Atspulgi

Gunārs Preinbergs, Doc. emeritus, Dr. med. vet., Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Lai izprastu barikāžu rašanās cēloņus, nepieciešamību un nozīmi Latvijas neatkarības atjaunošanā, jāatgriežas nesenās pagātnes notikumos.

Tautas neatkarības atjaunošanas alkas sāka izpausties jau 1988. gadā: 1.—2. jūnija Latvijas rakstnieku paplašinātais plēnums, 14. jūnija PSRS deportācijas upuru piemiņas mītiņš, 23. augustā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā rīkotās manifestācijas pret Molotova–Ribentropa paktu, 8. oktobrī — lielā tautas manifestācija Mežaparkā un 9. oktobrī — Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. 1989. gadā notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas kongress un citas politiskās aktivitātes. Tas komunistos un it īpaši militāristos radīja satraukumu par iespējamu Latvijas atdalīšanos no PSRS. Kā pretspēks Latvijas neatkarības centieniem 1989. gada 8. janvārī tika nodibināta Internacionālā fronte (Interfronte), kas jau 23. februārī sarīkoja mītiņu pret migrācijas pārtraukšanu un 25. februārī — pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Jāsaka, ka šīs akvitātes joprojām turpina Latvijai un latviešu valodai naidīgie krievu valodas "aizstāvji" bijušās AP deputātes T. Ždanokas vadībā.

Atbildot uz Interfrontes aktivitātēm, 12. martā notika LTF manifestācija, kurā cita starpā nolasīja telegrammu M. Gorbačovam. Šajā mītiņā piedalījās ap 230 000 cilvēku. Pieminot deportācijas upurus, 25. martā notika sēru gājiens uz Brāļu kapiem, bet 23. augustā — LTF, Igaunijas TF un lietuviešu atdzimšanas kustības "Sajūdis" organizētā cilvēku ķēde no Tallinas līdz Viļņai — Baltijas ceļš.

1990. gada 18. martā ievēlētajā LPSR Augstākajā Padomē (AP) spēku samērs neapšaubāmi bija par labu Tautas frontei. 4. maijā tika pieņemta deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un atjaunots valsts nosaukums — Latvijas Republika (LR). AP noteica LR valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kas beigtos līdz ar LR Satversmes atjaunošanu.

Jau 14. maijā PSRS prezidents M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā nosodīja Latvijas neatkarības deklarāciju un pasludināja to par spēkā neesošu. 27. maijā īpašās milicijas vienības (OMON) kaujinieki, tā sauktās melnās beretes, ielauzās Preses namā, lai "aizsargātu" kompartijas īpašumu. LR AP pieņēma lēmumu par omoniešu un PSRS bruņoto spēku noziedzīgās darbības nepieļaujamību Latvijas teritorijā un karaspēka daļu apgādes pārtraukšanu. 17. novembrī pēc A. Gorbunova un I. Godmaņa atteikšanās parakstīt tā saukto savienības līgumu M. Gorbačovs draudēja ar prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā. 25. novembrī PSRS un LPSR konstitūciju un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju pārveidoja par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju (VSGK). Jau 6. decembrī VSGK lūdza M. Gorbačovu Latvijas teritorijā noteikt prezidenta pārvaldi. Tikai 1990. gada decembrī un 1991. gada janvārī Rīgā nogranda vairāk nekā 30 organizētu sprādzienu. 13. decembrī uz Maskavu nogādāja LTF savāktos 911 tūkstošus parakstu pret savienības līgumu.

1991. gada 2. janvārī PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks okupēja Lietuvas kompartijas CK ēku un Preses namu Viļņā, bet 7. janvārī PSRS aizsardzības ministrs D. Jazovs nosūtīja uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, Moldāviju, Ukrainu, Armēniju un Gruziju desanta karaspēka vienības.

13. janvāra naktī PSRS bruņoto spēku tanki aplenca Lietuvas AP ēku, ieņēma Lietuvas TV, radio un telegrāfu, nogalināja 14 un ievainoja 110 cilvēkus. Apzinoties reālās briesmas, 13. janvāra naktī plkst. 4.45 Dainis Īvāns LTF vārdā pa radio aicināja iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā.

No rīta plkst. 10 sākās AP prezidija sēde, bet plkst. 12 AP plenārsēde, kurā deputāti analizēja situāciju Rīgā un visā Latvijā un pieņēma rīcības plānu. Sēde ilga līdz vēlai vakara stundai. LTF frakcijas sēdē vienojāmies, ka, sākot ar šo nakti, vīrieši paliks AP ēkā visu diennakti. Sievietes, lai gan negribīgi un protestējot pret šādu "nevienlīdzību", tomēr pēc sēdes AP ēku atstāja.

Arī Interfrontes jeb "Līdztiesības" frakcijas deputāti atstāja AP ēku un atradās prombūtnē līdz pat barikāžu dienu beigām.

Šajā laikā lauksaimniecības ministrs D. Ģēģeris un satiksmes ministrs J. Janovskis ar premjera I. Godmaņa atļauju sāka organizēt smagās lauksaimniecības un celtniecības tehnikas un automašīnu koncentrēšanu Rīgā. Tehniku novietoja tā, lai pēc mītiņa krastmalā īsā laikā varētu aizšķērsot iespējamo piekļūšanu Jēkaba ielai, valdības namam, Salu tiltam (TV), telefona centrālei, Ulbrokas raidstacijai un citām stratēģiskām vietām. Ar lauku celtnieku spēkiem organizēja aizsargnožogojumu celtniecību TV tornim, TV studijas aizsargkonstrukcijas. Pēc tam lauku celtnieki devās palīgā valsts uzņēmumu celtniekiem Smilšu ielas nocietinājumu būvē. Barikāžu celtniecības darbos tehniku organizēja A. Zosulis, celtniecības darbus vadīja A. Pavītols un I. Prūsis, bet smagās celtniecības tehnikas un celtņu darbus koordinēja I. Krīgens. Ar zvejnieku kolhozu "Auda" bija vienošanās par zvejas kuģu iebraukšanu pie Vanšu tilta. Tika noorganizēta nepārtraukta novērošana no augstceltnes līdz TV tornim.

Jau 13. janvāra vakarā Doma laukumu piepildīja patrioti no visām Latvijas malām. Viņu vidū saskatīju gan savus kolēģus veterinārārstus, LLA mācību spēkus un savas fakultātes studentus, gan paziņas un radus. Rīgas Domā izveidoja dažādu specialitāšu medicīnas punktus un bīskapa ģērbkambarī ierīkoja operāciju zāli. Domā nogurušie barikāžu aizstāvji varēja gan paēst, gan arī atpūsties.

15. janvārī Rīgā ASK stadionā Interfrontes rīkotajā mītiņā O. Potreki nolasīja Vislatvijas glābšanas komitejas paziņojumu, ka tā Latvijas teritorijā uzņemas likumdošanas un izpildvaras funkcijas līdz jaunas LPSR AP ievēlēšanai. Varas uzurpēšanai bija gatavas tādas odiozas Interfrontes jeb "Līdztiesības" figūras kā A. Rubiks, S. Dīmanis, T. Ždanoka, V. Alksnis un vēl dažas citas.

16. janvārī Vecmīlgrāvī pie Mangaļu tilta omonieši nošāva LR Satiksmes ministrijas šoferi R. Mūrnieku.

Kopš 13. janvāra Augstākajā Padomē gandrīz nepārtraukti notika sēdes, kas mijās ar LTF frakcijas sēdēm. Pirmo nakti daži deputāti gulēja uz AP nedaudzajiem dīvāniem, citi — pie galdiem, vēl citi vienkārši snauduļoja, sēžot krēslos, citi — komisiju telpās, citi — sēžu zālē. Mēs ar T. Eniņu sēžu zālē salikām krēslus, lai tie saskartos ar atzveltņiem, un varējām izgulēties itin labi. Pēc tam uz AP atveda matracīšus, palagus un spilvenus, gulējām dažās AP telpās uz grīdas. Šeit cits citam blakus gulēja gan valstī pazīstami zinātnieki, gan lauksaimnieki, ārsti un inženieri. Dažkārt traucēja tikai ārzemju kinodokumentālisti, kas šo ainu ļoti labprāt filmēja. Visu barikāžu laiku gandrīz ik rītus mūs sagaidīja lauku ļaužu sarūpētais medus, pīrādziņi un citas gardas ēdmaņas.

Dažas dienas pēc barikāžu epopejas sākuma Rīgā ieradās Maskavas tautas deputātu delegācija. Manos uzdevumos ietilpa divus no viņiem pavadīt pa Rīgu un parādīt visu, ko viņi šeit vēlētos redzēt. Vispirms bija tikšanās ar Rīgas inteliģences pārstāvjiem. Taču, tikko piebraucām pie Rakstnieku savienības ēkas K. Barona ielā, pēkšņi no tumsas iznira dažu "Līdztiesības" frakcijas deputātu stāvi. It kā būtu norunāts, neko neteicis, viņiem līdzi aizgāja arī viens no manis aizbilstamajiem maskaviešiem.

Otrs maskavietis — ķīmisko zinātņu kandidāts, Maskavas Valsts universitātes vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Jurijs Jemeļjanovs — tikšanās reizē aicināja inteliģences pārstāvjus uz internacionālu sadarbību, tautu draudzību utt.

Šo rindu autors, uzrunājot māksliniekus, aicināja attēlot savos darbos šo laiku, kāds Latvijā nekad nav bijis un, jācer, nekad vairs neatkārtosies. Diemžēl manā vēlējumā ieklausījās tikai fotogrāfi un kino darbinieki, kas itin bagātīgi barikāžu laiku ir attēlojuši savos darbos. To nevarētu sacīt par citu mākslas žanru pārstāvjiem.

Maskavietis vēlējās iepazīties arī ar Vecrīgas barikāžu fortifikāciju. Apmeklējām visas galvenās barikādes. Deputāts nevarēja vien nobrīnīties, kā šīs barikādes tik īsā laikā iespēts sagatavot, brīnījās par barikāžu aizstāvju mieru un nosvērtību, brīnījās, ka šādos apstākļos cilvēki vēl varēja smaidīt un pat smieties. Tuvojās pusnakts. Kā pēdējo apmeklējām Domu. Kad maskavietis baznīcas priekštelpā ieraudzīja milzīgos sviestmaižu kalnus, viņam sagribējās ēst. Uzzinājis, ka par sviestmaizēm un izvēlēto dziru nav jāmaksā, viņš bija šokēts. Apsēdāmies baznīcas solos, lai mazliet atpūstos. Pusnaktī sāka skanēt Doma ērģeles. Tobrīd nebūt ne jaunajam vīram pa sirmajiem bārdas rugājiem noritēja ne viena vien asaru lāse... Vai viņš mūs saprata?

Aizbraucot Maskavas tautas deputātu padomes delegācijas vadītājs Rīgā preses konferencē atzina, ka Rīgā viss ir kārtībā, neviens nedomā krievus padzīt. Kaut vai tādēļ vien, ka arī krievi bija barikāžu aizstāvju rindās. Delegācija ar Rīgas apmeklējumu bija apmierināta. Taču pēc dažām dienām PSRS centrālā prese ziņoja, ka šīs delegācijas pārstāvji Rīgā redzējuši izmisumu, haosu un galēju satraukumu, un nacionālisti izaicinoši izturoties pret migrantiem un okupantiem.

Augstākās Padomes namā pavadīju septiņas dienas. Beidzot 20. janvārī pienāca mana kārta aizbraukt uz mājām nomazgāties, sakopties un kaut vienu naksniņu izgulēties savā gultā. Atvadījies no kolēģiem, devos uz durvīm, kuras apsargāja piecās rindās nostājušies barikāžu aizstāvji.

Gaitenī sastapu trīs vīrus, kas bija apkrāvušies ar dažādu tehniku. Tie bija kinovīri Juris Podnieks, ar kuru biju personīgi pazīstams, Andris Slapiņš, par kuru biju daudz dzirdējis, un Gvido Zvaigzne, par kuru nezināju gandrīz neko. Sasveicinājāmies, pārmijām šai situācijai raksturīgās pieklājības frāzes, norunājām, ka jāturas līdz pēdējam vīram, jo citur mums nav kur iet — aiz muguras Baltijas jūra. Novēlēdami viens otram spēku izturēt, šķīrāmies. Pēc dažām stundām A. Slapiņu un G. Zvaigzni ķēra omoniešu lodes...

Tad komisijas šoferis Sašiņš aizveda mani uz dzīvesvietu — tā saukto deputātu māju Pļavniekos. Mazliet atpūties un sakopies, kopā ar dzīvesbiedri sāku klausīties V. Puriņas lasītās TV ziņas. Ja nemaldos, ziņu raidījumā piedalījās arī premjers I. Godmanis. Pēkšņi TV raidījumā radās kaut kādi traucējumi un V. Puriņa sacīja, ka pārraide jābeidz, jo televīzijas nama pirmajā stāvā ielauzušies omonieši un Rīgā notiek intensīva apšaude.

Šajā mirklī vairs nebija divu domu: man jābūt AP pie maniem kolēģiem, pie maniem cīņas biedriem. Pēkšņi atskanēja tālruņa zvans: zvanīja mūsu komisijas priekšsēdētājs Ivars Krastiņš, kas arī informēja, ka Rīgas centrā notiek intensīva apšaude un ka nav zināms, kas šauj un no kurienes uz kurieni ložu spieti lido. Turklāt brīdināja, lai nekādā gadījumā uz AP nebraucu.

Biju jau sagatavojies promiešanai, kad pie manis ienāca kolēģi Antons Seiksts un Vilis Seleckis. Arī viņi bija apģērbušies promiešanai. Mums nebija vajadzības spriest — braukt vai nebraukt. Bija tikai viena problēma: ja jau tā šauj — kā nokļūsim līdz Vecrīgai. Nolēmām nekavējoties iet, un tad jau redzēs, kā būs. Mums par brīnumu 47. maršruta autobuss tomēr kursēja, bet tikai līdz Dzirnavu ielai. Tālāk pa Brīvības bulvāra liepu aleju gājām kājām.

Te pēkšņi mūs aizturēja Ministru Padomes nama barikāžu aizstāvji un sacīja, ka ložu trases tumšajās debesīs iezīmējot dažādu virzienu trajektorijas, tomēr vairāk tās lidojot no Komunistu partijas centrālkomitejas nama puses. Gluži kā Otrā pasaules kara laikā Ļeņingradā bija norādīts, kura ielas puse apšaudes laikā ir mazāk bīstama. Mums ieteica iet pa Brīvības bulvāra katedrāles pusi.

Barikāžu aizstāvji bija sapulcējušies pie vairākiem ugunskuriem, klusu sarunājās vai arī notiesāja savu vakariņu tiesu. Neskatoties uz ložu iezīmētajām trašu trajektorijām, kas apliecināja savu nāvīgi bīstamo klātbūtni Rīgā, viņu vidū valdīja apbrīnojams miers. Barikāžu aizstāvju sejās neredzējām ne mazāko uztraukumu.

Pārgājām pāri Raiņa bulvārim un pa parka celiņu gājām uz kanāla tiltiņu, jo tas bija tuvākais ceļš uz AP. Mēs redzējām, ka pa Raiņa bulvāri iepretī tā laika prokuratūrai brauca "Volgas", pa kuru logiem līdz pusei bija izkārušies vīri no "melnajām beretēm". Klaigādami un rupji lamādamies, viņi haotiski šāva uz visām pusēm.

Uz kanālmalas asfaltētās taciņas stāvēja neliels pulciņš cilvēku. Pieejot tuvāk, redzējām, ka ar šiem cilvēkiem sarunājas milicijas virsnieks. Kad grasījāmies turpināt savu ceļu, milicis mums to aizliedza. A. Seiksts rādīja milicim savu deputāta apliecību un sacīja, ka mēs kā AP deputāti šajā valstī varam iet, kur vien tas nepieciešams. Virsnieks apskatīja apliecību un piekrita A. Seikstam, bet piebilda, ka starp Iekšlietu ministriju un kanāla tiltiņu jau trīs cilvēki guļ. Vai mēs gribot būt nākamie? Tikai tagad sapratām, ka viss šeit notiekošais ir visai nopietni un vairāk vai mazāk atgādina Viļņas notikumus pirms dažām dienām. Mums cits nekas neatlika, kā pakļauties miliča teiktajam. Kad gājām gar Brīvības pieminekli, tumšajās debesīs krasi iezīmējās ložu trases, kas tik tiešām gāja dažādos virzienos.

Pie Pulvertorņa barikāžu aizstāvji bija tik cieši sabraukuši savus traktorus un smagās automašīnas, ka nebija ko domāt tikt cauri. Tāpēc gājām pa Kaļķu ielu, šķērsojām Filharmonijas skvēru. Uz Amatu ielas pie Lielās ģildes bija barikāžu aizstāvju postenis un rūpīgi pārbaudīja katru, kas vēlējās nokļūt Vecrīgas centrā. Arī mūs. Kāda sieviete ar 10—12 gadus vecu meitenīti vēlējās barikāžu aizstāvju vidū sameklēt savu tēti un nodot viņam pārtikas sainīti. Posteņa vīri viņas Vecrīgā ielaida.

Beidzot nonācām AP namā. Drīz vien atskanēja tālruņa zvans, kas vēstīja, ka Domā ievests kāds no apšaudē ievainotajiem. Tūlīt arī bija rīkojums mums ar Egīlu Jurševicu doties uz Domu un noskaidrot, kas ir ievainotais un cik nopietns ir šis ievainojums.

Kad nonācām Domā, dežurējošie ārsti paskaidroja, ka ievainotais ir kinorežisors Andris Slapiņš, taču viņš jau miris. Viņu tikko aiznesa uz sanitāro automašīnu Doma pagalmā. Mēs redzējām tikai aizbraucošās automašīnas aizmugurējās gaismas.

Domā ārsti savos posteņos bija lietišķi mierīgi. Tādi bija gandrīz visi, kas te bija ienākuši atpūsties un kaut ko iebaudīt no milzīgajām sviestmaižu kaudzēm vai padzerties karstu tēju, kafiju vai kakao. Taču bija arī izņēmumi. Tā redzējām kādu gados jaunu vīrieti, ko bija skāris nervu sabrukums. Kāds kinooperators ar pārsietu galvu skraidīja pa Doma baznīcas telpu un haotiski kaut ko filmēja. Vēlāk pēc avīžu ziņām uzzināju, ka šis jaunais cilvēks ir Brežņeva mazdēls un viņu ievainojusi nevis "melno berešu" raidīta lode, bet gan lodes aizšauts, krītošs koka zars.

Tā ar skumjo ziņu par A. Slapiņa nāvi atgriezāmies AP namā. Tikai šeit noskaidrojās, ka noticis OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, te arī bijusi lielākā apšaude un AP automašīnas dedzināšana. Uzbrukuma laikā nogalināti milicijas leitnants V. Gomonovičs, iekšlietu daļas inspektors S. Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisors A. Slapiņš un skolnieks E. Riekstiņš. Smagi ievainotais kinooperators G. Zvaigzne 1. klīniskajā slimnīcā nomira 5. februārī. Apšaudīšanās rezultātā ievainoja vēl 10 cilvēkus. 21. janvārī Jēkaba ielā gāja bojā Ilgvars Grieziņš.

Pretēji AP "Līdztiesības" frakcijas deputāta O. Ščipcova (1994) apgalvojumam, ka AP ēkā it kā valdījusi panika, visas barikāžu aizstāvēšanas dienas AP pārdzīvojām mierīgi un aukstasinīgi, ar apziņu, ka mums šeit ir jābūt, jo esam tautas sūtīti ar vienu galveno uzdevumu — atgūt PSRS nolaupīto neatkarību, bet barikāžu laiks janvārī (un vēlāk arī augustā) ir daļa no Latvijas neatkarības atjaunošanas cīņām.

Zinot mediķu lielo darbu gan barikādēs, gan slimnīcā, cīnoties par ievainoto dzīvībām, ir skumji, ka tikai retais mediķis saņēmis Barikāžu dalībnieka piemiņas medaļu. Īpaši tas attiecas uz 1. klīnisko slimnīcu, kur par G. Zvaigznes dzīvību pašaizliedzīgi cīnījās ne viens vien ārsts, medicīnas māsiņa un sanitārs.

Kopš barikāžu laika ir pagājuši 10 gadi. Latviešu tauta ir atguvusi sen loloto neatkarību. Un tomēr ne viss ir tā, kā bija iecerēts. Daudziem klājas ļoti grūti. Un tomēr mums visiem jācenšas saglabāt to cerību dzirksti, kas visos kvēloja barikāžu dienās. Tāpēc valstij, pašvaldībām un lielajiem uzņēmējiem, kas visbagātīgāk plūc mūsu neatkarības augļus, ir jāpalīdz tiem, kam klājas visgrūtāk un paši sev palīdzēt nevar. Tomēr ikvienam iedzīvotājam jādomā, ko viņš pats var izdarīt, un jātic sev, savam darbam, negaidot uz kādiem ārvalstu vai pašu valsts brīnumdariem.