņojuši tāpēc, ka pazinuši vainīgo/ilgstošas attiecības, 2,5% — tāpēc, ka nav vēlējušies, lai gadījums nonāktu atklātībā, 1,3% — tāpēc, ka izjūt bailes/nepatiku pret policiju, bet 0,6% nav ziņojuši laika trūkuma dēļ un tāpēc, ka tas būtu saistīts ar pārāk lielām klapatām. 3,2% respondentu nav ziņojuši citu iemeslu dēļ, bet 3,2% nezina, kāpēc nav ziņojuši.

Šeit uzskaitītie neziņošanas iemesli diezgan skaidri norāda uz to, kāpēc tik maz koruptīvo noziegumu ir reģistrēts — "tāpēc, ka neziņošana par tiem ir ķīla un garantija nepieciešamā rezultāta sasniegšanai". Tas norāda, cik liela ir ierēdņu un amatpersonu patvaļa mūsu valstī — tie ne tikai var izspiest un prasīt kukuļus, bet panākt arī to, ka par tiem netiek ziņots, jo pretējā gadījumā ziņotājs nespēs iegūt vajadzīgo dokumentu, nokārtot darīšanas vai cerēt uz labvēlīgu medicīniskas operācijas rezultātu. Varētu domāt, ka no ziņošanas par kukuļa izspiešanu var atturēt doma, ka tad pats ziņotājs uzreiz kļūst par cita nozieguma sastāva — kukuļdošanas — subjektu, taču šeit ir jāatceras, ka, paziņojot par kukuļa izspiešanu pirms tā došanas, persona tiek atbrīvota no kriminālatbildības un tādējādi ir iespējams pieķert vainīgo amatpersonu nozieguma vietā ar visiem pierādījumiem. Iespējams, ka šī noteikuma plašāka popularizēšana ļautu samazināt to korupcijā cietušo personu daļu, kuras neziņo par to tikai tāpēc, ka amatpersonas ir iebiedējušas tās.

Vairāk uzmanības ir jāpievērš arī nākamajam izplatītākajam neziņošanas cēlonim — "nebija vērts ziņot". Tie respondenti, kuri atzīmēja šo cēloni, acīmredzot netic tam, ka ziņošanai par korupciju būs kaut kāda atbildes reakcija, ka vainīgā amatpersona saņems sodu vai tiks pārtraukta tās noziedzīgā darbība. Ar šo cēloni sasaucas vēl viens cēlonis — "policija neko nebūtu darījusi/nebūtu ieinteresēta". Tāpēc varam teikt, ka šie respondenti neuzticas Latvijas policijai un tiesu sistēmai, ko, iespējams, veicina ne tikai viņu personīgās saskarsmes pieredze, bet arī masu medijos plaši aprakstītās amatpersonu nelikumīgās un koruptīvās darbības. Presē un televīzijā atspoguļotie notikumi bieži vien izraisa divējādas sekas — pirmkārt, sabiedrība patiešām uzzina par amatpersonu pārkāpumiem, bet, otrkārt, sabiedrībā nostiprinās pārliecība par policijas un tiesu sistēmas nespēju pierādīt vainu un sodīt vainīgos. 8,9% respondentu ir minējuši, ka notikušajā korupcijā bijusi iejaukta policija. Iespējams, ka izlases kopumā iekļautajiem respondentiem varētu būt bijusi biežāka saskare ar Ceļu policiju (sevišķi ņemot vērā, ka pusei no respondentiem pieder automašīnas), nevis ar Kriminālpoliciju vai kādu citu policijas struktūru. Tā kā kukuļņemšanas problēma Ceļu policijā jau diezgan plaši iztirzāta masu medijos, šeit nav vajadzības lieku reizi iedziļināties detaļās.

Kopumā analizējot neziņošanas cēloņus, jāsaka, ka tie diezgan labi parāda to, kas mūsu valstī būtu jādara, lai korupciju samazinātu.

Iespējamo korupcijas situāciju vērtējums

2000.gada aptaujā tika iekļauti arī jauni jautājumi, viens no tiem: "Iedomājieties personu, kurai jānokārto kaut kas tāds, uz ko tai tiesības garantē likums. Kā jūs domājat, vai ir iespējams vai tomēr neiespējams, ka šai personai nāktos piedāvāt naudu, dāvanas un citu labumu (tas ir, virs oficiāli noteiktās summas), lai saņemtu pakalpojumu no uzskaitītajām personām?"

Jāatzīmē, ka atšķirībā no jau analizētajiem jautājumiem, uz kuriem atbildēja tikai korupcijā cietušie respondenti, uz šo un nākamo jautājumu atbildēja visi 1201 (2000.gadā) aptaujas respondenti.

Pirmā kategorija, ko lūdzām novērtēt, ir Saeimas deputāti. 38,4% respondentu uzskata, ka minētajā situācijā, iespējams, nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu, lai saņemtu pakalpojumu, 25,1% uzskata, ka tas nav iespējams, bet 36,6% ir atbildējuši, ka nezina. Nākamā kategorija ir ministriju darbinieki. 42,2% respondentu uzskata, ka, iespējams, minētajā situācijā nāktos piedāvāt naudu, dāvanas vai citu labumu, lai saņemtu pakalpojumu, 22,5% ir pārliecināti, ka šāda situācija ir neiespējama, bet 35,3% ir atbildējuši, ka nezina. 40,5% respondentu ir atbildējuši: iespējams, ka ievēlētam pašvaldības padomes (domes) loceklim nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu, 24,6% uzskata, ka šāda situācija ir neiespējama, bet 34,9% ir atbildējuši, ka nezina. 53,4% respondentu ir atbildējuši, ka, iespējams, pašvaldības ierēdnim nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu, lai saņemtu pakalpojumu, 19,8% ir atbildējuši, ka šāda situācija ir neiespējama, bet 26,8% — ka nezina. 59,2% respondentu uzskata, ka, iespējams, nāktos piedāvāt naudu, dāvanas vai citu labumu muitniekam, lai saņemtu likumā paredzētu pakalpojumu, 17,3% uzskata, ka tāda situācija nav iespējama, bet 23,5% — ka nezina.

57,6% respondentu atzīst par iespējamu situāciju, kad nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu policistam, lai saņemtu pakalpojumu, 18,7% uzskata, ka tas ir neiespējami, bet 23,6% ir atbildējuši, ka nezina. 30,8% respondentu pieļauj iespēju, ka nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu nodokļu/ienākumu kontroles darbiniekam, 23,0% uzskata, ka situācija ir neiespējama, bet 36,2% respondentu ir atbildējuši, ka nezina. 61,6% respondentu ir atzinuši par iespējamu situāciju, ka nāktos piedāvāt ārstam/medmāsai naudu, dāvanu vai citu labumu, lai saņemtu likumā paredzētu pakalpojumu, 23,1% uzskata, ka šāda situācija ir neiespējama, 15,2% atbildējuši, ka nezina. 44,0% respondentu ir atbildējuši, ka, iespējams, nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu inspektoram, lai saņemtu likumīgu pakalpojumu, 22,3% nepieļauj šādu situāciju, bet 33,6% ir atbildējuši, ka nezina. 26,6% respondentu atzīst, ka, iespējams, nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu skolotājam/pasniedzējam, lai saņemtu pakalpojumu, 48,9% šādu iespēju noliedz, bet 24,5% ir atbildējuši, ka nezina.

41,4% respondentu ir atbildējuši, iespējams, ka nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu tiesu sistēmā strādājošajam, lai saņemtu likumā paredzētu pakalpojumu, 24,3% respondentu šādu iespēju noliedz, 34,3% ir atbildējuši, ka nezina. 37,6% respondentu ir atbildējuši: ir iespējama situācija, ka nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu, lai saņemtu pakalpojumu no piedāvātā sektora darbinieka, 28,0% šādu iespēju noliedz, bet 34,5% ir atbildējuši, ka nezina.

Analizējot šos rādītājus, ir jāatceras divas lietas — pirmkārt, respondenti vērtē iespēju, iespējamību, ka kādam no minēto kategoriju pārstāvjiem nāktos piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu, lai saņemtu likumā paredzētu pakalpojumu, tātad respondenti izsaka korupcijas iespējamības novērtējumu saskarsmē ar minēto kategoriju pārstāvjiem. Otrkārt, atbildes uz šo jautājumu parāda arī to, vai sabiedrība ir gatava dot naudu, dāvanas vai citus labumus par likumā paredzētu pakalpojumu saņemšanu. Tas ir svarīgi tāpēc, ka, ja cilvēks ir gatavs dot kukuli, tad tas notiks biežāk nekā tad, ja persona uzskata, ka kukulis nav jādod.

No aptaujas rezultātiem redzams, ka visvairāk respondentu uzskata, ka kukuli — naudu, dāvanu vai citu labumu — minētajā situācijā nāktos dot ārstiem vai medmāsām. Var jau saprast cilvēku rūpes par savu vai savu tuvinieku veselību, bet tas nozīmē arī to, ka jau pirms kontaktēšanās ar ārstu/medmāsu cilvēki ir gatavi maksāt papildus un dot dāvanas. Tas nozīmē arī to, ka ārstiem/medmāsām ir vieglāk pieprasīt un arī saņemt neoficiālus maksājumus un dāvanas tāpēc, ka cilvēki rēķinās ar to, ka kaut kas būs jādod. Tieši tas atvieglo kukuļošanas gaitu.

Arī tas, ka gandrīz tikpat daudz respondentu pieļauj, ka kukuli — naudu, dāvanu vai citu labumu — nāktos piedāvāt muitniekam un policistam, skaidri norāda uz to, ka šajās sfērās ir ļoti augsts korupcijas risks. Turklāt jāatceras, ka konkrētu viedokli par kukuļa došanas iespējamību šajā minētajā situācijā veido arī respondenta pieredze kontaktos ar konkrētu amatpersonu kategoriju. Tāpat to ietekmē arī tuvinieku pieredze, presē lasītais un televīzijā redzētais.

Ir vērojamas atšķirības atbildēs uz šo jautājumu atkarībā no respondentu dzimuma, kā arī atkarībā no respondenta dzīvesvietas un ienākumiem.

Situācijas vērtējums salīdzinājumā ar laiku pirms 10 gadiem

Vēl viens jauns jautājums 2000. gada aptaujā bija šāds: "Ja salīdzinām ar situāciju, kāda bija pirms desmit gadiem, vai tagad (šobrīd) ir vieglāk vai grūtāk 1) atrast vajadzīgo darbinieku, kurš risinās jūsu jautājumu; 2) saņemt godīgu apiešanos (izturēšanos); 3) saņemt no konkrēta darbinieka jums vajadzīgo pakalpojumu."

Arī šis jautājums ir saistīts ar potenciālu korupciju, jo, ja nav iespējams realizēt kādu no minētajiem punktiem, tad personām ir jāmeklē citi ceļi, kā panākt sev vajadzīgo rezultātu, tātad rodas korupcijas riska situācija.

30,5% respondentu uzskata, ka, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, tagad ir vieglāk atrast vajadzīgo darbinieku, kurš risinās konkrēto jautājumu, 40,5% respondentu uzskata, ka pašlaik to ir grūtāk izdarīt, bet 29,0% ir atbildējuši, ka nezina. 22,5% respondentu uzskata, ka šodien ir vieglāk saņemt godīgu apiešanos (izturēšanos) nekā pirms desmit gadiem, 45,0% respondentu uzskata, ka to ir grūtāk izdarīt, bet 32,5% ir atbildējuši, ka nezina. 29,9% respondentu ir atbildējuši, ka pašlaik ir vieglāk saņemt no konkrēta darbinieka vajadzīgo pakalpojumu nekā pirms desmit gadiem, 36,0% ir atbildējuši, ka grūtāk, bet 34,1% — ka nezina.

No šīm atbildēm ir redzams, ka to respondentu daļa, kas uzskata: situācija nav uzlabojusies, ir lielāka par to daļu, kuri uzskata, ka pēdējo desmit gadu laikā situācija ir uzlabojusies. Īpatnēji ir arī tas, ka samērā liela daļa respondentu ir atzīmējuši atbildi "nezinu".

Atbildes uz šo jautājumu liecina par to, ka nav nekāda pamata domāt, ka pēdējos desmit gados būtu uzlabojusies klientu apkalpošanas kvalitāte valsts, pašvaldību un privātajās iestādēs vai būtiski mainījusies amatpersonu attieksme pret apmeklētājiem. Respondentu atbildes liecina arī par to, ka acīmredzot ir ļoti daudz korupcijas riska situāciju ikdienas dzīvē. Viena no tām varētu būt šāda — persona nevar atrast vajadzīgo darbinieku vai saņemt no šī darbinieka nepieciešamo pakalpojumu (piemēram, saņemt izziņu), tad persona, kurai ir maz laika, var vai nu mēģināt iztikt bez konkrēta pakalpojuma (kas rada korupcijas risku tālākā darbībā), vai arī saņemt šo pakalpojumu no cita darbinieka, kas par šo pakalpojumu var pieprasīt papildu maksu (neoficiālu) kā par savā kompetencē neietilpstoša pakalpojuma veikšanu.

Tāpat atšķirīgas atbildes ir vērojamas atkarībā no respondenta vecuma, dzimuma un ienākumiem. Tie respondenti, kas uzskata, ka šobrīd ir grūtāk atrast vajadzīgo darbinieku, kurš risinās jautājumu, pārsvarā gadījumu ir sievietes, kuru ienākumi pārsvarā ir zem vidējā un vecums lielāks par 55 gadiem.

Respondenti, kas uzskata, ka šobrīd ir grūtāk nekā pirms desmit gadiem saņemt godīgu apiešanos (izturēšanos), vairumā gadījumu ir sievietes, to ienākumi pārsvarā ir zem vidējā un vecums vairumā gadījumu ir 35—54 gadi. Savukārt respondenti, kas uzskata, ka šobrīd ir grūtāk nekā pirms desmit gadiem saņemt no konkrēta darbinieka vajadzīgo pakalpojumu, vairumā gadījumu ir sievietes vecumā no 35 līdz 54 gadiem un ar ienākumiem zem vidējā.

Situācija, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, vieglāka lielākoties šķiet respondentiem ar ienākumiem virs vidējā un vecumā no 35 līdz 54 gadiem.

Atšķirību ienākumos un situācijas vērtējumā varētu skaidrot ar to, ka tieši lielāki ienākumi ļauj tiem vieglāk risināt sev nepieciešamos jautājumus.

Secinājumi

Analizējot šīs aptaujas rezultātus attiecībā uz korupciju, var teikt, ka pat tad, ja pieņem, ka ir pamats apšaubīt to objektivitāti, tie sniedz alternatīvu un vērtīgu informāciju par korupcijas situāciju Latvijā iedzīvotāju vērtējumā. Tāpat no šiem rezultātiem varam iegūt vairākus secinājumus:

- 2000.gada aptaujas rezultāti rāda, ka, salīdzinot ar iepriekšējo (1998.gada) aptauju, gandrīz divas reizes mazāk respondentu no izlases kopuma ir atzinuši, ka iepriekšējā gada laikā viņi cietuši no korupcijas;

- 2000.gada aptaujā starp korupcijā cietušajiem ir nedaudz lielāks vīriešu īpatsvars, ko varētu izskaidrot ar lielākām vīriešu aktivitātēm sabiedriskajā un biznesa darbībā;

- aptaujas rezultāti rāda, ka no korupcijas cietušo respondentu vidū dominē respondenti, kuru ienākumi ir virs vidējā, ko varētu izskaidrot ar to, ka personām ar lielākiem ienākumiem ir lielākas iespējas dot kukuli, neapgrūtinot tālāku ekonomisko eksistenci. Šāda tendence parādās arī 1998.gada aptaujas rezultātos;

- korupcijas upuru vidū ir ļoti neliels gados vecāko (vecāki par 55 gadiem) respondentu īpatsvars, kas noteikti jāsaista ar respondentu ienākumiem — pēc aptaujas rezultātiem, respondenti ar ienākumiem zem vidējā pārsvarā gadījumu ir vecāki par 55 gadiem. No tā var secināt, ka gados vecāki cilvēki mazāk cieš no korupcijas, jo tie korupcijā var iesaistīties potenciāli retāk un ar mazākām summām;

- visās trīs Latvijā veiktajās noziegumu upuru aptaujās uz jautājumu, kas tā bija par amatpersonu, kas kukuli pieprasīja, liela daļa respondentu ir atbildējuši, ka tas bijis valsts pārvaldes ierēdnis;

- tomēr 2000.gada aptaujas rezultāti rāda, ka visvairāk respondentiem kukuļus ir pieprasījuši policisti, kas, visticamāk, ir bijuši ceļu policisti, nevis kādas citas policijas struktūras pārstāvji;

- diezgan lielai respondentu daļai, pēc 2000.gada aptaujas rezultātiem, kukuli ir pieprasījuši ārsti un medmāsas, kas Latvijas likumdošanas izpratnē nav amatpersonas, taču arī citos pētījumos tie tiek atzīti par vienu no korumpētākajām profesijām Latvijā;

- 1996.gada aptauja uzrādīja: par korupciju policijai ziņojuši 1,1% cietušo, 1998.gada aptauja liecina par to, ka par korupciju ziņojuši 2,5% cietušo, bet 2000.gada aptauja rāda — par korupciju ir ziņojuši tikai 0,6% cietušo (ziņoja viens respondents no 163 cietušajiem). Šādi skaitļi liecina par katastrofālu oficiālās noziedzības statistikas neatbilstību reālajai situācijai;

- gandrīz puse no respondentiem, neziņojot policijai par viktimizāciju korupcijā, ir atrisinājuši savu problēmu — par to liecina respondentu atbildes 2000.gada aptaujā;

- uz jautājumu par to, vai iespējams, ka nosauktajām personu kategorijām nāksies piedāvāt naudu, dāvanu vai citu labumu (papildus oficiāli noteiktajam), lai saņemtu sev likumā paredzētu pakalpojumu, visvairāk respondentu ir atbildējuši, ka šāda situācija būtu iespējama attiecībā uz ārstiem un medmāsām. Nākamā lielākā respondentu grupa šādu situāciju attiecina uz muitniekiem, tad seko policisti, pašvaldību ierēdņi, inspektori un ministriju darbinieki. Vismazāk šāda situācija tiek attiecināta uz skolotājiem un pasniedzējiem. Respondentu atbildes uz šo jautājumu skaidri norāda uz tām sfērām, kurās korupcijas riski ir vislielākie;

- lielākā daļa respondentu uzskata, ka, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, tagad ir grūtāk gan atrast vajadzīgo darbinieku, kurš risinās konkrēto jautājumu, gan saņemt godīgu apiešanos, gan saņemt no konkrēta darbinieka nepieciešamo pakalpojumu. Šīs atbildes zināmā mērā saskan ar apgalvojumu, ka pašlaik valsts iestādēs vairumā gadījumu strādā tie paši cilvēki, kas ieguvuši padomju laika rūdījumu, un attieksme pret klientu, kuram ko vajag, joprojām ir atkarīga no darbinieka garastāvokļa;

- interesanta tendence — tie respondenti, kuri uzskata, ka situācija tomēr ir uzlabojusies, vairumā gadījumu ir personas ar ienākumiem virs vidējā. Šādi aptaujas rezultāti liecina par to, ka par naudu mūsu valstī var atrisināt daudzas problēmas;

- starptautiskās noziegumu upuru aptaujas rezultāti liecina, ka regulāra tās veikšana ļauj iegūt informāciju par noziedzības attīstības tendencēm, līdzās citiem noziegumiem tā ļauj uzzināt arī par korupciju, tās izplatību, par to, kā iedzīvotāji vērtē korupcijas iespējamību dažādu profesiju pārstāvju darbībā. Šī aptauja sniedz vērtīgu informāciju, jo atspoguļo iedzīvotāju, tātad tautas uzskatus.