Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās  I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

III. Vācu apcietinājums

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.; "LV" Nr.268/269, 24.08.1999.;

"LV" Nr.270/273, 25.08.1999.; "LV" Nr.274, 26.08.1999.

B. — Rīgas Centrālcietumā

Darbnīcu korpusā mani sirsnīgi saņēma un ieveda jaunā kārtībā jau agrāk uz turieni pārceltie Laimonis Grundulis un Pēteris Vīksna. Lielākā no grupām, kas turējās kopā, bija "Tautas Balss" puiši, kas visi, liekas, bija godavīri un drosmīgi savas tautas patrioti. Lielākā daļa no viņiem grupējās ap savu vadītāju Arnoldu Čaupali. Bija tomēr arī tādi, kas pret Čaupali draudzību vairs nejuta. Iemesli tam bija, liekas, vairāki, un es uzzināju tikai dažus. Viens bija tas, ka Čaupalis pieprasīja, vai arī tikai pieņēma savai baudīšanai cigaretes, kas bija savāktas no citiem "Tautas Balss" vīriem. Daži no viņiem bija "vācēji", bet lielākā daļa — tikai "devēji". Un bija arī tādi, kas atteicās gan vākt, gan dot. Viens no viņiem bija Pēteris Vīksna, kas, nākdams no mūsu kopības, nevarēja ne iedomāties, ka Čaupals, būdams vadītājs, ko tādu varētu darīt. Tā viņam arī izveidojās tuvāka kopība ar inženieri Oļģertu Lancmani, kas arī piederēja "Tautas Balss" kopībai. Lancmanis bija ne tikai sašutis par rīcību ar cigaretēm, bet viņš arī lielā mērā uzskatīja Čaupalu kā vadītāju atbildīgu par to, ka tik viegli un bija saņemti ciet visi "Tautas Balss" cilvēki. Iekritusi bija pat Duļļa bruņotā cīņas grupa, kas Nacionālistu savienības organizācijā stāvēja atstatus no "Tautas Balss" izdevēju un izplatītāju grupas. No citiem dzirdēju arī minējumus, ka Čaupals savā pratināšanā brīvi, bez piespiešanas, esot stāstījis visu, kamēr citi, kas liegušies, pratināšanā dabūjuši pamatīgu kāvienu. Tā nu arī bez paša sevišķas izšķiršanās līdz ar Laimoni kļuvu par vienu no mūsu četrinieku grupas locekļiem.

Arnolds Čaupals bija maza auguma, vienmēr gludi noskuvies, sasukājies un kārtīgi ģērbies. Gāja viņš vienmēr ar paceltu galvu, it kā skatīdamies visiem pāri. Runāja viņš paklusi un īsi. Likās, visas manieres bija tā sakārtotas, lai atstātu iespaidu. Un uz dažiem tādu svarīguma un augstākas gudrības iespaidu viņš arī atstāja. Bet bija arī tādi, kas par viņa izturēšanos tikai pasmaidīja un to uzskatīja vairāk par tādu ārišķu "gailēnību". Man ar Čaupalu īsas sarunas bija tikai pāris reižu. Ja jautātu, kāds īsti pašam radās iespaids par Čaupalu, man būtu jāatbild: nepamatota augstprātība pret saviem līdzgaitniekiem nožēlojamos apstākļos.

No administrācijas puses mūsu galvenais priekšnieks bija virsraugs (varbūt viņa "čina" bija arī cita) Liepa. Brīvajā laikā viņš labprāt un bieži mūs uzrunāja. Likās, ar savu runāšanu un jokiem viņš centās izpatikt apcietinātiem. Bet, no otras puses, jāteic, ka viņš par apcietinātiem arī gādāja un kopsummā, liekas, starp apcietinātiem bija labi ieredzēts. Darbnīcu korpusā laiks gāja ātri, tikai īsti svaigā gaisā gan mēs nekad netikām.

1943.gada jūlija vidū "Tautas Balss" cilvēkus no Centrālcietuma pārsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Iepriekšējā vakarā, kad viņus visus izsauca "ar visām mantām", kaut kā tomēr ne pašiem, ne pārējiem nebija tādas sajūtas, ka viņus vestu uz nošaušanu. Bet, tā kā uz atbrīvošanu arī nevarēja cerēt, tad radās pārliecība, ka viņus pārcels uz Salaspili. Toreiz Salaspils nometnei apcietināto vidū bija laba slava un tā arī "Tautas Balss" cilvēku pārcelšana kļuva gandrīz vai par priecīgu notikumu, jo tas nozīmēja, ka lieta ir pabeigta un piespriestais sods ir ievietošana koncentrācijas nometnē. Mūsu četriniekā tas nozīmēja šķiršanos no Pētera Vīksnas un Oļģerta Lancmaņa. Tā nu mēs ar Laimoni palikām vieni, jo nekādas citas tuvākas draudzības nenodibinājām. Vairāk nodevāmies lasīšanai, jo ar "Tautas Balss" cilvēku aizbraukšanu darbnīcu korpuss zaudēja arī līdzšinējo dzīvību un dinamiku.

Jau agrāk uzzinājām, ka mūsu trešais nelaimīgais loceklis Ilmārs Krastiņš bija ievietots ceturtajā jeb slimnīcas korpusā un norīkots kādā darbā. Slimnīcas korpuss bija tas labākais, kur apcietinātais Centrālcietumā varēja atrasties. Ilmāram, liekas, bija kāda veselības problēma, bet pieņemu, ka lielākais nopelns par to, ka viņš atradās ceturtā korpusā, bija viņa tēvam, kuram kā valsts revidentam bija labāki sakari. Diemžēl pilnīgi Ilmāru atbrīvot, kā, piemēram, tas izdevās Viktora Neimaņa tēvam, viņam neizdevās.

Kā man vēlāk stāstīja pats Ilmārs, viņa, un varbūt arī mūsu lietu vispār negatīvi iespaidoja kāds notikums Latvijas brīvības laikā. Ilmāra vecākiem bija lauku īpašums kaut kur ceļā uz Limbažiem. Tur lauku īpašums bija arī vācieša Zīverta ģimenei. Jaunais Zīverts mūsu lietā bija Ilmāra Krastiņa SD pratinātājs. Latvijas laikā vasaras mūsu "zelta jaunatne", pie kuras piederēja arī Ilmārs, pavadīja laukos. Krastiņu un Zīvertu īpašumu apkārtnē jaunatnes pulcēšanās diezgan bieži notikusi pie kāda dīķa vai ezereļa. Sarunas bijušas par visdažādākiem tematiem, bet kādā reizē jaunais Zīverts bijis ko nīcīgu izteicis par Latviju un latviešiem. Uz to Ilmārs, kas bija patriots ar strauju dabu, asi reaģējis. Tam sekojis vārds pa vārdam, līdz Ilmārs Zīvertu bija iegrūdis dīķī. Un Zīverts lielās, bet apvaldītās dusmās bija Ilmāram apsolījis, ka to viņš nekad neaizmirsīšot. Tā arī, pratināšanu sākot, Zīverts bija Ilmāram teicis: "Te nu mēs atkal satiekamies!" Ilmāram nebija nekādu šaubu, ka Zīverts nepatīkamo notikumu nebija aizmirsis. Pratināšanā Ilmārs sists netika. Tā kā mums neko īsti pierādīt nevarēja, tad nevarējām izvairīties no domas, ka mūs paturēs apcietinājumā, lai atspēlētos, un, kā man, protokolu parakstot, teica vācietis, uz ticības vai neticības, nevis pierādījumu pamata.

Darbnīcu korpusā kopā ar mums atradās arī ieslodzītais, kura vārds bija Puriņš. Par viņu citi apcietinātie runāja, ka viņš it kā esot ziņotājs angļiem. Kaut arī apcietinātie savā starpā par savas apcietināšanas iemesliem nerunāja, tomēr kaut kā arvien cietumā bija zināms, par ko katrs ir apcietināts. Cik pareiza bija šī zināšana, neņemos spriest.

Puriņš bija jauns, kaut vecāks par mums, prieka pilns puisis, kas labprāt spēlēja kārtis. Nezinu tā cilvēka vārdu, ar kuru manu tikšanos bija noorganizējis Džems Raudziņš 1942.gada sākumā, bet kurš uz šo tikšanos neieradās. Man arvien šķita, ka Puriņš uz mani tā ciešāk ar tikko manāmu smaidu un ilgāk skatījās. Bet pieņemu toreiz un pieņemu vēl tagad, ka man tikai tā likās. Laimonis gan it kā pa apkārtceļiem bija noskaidrojis, ka Puriņš ar tikko manāmu galvas mājienu esot apstiprinājis, ka viņš Džemu Raudziņu pazīstot. Diemžēl nekad, kamēr Raudziņš vēl bija dzīvs, neienāca prātā viņa par to pajautāt.

Īsi pirms savas nāves Edgars Andersons kādā telefona sarunā par Latvju enciklopēdiju man teica, ka viņš Rīgā pazinis kādu, kurš sadarbojies ar angļiem. Kad jautāju viņam, kā šo personu sauca, viņa atbilde bija: Puriņš. Es tad arī viņam teicu, ka Centrālcietumā esmu bijis kopā ar personu, kuras vārds bija Puriņš un par kuru minēja, ka viņš esot sadarbojies ar angļiem. Tālāka runāšana mums par to neiznāca. Kas ar Puriņu īsti notika, nezinu. Uz Salaspili viņu neatsūtīja. Kad vēlāk Salaspilī apjautājos tiem, kurus no Centrālcietuma darbnīcu korpusa pazinu un kuri vēlāk bija atsūtīti uz Salaspili, arī viņi neko skaidri nezināja. Daži gan ieminējās, ka viņš laikam esot nošauts, ko apšaubu, jo grūti ticēt, ka tad viņu pārsūtītu uz darbnīcu korpusu.

1943.gada 10.decembra vakarā arī mūs abus ar Laimoni izsauca "ar visām mantām". Ko tas varēja nozīmēt, minēju jau agrāk. Tā no kamerām izsaukti bijām diezgan daudzi. Zinājām arī, ka "Tautas Balss" vīri bija nonākuši Salaspilī. Tāpat, spriežot no tiem, kas bija izsaukti, kāds bija izsaukto noskaņojums, kā lietu kārtoja administrācija, kā arī no pašu informācijas, ko ieguvām no cietuma administrācijas un pazīstamiem uzraugiem, radās iespaids, ka mums paredzēta pārsūtīšana uz Salaspils koncentrācijas nometni.

Nakti savākšanas telpā cietuma pagrabā pavadījām mierīgi. Te arī pirmo reizi pēc apcietināšanas satikāmies ar Ilmāru Krastiņu. Viņš bija smaidīgs un optimistisks, ko nevarēju teikt par sevi.

Nākamā rītā mūs ar automašīnu pārveda uz Salaspils koncentrācijas nometni.

C. — Salaspils

koncentrācijas nometnē

Rīts Salaspilī mūs sagaidīja ar mērenu, bet svaigu dzestrumu, skaidrām debesīm un ar tikko manāmu sniega kārtiņu klātu apkārtni. Mūs "izlādēja" nometnes komandatūras priekšā, kur mūs pēc saraksta izsauca un pārņēma nometnes ziņā. Cik atceros, izsaucējs bija nometnes vecākais Alberts Vidušs. Ar viņu kopā bija arī vācietis Volters Heijers un no apcietinātiem nometnes policijas vecākais, viens nometnes policists un komandatūras ziņnesis. Varbūt bija vēl kāds.

Pēc oficiālās pārņemšanas nometnes policists mūs veda uz nometnes vecākā biroju, kur mūs reģistrēja, un tad uz t.s. "Kleiderkameru". Tā bija baraka, kurā atradās nometnes apcietināto personīgās mantas un dokumenti. Šīs barakas ārpusē mums bija jāpārģērbjas. Tā kā nācām no Centrālcietuma, tad laikam skaitījāmies "tīri" un uz pirti mūs neveda. Atņēma visu, kas bija mugurā vai ko nesām. Pārtikas vielas un cigaretes, kā arī sērkociņus, ja tādi bija, varēja paturēt. Mūsu jaunais ietērps sastāvēja no īsām apakšbiksēm un krekla, kas bija nemākulīgi sašūti no dažādiem krāsainiem veļas gabaliem, viena pāra kāju autiem un koka tupelēm, zemas kvalitātes pelēkām lupatveida virsbiksēm, tādas pašas drānas vamža, kā arī no tādas pašas drānas beretei līdzīgas galvassegas. Laimīgi bija tie, kas saņēma arī rīta svārkiem līdzīgus tādas pašas drānas mēteļus. Arī man laimējās tādu dabūt. Kādā veidā baltā apcietinātā kvalifikācijas zīme, kas man bija "A", nonāca man pie krūtīm kreisā pusē, vairs īsti neatceros.

Kad bijām pārģērbušies, veda uz mums paredzēto baraku, kur atkal reģistrēja, vispirms pēc saraksta izsaucot. Mēs bijām nozīmēti barakā C–11, kurā mēs visi trīs skaitījāmies pierakstīti un mēs ar Ilmāru nakšņojām visu laiku, kamēr atradāmies Salaspilī. Barakā ieradās arī viens no nometnes frizieriem un ar matmašīnu pār mūsu galvas vidu izdzina "ceļu", ko apcietinātie sauca par "autobāni".

Īsi pēc mūsu ierašanās Laimoni Grunduli norīkoja darbā ārpus nometnes kaut kur Rīgā, un es viņu atkal satiku tikai 1946.gadā Hanavas latviešu bēgļu nometnē Vācijā. Pēc paša Laimoņa stāsta, viņš patiesi varēja būt apmierināts ar to, kā viņam iznāca šo karu pārlaist. Rīgā SD uzraudzībā un pārvaldīšanā viņš bija iedalīts kādā mazā grupā, kas veica visdažādākos ikdienas uzdevumus. Rīgā bija vairāki mazi uzņēmumi, kur galvenais darba spēks bija žīdi. Grunduļa grupas uzdevums bija gan strādāt dažādās vietās pēc vajadzības līdz ar žīdiem, gan labot mazākus traucējumus ražošanas mašinērijā, kā arī veikt apgādes darbu šiem uzņēmumiem un tur strādājošiem. Šīs grupas darbs prasīja biežu pārvietošanos, kur smagajā automašīnā bija tikai šoferis, kas parasti bija latvietis SD dienestā un reizē arī apcietināto uzraudzītājs, kā arī viens vai vairāki no apcietinātiem. Pamazām uzraudzītāju un apcietināto starpā izveidojās tuvākas attiecības un uzticība. Šādos apstākļos Laimonim ne reizi vien bija iespēja uz īsu laiku paciemoties pie saviem radiem Rīgā. Uzturs un tabakas preces šai darba grupai nebija problēma. Kad tuvojās krievi, šī SD vienība ar visdažādākajām mantām un produktiem daudzos dzelzceļa vagonos atkāpās uz Vāciju un ņēma sev līdzi arī daļu no Laimoņa darba grupas. Kara beigas Laimonis sagaidīja gan apcietinātā drēbēs, bet ar vācu "šineli" mugurā un pielādētu šauteni rokā, apsargājot SD mantu vagonus kādā Vācijas dzelzceļa stacijā.

Par Salaspils koncentrācijas nometni esmu uzrakstījis Andersona enciklopēdijai. Diemžēl raksts enciklopēdijā publicēts zem mana vārda, bet ar nepatiesiem un pat muļķīgiem grozījumiem.

Mūsu C-11 barakas iekārtojums, liekas, bija tāds pats kā citām dzīvojamām barakām. Galvenā ieeja atradās barakas galā, kas bija uz ceļa pusi. Pie galvenās ieejas bija paliels brīvs laukums, kur, ja bija vajadzība, varēja nostādīt pat visus barakas iemītniekus. Tur atradās galds, no kura izdalīja uzturu, kā arī galdi un soli, pie kuriem apcietinātie varēja ēst, lasīt vai darīt ko citu.

Pa labi no ieejas gar barakas malas āra sienu bija atdalīta telpa, kas savukārt bija pārdalīta uz pusēm. Galā, pie ieejas šajā telpā, bija galds rakstu darbiem un gulta rakstvedim. No ieejas tālākā galā bija divas guļamvietas, kur gulēja barakas vecākais un barakas policists. Amatpersonām parasti ap kreiso roku bija balta lente, uz kuras bija drukā rakstīts attiecīgais amats vācu valodā. Policistiem uzraksts bija uz zilas rokas lentes. Pa kreisi no ieejas barakā bija labajai pusei līdzīgs nodalījums, tur atradās mazgātava un tualete. Šo ateju drīkstēja izmantot tikai laikā, kad no barakas nebija ļauts iziet. Pārējā laikā bija jālieto atejas, kas celtņu ārējā riņķī bija izkaisītas pa visu nometni un atradās dēļu sienu norobežotās nojumēs.

Abos barakas galos bija diezgan krietni paaugstinātas platformas ar divām vai trim guļasvietām. Uz šīm platformām varēja nokļūt pa vertikālām kāpnēm, kas gāja gar barakas gala sienu. Tur parasti bija apmetušies barakas apkalpes vīri, kurus sauca par "stubendienst". Viņi gādāja par tīrību un kārtību barakā, kā arī no virtuves atnesa un izdalīja uzturu. Tas bija diezgan iekārtots darbs.

Galvenais guļamvietu nodalījums bija barakas vidus daļā, un tas sastāvēja no nepārtrauktām lāvām četros vai piecos augstumos ar galvu galiem pie barakas viduslīnijas (jumta augstākā punkta) un uz abām pusēm. Normālos apstākļos uz katru pusi no viduslīnijas katrā stāvā bija viena gulētāju rinda, bet pārpildītos apstākļos katrā pusē bija divas rindas gulētāju. Abās pusēs vidusdaļas nodalījumam bija eja ar kāpnēm uz augstākiem "stāviem". Aiz šīs ejas, kas bija apmēram sešas pēdas plata, gar āra sienu atradās guļamvietas divos vai trīs stāvos, vienas gulētāju rindas platumā, ar galvas galu pie āra sienas. Šī guļamvietu rinda bija pārtraukta katrā pusē divās vietās, kur atradās ar dzeloņdrātīm aizrestots logs. Guļamvietas pie loga uzskatīja par labākām lielajā guļamvietu telpā.

Jumts un plaukti, uz kuriem gulēja, bija taisīti no spundētiem dēļiem. Šo dēļu savienojumi bija pilni ar blaktīm. Iestājoties tumsai, tās krita gulētājiem virsū. Apcietinātie šīs blaktis sauca par "parašūtistiem". Kad baraku izdezinficēja, saslaucītās blaktis nesa no barakas laukā ar spaiņiem. Guļamvietu "plaukti" bija noklāti ar matračiem (vismaz C–11 barakā) un dažādām segām. Par visu to teica, ka tās esot žīdu mantas. Tā kā ar laiku šīs guļamvietas kļuva netīras, tās bija pilnas ar utīm, kas naktīs nežēlīgi mocīja apcietinātos. Vakara brīvlaikā apcietinātie sēdēja rindās un lasīja utis laukā no saviem apģērbiem. Baraka bija apsgaismota ar pāris elektriskām spuldzēm.

Tiešo dienas laika sadalījumu nometnē vairs precīzi neatceros, bet parasti svētdienās jāstrādā nebija. Ja atmiņa neviļ, tad celšanās no rīta bija tā ap 5.30. Pulksten 6.00 barakas apcietinātiem bija jābūt nostādītiem laukā, barakas priekšā, rīta pārbaudei, kas ilga apmēram stundu. Pēc pārbaudes apcietinātie varēja atgriezties barakā uz brokastīm, kad izsniedza nesaldinātu graudu kafiju vai tēju. Pēc tam apcietinātie nostājās pa grupām iziešanai uz darbu.

Jau pirmajā dienā mūs uzmeklēja Džems Raudziņš, kas uz Salaspili bija atvests kopā ar "Tautas Balss" cilvēkiem. Tad arī uzzināju par viņa smago pratināšanu attiecībā uz mani. Viņš bija arī priecīgs, ka neesam viens otru inkriminējuši. Raudziņam neko sodāmu īsti pierādīt nevarēja, un viņu uz 1943. gada Ziemassvētkiem atbrīvoja. Mūsu pirmā tikšanās reizē Džems darīja mums zināmu priecīgu vēsti, ka jau ar nākamo dienu mēs varēsim sākt strādāt salmu apavu darbnīcā, kur vismaz būšot siltumā, jo ziema bija dziļa un auksta.

Salmu apavu darbnīcā no salmu pīnēm taisīja tupelēm līdzīgus apavus, ko lietoja strādnieki munīcijas fabrikās. Pusdienās gājām atpakaļ uz savu baraku, kur saņēmām ap 3/4 litru zupas, kuras kvalitāte bija kā nu kuro reizi. Drusku aizdars man bija līdzi no cietumā saņemtām paciņām. Salaspilī, tāpat kā cietumā, varēja saņemt vienu paciņu un vienu vēstuli mēnesī, kā arī izsūtīt vienu vēstuli mātei. Līdz pirmai paciņas saņemšanai man tomēr vēl labu laiku bija jāgaida, kaut māte ziņu par manu pārcelšanu no uzrauga Minkas saņēma tajā pašā dienā, kad mani pārcēla. Pusdienas ilga apmēram stundu. Darbā, ieskaitot pusdienas laiku, bija jāpavada 10 stundas. Vakarā barakā saņēmām dienas sauso devu, t.i., maizi un, kā kuro reizi, kādu gabaliņu margarīna, nedaudz ievārījuma, vai arī gabaliņu desas līdz ar kādu 1/2 litru zupas, kādu novārītu sausu kartupeli vai nesaldinātu graudu kafiju. Apcietinātie zināja, ka no lielākas šķidruma lietošanas ir jāizvairās. Vakarā parasti saņēmām arī no mājām sūtītās paciņas un vēstules, protams, tie, kam tās bija pienākušas. Nometnei bija savs "pasts", kuru manā laikā vadīja Arnolds Čaupals no "Tautas Balss". Ziņas un baumas par notikumiem pasaulē vairāk saņēmām darbā, bet arī vakarā, kad visi atgriezās barakā.

Ārkārtīgi satriecošu iespaidu atstāja tie apcietinātie, kas bija sodīti ar darbu soda grupā. Bet tikai nedaudz labāk izskatījās tie, kuri nebija soda grupā, bet kuriem visu dienu ziemas aukstumā bija jāstrādā laukā, kur tos nežēlīgi trenkāja Kēlers, darbu vadītājs no apcietināto vidus, un SD vīrs Tekemeiers jeb "štukass", kā apcietinātie viņu sauca.

Salmu apavu darbnīcā nebiju ilgi, kad mani norīkoja par rakstvedi mehāniskajā darbnīcā vai, kā to arī sauca, atslēdznieku darbnīcā. Visās darbnīcās bija nodalītas telpas arī nelielam birojam, kā arī dažām guļamvietām, kurās parasti pārgulēja darbnīcas vadītājs ar kādu no saviem palīgiem, kā arī kārtības un tīrības uzturētāji ("Stubendienst"). Mehāniskās darbnīcas barakā telpu bija daudz, bet manā laikā tur strādāja tikai pāris cilvēku, kas kaut ko darīja vācu SD komandantūras vajadzībām. Viņus un arī mani pārzināja apcietināto policists, kas sevi sauca par Jan Berzing, bet, liekas, tas pats Jānis Bērziņš vien bija. Viņš labi runāja vāciski, bet latviski vai nu izlikās, vai arī tas bija dabīgi, viņš runāja cietā izloksnē ar maz garumzīmēm, līdzīgi kā reiz runāja igauņi, bet igaunis viņš nebija. Viņu nometnē neviens necieta, un visi no viņa uzmanījās, arī latviešu SD vīri un sargi.

Viņš meklēja vissīkākos pārkāpumus nometnē un nepārtraukti par tiem ziņoja vāciešiem. Ar tādu rīcību bija uzkalpojies par policistu ( Ordnungsdienst ), bet pēc lielā apcietināto transporta uz Vāciju — pat par apcietināto policistu vecāko vai priekšnieku. Tas, liekas, bija amats, kam no apcietinātajiem nometnē bija vislielākā vara. Pret Bērziņu visi, ieskaitot vāciešus komandantūrā, izturējās ļoti atturīgi. Bērziņa guļasvieta bija mehāniskās darbnīcas barakā. Mēs ar Ilmāru labu laiku nogulējām barakas augstākajā plauktā. Bet pamazām pārvietojāmies arvien uz labākām vietām. Kad mani norīkoja uz mehānisko darbnīcu, Ilmāru pārcēla darbā uz komandantūru. Viņš bija slaida, gara auguma izskatīgs puisis. Viņš nebija arī no kautrīgākiem un centās runāt vācu valodā, lai kā arī gāja. Tā viņš drīz kļuva par komandantūras ziņnesi, tika pie labāka ietērpa un normāliem apaviem, kā arī ieguva tiesības C–11 barakā gulēt labākā vietā. Bet vakaros mēs tāpat arvien tikāmies.

Mehānikas darbnīcā man cita nebija ko darīt, kā tikai skatīties, lai "Stubendienst" tur uguni krāsnī un lai papīri būtu kārtībā. Par dienas darbu man no Bērziņa iedotiem skaitļiem bija jāuztaisa mazs pārskats vācu valodā, un tas viss. Bērziņš šad tad man mēģināja ko stāstīt un jautāt, bet, kad redzēja, ka man prāts nenesas uz runāšanu, lika mierā. Laika īsināšanai arvien meklēju kādu grāmatu lasīšanai.

Laikā, kad strādāju mehāniskajā darbnīcā, nometnē ieveda arī lietuviešu ģenerāli Plehavičus ar apmēram 40 virsniekiem, ievietojot jau iepriekš sagatavotā un iežogotā barakā. Mana "biroja" logs bija ar skatu tieši uz šo baraku, kas atradās apmēram 250 pēdas no mūsu barakas. Tā nu manu garlaicību atsvaidzināja lietuviešu āra nodarbības, kas sākās ar rīta vingrošanu. Ieslodzītie lietuviešu virsnieki daudz laika pavadīja pastaigās, parasti pa pāriem. Tāpat, gandrīz vai katru dienu, turpat laukā notika arī nelielas grupu apspriedes, kurās dažkārt varēja redzēt, ka tajās piedalījās arī ģenerālis. Bija arī reizes, kad laukums pie lietuviešu barakas bija pilnīgi tukšs un barakas ārpusē tikai viens novērotājs. Pieņēmu, ka tas tā bija ēdienu reizēs un tad, kad apspriede notika barakas iekšienē. Skatoties radās iespaids, ka lietuviešu virsnieku savstarpējās attiecības ir dabīgas un brīvas, ieskaitot arī attiecības ar ģenerāli. Pēc dažām nedēļām lietuviešus piepeši aizveda, bet es tad jau biju norīkots par rakstvedi blakus esošā galdnieku darbnīcā.

Galdnieku darbnīcā valdīja liela dzīvība, un tur darīja kvalitatīvu un nopietnu darbu. Šo darbnīcu gandrīz vai katru dienu apmeklēja oberšārfīrers Rihards Nikels, kurš, liekas, bija SD darbnīcu un darbu priekšnieks. Viņam vienīgam no vāciešiem apcietināto vidū bija diezgan laba slava un cieņa, jo viņš respektēja labus darba darītājus un par tiem gādāja.

Galdnieku darbnīcas vadītājs apcietinātais bija pagara auguma, slaids un kalsns vīrs pāri 30 gadiem, kuram mati bija jau stipri atkāpušies. Viņš likās inteliģents, labi pārvaldīja vācu valodu, ar brīvu izturēšanos, tiešs un lietišķs, kā arī ar savu humoru. Galdniecību viņš pārvaldīja ļoti labi, un likās, ka viņš savā dzīvē nevada cilvēkus pirmo reizi. No viņa palīgiem atceros Petraškēvicu, kurš gan, likās, bija vairāk mākslinieks nekā galdnieks. Diemžēl galdnieku darbnīcas vadītāja vārdu esmu aizmirsis.

Pie darbnīcas piederēja arī kokgriezējs Birkmanis (?), kas savu darbu darīja ļoti cītīgi un labi. Viņš bija klibs un arī pārnakšņoja C–11 barakā. Šad un tad reizē gājām "uz māju" un drusku tuvāk iepazināmies. Kopā nonācām arī Zaksenhauzenas nometnē Oranienburgā pie Berlīnes. Atceros, viņš bija pārgājienā, kad mūs sestdienas pēcpusdienā "Totenkopf" vīri dzina skriešus cauri Oranienburgas pilsētai uz karantīnu Heinkeļa lidmašīnu fabrikā. Tur Birkmani vairs neredzēju. Mūsu pārrunās kādā reizē Birkmanis ar zināmu nožēlu, kaunu un izsmieklu minēja arī Čaupala laulību ar Irēni Lejnieci ("Tautas Balss"). Viņus salaulāja nometnes komandants Kurts Krauze. Reiz dzirdēju, kā par to ņirgājās arī Skudra un Kēlers.

Mana rakstveža darba vieta bija atsevišķi nodalītā telpā pa labi no galvenās gala ieejas darbnīcas barakā. Telpā pa kreisi no ieejas strādāja kokgriezējs Birkmanis. Telpā, kurā es atrados, bez mana "rakstāmgalda" bija arī divas guļvietas, kurās pārgulēja Jānis (?) Skudra (?) un Kēlers (?). Skudra bija liela auguma, spēcīgs vīrs, kam vienmēr mati bija nodzīti līdz ādai. Viņš allaž smīnīgi smaidīja, un visam, ko viņš dobjā balsī stāstīja, bija kāda izsmējīga joka pieskaņa, bet tajā nekad nebija ļaunuma.

Kēlers bija āra darbu vadītājs no apcietināto puses. Viņš bija klibs un darba laikā nepārtraukti kliedza uz apcietinātiem un, ja vien tika pietiekami tuvu, tad sita tiem ar savu spieķi. Kā tāds viņš bija vācu darba pārrauga SD šārfīrera Tekemeiera labā roka. Viņi abi pret apcietinātiem bija ļoti nesaudzīgi un laikam nometnē bija visvairāk ienīstie cilvēki.