Uzrunā Aleksandra Čaka 21. logs Rīgas Bruņinieku ielā :

Un katru vakaru nāksim, Lai dzertu te dzeltēnu vīnu

Tas, kas notiek divu cilvēku jūtu — viņu garīgās un fiziskās saskares pasaulē, ir vienīgi šo divu daļa. Tomēr pat trešās tūkstošgades priekšvakarā ļaužu mēles gluži kā galodas tiek deldētas ap to vai citu konkrēto pāri. Vēl jo vairāk, ja vismaz viens no tiem ir sabiedrībā pazīstams cilvēks. Jo vienmēr ir interese tuvāk tikt mīlestības brīnumam. Ja tāds vispār ir...

Iespējams, daudziem būs pārsteigums, ka Aleksandrs Čaks ir bijis precējies. Jo velti meklēt kādas ziņas par dzejnieka dzīvesbiedri padomju laika izdevumos. Ja jau cilvēks devies svešumā, tad tikpat kā miris. Tomēr arī pēc dzelzs priekškara krišanas nekas daudz nav mainījies. Jāatzīstas: arī šobrīd ziņas par Aleksandra Čaka sievu Anitu Bērziņu (vēlāk Iutsone) ir vairāk nekā skopas. Daži dzīves dati, daži fotoattēli, dažas atmiņu drumstalas, dzejnieka un arī pašas dzejoļi, divas dienasgrāmatu klades melnos vākos. Un viss...

Varbūt tieši cerībā uz papildu informāciju šoreiz Aleksandra Čaka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūrī pilnībā veltīts Anitai Bērziņai — jūtu un dzīves pretrunu plosītai sievietei, kuras sarežģīto raksturu un rīcību ne vienmēr var izprast. Taču jau Oskars Vailds savulaik ir teicis, ka sievietes ir radītas, lai viņas mīlētu, nevis, lai saprastu.

Anita Bērziņa dzimusi 1911. gadā. Domājams, ka ar Aleksandru Čaku iepazinusies 1934. gada janvārī — tad vismaz pirmo reizi dzejnieka vārds minēts viņas dienasgrāmatā, vēl uzrunājot ar Jūs. Abi apprecējušies 1941. gada 18. oktobrī. Gluži kā tautas parunā, ka velns septiņus pārus pastalu noplēš, kamēr viens pāris saprecas. Turklāt tad vēl elles pavēlniekam vairāk jāskraida basām kājām un jāplēš tikai pa vienam pastalu pārim gadā.

Kā šajās dienās atcerējās Velta Junkere, klīdušas valodas, ka jaunais pāris jau drīz pēc kāzām aizgājis katrs uz savu pusi. Kaut arī pirms tam viens otru pazinuši tik ilgu laiku... Kā īsti tur bija, tagad jau vairs nav būtiski.

Dzejnieks Anitai Bērziņai veltījis kādus desmit dzejoļus. Arī tādas dzejas pērles kā "Iedomu spogulis" un "Mans prusaku ansamblis". Vairums dzejoļu sacerēti 1934. un 1935. gadā, daļa agrāk, kad, šķiet, dzejnieks šo savu Mūzu pat nepazina.

Mūsu dzejas logā lasītājus šoreiz uzrunā dzejolis "Divi vientuļi", kas tapis 1935. gada februārī un veltīts Anitai Bērziņai.

Mēs sēdējām ostmalas krogā

Un dzērām dzeltēnu vīnu;

Un runājām ilgi, ilgi

Par savām ilgām un splīnu.

Bij sarmains kaktuss logā,

Un vizbules rindā uz grīdas,

No jūras vējš, tālums un miglas

Kāpa rūtīs un svīda.

Mēs sēdējām ostmalas krogā

Un, rokas saliekot, skumām.

Bet matroži nodevās kaktos

Angļu kārtīm un rumam.

Pie letes viens pēkšņi kliedza:

— Ej prom tu ar savu gurnu.

Ja es gribu sev atļaut ko maigu,

Tad noglāstu sunim purnu. —

Tik dīvaini vijole spiedza.

Ka spēja pat žurkas pulcēt.

Pie griestiem kā dzeltēni sviedri

Karājās spuldzes.

Sen aizmirstā krogus mala

Un skābenā alus smaka,

Jūs vēsumu pretī mums šļācat

Kā dziļa un skaidra aka.

 

Jūs, ļodzīgās šķirbas grīdā,

Kur dubļi no pērnā gada,

Mēs pakārsim skumjas rītā

Pie sava ūdens vada.

 

Un katru vakaru nāksim,

Lai dzertu te dzeltēnu vīnu,

Un runāsim ilgi, ilgi

Par savām ilgām un splīnu.

 

Mēs katru vakaru ļausim

Vecai vijolei spēlēt ko vāru

Un ar korķi vīna kausā

Brauksim uz Zanzibāru.

 

Anita Bērziņa 1934. gadā strādā kādā kantorī. Savus tā laika pārdzīvojumus, sirds nemieru un visslepenākās domas viņa uzticējusi dienasgrāmatai. Tā cauri gadiem saglabājusies pie Aleksandra Čaka mantiniekiem un tagad nonākusi muzejā. No šiem dziļi intīmajiem ierakstiem ieskatam tikai nelieli izvilkumi, kas attiecas uz Aleksandru Čaku, tomēr arī tiem nepieciešami daži paskaidrojumi.

1933. gadā Anita Bērziņa dzīvo kopā ar kādu pavecāku kungu Aleksandru, kas dienasgrāmatā saukts gan par Sašu, gan Andri. Cik var saprast, tieši šis vīrs savulaik aizvilinājis Anitu jau no norunātajām kāzām ar viņas līgavaini. Tā notiek ne tikai grāmatu romānos vien.

Bet nu — izvilkumi no Anitas Bērziņas dienasgrāmatas.

Trešdien, 24. I. 34.

Vakarā satieku Čakiņu. Labais draugs! Kādēļ Saša nevarēja tāds būt kā Čaks? Tik jauks... tik garīgi skaists... Mēs esam viens otram vēl tik sveši un tomēr tik tuvi... Mums ir tik daudz, daudz ko runāt...

Čaks nav glīts — pat neglīts, un tomēr viņš ir jauks... Ir tāda bauda ar viņu runāt... Stundas rit nemanot... Pret viņu es varu būt daudz, daudz atklātāka, vaļsirdīgāka nekā pret Sašu...

Nabaga draugs, man liekas, ka viņš ir iemīlējies drusku manī... Viņš ir tik maigs, saudzīgs...

Ai — paldies Jums — mans labais draugs! Kādēļ, draugs, Jūs domājat, ka neviena meitene nevarētu iemīlēties Jūsos?

O, Jūs maldāties...

Piektdien, 26.I. 34.

Es runāju ar Čakiņu, bet domas man ir citur... Ai — cik gan es esmu ļauna — kādēļ es gribu radīt citā sāpes?

Pirmdien, 29. I. 34.

Čakiņ, draugs, piedodiet, ka šovakar biju asa — izklaidīga — nervoza. Tā ir šī rīta vaina.

Ar labu nakti. Deg Jūsu skūpsts uz rokas — kā kvēls zīmogs — Jūsu mīlas zīmogs...

Es teicos iet mājās — bet, ai! — tā gribas redzēt Sašas logus — vai viņš ir mājās...

Man nav spēka, tik nogurusi jūtos. Vārda pilnā nozīmē es velkos. Un tomēr es nevaru aiziet — kā hipnotizēta es stāvu uz ielas un veros viņa logos...

Trešdien, 31. I. 34.

Čakiņ, es neticu, ka mīlat mani — nē — nē — Kā gan es varu tam ticēt?..

O, bet es ļaujos... lai nes Jūsu mīla mani... nes... tālāk un tālāk nost no krasta. Es reibstu. Alkohols — glāsti un skūpsti. Jūsu... Tavi... Kā skūpsti tu manas rokas... Katru pirkstiņu... dzīsliņu...

Mans Dievs! Es nejūtu vairs zemi zem kājām, bet tevi... tavu karsto elpu — un brīnišķo mīlu, kas ietin mani sevī – – – un aijā, aijā...

Man ir tik labi... tik labi...

Kā gan tu mīli... mīli mani, draugs!!!

Tā tikai poēts mīlēt var, kam ir tik skaista un bagāta dvēsele kā tev – – –

"Līdz rītam!" dveš lūpas... un deg atkal skūpsts uz rokas... tavas mīlas brīnums...

– – –

Nakts pār mani — tumša... un baiga...

Es zvanu nakts vidū Sašam!

Bet kādēļ es to daru?.. Ko viņš var saprast no mīlas — jaunības?..

Ceturtdien, 1. II. 34.

Čakiņ — labais! Piedod... esmu nogurusi un izklaidīga... Bet tik labi ir būt kopā ar tevi...

Piektdien, 2. II. 34.

Saša! Es sēžu te, pie tevis. Bet domāju par Čakiņu...

Sēžu te veca paraduma dēļ... bet patiesībā man gribētos būt citur...

Svētdien, 4. II. 34.

Saša! Es vairs nesaprotu sevi...

Mēs vakarā bijām kopā — klausījāmies "Traviatu" — skaisto mūziku... bet domāju par Čakiņu un ilgojos viņu — piedod — bet es tvīku viņa glāstu — skūpstu — kuri ir tik patiesi un tīras mīlas apgaroti – – –

Otrdien, 6. II. 34.

Es dzīvoju tagad divas dzīves... Man ir divas dvēseles...

Viena pieder Sašam — bet prāts to nīst un nicina — un otra ilgojas Čakiņa — ilgojas kaisli... un tagad pat es sēžu, bet ilgojos kaut pulkstenis jau būtu astoņi — kad atskanēs zvans un es varēšu būt kopā ar viņu. Es gribētu viņu skūpstīt — un, noreibusi viņa skūpstu karstās mulsas, — piederētu viņam visa, visa...

Mans Dievs! Vai tiešām es mīlu viņu? Nē, nē — es nesaprotu vairs nekā. Un es atsakos analizēt savas jūtas — jo zinu, ka netikšu nekam pāri.

Piektdien, 9. II. 34.

Vakarā pie Sašiņas V. ...

Ir Saša Č. ...

O, mīļais, kā gan tu mani mīli... Kā tu glāsti mani... svelmaini kā uguns — un skaisti kā vasaras tvīkstošās naktis ir tavi skūpsti... Es esmu noreibusi, tā noreibusi tevis... Un tu glāsti krūtis, plecus manus, un čuksti, ka mīli, mīli mani... ka gribi mani skūpstīt no pirkstu galiņiem līdz manu matu galiem...

O — Tu!

Es viju savas rokas ap tevi un ļaujos tavai kaislei un neprātam... bet piedod... manas domas nav pie tevis...

Es atdotu visu, kas man ir — dzīvību — visu, visu par šo nakti — kad te būtu Andris un ka viņš man to teiktu: "Es mīlu tevi!"

Andri — Andri — kāpēc tu man nekad to neesi teicis?..

Ceturtdien, 15. II. 34.

Ak Dievs! Dievs! Kas gan notiks ar mani?

Vienīgo apmierinājumu, vienīgi tad atgūstu sevi, kad esmu kopā ar Sašu Č.

Nav gan brīnišķāka drauga par viņu. Jauks — bezgala skaists cilvēks... Tik inteliģents, gudrs... Tā ir bauda ar viņu runāt... Šodien mēs nosēdējām kafejnīcā četras stundas — un to nemanījām... Tā aizgāja mans laiks...

Bet, atnākot mājās, es lasīju atkal Andra vēstuli — un raudāju, raudāju līdz ārprātam – – –

Piektdien, 16. II. 34.

Mana galva! Man liekas — kāds viņu plēš uz pusēm... un viss, viss manī ir sajucis.

Es neesmu spējīga ne domāt, ne darīt – – –

Tad tādas ir sāpes — tāda ir atmaksa par kādreizējo apsmieto — atstumto mīlu...

Tagad es pārdzīvoju to pašu, ko kādreiz Brunis! Nabaga zēns! Kā gan tu cieti!

Piedod man — to es tik tagad saprotu...

Es ciešu tāpat kā tu... Mēs esam tagad vienādi... Nedusmo uz mani vairs... Es arī ciešu... ciešu tagad bezgalīgi. Un, ja man nebūtu tik labs draugs kā Saša Č., kas māca mani skatīties uz dzīvi no augšas, es nezinu, vai jau sen es nebūtu sev ko izdarījusi...

Sestdien, 17. II. 34.

Vakarā satiku Sašu Č. Nosēžam Švarcā atkal kādas 4 st. Šķiramies pusnaktī.

Nav spēka pat aizmigt... tik nogurusi esmu. Andri — dārgais Andri, žēlo mani...

Svētdien, 18. II. 34.

Kāda gan pasakaini skaista saule šodien. Tik spoža... tik zeltaini mirdzoša. Un baltais sniegs vēl klajumos tik balts... balts...

Ir tik skaisti, skaisti klīst pa mežu...

Skreju no kalna uz kalnu... Smejos... jokojos... Saša Č. ir tik labs... labs...

Ai, mīļais draugs! Man ir tik skumji... Cik sāpīgi, ka nevaru būt īsta un patiesa pret tevi. Tu esi tik labs, un es ticu, ka mīli mani... bet ko lai sniedzu es pretī tev? Manī nav mīlas... To atdevu es kādam cilvēkam — un nedod viņš atpakaļ man vairs manu mīlu...

Es būšu tev vislabākais draugs — es došu tev, kas būs man. Tik mīlu neprasi...

Es mīlu tikai Andri — savu mīļo, mīļo Andri.

Mans Dievs! Andri, bezmaz es piezvanīju tev šodien. Man gribējās tev pateikt ko mīļu — dzirdēt, kā tev iet, un neteikt vairāk nekā.

Andri, ja tu zinātu, kā es atkal šodien cietu. Visu, ko es darīju, visur, visur es biju ar tevi... Es gāju ar Sašu Č., un man gribējās iet ar tevi... tevi, mans draugs – – –

Tiktāl dienasgrāmata, pēc iespējas saglabājot arī autores interpunkciju, kur gandrīz visas citas pieturas zīmes mēģināts aizstāt ar daudzpunktēm un domu zīmēm. Nav šaubu, savu domu un izjūtu izlikšana uz papīra Anitai Bērziņai ir veikusies. Un tāpēc nav pārsteigums, ka jaunā sieviete izmēģinājusi savus spēkus arī dzejošanā. Jau trimdā autore atzinusies, ka daži dzejoļi sacerēti divatā ar Aleksandru Čaku, citus viņš esot noslīpējis. Savukārt Valdis Rūmnieks uzskata, ka ar dzejnieka roku rakstītie dzejoļi ir viņa paša sacerēti, kaut arī par autori uzdota Anita Bērziņa. Mīkla, ko, iespējams, vairs nevienam neizdosies neapstrīdami atminēt.

Muzejā uziets mašīnraksts Anitas Bērziņas dzejolim "Šķiršanās", kas 1934. gada 12. jūnijā bijis iespiests laikrakstā "Jaunākās Ziņas":

 

Ko lai saku? Viss jau kādreiz sacīts,

Laiks kā dzirnas vārdus kopā maļ.

Paskaties vēl reiz man klusi acīs,

Un tad ej un nenāc atpakaļ.

 

Ej, un zūdi tā kā sniegs un tumsa,

Mitras lapas tavus soļus klās.

Tas nekas, ka sāpes mani gumza,

Tas nekas, reiz viņas arī stās.

 

Stās. Un sirds būs atkal viegla, gaiša,

Tā kā putns, kas otrreiz lidot sāk.

Ej. Ir laiks. Jau ēnas lejup laižas,

Jau no lapām zilgans vakars nāk.

 

Tik gaišu skumju cauraustas čakiskas intonācijas ik rindā un pantā. Var jau būt, ka liela talanta tuvumā arī otrs bagātinās ar dievišķu dzejas izjūtu. Un nav jau zināms, cik šajā dzejolī Aleksandra Čaka "pieslīpējuma".

Anita Bērziņa esot tulkojusi arī trīs grāmatas: "Kosmētika ar dabīgiem līdzekļiem", Hermaņa Zūdermaņa "Saindētās lilijas" un kādu Aleksandra Čaka ieteiktu krievu autora darbu. Tulkojumi nav publicēti.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Par cilvēka raksturu liecina arī viņa attieksme pret lietām. Šķiet, Anitai Bērziņai fotogrāfija ir bijusi kas īpašs — nedaudzie fotoattēli rūpīgi glabāti, visiem otrajā pusē paraksti. Anitas portrets 1931.gadā

Anita Bērziņa kopā ar Aleksandru Čaku Rīgas jūrmalā trīsdesmito gadu beigās. Dzejnieks kā allaž elegantā uzvalkā pat pludmalē, blakus daudz vieglāk tērpusies viņa pavadone

Starp Anitas Bērziņas atstātajiem fotoattēliem ir arī viņas kailfoto — portrets spogulī. Bet te dzejnieka Mūza redzama trīsdesmito gadu vidū pie savas mājas ieejas. Iespējams, ka tieši tajā laikā tapis dzejolis "Iedomu spogulis"