Daidžests. Citu rakstītais

"Ceļā uz brīvību"

"Die Presse"

— 99.08.26.

Cilvēku ķēde Baltijā pirms desmit gadiem bija pirmais solis uz neatkarību.

Džoanai toreiz bija tikai 12 gadu, taču 1989.gada 23.augusts viņas atmiņā paliks neaizmirstams. Bija īsi pirms septiņiem vakarā, kad viņa ar vecmāmiņu sasniedza šķietami nebeidzami garo cilvēku ķēdi, kas sniedzās no Garā Hermaņa, pilsētas torņa Tallinā, šķērsojot Latviju, līdz pat Lietuvas galvaspilsētai Viļņai. Divi miljoni cilvēku, gandrīz trešdaļa visu iedzīvotāju, trijās Baltijas Padomju republikās stāvēja roku rokā, lai pieminētu 50.gadadienu, kopš tika parakstīts Molotova- Ribentropa pakts, kura slepenais papildprotokols paredzēja Baltijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ķēde bija manifestācija, kas pauda alkas pēc brīvības, tikpat varena, kā toreiz, kad uz ielām, iestājoties par vienotu Vāciju, izgāja 25 miljoni iedzīvotāju.

Džoana vēl bija bērns, taču viņa skaidri zināja, kāpēc viņi piedalījās demonstrācijā. "Visos mājoja vēlme, lai Latvija atkal kļūtu neatkarīga, "to viņa teica šodien. Baltijā Mihaila Gorbačova Perestroikas ietekmē radās politiski klubi, kuros tika debatēts ar līdz šim nepazīstamu atklātību. Drosmīgi runātāji uzkrītoši izteicās par apkārtējai videi nodarītajiem postījumiem vai par apzinātu Baltijas valstu rusifikāciju. Kad Rīgā sāka izdot avīzi "Atmoda", cilvēki grāmatu tirgotavās stāvēja rindā, lai sadabūtu kādu eksemplāru. "No visattālākajiem ciematiem viņi brauca ar sviestu un pienu, lai mūs atbalstītu," atceras Tamāra Ringa, viena no avīzes dibinātājām.

Dziesmu svētkos, kas neatkarības cīņai piešķīra apzīmējumu "dziesmotā revolūcija", baltieši atrada ceļu pie savām nacionālajām saknēm. Politiskie klubi pārtapa Tautas frontēs, kas satricināja Komunistiskās partijas monopolvaru. Sākumā tās bija Perestroikas atbalsta kustības. Tomēr viņu mērķis, sākumā skaļi neizteikts, vēlāk jau skaidri formulēts, bija patstāvības, kura ar 1940.gada krievu ienākšanu tika iznīdēta, atgūšana. "Vēstures rats nepārtraukti griezās tālāk", saka filozofs Bronius Genzelis, viens no lietuviešu kustības "Sajudis" līdzdibinātājiem, "ko mēs vēl vakar nedrīkstējām teikt, nākamā dienā bija jau oficiāla politika"

Nekad iepriekš un arī pēc tam Lietuvā nav bijusi tāda masu kustība kā "Sajudis". "Es pats negāju uz Sajudi , vēsture mani tur aizdzina," atzīst Antanas Stasiskis, kas šodien parlamentā pārstāv konservatīvos. "Man bija vienpadsmit," viņš stāsta. "Karš bija beidzies, tomēr mežos vēl slēpās partizāni, kas turpināja cīņu pret padomju okupācijas varu. Viņu slēptuvi ielenca, nodedzināja, tad čekisti pa pusei pārogļojušos līķus atveda uz mūsu pilsētiņu." Skolniekiem vajadzēja nostāties puslokā ap oficieri, kurš uzkāpis uz līķu kaudzes noturēja runu: "Iegaumējiet un pastāstiet to citiem: tā iet visiem, kuri nostājas pret komunistiem." Stasiskis: "Oficiera zābaka stulms mirušo zobos- to es nekad neaizmirsīšu. Tur sākās mans ceļš uz Sajudi."

" Lietuva bija pirmā Baltijā un Baltija bija pirmā Padomju Savienībā , kur aizsākās neatkarības kustība’" saka Kazimiere Prunskiene, kura pārmaiņu laikā bija premjerministre. Baltija vien, bez Krievijas demokrātisko spēku palīdzības, nevarētu izcīnīt brīvības uzvaru," tā uzskata viņa" tomēr mēs izraisījām Padomju Savienības sabrukumu, tādējādi arī krievus atbrīvojot no viņu diktatūras". Baltija, uzskata Germans Jonass Kilius, atradās zem divkārša jūga: zem padomju sistēmas un nacionālas pakļautības. Bet tagad tika nokratīti abi.

Tā viņi tur 1989.gada 23.augusta vakarā stāvēja roku rokā. "Viļņā viņi stāvēja četrkāršā rindā’" atceras Kiliuss. "Uz attālākajiem ciemiem devās aktīvisti un noslēdza rindas," stāsta Juris Kaža, kurš ķēdi pārlidoja helikopterā. Cilvēki dziedāja, no lidmašīnām tika mesti ziedi. "Es gāju uz tiltu netālu no manām mājām Tallinā un redzēju cilvēku sejas, kuri tur stāvēja," stāsta Marina Ivanova. "Tie nebija nekādi nacionālisti, kā to rakstīja padomju prese. Tā bija tauta.

"Marina ir viena no krievietēm, kura pievienojās Tautas frontei. Toreiz visi streikotāji bija gaidīti, tur stāvēja krievi un ukraiņi roku rokā ar igauņiem un latviešiem, KP biedri un bijušie Gulaga izsūtītie. Cilvēku ķēde bija iespaidīga, miermīlīga demonstrācija. Un arī neatkārtojama. Jau pēc gada situācija ievērojami mainījās. Maskavā Augstākā padome Molotova- Ribentropa paktu atzina par spēkā neesošu un līdz ar to baltiešiem, kas enerģiski iestājās par neatkarības atjaunošanu, tika dota iespēja. Kamēr Igaunija un Latvija noteica pārejas periodu, lai atkal iegūtu patstāvību, tikmēr Lietuva jau 1990.gada 11.martā pasludināja sevi par patstāvīgu valsti un vairs necīnījās par neatkarību, bet gan par atzīšanu no Rietumu puses. Tie savukārt uzmanīgi skatījās uz Gorbačovu un baltiešus uzskatīja par miera traucētājiem. Tikai Islande vispirms atzina Lietuvas neatkarību.

Pēc gada vēsture atkal izmainījās. Maskavas reakcionāri bija noorganizējuši puču un tas izgāzās, savukārt Latvija un Igaunija izmantoja šo izdevīgo laiku un proklamēja savu neatkarību, šoreiz tas ilga tikai pāris dienas, līdz pārējās Eiropas valstis, tad ASV, beidzot pati vēl eksistējošā Padomju Savienība atzina Baltijas republiku valstiskumu. Tā vēl bija vienprātība, ar kādu baltieši tiecās pēc sava mērķa.

"Mēs toreiz bijām pārāk romantiski, kad domājām, ka varēsim izveidot harmonisku sabiedrību," saka Vladimirs Štešenko, viens no cilvēkiem, kas atradās Latvijas Tautas frontē no tās pirmssākumiem. Kad vairs nebija vienojoša mērķa, sekoja "normāla konkurence"," saka lietuviešu parlamentārietis Andrius Kubilius. "Tas bija sāpīgi, taču viss pārējais bija dīvaini. "Virspusē uzpeldēja personīgās ambīcijas, radās atšķirības. Diskusijas notika par to, kā iegūt neatkarību, nevis par to, kā vajadzētu rīkoties tālāk.

No Tautas frontes rindām radās jaunas partijas, bet tas, kas palika pāri no "Sajudis" un tā māsu kustībām, pagriezās pa labi. Nacionālisti, kurus pie visa sliktā vainoja "krievi", satvēra airi, savukārt tie daži krievi, kuriem bija darīšana ar baltiešiem, sarūgtināti novērsās. Vietējie komunisti, kas atbrīvojās no Maskavas ietekmes, kļuva par svarīgiem sabiedrotajiem cīņā par brīvību. Tagad sākās vecās sistēmas piekritēju "medības". Sākās strīds par privatizāciju, bijušajiem īpašniekiem atpakaļ tika atdoti īpašumi, kas radīja konfliktu starp tiem, kuri uz kaut ko cerēja un tiem, kuri kaut ko bija zaudējuši.

Tautas frontē toni noteica filozofi, dzejnieki, mākslinieki un zinātnieki. "Mēs ieguvām neatkarību, jo mēs sasniedzām visu tautu," tā domā Kubilius. "To nevar izskaidrot ar ekonomiskiem un juridiskiem terminiem. Tam vajadzīga dzejniekam piemītoša balss." Kad mērķis tika sasniegts, trūka profesionālu politiķu. Valdībā esošo vilcināšanās un pretrunīgā nostādne ļāva tiem, kas bija labāk organizējušies, iedzīvoties uz kopējā īpašuma rēķina. Sekas tam bija milzīgā sociālā plaisa, ko baltieši nosauc par savu lielāko šodienas problēmu.

Par spīti tam jaunās republikas apbrīnojami īsā laikā ir nonākušas apbrīnojami tālu. Tas bija tikai pirms desmit gadiem, kad cilvēki "Baltijas ceļā" ilgojās pēc neatkarības un demokrātijas. Tagad tās viņiem jau kļuvušas ierastas, tā ka viņi par tām reti iedomājas. "Radikālo pārmaiņu temps bija liels," saka Marina Ivanova, "varbūt pat vienai paaudzei par lielu".

Haness Gamilišegs

"Baltieši atzīmē desmit neatkarības gadus"

"O Publico"

— 99.08.23.

Igaunija, Latvija un Lietuva atzīmē šodien desmito "Baltijas ķēdes" jubileju, kurā miljoni cilvēku sadevās rokās, savienojot trīs galvaspilsētas 600 kilometru garumā, lai protestētu pret Maskavas kundzību savās zemēs.

Velosipēdu pārbraucieni, kas sākas Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētās (Tallina un Viļņa), lai beigtos Latvijas galvaspilsētā (Rīga), milzīgs koncerts, grāmatas, pasta zīmogi un jubilejas monētas, izstādes un semināri – viss tika noorganizēts, lai atzīmētu cilvēku ķēdes desmit gadus ceļā uz neatkarību. Baltiešiem labāk tīk atgādināt šo notikumu nekā citu, sāpīgāku, kas sakrīt ar šo datumu.

Tieši pirms 60 gadiem, 1939. gada 23. augustā, nacistiskā Vācija un staļiniskā PSRS parakstīja Ribentropa-Molotova paktu, kas sadalīja Austrumeiropu divās ietekmes zonās, "piespriežot" igauņiem, latviešiem un lietuviešiem daudzus padomju kundzības gadus.

Šī pakta slepenā protokola atklāšana publiski – ko izdarīja 1989.g. toreizējais PSKP polititbiroja loceklis Aleksandrs Jakovļevs – apstiprināja faktu, ko Rietumi jau zināja, bet ko Maskavas komunistiskie vadoņi vienmēr noliedza: trīs Baltijas valstis brīvprātīgi nepievienojās PSRS, bet tika anektētas 1940. gadā.

Pēc Otrā Pasaules kara padomju komunistiskā vara sāka politiskās tīrīšanas. Iesākot ar nacistu kolaboracionistu nošaušanu vai deportēšanu uz Sibīriju, jaunā to vara turpināja, apspiežot visus pretiniekus un, beidzot, vietējos komunistus, nosodot viņus par "nacionālismu".

Šajā laikā Igaunijai bija apmēram miljons iedzīvotāju un apmēram 150 000 tika deportēti uz Krievijas Austrumu reģioniem. 1949. gada 25. un 26. martā apmēram 20 000 igauņi tika deportēti.

Padomju varai vajadzēja radīt strādnieku šķiru, "proletāriešu revolūcijas avangardu", bet, tā kā visas trīs valstis tradicionāli bija lauksaimnieciskas, šajā reģionā tika iesūtīts darba spēks, kas izjauca demogrāfisko līdzsvaru un praktiski izraisīja igauņu, latviešu un lietuviešu izzušanu starp padomju iedzīvotājiem. 1945.g. Igaunijā dzīvoja 94% igauņu, bet 1989.g. īpatsvars noslīdēja uz 61,5%.

Neraugoties uz visu šo, baltieši turpināja pretoties un viņu teritorijas palika kā "mazas Eiropas saliņas" lielajā padomju impērijā. Atgūstot no jauna neatkarību, viņi atrisināja savas ekonomiskās, demogrāfiskās un nacionālās problēmas nevis ar asiņainiem konfliktiem, kā tas notika citos agrākās Padomju Savienības reģionos, bet miermīlīgā ceļā.

Igaunija, Latvija un Lietuva, piemēram, bija daudz uzņēmīgākas struktūru reformās nekā pārējās bij. PSRS republikas. 1990.g. sākumā publiskais sektors Igaunijā sastāvēja 89% no visas ekonomikas. Šodien šis rādītājs ir netālu no 10%. Skaidrs, ka pastāv un vēl pastāvēs citas grūtības, līdz visas trīs valstis iekļausies Eiropas Savienībā, bet šo tautu dzīves līmenis ir joprojām starp visaugstākajiem bij. PSRS.

Daudzo emigrantu integrācija notika bez lielām krīzēm. Ekstrēmiskāko politiķu saucieni "okupantu" un "ārzemnieku" izraidīšanai neatrada iedzīvotāju atbalstu. Arī tāpēc, ka iekļaušana Eiropas Savienībā nozīmē pieņemt nacionālo minoritāšu aizsardzības likumus.

Baltieši arī neslēpa savu vēlmi iekļauties NATO kā aizstāvēšanās veidu pret nestabilo Krievijas Federāciju. Maskavā vēl atrodas cilvēki, kas uzskata Igauniju, Latviju un Lietuvu par "vitālu interešu zonām".

Attiecībā uz baltiešu attiecībām ar Portugāli, ir sajūta, ka Lisabona ir maz ieinteresēta. Gandrīz desmit neatkarības gadu laikā ne portugāļu prezidents, ne premjers, ne Ārlietu ministrs neatrada laiku, lai apmeklētu Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Žoze Milhazešs

"Molotova — Ribentropa pakts"

"Aftenposten"

— 99.08.26.

Naktī uz 1939.gada 24.augustu Staļina un Hitlera ārlietu ministri Vjačeslavs Molotovs un Joahims Ribentrops sadalīja Eiropu.

Staļinam cita starpā bija jāpārņem Somija, Igaunija, Latvijas un Lietuva. Arī Polija tika sadalīta. Pēc tam, kad Lielbritānija un Francija bija garantējušas Polijas robežas, tika noteikta skatuve Otrajam pasaules karam, kam sekoja fakts, ka dažas dienas vēlāk uzbruka Polijai. Hitlera nodomi bija nodrošināt sev brīvu aizmuguri austrumos, kamēr viņš pats uzbruka rietumiem.

Šādā veidā abi kungi vēlā nakts stundā pie galda Kremlī uzsāka procesu, kurš maksāja vēlāk desmitiem miljonu cilvēka dzīvību. Ne tikai karš, bet arī pēc tam sekojošās "iztīrīšanas" un deportācijas. Baltieši par to var pastāstīt. Vēlākos laikos pasaule ir izrēķinājusies ar nacismu, gan morāli, gan tiesas zālēs. Ne ar komunismu, visi saprot, ka tas bija līdzatbildīgs un tika pat slikts. Par to var spriest pēc to personu nostāstiem, kuras izbaudīja abus.

Arī Ziemeļvalstu tautas bija kauliņi šajā spēlē. Trīsdesmitajos gados tautas bija sapratušas, ka jāturas kopā, lai tās nevarētu sadalīt pa vienai. Bet izolacionisms, pacifisms un gļēvulības apustuļi varēja dominēt, un viena pēc otras tās kļuva par tirāna upuriem. Tikai zviedri paglāba savu ādu, ieņemot vēlamo pozīciju.

Tautas uzreiz risināja jautājumu par Staļina uzbrukumu Somijai 1939.gada 30.novembrī. Norvēģi, zviedri, dāņi tad no izvēles atturējās. Tik liela bija nozīme pasaules morālei, kad viss sāka dalīties. K.J. Hambrosa ziņojumā ĀM bija teikts: "Visas tikšanās pamatā bija liels miers un vērtības." No preses galerijas tika saukts: "Quelle lachet?" (Kāda gļēvulība), un iespaids par Ziemeļvalstu nostāju bija sāpinošs."

Kungi Kremlī tajā augusta naktī nebija kļūdījušies: Ziemeļvalstis bija kauliņi viņu lielajā spēlē, izņemot vienu: Somiju. Pēc Polijas krišanas, baltieši padevās padomju prasībām un bāzēm, un ātri vien tika okupētas. Somi, turpretim, pateica nē tādām pašām prasībām, un saņēma Sarkano armiju. Pēc gandrīz trīs mēnešus ilgā "ziemas kara" Staļina lielā skaitā bagātās divīzijas bija spējušas iespiesties somu teritorijā tikai par dažiem kilometriem. 25-30% no tiem padomju modernajiem kaujas vagoniem un lidmašīnām gulēja pie kājām somu aizstāvjiem kopā ar vairākiem tūkstošiem stīvi sasalušiem līķiem. Staļinam bija jāsamierinās ar pārrunu risinājumu. 90% savas zemes somi izcīnīja ar 25000 kritušiem.

Vissliktākais bija vēl priekšā. Norvēģu krišana vāciešiem ļāva pēdējiem sasniegt Finmarku, un 1941.gada vasarā Hitlers pagriezās uz austrumiem. Viņa vācu armijai bija jādodas uz Murmansku, pa ceļam bija somu zemes līnija starp Norvēģiju un Padomiju, somi tika nostādīti likteņa izvēles priekšā: vai nu viņi varēja pretoties vācu caurimaršēšanai, un tādējādi nostāties padomju pusē cīņā pret vāciešiem. Vai arī viņi varēja atļaut maršēšanu un tādējādi nonākt vācu pusē pret Padomiju. Pieredze Ziemas karā deva iespēju pieņemt lēmumu bez jebkādām debatēm: Norvēģu militārais vājums 1940.gadā bija kļuvis par nāvējošām briesmām arī pārējiem.

Bet somi cīnījās "kara turpinājumā", nebūdami okupēti, cena - 60 000 kritušo. Kopumā 85000 somu krita šajos divos karos, t.i. apmēram divi procenti iedzīvotāju, bet viņi saglabāja brīvību, un izvairījās no baltiešu likteņa. Pēc Molotova- Rībentropa nakts spēles rezultātiem baltieši zaudēja 20-30% iedzīvotāju, t.i., desmit reizes lielāku daļu. No visām galvaspilsētām Eiropā kara laikā netika okupētas tikai trīs - Londona, Maskava un Helsinki. Un Maskava bija tuvāk ieņemšanai nekā Helsinki. Par to gan somi, gan mēs visi varam pateikties Somijas reālistiskajiem vadītājiem un izcilajiem kareivjiem.

Lai vēsture mācītu cilvēkus šeit, Ziemeļos, lai mēs atkal nekad nenokļūtu situācijā, kad esam kauliņi lielo spēlēs.

Stortinga parlamentārietis Ingvalds Gūdals

"Ausma Baltijā"

"Finans Tidningen"

— 99.08.27.

Trīs Baltijas valstu ekonomiskais stāvoklis atkal uzlabojas pēc tam, kad tās smagi cieta no pagājušā gada Krievijas krīzes.

Krievijā notikusī devalvācija izraisīja dramatisku Baltijas valstu eksporta kritumu uz Krieviju, kas ļoti negatīvi iespaidoja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ekonomisko pieaugumu. No pirmskrīzes ekonomiskā pieauguma, kas sasniedza pat 10%, attīstība šī gada pirmajos sešos mēnešos acīmredzot būs negatīva visās trīs Baltijas valstīs.

"Mēs tomēr to uzskatām par īslaicīgu pieauguma apsīkumu un ceram uz jaunu izaugsmi nākošgad", teica SEB Ekonomiskās analīzes nodaļas Baltijas valstu lietpratējs Mikaēls Juhansons un prognozēja Baltijas valstu ekonomisko pieaugumu šogad apmēram 1% apmērā, bet nākošgad no 3 līdz 4,5 procentiem.

"Gada sākumā izskatījās pavisam drūmi, bet mēs piekrītam SEB viedoklim par turpmāko atgūšanos", teica Merita Nordbanken analītiķis Juhans Kastengrēns. Viņa banka prognozē apmēram 4% pieaugumu Baltijas valstīs nākošgad.

Par strauju Baltijas valstu atkopšanos ļauj runāt pirmām kārtām pozitīvie faktori apkārtējā pasaulē. Ņemot vērā spēcīgo ekonomisko pieaugumu aizvien nozīmīgākajās eksporta valstīs kā Zviedrijā un Somijā, tāpat arī Eiropas konjunktūras augšupeju un nelielu Krievijas atgūšanos, gaidāms, ka Baltijas valstu rūpniecībā sāksies kāpums vienlaikus ar eksporta palielināšanos.

Tiek uzskatīts, ka Igaunija atgūstas vislabāk. Tirdzniecība ar Zviedriju un Somiju Igaunijai ir kļuvusi aizvien nozīmīgāka, un atkarība no Krievijas ir samazinājusies. Igaunijas valūta ir piesaistīta eiro, un līdz ar to arī Igaunijas konkurences spēja ir kļuvusi lielāka sakarā ar eiro vājināšanos.

Risks, ka pieauguma vietā Baltijas valstīs turpināsies vāja ekonomiskā attīstība, galvenokārt ir saistīts ar to, ka šīm valstīm nācās ieviest taupības pasākumus Krievijas krīzes rezultātā. Tādēļ pastāv risks vēl vairāk pasliktināt pašmāju pieprasījumu, kas jau tā ir cietis rūpnieciskās ražošanas sašaurināšanās un bezdarba pieauguma dēļ.

"Samazinātās aktivitātes dēļ ir ievērojami pieaudzis budžetu iztrūkums, un vislielākais izaicinājums ekonomiskajā politikā ir panākt kontroli pār šo budžeta deficītu. Ir iespējami negatīvi pārsteigumi, ja nepalielināsies eksports un vienlaikus netiks padarīta stingrāka finansu politika", raksta Merita Nordbanken.

Lielie budžeta iztrūkumi un ārējās tirdzniecības deficīts rada spiedienu arī uz Baltijas valstu valūtām, pirmām kārtām Lietuvas litu. SEB uzskata, ka ir iespējams, ka Lietuvai nākamā gada pirmajā kvartālā nāksies par 10 - 20% devalvēt savu valūtu.

"Lietuvā veiktajai devalvācijai nevajadzētu izplatīties uz Igauniju, turpretī nav tik droši, kādu iespaidu tā varētu atstāt uz Latviju. Latvijā pastāv devalvācijas risks varbūt 5% apmērā", Mikaēls Juhansons norādīja.

Anna Koblanka

"Karstākajā reģionā drīz sāksies dejas"

"Dagens Industri"

— 99.08.27.

Astoņus gadus pēc atbrīvošanās no Padomju Savienības Baltijas valstu tirdzniecības profils kļūst aizvien skaidrāks: Zviedrija un Somija šogad ir apsteigušas Krieviju kā Igaunijas svarīgākais eksporta tirgus.

Vācija tagad ir vislielākā Latvijas un Lietuvas eksporta produktu pircēja. Šī arī ir sava veida atbrīvošanās. Varam jautāt - kādēļ ekonomiskā atjaunotne vecajās austrumu bloka valstīs ir noritējusi daudz straujāk nekā padomju impērijas sirdī Krievijā?

Atbilde diezin vai var būt savādāka - komunisms, diktatūra un plāna ekonomika, savstarpēji kombinējoties, Krieviju ir sodījuši ilgāk nekā kaimiņvalstis, kurās jau vēsturiski pastāvēja izpratne par tirgus ekonomiku un demokrātiju.

Runājot par krieviem, padomju sistēma tirgus ekonomikas attīstību pārtrauca gandrīz trīs iedzīvotāju paaudžu garumā. Pēc tam gan ekonomiskās reformas tika veiktas milzīgā tempā, taču sakopšana tika atstāta novārtā, jo politiskajam aparātam nekad tā arī neizdevās atbrīvoties no komunisma atstātā mantojuma.

Vecā tirdzniecības struktūra Baltijas jūras apkaimē likvidēšanas stadijā bija jau pirms Otrā pasaules kara, un Dzelzs priekškars šo procesu pabeidza. Līdz pat 90. gadu sākumam tirdzniecība starp komunistu vadīto Baltijas jūras reģionu un tā kaimiņvalstīm bija niecīga.

Tagad ap Baltijas jūru notiekošais ir raksturots kā ekonomikas tīģera lēciens Eiropā. Pēc Padomju Savienības komunisma noiešanas no pasaules politikas skatuves Baltijas jūras reģionā ir izvirzījušies divi acīmredzami un kvalificēti Eiropas Savienības kandidāti - Igaunija un Polija. Aiz tām stāv Latvija un Lietuva. S-E-Banken (SEB) vakar iepazīstināja ar izsmeļošu Baltijas valstu ekonomikas analīzi un cita starpā izdarīja secinājumu, ka nākotnē tieši Eiropas Savienība vadīs Baltijas valstu ekonomisko attīstību. Šo valstu orientācija uz rietumiem kļuva straujāka pēc pagājušā gada Krievijas ekonomiskās krīzes un kopš tā laika ir turpinājusies.

Igaunija, tāpat kā visos deviņdesmitajos gados, neapšaubāmi ir visveiksmīgākā Baltijas valstu ekonomika. Gaidāms, ka tās iekšzemes kopprodukta pieaugums nākošgad būs 4,5% (iepretī 3,0% Latvijā un 4,0% Lietuvā).

Visa reģiona problēma pirmām kārtām ir saistīta ar budžeta iztrūkumu. Krievijas sabrukums noveda līdz ekonomikas sašaurināšanai Baltijas valstīs, un papildus taupības pasākumi apdraudēs iekšzemes pieprasījumu. Neraugoties uz to, šķiet, ka šis reģions jau pēc viena gada ir spējis sākt noturīgu atkopšanos. Kaut arī atkarība no Krievijas ir samazinājusies zem 10%, runājot par eksportu, tad liekas, ka arī austrumu kaimiņš tuneļa galā sāk redzēt gaismu. Vai tas vēlāk būs kaut kas vairāk kā tikai mirāža, ir atkarīgs no naftas. Pēdējā pusgadā jēlnaftas cena, bez Maskavas pūlēm, ir divkāršojusies, līdz ar to dodot pamatu piesardzīgam optimismam.

Tomēr īsto Krievijas ekonomisko atgūšanos noteiks parlamenta vēlēšanas šī gada nogalē un pirmām kārtām prezidenta vēlēšanas pēc nepilna gada. Diezin vai ar naudu iespējams izmērīt, cik daudz Krievija ir zaudējusi politiskās nestabilitātes un nedrošības dēļ. Jaunajam Maskavas režīmam beigu beigās vajag dokumentēt atteikšanos no komunisma uzskatu izpausmēm un plānveida ekonomikas pārpalikušās astes.

Ja vien Baltijas valstis varēs turpināt attīstīties krietnā tempā, tad visas pazīmes liecina, ka Eiropas ziemeļos dažus gadus pēc 21. gadsimta sākuma radīsies ļoti interesants pieauguma reģions. Tajā dzīvo gandrīz 80 miljoni cilvēku un atrodas gan strauji augošas tīģerekonomikas, gan nobriedušas rūpnieciski attīstītas valstis.

Zviedrijai jaunais Baltijas jūras reģions būs īsta svētība. Polija un Baltijas valstis jau tagad ir piesaistījušas ievērojamus ārvalstu ieguldījumus. Nav nekādu šaubu, ka vietas pietiek vēl lielākam viesu skaitam, pirms dancis sāksies pilnā sparā.

"Karsts rudens Baltijas valstīs"

"Dagens Industri"

— 99.08.27.

Baltijas valstis sagaida karsts ekonomiski politisks rudens.

Igaunijā oktobrī notiks pašvaldību vēlēšanas, kas pašreizējai valdībai var kļūt par īstu "trilleri". Lietuvas nepieredzējušajai valdībai vajadzēs dabūt cauri samazinātu valsts budžetu, un Latvijas valdībai vajadzēs to pašu izdarīt ar sarežģītajiem valodas likumiem.

Neraugoties uz to, secinājums ir tāds, ka Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ekonomiskais pieaugums palielināsies no 3 līdz 4,5 procentiem.

Dažas dienas pēc Merita Nordbanken pozitīvā Baltijas valstu ekonomiskās nākotnes novērtējuma S-E-Banken ceturtdien publicēja tikpat optimistisku analīzi. Ar šo ziņojumu, kura nosaukums ir Baltic Outlook, SEB sāk uzraudzīt šo trīs valstu konjunktūras attīstību. Analīze ir apjomīga un izsmeļoša un turklāt satur politisku pārskatu.

Tā kā Baltijas valstis ir kļuvušas aizvien nozīmīgākas Zviedrijas tirdzniecībā un ieguldījumos, SEB uzskata, ka ir nepieciešama plašāka informācija.

Iemesls, kādēļ SEB paplašina savus Baltijas valstu novērojumus, protams, ir tāds, ka SEB īpašumā atrodas vairāk nekā 45% no igauņu Ühispank, 50,4% no Latvijas Unibankas un gandrīz 42% no Viļņas bankas. Zviedrija, piemēram, šogad ir apsteigusi ASV, kļūstot par lielāko tiešo ieguldītāju Lietuvā.

"Baltija sastāv no trim mazām valstīm, ko vajag pētīt katru atsevišķi. Kopīgās iezīmes ir tādas, ka tajās ir bijusi recesija, ka visām vajag ieviest ekonomiskos taupības pasākumus un ka visas vēlas iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Tomēr problēmas tās risina dažādos veidos, un tajās turklāt ir arī īpašas problēmas", saka SEB vecākais padomnieks ( senior advisor ) Bengts Deniss, kurš kopā ar bankas Ekonomiskās analīzes nodaļas Baltijas valstu speciālistu Mikaēlu Juhansonu ir uzrakstījis šo ziņojumu.

Krievijas krīze, vājā ES konjunktūra un ekonomiskās taupības politika ir ļoti smagi ietekmējusi šo valstu eksportu. Krievijas krīze vissāpīgāk skāra Latviju apsīkušās tranzīttirdzniecības dēļ.

Krīzei bija arī pozitīvs efekts, jo tirdzniecība bija spiesta vairāk orientēties uz rietumiem. Šobrīd tikai 10% no trīs Baltijas valstu eksporta iet uz tirdznieciski politiskā ziņā nedrošo Krieviju. 1997. gadā turp tika nosūtīti vairāk nekā 20%.

Ārējā tirdzniecība tomēr vēl aizvien sevī slēpj latentu risku ar lielu budžeta iztrūkumu.

"Šo trīs valstu budžeti ir bijuši pietiekami normāli līdzsvaroti. Tagad priekšā stāv sašaurināšana, kas ir jāveic uzmanīgi, tā, lai ietaupījumi pārāk negatīvi neietekmētu valstu ekonomiku. Igaunija bija pirmā, kas sāka šādi rīkoties, un Marta Lāra jaunā valdība savu pirmo pārbaudījumu ir izturējusi. Pastāv uzskats, ka valdība, veicot šos pasākumus, savu stāvokli ir nostiprinājusi", Bengts Deniss teica.

Uzmanība Igaunijā tagad ir koncentrēta uz rudenī paredzētajām pašvaldību vēlēšanām, kas var kļūt par nopietnu pārbaudījumu. Nevar izslēgt arī jaunas politiskās situācijas izveidošanos, tā savā ziņojumā raksta SEB.

Latvijā, ko vissmagāk piemeklēja Krievijas krīze, turklāt pastāv arī politiskā nestabilitāte, neraugoties uz jauno valdību. "Iespējams, ka budžeta dēļ rudenī Latvijā var rasties satraucošs stāvoklis", uzskata Mikaēls Juhansons. Tomēr Andra Šķēles valdībai, pateicoties tās stabilajam parlamentārajam atbalstam, varētu būt labākas izredzes atrisināt šīs sarežģītās problēmas.

Lietuva atpaliek un vēl nav tikusi galā ar savu ekonomisko nestabilitāti, tomēr jaunā premjerministra Rolanda Paksa valdība ir solījusi rudenī iesniegt priekšlikumu par finansu politiskajiem taupības pasākumiem. No jaunā budžeta ir atkarīgs, kāds būs Lietuvas valūtas stāvoklis, uzskata SEB. Lietuva varētu būt spiesta devalvēt sakarā ar pakāpenisko naudas zīmju fonda sistēmas atcelšanu un aizstāšanu ar inflācijas mērķi. "Mēs brīdinām par 10 līdz 20 procentu lielu devalvāciju", Bengts Deniss norādīja.

Rēta Vaikla

""Ruhrgas" nepieciešama liela izturība"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.08.24.

Vēl jāgaida uz ievērojamām dividendēm no Baltijas gāzes piegādātājiem. vēlme investēt Polijā un Lietuvā.

Paļāvīgi un reizē nomierinoši izskan a/s Ruhrgas valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāja Burkharda Bergmana vārdi, kad viņš runā par uzņēmuma saistībām Baltijas jūras valstīs. Pirmās investīcijas tirgus attīstībā Baltijas jūras valstu reģionā ir izdarītas, savukārt uz ienākumiem vēl jāgaida. Kā tas bija un tiek izlemts, tad Krievijas Gazprom jāpaliek cieši iesaistītam Baltijas reģiona gāzes apgādē.

Kopš 1995.gada maija Esenes dabasgāzes piegādātājs Ruhrgas , kura gada kopējais noiets sasniedz 50 miljardus kubikmetrus, un kurš uzskatāms par vadošo šajā nozarē visas Eiropas mērogā, četros gāzes piegādātājos Skandināvijā un Baltijā kopumā investējusi aptuveni 300 miljonus vācu marku. Visi četri faktiski ir monopoluzņēmumi. Somiem, igauņiem un latviešiem kopējs ir tas, ka viņi dabasgāzi, pamatojoties uz veco atkarību, galvenokārt var saņemt tikai no Gazprom . Gāzes cauruļvadu citās valstīs vēl nav. Kamēr Ruhrgas piedalās somu Gasum Oy , Espoo , (akciju daļa 20%) un zviedru a/s Vattenfall Naturgas , Stokholma , (akciju daļa 14,5%) kā "uzņēmumos, kas darbojas pēc Rietumu standartiem", tikmēr stāvoklis Baltijā ir sarežģītāks. Abas kompānijas atrodas tikai konsolidācijas stadijā.

Mērķi peļņas iegūšanā

no ikgadējiem

kapitālieguldījumiem

Ar iejūtīgu sava stratēģiskā investora Ruhrgas padomu un atbalstu no padomju laika valsts uzņēmumiem veidotajiem gāzes piegādātājiem Latvijas gāzei , Rīgā, (akciju daļa 16,2 %) un Eesti Gaas , Tallinā, ( 38,7 %) jākļūst efektīvākiem. Pa to laiku kamēr latvieši par 1998.gadu maksā samērā niecīgas dividendes, tikmēr igauņi iekļuva Krievijas krīzes virpulī. Tā kā ienākumi par krievu piegādāto gāzi tikai šī gada laikā tika pārrēķināti uz vācu marku (agrāk uz ASV dolāru), tad tas sāpīgi ietekmēja peļņas iegūšanu no dividendēm. Eesti Gaas ieslīga tālākos parādos.

Tomēr neliekas, ka Bergmans ar to būtu neapmierināts: "Neskatoties uz visām pretrunībām, mūsu darbs Igaunijā attīstās tālāk, kā mēs to jau sākumā bijām plānojuši". Ikgadējā peļņa, ko Ruhrgas iegūtu no saviem kapitālieguldījumiem Igaunijā un kas to apmierinātu, esot sagaidāma tikai pēc trim, četriem gadiem kopš viņu iesaistīšanās uzņēmumā. "Uz ievērojamām dividendēm vēl jāgaida, " tā Bergmans. Katrā ziņā peļņai no kapitālieguldījumiem pēc nodokļu nomaksāšanas vajadzētu būt lielākai par 10 %. Ruhrgas Baltijas telpā "ir uz pareizā ceļā," apgalvo menedžeris.

Iesaistīšanās darbībā Baltijas jūras reģionā sakrīt ar koncerna jauno orientāciju, kas saistās ar vēlmi integrēties Eiropas Sabiedrībā. Līdz šim Ruhrgas tur esot "vienīgais stratēģiski uz Rietumiem orientētais partneris dabas gāzes piegādes jomā". Nevien tirgus potenciāls piesaista Ruhrgas Baltijas jūrai. Arī apstākļi pašu zemē eseniešus "dzen" ziemeļaustrumu virzienā. Struktūras Rietumeiropā esot "iesīkstējušas", žēlojas Bergmans, jo 0,3 līdz 0,4 feniņu lielā atšķirība starp kilovatstundas pašizmaksas un realizācijas cenām nedod labvēlīgus apstākļus tālākai attīstībai.

Ruhrgas

koncerns gan esot iesakņojies lielākajā daļā ar Vāciju robežojošos valstu, tomēr tie salīdzinoši ir mazi tirgi. Svarīgākās valstis vēl trūkst. Par tādu tiek uzskatīta Polija, kurā dabasgāzes patēriņš ar gandrīz desmit miljardiem kubikmetru gadā ir lielāks par patēriņu Zviedrijā, Latvijā, Igaunijā un Somijā kopumā. Tāpat arī Dānija un Lietuva Ruhrgas ir "neapgūtas zemes". Tomēr pirmā trauslā sasaiste pastāv. Ruhrgas dabas gāzi piegādā Polijai un Dānijai.

Trauslās saites

Pat tad, ja Ruhrgas vēl nepiedalās ar savām investīcijām visās Baltijas jūras telpas valstīs, kurās arī Gazprom ir iesaistīta, tādējādi atstājot neaizpildītas vietas kopējās sadarbības veidojumā, tad tomēr poļu PGNiG , lietuviešu Lietuvos Dujos un dāņu Dong Naturgas tas sevī jau ietver. Tāpat Ruhrgas un tās skandināvu un baltiešu investori ir savienības Baltic Gas dibinātāji, kas pārstāv gāzes saimniecības intereses Baltijas jūras reģionā. Tātad Ruhrgas ir labas izredzes, ka jau nākamajā, vēlākais aiznākamajā Baltijas basketbola kausa ( Baltic Basketball-Cup ) izcīņā varbūt piedalīsies jau Polija un Lietuva. Šajā gadā Rīgā notikušajās apvienoto gāzes piegādātāju sacensībās uzvarēja Latvijas Gāzes spēlētāji. "Ruhrgāzieši" palika trešie.

Elisabete Dosterte

""Ruhrgas" pret trim Baltijas māsām

izrāda iecietību"

"Handelsblatt"

— 99.08.23.

Pēc elektroenerģijas liberalizācija ir skārusi arī dabasgāzi. Tomēr postoša konkurence neradīsies, uzskata Ruhrgas menedžeri. Eiropā esot tikai trīs piegādātāji, kuri tirgum nepiedāvāšot gāzi par zemām cenām.

Gāzes tirgus Eiropā atrodas liberalizācijas priekšā. Par to iestājas uzņēmēji. Arī lielākā Vācijas gāzes kompānija Ruhrgas AG Esenē par savu uzskata sekojošu saukli: gāzes pamattirgus pieaugums jāpaātrina, atklājot jaunas darījumu sfēras - starptautisko, upstream, downstream un midstream.

"Mērķis ir integrētas sabiedrības izveide Eiropā", uzsver valdes priekšsēdētāja vietnieks Burkhards Bergmans.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem ceļā uz to ir Baltijas telpa, kurā nākamajos gados paredzēts ievērojams gāzes tirgus pieauguma koeficients. Tā Baltijas jūras reģiona valstīs (izņemot Vāciju) ar 24 miljoniem iedzīvotāju līdz 2010. gadam ik gadus sagaidāms gandrīz uz pusi lielāks patēriņš. No 23 miljardiem kubikmetru tas ik gadus pieaugs līdz 44 miljardiem kubikmetriem. Salīdzinājumam: Ruhrgas 1998.gadā vien realizēja 50 miljardus kubikmetrus.

Gadījumā, ja "arī dividendes atmaksāsies tikai ilgtermiņā", uzskata Bergmans, tad tomēr Ruhrgas , pateicoties izvērstajai darbībai ap Baltijas jūru atrodošajās valstīs, radīs sev izdevīgu pozīciju, lai tādējādi aktīvi atbalstītu tālāko reģiona attīstību. Reformu valstīs gāzes kompānijās, pateicoties privāto budžetu subsidēšanai, valsts pasūtījums tikšot izpildīts, tomēr tādējādi energosaimniecībā tiekot traucēta attīstība. "Tomēr mums pacietības pietiek," skaidro Bergmans.

Diversifikācija netikšot veikta par lielākā gāzes ražotāja pasaulē, OAO Gazprom , līdzekļiem, uzņēmuma iespējamais gāzes patēriņa pieaugums nesīšot peļņu arī krieviem, uzsver Ruhrgas investīciju uzņēmuma " Ruhrgas Energie Beteiligung-AG " padomes loceklis Aike Benke. Šajā daļā tiek apkopoti dati par Ruhrgas investīcijām enerģijas nozarē. Baltijas telpā Esenes gāzes kompānija līdz šim investējusi 300 miljonus DM, no tiem 220 miljonus Somijā un 30 miljonus Zviedrijā. Tas viss uz sagaidāmās gāzes un elektroenerģijas apvienošanās fona.

Izņemot Vattenfall Naturgas AG Stokholmā, kurā Ruhrgas akciju daļa sastāda 14,5%, Gazprom vēl joprojām ir līdzīpašnieks. Pilnībā privatizētajā Eesti Gas , Tallina/Igaunija, Ruhrgas ar 39% ir lielākais akcionārs, pat apsteidzot Gazprom, kam pieder 31% akciju, kā arī Somijas Fortum Corp .(17%). Nelielajiem akcionāriem pieder 3% akciju.

1997.gadā daļēji privatizētajā Latvijas Gāzē , Rīga/Latvija, Ruhrgas akciju daļa sastāda 16%, Preussenelektra 11%. Gazprom pieder 15% akciju. Valsts daļu - 37% akciju tāpat gan ir paredzēts pārdot, taču, kā uzskata Bergmans, tas ir jautājums, vai tas varētu notikt drīz. Taču sakarā ar kutelīgo politisko situāciju kurss esot ievērojami krities. Tomēr, kā paskaidroja Benke, Ruhrgas grib piedalīties konkursā. Gasum Oy , Espoo/Somija Ruhrgas pieder 20%, pa 25% pieder gan Fortum , gan Gazprom , 24% Somijai. Esenes Gāzes kompāniju 1998.gadā interesēja arī Lietuva, taču Lietuvas Dujos privatizācija pastāvīgi tika atcelta.

Tāpēc Ruhrgas lielas cerības liek uz tirgu Polijā. Tur nākamajos gados paredzama privatizācija. Kā piemēru Ruhrgas vēlas izmantot savu iesaisti Baltijas reformvalstīs.

Ja arī krievu piegādātāji ilgāku laiku paliks dominējoši, tad tomēr gāzes nozares infrastruktūra apkārt Baltijas jūrai vai arī caur to ir jāuzlabo. "Tam mēs, atsaucoties uz attīstības iespējām, redzam reālas iespējas, "uzskata Bergmans.

Pa gāzes cauruļvadu no St. Pēterburgas uz Greifsvaldi, kura projekts ir izstrādāts, varētu arī plūst gāze no Rietumiem.

Bet aiz vismaz 3 miljardus $ lielām investīcijām ir vairākas jautājuma zīmes. Pozitīviem signāliem gāzes vada celtniecības jautājumā jānāk no Vācijas un Anglijas. "Ruhrgas ir gatava piedalīties," saka Bergmans. Arī Krievija, kamēr tā nav apmierināta ar tranzītu caur Ukrainu, varētu būt ieinteresēta jauna piegādes ceļa uz Viduseiropu izveidē. Krievija gan priekšroku dodot Turcijas gāzesvadam, kura gada jauda sasniedz 16 miljardus kubikmetrus.

"Nostājai jābūt skaidrai"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.08.23.

Mūsdienu pasaulē neviena valsts (ar vienu izņēmumu), kura vēlas, lai to uzskata par civilizētu, nevar izvairīties no prasības noslēgt rēķinus ar tumšajām vietām savā vēsturē.

Vēsturisko patiesību vajag izvilkt no aizmirstības un apspiestības un skatīties tai tieši acīs, lai cik sāpīga un kaunpilna tā būtu. Tā ir morālā attīrīšanās procesa sastāvdaļa, lai, cik vien iespējams, novērstu ļaunuma atkārtošanos.

Šim pagātnes pārvarēšanas procesam ir viens spēcīgs vārds vācu valodā - Vergangenheitsbewältigung . Tas vairāk vai mazāk intensīvi norisinās visā pasaulē. Vācijā, dažādās Rietumeiropas valstīs, postkomunistiskajās zemēs - visur no skapjiem tiek celti ārā līķi.

Arī Igaunija, Latvija un Lietuva, kas vairāk nekā divas trešdaļas no drīz aizgājušā gadsimta ir dzīvojušas apspiestībā, ir izveidojušas starptautiskas vēsturnieku komisijas, lai saņemtu autoritatīvu slēdzienu par savu 20. gadsimta vēsturi kopumā un it sevišķi par komunistiskajiem un nacistiskajiem okupācijas periodiem. (Starp citu, no amata aizgājušais moderātu līderis Karls Bilts ir viens no diviem tās komisijas priekšsēžiem, kas pēta Latvijas vēsturi.)

Padomju Savienības mantiniece Krievija ir izņēmums. Protams, Boriss Jeļcins Padomju Savienības vārdā ir lūdzis piedošanu Ungārijai un Polijai. Protams, ir atvērti daudzi, kaut arī nebūt ne visi, padomju laika arhīvi. Tomēr apmēram te tad arī ir oficiālā Krievijas sevis pārbaudīšanas robeža.

Neviens 74 gadus Padomju Savienību kopā turējušā terora aparāta loceklis nav saukts pat pie morālās atbildības, par tiesisko nemaz nerunājot. Savas vecumdienas viņi pavada kā godājami un cienījami pensionāri. Šķiet, ka neviena Krievijas politiskā kustība par šo lietu pat nedomā diskutēt, kur nu vēl aktīvi rīkoties.

Krievija ļoti negrib uzņemties savu vēsturisko atbildību kā Padomju Savienības mantiniece jautājumā par tagad jau neatkarīgajām bijušajām padomju republikām, it īpaši Baltijas valstīm. Tā vietā Krievijas politiskā elite, ar nožēlojami niecīgiem izņēmumiem, rīkojas tā, it kā tagad nožēlotu, ka Krievija 1991. gadā atzina Baltijas valstu neatkarību. Notiek pat tā, ka pat oficiālie Krievijas pārstāvji aizstāv provokatīvo un ārkārtīgi melīgo padomju vēstures mācību par to, kā Baltijas valstis 1940. gadā kļuva par padomju republikām: "Jūs paši brīvprātīgi vēlējāties iestāties Padomju Savienībā."

Kā Eba Sēvborga Romare uzsver žurnāla Världspolitikens dagsfrāgor 1999. gada 7. numurā, kā ierocis - jo sevišķi pret Igauniju un Latviju - pirmām kārtām tiek izmantoti Baltijas valstīs dzīvojošie krievi. Izskan apgalvojumi, ka tiek pārkāptas šo krievu "cilvēka tiesības" un ka viņus vajā visos iespējamajos veidos.

Patiesība, ko Ebai Sēvborgai Romarai vajadzēja uzsvērt vēl stiprāk, ir tāda, ka šī kritika būtībā netrāpa mērķī.

Protams, ka atsevišķi krievi (tāpat kā baltieši) ir nonākuši grūtā situācijā birokrātiskas neiejūtības dēļ, taču neviena no daudzajām starptautiskajām ekspertu komisijām, kas uz vietas ir izmeklējušas šo lietu, nav spējušas konstatēt nekādus sistemātiskus krievu cilvēktiesību pārkāpumus.

Kā Eba Sēvborga Romare ļoti pareizi norāda, lielākā Baltijas krievu daļa nebūt nav pārāk iepriecināti par to, ka ir kļuvuši par Krievijas politisko manipulāciju gūstekņiem.

Šajā (un neskaitāmās citās Rietumvalstu publikācijās par šo tematu) man visvairāk pietrūkst skaidri izteiktas nostājas, ka arī Krievijai ir jāuzņemas sava vēsturiskā atbildība un jānorēķinās ar savu netīro vēsturisko pagātni Baltijas valstīs un reizi par visām reizēm jāatsakās no lielkrieviskajiem impērijas sapņiem.

Nekas cits nespētu labāk kā šāda Krievijas Vergangenheitsbewältigung veicināt Krievijas un Baltijas valstu attiecību saspīlējuma mazināšanos un normalizāciju, no kā iegūtu visi, jo sevišķi Baltijas valstis.

Niklāvs Lapukins

"Ex uno, plures"

"The Economist"

— 99.08.21./27.

Nobeigums. Sākumu skat. iepriekšējā preses pārskatā

Aizstāvības argumenti

Tādējādi iznāk, ka spiediena grupas ir visuresošas. Bet vai tās galu galā ir tik sliktas? Kaut arī būdama ietekmīga, Olsona tēze nebūt nav visus pārliecinājusi. Daudzi politologi apgalvo, ka tradicionālais uzskats par to, ka spiediena grupas rada veselīgu demokrātisko plurālismu, esot tuvāks īstenībai nekā Olsona viedoklis.

Arguments par labu spiediena grupām sākas ar vairāku pārstāvniecības demokrātijas trūkumu aprakstu. Vēlēšanas notiek reti un, kā jau tika norādīts iepriekšējos sērijas rakstos, politiskās partijas var sniegt tikai vispārīgu ieskatu par saviem nolūkiem valsts pārvaldē. Savukārt spiediena grupas palīdz iedzīvotājiem piedalīties politikā vēlēšanu starplaikā un tādējādi ietekmēt valdības politiku tajās jomās, kas tiem ir zināmas un nozīmīgas. Spiediena grupas arī ierobežo pārmērīgu varas centralizāciju un sniedz valdībām palīdzību ekspertu atzinumu veidā. Lai gan dažas grupas var gūt labumus uz kopējo interešu rēķina, no šādiem draudiem var izsargāties, ja eksistē liels skaits dažādu grupu un ja tām visām ir vienādas tiesības organizēties un izvirzīt savus jautājumus izskatīšanai dažādos valsts pārvaldes līmeņos.

Olsona ideju kritiķi arī norāda, ka, pretēji viņa paredzējumiem, daudzas grupas ar plašu atbalstītāju bāzi patiesībā ir uzplaukušas, kaut arī to individuālie dalībnieki nevar gūt nopietnu personisko labumu un līdz ar to, saskaņā ar Olsona teoriju, tiem nāktos pielietot "bezbiļetnieka" metodi. Patiesībā daudzi cilvēki pievienojas spiediena grupām skaidri izteiktu altruistisku motīvu vadīti - iespējams, vienkārši tādēļ, lai izteiktu savu viedokli vai piedalītos tādā organizācijā, kurā ir apvienojušies viņiem līdzīgi domājoši cilvēki. Bagātajās valstīs ar lieliem panākumiem darbojas vairākas patērētāju un apkārtējās vides aizsardzības kustības, lai gan saskaņā ar Olsona teoriju ražotājiem un apkārtējās vides piesārņotājiem salīdzinājumā ar patērētājiem un piesārņotā gaisa elpotājiem vajadzētu būt ievērojamām priekšrocībām organizatoriskajā ziņā.

Turklāt, neraugoties uz "demosklerozi", labi organizētas spiediena grupas reizēm var atvieglot valdības uzdevumu un nevis tikai mest sprunguļus tās riteņos. Eiropā ierastā prakse piešķirt spiediena grupām formālu statusu un bieži vien arī juridiskās tiesības tikt uzklausītām un sniegt konsultācijas samazina konflikta iespēju, nodrošinot, ka ietekmīgās grupas izklāsta savus argumentus valdībām pirms kādu likumu pieņemšanas. Drīzumā iznākošajā grāmatā ( Developments in the European Union , Macmillan,1999) Ričardsons (Richardson) uzskata, ka pat tās spiediena grupas, kas apgrozās ES institūciju tuvumā, pilda nozīmīgas funkcijas. Eiropas Savienības Komisija, nodarbojoties ar noteikumu izstrādāšanas detaļām, labprāt izmanto grupu piedāvāto speciālistu zināšanas. Pieaugot Eiropas Parlamenta pilnvarām, arī tas arvien vairāk piesaista lobistu uzmanību. Parlaments ir radījis dučiem "starpgrupu", kuru dalībnieki no rūpniecības un patērētāju lobistiem iegūst zināšanas un pieredzi par specifiskiem sektoriem, tādiem kā farmaceitiskā rūpniecība.

Valdības var mācīties no spiediena grupām un var darboties ar to starpniecību, lai iegūtu atbalstu savai politikai. Tomēr kādā zināmā brīdī šādas attiecības kļūst pārāk ērtas. Ja spiediena grupas pārāk pieņemas spēkā, tad tās spēj aizkavēt valdību īstenot tādu politiku, kas atbilstu plašākām sabiedrības interesēm. Klasiskais piemērs Olsona teorijas atbalstam ir kārdinājums, kas rodas valdībām pēc ražotāju lobiju spiediena - atbalstīt protekcionistisku tirdzniecības politiku, kas rada kaitējumu patērētāju interesēm. Taču problēmas rodas arī tādā gadījumā, ja relatīvi pārāk stipras valdības dažām spiediena grupām piešķir īpašu statusu, liedzot tādas pašas privilēģijas citiem grupējumiem. Tas apdalītās grupas nostāda neizdevīgākā situācijā, kuru tās bieži vien cenšas pārvarēt, meklējot un atrodot jaunas un reizēm mazāk demokrātiskas metodes, lai piespiestu sevi uzklausīt.

Piemēram, Vācijā neapmierinātība ar to šķietami pārmērīgi ērto tirgošanās sistēmu starp elites grupām 1980. gados izraisīja protesta kustību eksploziju. Arī daudzās citās valstīs rodas iespaids, ka kopš 1960. gadiem politika ir pārveidojusies no darbības, kas galvenokārt bija partiju un ap partijām organizēta, par tādu, kas, no vienas puses, tiek organizēta ap specializētām interešu grupām (tādām kā Amerikas šaujamieroču lobijs) un, no otras puses - ap plašākām protesta un sociālajām kustībām (piemēram, sieviešu kustībām, apkārtējās vides aizsardzības vai patērētāju kustībām). Ir skaidrs, ka viens no iemesliem šādām pārmaiņām ir valsts pārvaldes sistēmu izaugsme kā skaitliskā, tā arī to darbības apjoma ziņā. Tagad, kad valsts pārvalde skar praktiski ikvienu cilvēku dzīves aspektu, ap to ir izaudzis milzīgs skaits dažādu ietekmes grupējumu.

Daudzi no Olsona sekotājiem pārmet spiediena grupām to, ka tās veicinot valsts pārvaldes aparāta izaugsmi. Katrai speciālajai grupai iegūstot arvien jaunu un plašāku atbalstu no valsts puses, tā padara valsts pārvaldes sistēmu lielāku un smagāku, vienlaikus graujot ievēlēto partiju autoritāti, izvirzot pārmērīgas prasības valdībai kopumā, kā arī aizkavējot ikvienu noteiktu valdību rīkoties relatīvi maz organizētā iedzīvotāju vairākuma interesēs. Labējie kritiķi uzskata, ka pamudinot valdības uzņemties pārāk daudz pienākumu, spiediena grupas neļauj valdībām koncentrēties uz mazāka uzdevumu skaita paveikšanu ar labiem rezultātiem. Viņi iesaka valdībām darīt mazāk. Kreisā spārna kritiķi ir vairāk noskaņoti žēloties, ka spiediena grupas radot lielāku nevienlīdzību, dodot labāk organizētajiem (tas ir - bagātajiem un varenajiem) tādu ietekmi, kas nekādi nav samērojama ar to skaitlisko daudzumu.

Kas tad būtu jādara? Ko darīt būtu daudz, taču, jādomā, ka nekas liels darīts netiks. Pēdējo vēlēšanu rezultāti neliecina, ka bagāto valstu pilsoņi vēlētos radikālu valsts samazināšanu ne skaitliskā, ne arī apjoma ziņā. Runājot par politisko nevienlīdzību, pat tai ir savi aizstāvji. Ročesteras Amerikāņu universitātes pētnieks Džons Millers ( John Mueller ) apgalvo, ka demokrātija esot sasniegusi labus, ja arī ne vienmēr izcilus, rezultātus minoritāšu jautājumu risināšanā, īpaši tad, ja tie tiek salīdzināti ar citās valsts pārvaldes sistēmās sasniegtajiem. Taču viņš apgalvo, ka tas nav tādēļ, ka demokrātiskais vairākums būtu iecietīgāks attiecībā pret minoritātēm, bet gan vairāk tādēļ, ka demokrātija dod minoritātēm iespēju "efektīvi palielināt savu politisko ietekmi - kļūt vienlīdzīgākām un svarīgākām nekā tas būtu iespējams, ņemot vērā tikai to aritmētisko skaitu - minoritātes tieši skarošajos jautājumos. Tas ir attiecināms pat uz tādām minoritāšu grupām, pret kurām vairākums izturas nicinoši, piemēram, homoseksuāļiem. Turklāt, tas fakts, ka lielākā daļa cilvēku lielāko daļu sava laika nepievērš politikai nekādu uzmanību - tā dēvētais politiskās apātijas fenomens - palīdz ieinteresētajām minoritātēm aizsargāt savas tiesības un cīnīties par savu interešu ievērošanu."

Pielāgošanās spēja

Šī rakstu sērija ir izgaismojusi dažus no defektiem demokrātijas īstenošanas praksē, kā arī dažas no pārmaiņām, kādas veic nobriedušās demokrātijas valstis, lai situāciju uzlabotu. Taču defektus vienmēr ir jāpatur prātā.

Kāds ārkārtīgi pazīstams demokrātijas kritiķis ir apgalvojis, ka demokrātija lielākai daļai cilvēku nedodot neko vairāk kā vienīgi iespēju "vienu reizi vairāku gadu laikā izlemt, kuri konkrētie apspiedēju šķiras pārstāvji ir ievēlami parlamentā, lai tur viņus pārstāvētu un apspiestu". 19.gadsimtā, kad Markss rakstīja šos vārdus, tajos bija zināma daļa patiesības. Traģiskā kārtā Ļeņins šo viedokli uztvēra par mūžīgu patiesību, ar to miljoniem cilvēku novedot pie katastrofāliem rezultātiem. Kā Markss, tā arī Ļeņins ignorēja demokrātijas spēju attīstīties, kas droši vien ir tās galvenā labākā īpašība. Arī šodien ikviena nobriedusī demokrātija turpina attīstīties. Tādēļ tajās valstīs, kur demokrātijas tradīcijas ir iesakņojušās visdziļāk, vardarbīgas revolūcijas šķiet mazāk pievilcīgas un neiespējamākas nekā jebkad agrāk.

"Melnais caurums"

"The Economist"

— 99.08.28.

Statistiķiem it kā vajadzētu būt dedzīgiem precizitātes piekritējiem.

Tad kā gan no pasaules kopējiem produktivitātes apjomiem var pazust 9 triljoni dolāru? Tāds ir The Economist pasaules ēnu (melnās vai pagrīdes) ekonomikas novērtējums. Tajā iekļauti gan nereģistrētie likumīgie ienākumi, gan arī nelegālo aktivitāšu ienākumi.

Jau pēc definīcijas ēnu ekonomiku nav iespējams izmērīt precīzi; lai to paveiktu, ir nepieciešams viltīgs ekonomiskā detektīva darbs. Mūsu aplēse ir balstīta uz Johanesa Keplera universitātes Lincā ekonomikas profesora Frīdriha Šneidera pētījuma. Viņš mēģināja izmērīt ēnu ekonomikas apjomus 76 attīstītajās un jaunattīstības ekonomikās.

Šneidera apskatītajās valstīs pagrīdes aktivitātes vidēji sastāda 15% no oficiāli paziņotā IKP attīstītajās valstīs, un aptuveni trešdaļu IKP - attīstības valstīs. Saskaņā ar SVF datiem, oficiālais globālais IKP 1998. gadā bija 39 triljoni dolāru. Ja tā, tad gandrīz 9 triljoni dolāru vērtas aktivitātes - vēl vienas Amerikas apmēri - ir norisējušas nepamanītas.

Bagātajās ekonomikās Šneiders savus aprēķinus balstīja uz "valūtas pieprasījuma pieejas", saskaņā ar kuru pagrīdes aktivitāti tiek mēģināts novērtēt, pētot neizskaidrotas skaidrās naudas cirkulācijas ekonomikā. Viņš pieņem, ka melnā ekonomika, lai izvairītos no nodokļu inspektoriem un policijas, pamatā darbojas ar skaidro naudu, un līdz ar to lielāka ēnu ekonomika nozīmē lielāku pieprasījumu pēc banknotēm.

Saistot apgrozībā esošo "lieko" valūtu (ko nevar izskaidrot ar konvencionālajiem faktoriem) ar spēkiem, kuri grūž cilvēkus ēnu ekonomikā, kā, piemēram, augstiem nodokļiem un stingrām regulācijām, viņš izdara ēnu ekonomikas novērtējumu katrā valstī. Taču šāda pieeja vairs nedarbojas tik labi attiecībā pret nabadzīgākajām valstīm, kur skaidrā nauda oficiālajā ekonomikā tiek lietota plašāk, tādēļ šajā gadījumā viņš lieto "fiziskā ieguldījuma metodi". Viņš mēģina izolēt "lieko" elektrības lietojumu (t.i., nenormāli augstu patēriņu attiecībā pret oficiālajiem ražošanas apjomiem), izmantojot to kā aptuvenu norādi "ēnu" aktivitātēm.

Pielietojot šādas tehnikas, profesors Šneiders lēš, ka vislielākās melnās ekonomikas pasaulē ir Nigērijai un Taizemei. Abās tās veido vairāk nekā 70% no oficiālā IKP. Attīstības ekonomikās ēnu ekonomiku virza uz priekšu ne tik daudz vēlme izvairīties no nodokļiem, kuri parasti ir zemāki, nekā attīstītajās valstīs, bet gan vēlme izvairīties no likuma. Piemēram, Taizemes plaukstošā ēnu ekonomika pārsvarā sastāv no noziedzības: spēļu biznesa, narkotikām un seksa industrijas.

Bagāto ekonomiku vidū vislielākie nereģistrētās aktivitātes apmēri ir Itālijā, Spānijā un Beļģijā - no 23 līdz 28% IKP. To arī varēja paredzēt: jo smagāks nodokļu slogs un uzmācīgākas regulācijas, jo lielāka vēlme slēpties ēnā. gan Itālijā, gan Beļģijā kopējais nodokļu apjoms veido vairāk par 70% no ienākumiem. Salīdzinājumā vidējā amerikāņa nodokļu slogs ir tikai 41%.

Šneiders arī aplēš, cik daudz cilvēku ir iesaistīti ēnu ekonomikā (ieskaitot nereģistrētos strādniekus, nelegālo imigrantus un cilvēkus ar otrajām darbavietām). Itālijā gandrīz puse darbaspēka strādā vai nu daļēji, vai pilnīgi strādā slavenajā economia sommersa . Šneiders arī vērtē, ka 22% vāciešu vismaz daļēji darbojas melnajā ekonomikā, salīdzinājumā ar 10% 70. gados. Šķiet, ka ēnas Eiropā kļūst garākas.

No alfas līdz omegai

Bulgārijas presē

— 99.08.16./23.

17.08. ASV Prezidents Klintons 13.-14. novembrī apmeklēs Bulgāriju. Klintons saņēma ielūgumu no Bulgārijas prezidenta Stojanova Stabilititātes pakta sammitā Sarajevā. Kā paziņoja Stojanovs, vizīte būs signāls Bulgārijas sabiedrībai, kas ir ļoti nepieciešams.

18.08. Saskaņā ar Ministru kabineta informāciju, personu skaits, kam ir tiesības piedalīties vietējo pašvaldību vēlēšanās 16. oktobrī sasniedza 6,83 miljoni. Vēlēšanu budžets tiks apstiprināts 26. augustā.

18.08. Saskaņā ar EIU (European Intelligence Unit) datiem šogad Bulgārijā gaidāms GDP kritums par 1%. 2000.gadā gaidāms GDP pieaugums-3%. Maksājumu bilances deficīts sasniegs 6,6% no GDP –742 milj. USD., kas nākošajā gadā vēl palielināsies. !999.gadā būs novērojama deflācija 1.1%, taču nākošajā gadā inflācija sasniegs 6,3% sakarā ar patēriņa pieaugumu un naftas cenu celšanos.

19.08. Kustība Tiesības un brīvība (MRF) līderis A.Dogans un Eiroroma priekšsēdētājs I.Petrovs parakstīja vienošanos par sadarbību vietējo pašvaldību vēlēšanās. Ka paziņoja Dogans, abas partijas sekmēs nacionālo minoritāšu integrāciju sabiedrībā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS