Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Vai jums ir izdevies atrast laiku un iepazīties ar Valodas likuma projekta redakciju, kas tiks izskatīta trešajā lasījumā? Ja ir, vai jums ir kādi iebildumi vai atšķirīgi viedokļi par to?

— Nē, man nav vēl bijusi izdevība un nav atlicis laika ar to iepazīties. Es vai nu runāju ar presi vai ārzemju pārstāvjiem, vai veicu citus darbu. Katrā ziņā tā ir mana prioritāte — iepazīties ar šo likumprojekta redakciju līdz brīdim, kad tā tiks izskatīta Saeimā, lai es būtu gatava reaģēt uz to. Laimīgā kārtā esmu iepazinusies ar Valodas likumprojekta agrākām versijām, līdz ar to man nebūs jāsāk no nulles. Esmu iepazinusies arī ar citiem dokumentiem, kas saistīti ar šo jautājumu, kamēr vēl strādāju Latvijas institūtā. Diemžēl par likumprojekta pēdējo variantu komentārus šobrīd nevaru sniegt.

— Kas tās bija par NATO programmām, pie kurām jūs savulaik strādājāt, un kāda bija to būtība?

— Tā bija NATO zinātniskā programma. NATO tika dibināta un joprojām ir militāra alianse. Taču politiskā līmenī tika izlemts, ka nepietiek ar militāra rakstura sadarbību un pasākumiem, lai nostiprinātu šo aliansi. Par prioritāru tika atzīta vajadzība sekmēt zinātnes un tehnoloģijas attīstību visās dalībvalstīs, jo tika konstatēts, — un to es varēju apliecināt arī kā Kanādas zinātnes padomes pārstāve, — ka zinātne un tehnoloģija ir ekonomiskās labklājības dzinējspēks. Tādas tās ir kļuvušas šajā postindustriālajā laikmetā. Tā bija NATO apzināta politika — stiprināt ne tikai militāro aliansi, bet arī intelektuālo potenciālu un resursus. Zinātniskās programmas uzdevums, kurā es strādāju, bija stiprināt zinātniskos kontaktus alianses valstu starpā. Mēs atbalstījām tikai tos projektus, kuros pastāvēja sadarbība starp vairākām NATO valstīm.

— Kā jums veicas ar krievu valodas mācīšanos? Vai jums jau ir savs skolotājs?

— Solīju to darīt, kad būšu stājusies amatā. Un man ir arī skolotājs, cilvēks, kuru pazīstu un cienu. Vai viņš būs gatavs mani mācīt? Redziet, man nav bijis laika ar viņu sarunāt. Katrā ziņā es arī uzticēsos viņa ieteikumam, kad meklēšu sev labu skolotāju. Varbūt es varētu sākt ar bērnu grāmatām un bērnu pantiņiem. Jo katrai kultūrai ir jāiziet cauri no pašiem sākumiem. Ja kādam no jums ir interesantas un amizantas grāmatiņas, ar kurām es varētu strādāt, tad — laipni lūdzu. Piektdien, kad notika preses konference ar krievu presi, es jau saņēmu grāmatiņu par krokodilu. Un tas man būs zināms pamudinājums iemācīties pietiekami labi, lai saprastu, ko tas krokodils tur dara un kas ar viņu notiek.

Tā ir nopietna lieta, un noteikti pie tās strādāšu.

— Ko jūs domājat par tādu parādību kā korupcija Latvijā? Un vai domājat iesaistīties tās apkarošanas programmā?

— Nu, korupcija vispār ir drūma lieta, tur nav vārdam vietas. Tur ir kaut kas līdzīgs vēzim ķermenī un audos. Tas sākas ar vienu šūniņu, kas kļūst slima un tad divas trīs, četras un tad tās plešas talāk. Rodas metastāzes, no šīm metastāzēm rodas atkal jaunas, un atkal kāds cits orgāns, kādas citas funkcijas tiek apdraudētas. Korupcija nav tikai viens notikums, viens gadījums, viens kukulis, ko kāds pieņem. Korupcija īstenībā ir psiholoģiska nostāja, kurā cilvēks maldīgi domā, ka, lai dzīvē tiktu uz priekšu, galvenais ir izsist maksimāli iespējamo labumu no jebkuras konkrētas situācijas, kurā viņš atrodas. Nevis domāt par to, ko šī situācija prasa no viņa, lai pēc iespējas labāk izdarītu sev uzticēto darbu. Vienalga, vai tas būtu amatieris, kas uzstājas uz skatuves, lai pēc iespējas labāk nospēlētu savu lomu, vai ierēdnis, kuram ir uzticēts virzīt zināmus dokumentus vai atbildēt uz kādām publikas prasībām. Man šķiet, lai apkarotu korupciju, noteikti ir nepieciešama likumdošana, kas neatstāj spraugas nelegālām aktivitātēm jeb, teiksim, tādām aktivitātēm, kas ir krasi un redzami pret publikas labumu, pret kopējo labumu jeb pret valsts interesēm, bet kas likumdošanas nesakārtotības dēļ atklājas vēlāk. Jo nav tāda likuma, kas aizliedz darīt to. Un tātad — pirmais solis ir sakārtot likumdošanu, lai nebūtu šīs milzīgās spraugas, kur ar divzirgu pajūgu var izbraukt cauri starp vienu likumu uz otru, kas var darīt acīmredzami neefektīvas un nevēlamas lietas, tai pašā laikā neciešot likuma sekas. Bet tas ir tikai pirmais solis. Nākamais — kāda ir publikas attieksme pret korupciju. Un tas, lūk, ir visas tautas jautājums, tas ir katra nostājas jautājums. Vai amats ir liels vai mazs, ja cilvēks pieņem, ka korupcija ir normāla lieta, ka kukuļdošana ir normāla lieta... Un diemžēl ir pasaulē tādas zemes, kas slavenas ar to, ka tur nekas nenotiek, ka tur ne pirkstu nepaceļ, ja netiek iedots kukulis vai varbūt pat divi trīs, pirms sākt savu normālo darbu, par ko citur tiktu uzskatīts, ka cilvēks vienkārši dara savu darbu. Tā ir tāda nostāja pret savu darbu, pret saviem pienākumiem. Tas ir pašcieņas jautājums — kā es pats sevi vērtēju kā personību, kā cilvēku, kāda ir mana attieksme pret citiem. Te, man šķiet, ir arī vajadzīgs liels publikas audzināšanas darbs, arī ētisko pārdomu darbs. Jo, lūk, tajā brīdī, kad redzam, kā rupji tiek pārkāptas kopējās intereses, tad mēs visi apjēdzam, ka tas nebija smuki, ka tā nedrīkst darīt. Bet tas pats cilvēks, kas nosoda vienu, varētu arī apgriezties un pats savā situācijā ar lielāko prieku pieņemt kukuli jeb izdarīt kaut ko gluži ne tā, jo, lūk, tā jau visi dara, neviens jau nedara citādi. Es domāju, ka ikvienam ir jāpiedalās šajā cīņā ar korupciju. Ja katrs darīs savu darbu godīgi un lojāli, tad tas jau būs tas labākais veids, kā pret to cīnīties.

— Kopš jūs esat ievēlēta par prezidenti, Krištopana kungs vairākkārt publiski ir apliecinājis savas bažas par to, ka prezidente varētu sasaukt Ministru kabineta ārkārtas sēdi, kas apliecinātu neuzticību premjeram.

— Krištopana kungs, manuprāt, situāciju ir izpratis šādi: ja Valsts prezidents iejaucas un sasauc īpašu kabineta sēdi, tā tad būtu zīme, ka kaut kas nav kārtībā un ka līdz ar to viņam tiek izteikta kritika. Tas ir interpretācijas jautājums. Un, manuprāt, ne Satversmē, ne arī kur citur situāciju neformulē šādā veidā. Vienkārši ir paredzēts, ka prezidentam šādas privilēģijas jeb šādas tiesības ir, un pēc sava sprieduma viņam ir tiesības tās izmantot. Nav nepieciešams to iztulkot tādā veidā, ka tā varētu būt neuzticības izteikšana valdībai. Tā vienkārši varētu būt prezidenta iniciatīva par kaut ko, kas prezidentu īpaši interesē un ar ko viņš vēlētos iepazīstināt valdības locekļus. Man šajā ziņā nav pretenziju uzstāties ar nepieciešamību sasaukt Ministru kabineta sēdi, kamēr valstī tiešām lietas funkcionē un iet uz priekšu. Tai pašā laikā es gribētu uzsvērt, ka Krištopana kunga bažas, manuprāt, nav pamatotas. Viņam nav jāraizējas par to, ka, prezidentam izmantojot savas privilēģijas sasaukt Ministru kabineta sēdi, tas automātiski nozīmētu neuzticības izteikšanu jeb smagu kritiku viņam un ka viņam būtu tūlīt jādemisionē. Ja viņš vēlas demisionēt, viņam ir tiesības to darīt, tā ir arī viņa privilēģija. Bet tas nenozīmē, ka pēc Ministru kabineta sēdes sasaukšanas tas no viņa automātiski tiek prasīts. Tas būtu tomēr jānoskaidro.

— Godātā prezidentes kundze! Privatizācijas gaitā tika apdraudētas un joprojām ir apdraudētas bibliotēkas, muzeji. Vai jūs uzskatāt, ka privātīpašniekam šīs ēkas, kurās atrodas kultūras iestādes, būtu jāatdod? Varbūt likuma veidā var izdarīt izņēmumus?

— Tas ir ļoti smags jautājums. Rietumu pasaulē privātīpašums ir svēts. Un visos starptautiskos likumos tā ir pieņemts. Ja kāds ir ieguldījis savu naudu un kādu īpašumu iegādājies, tad viņam un viņa mantiniekiem uz īpašumu, kamēr tas vēl nav sabrucis, un arī uz to vietu, kur tas atrodas, ir likumīgas tiesības, kuras neviens viņam nedrīkst atņemt. Protams, komunistiskā sistēmā, kad privātīpašums tika noliegts, ir radušās daudzas ļoti sarežģītas situācijas, kurās, varētu teikt, ir morālas tiesības, piemēram, gadījumos, ja kāds uz zināmu laiku ir kaut kur iekārtojies un dzīvo, ar laiku šie cilvēki var pretendēt uz zināmām tiesībām tur palikt. Tas ir stiepjams jēdziens — kur ir šī privātīpašuma svētums un kur sākas arī no ilgstošas lietošanas radušās morālas tiesības uz kādu īpašumu. Tie ir ļoti sarežģīti juridiski jautājumi, kas, manuprāt, būtu risināmi katrā atsevišķā konkrētā gadījumā tiesas ceļā.

— Vai pēc tikšanās ar Krištopana kungu jums ir lielāka skaidrība par valdības stabilitāti?

— Tas ir tāpat kā mēģināt uzminēt, kurš vinnēs zirgu sacīkstēs. Protams, ir zināma varbūtība, ka šai valdībai, es pieņemu, varētu rasties grūtības sakarā ar pašreizējo budžeta situāciju. Jebkurā valstī, ja budžeta situācija nav labvēlīga, ja valstī neienāk budžetā paredzētie ienākumi, ja rodas grūtības ar budžeta izpildi, tas ir ļoti kritisks brīdis, kas potenciāli var sašūpot valdības stabilitāti. Tātad mana prognoze būtu, ka šīs valdības stabilitāte ir visvairāk saistīta ar Latvijas ekonomisko situāciju un tās risinājumiem. Protams, vienmēr ir arī jautājums par valdības deklarāciju un tās izpildi, par vienošanos koalīcijas partneru starpā. Ja rodas domstarpības un pārmaiņas šajā koalīcijā, tas varētu būt otrs potenciāls faktors, kas to iespaidotu. Bet mēģināt tagad paredzēt, kā zirgu sacīkstēs pateikt, kā tas būs, to es neuzņemos darīt. Neesmu pareģe.

— Ņemot vērā sarežģīto situāciju ar budžetu, vai esat ar mieru atteikties no kādām prezidenta privilēģijām?

— Redziet, man vispirms ir jāiepazītas, kādas tās privilēģijas ir, tad es varēšu par to ar jums runāt. Man vēl nav bijusi izdevība konstatēt, kādas īsti tās privilēģijas būtu. Tas man vēl stāv priekšā.

— Kāda jūsu rakstura īpašība jūs pašu neapmierina?

— Man tādas varētu būt vesela rinda, bet tās tad būtu ļoti privātas. Tādas, par kurām sarunājos, skatoties uz sevi spogulī, katru rītu skatoties sev acīs. Nezinu īpašības, kuras būtu klāstāmas visai pasaulei.

— Bet kādas ir jūsu rakstura īpašības, uz kurām jūs paļaujaties, uzsākot šo ļoti lielo darbu?

— Galvenokārt tas, ka man nav bailes no darba. Nav man no tā bailes, visu mūžu esmu strādājusi. Esmu sākusi strādāt algotu darbu sešpadsmit gadu vecumā, pilnu darba laiku. No darba nebīstos. Tā katrā ziņā ir man raksturīga īpašība. Tā, lūk.

— Kāda bija jūsu motivācija, piekrītot kandidēt prezidenta vēlēšanās?

— Man šķita, ka man ir pietiekama kvalifikācija, lai varētu šo darbu pildīt un pildīt korekti. Tātad — ja man tas ir uzticēts, tad esmu gatava pūlēties, lai to darītu.

— Jūs esat pirmā sieviete valsts prezidente Austrumeiropā. Vai jūsu kancelejā būs tāds amats kā prezidenta stilists?

— Prezidenta stilists? Tas ir interesants jautājums. Jūs man iedevāt interesantu ideju. Izklausās ārkārtīgi impozanti un interesanti. Man pat nebija ienācis prātā. Bet jāpadomā.

Dāmas un kungi! Es pateicos par jūsu uzmanību. Kad tiksimies nākamreiz, būšu jau oficiāli stājusies savā amatā. Uz redzēšanos!

Liene Pilsētniece,

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktores

Pēc ieraksta "LV" diktofonā